Džeimsa Bonda radītājs Ians Flemings nāca no turīgas angļu ģimenes: viņa vectēvs bija baņķieris, bet tēvs kādu laiku sabija pat parlamenta deputāta godā. Atbilstoši ģimenes statusam Ians, otrais no četriem Flemingu brāļiem, tika nosūtīts izglītoties uz prestižo Ītonu, kur uzvedās, pēc vadības domām, visai vaļīgi – lietoja matu eļļu, braukāja apkārt ar automašīnu un lakstojās ap meitenēm. Skolas direktors pierunāja puiša māti izņemt dauzonīgo dēlu no mācību iestādes un pieteikt viņu Sandhērstas militārajā koledžā cerībā, ka armijas disciplīna jaunekli pārmācīs. Flemingas kundze, kura tolaik jau bija palikusi atraitnēs, jo vīrs krita Pirmajā pasaules karā (tiesa, dažus gadus pēc tam viņa laida pasaulē meitu Amarilli, kura vēlāk kļuva par pazīstamu čellisti), paklausīja padomam, taču Ians Sandhērstā nomācījās tikai dažus mēnešus un izstājās pēc tam, kad 19 gadu vecumā bija saķēris gonoreju. Tad māte aizsūtīja atvasi apgūt izglītību Vācijā, cerot, ka Ians varēs taisīt karjeru Ārlietu ministrijā. Kad plāns neizdevās, Īvlina Fleminga aizlika par dēlu labu vārdu savam paziņam, toreizējam Reuters ziņu aģentūras vadītājam, un Ians kļuva par žurnālistu.

Spilgtākie brīži viņa pāris gadu ilgajā reportiera karjerā saistījās ar komandējumu uz Padomju Savienību, kur Maskavā tika tiesāti seši britu inženieri. Flemings centās izmantot gadījumu un sarunāt interviju ar pašu impērijas vadoni Josifu Staļinu, taču tika vienīgi pie diktatora pašrocīgi parakstītas atvainošanās vēstules. Pēc tam, padevies ģimenes spiedienam, nākamais rakstnieks izmēģināja roku banku jomā, taču finansista vai biržas brokera darbs neizrādījās viņa patiesais aicinājums. Sākoties Otrajam pasaules karam, Flemings kļuva par Jūras kara flotes izlūkdienesta vadītāja palīgu un, pateicoties šim darbam, ieguva ne mazums vērtīgas informācijas, ko vēlāk izmantoja, rakstot par slepeno aģentu Džeimsu Bondu.

Rakstīt gan viņš sāka krietni pēc kara, piecdesmito gadu sākumā, un pats apgalvoja, ka pievērsies sacerēšanai tikai tāpēc, lai novērstu domas no gaidāmajām kāzām ar savu ilggadējo draudzeni, sabiedrības dāmu Enu Čārterisu, kura tobrīd bija stāvoklī ar abu pēcnācēju, dēlu Kasparu. Romānu Kazino Royale Flemings uzcepa faktiski mēneša laikā, vidēji dienā uzrakstīdams ap diviem tūkstošiem vārdu. Džonatana Keipa izdevniecība sākumā manuskriptu nevēlējās pieņemt, un tikai tad, kad Fleminga vecākais brālis Pīters, kurš jau bija kļuvis par samērā pazīstamu rakstnieku, aprunājās ar tās vadību, Iana romānam tika dota zaļā gaisma. Tas ātri vien kļuva populārs, un izdevniecībai nācās nodrukāt trīs papildu metienus, lai apmierinātu lasītāju pieprasījumu. Starp citu, Flemings bija arī grāmatas vāka autors.

Varoņa vārdu Flemings aizņēmās no amerikāņu ornitologa, kura sastādīto rokasgrāmatu mēdza izmantot; autors uzskatīja, ka tas ir tieši tāds īss un neromantisks vārds, kāds piederētos viņa garabērnam. Pēc ieceres Džeimsam Bondam vajadzēja būt ārkārtīgi garlaicīgam un neinteresantam cilvēkam, ar kuru pastāvīgi atgadās dažādi aizraujoši notikumi. Kad Flemings vēlāk iepazinās ar īsto doktoru Bondu un viņa sievu. Abi jutās visnotaļ uzjautrināti par rakstnieka izstrādāto joku.

Līdz savai nāvei 1964.gadā Flemings paguva uzrakstīt kopumā divpadsmit romānu un divus īsto stāstu krājumus par Džeimsu Bondu. Divi pēdējie romāni iznāca jau pēc rakstnieka aiziešanas mūžībā 56 gadu vecumā – to krietni vien paātrināja tādi Fleminga kaitīgie ieradumi kā kaislīga smēķēšana, ieskatīšanās glāzītē, pārmērīga ļaušanās ēšanas priekiem un biežas brunču medības. Pēc Fleminga nāves viņa varonis turpināja dzīvot jau citu rakstnieku interpretācijā – kā zināms, vēlāk tas pats notika ar pāragri mirušā zviedru rakstnieka Stīga Lārsona radīto Līsbetu Sālamderi, meiteni ar pūķa tetovējumu. Starp citiem Džeimsa Bonda “tēviem” jāmin Džond Gārdners, Reimonds Bensons, Entonijs Horovics – viņi nav vienīgie, taču izrādījās visražīgākie.

Kultūrists un modelis

Pretēji daudzu skatītāju priekštatiem pirmoreiz Džeimss Bonds parādījās nevis uz kino ekrāna, bet gan televīzijā, un tas notika jau ļoti drīz pēc viņa “piedzimšanas”, proti, 1954.gadā. pirmais, kurš spiegu iedzīvināja, bija amerikāņu aktieris Barijs Nelsons. Kazino Royale bija viena sērija no seriāla Kulminācija (Climax), kas kopumā tika demonstrēts piecu gadu garumā. Sabiedrība CBS samaksāja Ianam Flemingam tiem laikiem iespaidīgu honorāru par romāna pārveidošanu TV filmas scenārijā, taču, tā kā katra sērija nedrīkstēja būt garāka par stundu, daudzi sižeta smalkumi vienkārši aizgāja zudībā. Pēc kāda laika studijas vadība iedomājās pasūtīt Flemingam scenārijus vēl 32 Bonda sērijām, taču galu galā šī ideja izčākstēja, un Flemings no jau gatavā materiāla izveidoja īso stāstu krājumus.

Amerikāņu garām palaisto izdevību veiksmīgi izmantoja Londonā bāzētā kompānija Eon Productions, kas sešdesmito gadu sākumā apņēmās ekranizēt “bondiādes” romānu Doktors No. Starp galvenās lomas kandidātiem tika minēti aktieri Kerijs Grānts un Deivids Nivens – pēdējo atbalstīja pats Flemings, un vēlāk viņš arī nospēlēja Bondu citā Kazino Royale ekranizējumā 1967.gadā. Kad studija izvēlējās Bonda lomai tolaik 31 gadu veco skotu kultūristu Šonu Koneriju, autors sākotnēji bija šausmās, jo uzskatīja, ka šim muskuļu kalnam nepiemīt nekā no tā smalkuma, kas vajadzīgs viņa varonim. Vēlāk Flemings savas domas tomēr mainīja, jo izrādījās, ka Konerijs var lepoties ar šarmu un seksapīlu, kas palīdzēja savaldzināt skatītāju miljonus.

Pēc piecām “bondiādes” sērijām, kas tapa piecu gadu laikā, sākot no 1962,gada Konerijam viņa varonis bija tā apnicis, ka viņš nolēma izstāties no spēles, tāpēc studijas bosiem steigšus nācās meklēt aizstājēju. Galīgā izvēle nosliecās par labu trīsdesmitgadīgajam austrālietim Džordžam Leizenbijam, kurš nospēlēja Bondu filmā Viņas augstības slepenajā dienestā. Interesanti, ka Leizenbijam pirms šīs lomas nebija nekādas aktiera pieredzes: viņš bija nonācis Londonā, sekodams mīļotajai sievietei, un strādāja par pārdevēju lielā universālveikalā, kur puisi ievēroja jauno talantu meklētājs no modeļu aģentūras. Bonda filmas producents iepazinās ar Leizenbiju frizētavā, kurā abi apgrieza matus, un atcerējās viņu no reklāmām, piedāvāja ierasties uz kinoprovēm Bonda lomai.

Jāteic, ka kolēģi filmas uzņemšanas laukumā izturējās pret nepieredzējušo aktieri visnotaļ skeptiski, un tas arī bija viens no iemesliem, kura dēļ Leizenbijs vairs nevēlējās turpināt spēlēt Bondu. Piedevām viņam likās, ka literārais materiāls “progresīvajos septiņdesmitajos” jau varētu būt novecojis. Kritiķi novērtēja jaunā Bonda sniegumu samērā atturīgi, slavējot ārējās dotības, taču daudz skeptiskāk izsakoties par aktierspēli. Beigu beigās Leizenbijs pārcēlās uz Holivudu, sāka apmeklēt aktiermākslas nodarbības, kļuva par visnotaļ pieprasītu aktieri un nospēlēja arī vairākas parodijas par savu slavenāko lomu – aģentu 007.

Pēc Leizenbija demarša filmai Dimanti ir mūžīgi Eon Productions bija spiesta meklēt jaunu Bondu. Apsvēruši vairākus kandidātus, tostarp arī slavenības Klintu Īstvidu un Bērtu Reinoldsu, producenti nosprieda, ka labāku par Koneriju tomēr neatradīs, un piedāvāja viņam tiem laikiem rekordlielu honorāru – 1,24 miljonus dolāru par piedalīšanos jaunajā filmā līdz ar tiesībām izvēlēties vēl divas lentes pēc saviem ieskatiem. Filmēšana notika Lasvegasā un aktieris visā pilnībā izmantoja šo faktu, katrā brīvā brīdī spēlējot golfu un apmeklējot kazino. Reiz viņš pat nokavēja ainas uzņemšanu, jo bija aizņemts ar iegūtā laimesta savākšanu, turklāt filmēšanas laikā pamanījās ielaisties dēkās ar divām savām partnerēm. Neskatoties uz visu šo jauko izklaidi, nākamajā “bondiādes” sērijā Konerijs kategoriski atteicās filmēties, un producenti, nonākuši nulles punktā, atgriezās pie cita jau agrāk apsvērta kandidāta – Rodžera Mūra.

Rodžera Mūra uznāciens

Mūram bija piedāvāta loma Viņas augstības slepenajā dienestā, taču tajā laikā aktieris izrādījās aizņemts citā projektā. Toties 1973.gadā, kad pienāca laiks ekranizēt romānu Dzīvo un ļauj mirt un ar Bonda lomu neizdevās iekārdināt ne Polu Ņūmenu, ne Entoniju Hoplinsu, producenti atkal bija gatavi apsvērt Mūra kandidatūru. Atšķirībā no saviem priekšgājējiem, kam aģenta 007 loma kļuva par debiju, Mūrs, ķeroties pie darba “bondiādes” filmās, jau bija visai pazīstams aktieris, kurš filmējās galvenokārt televīzijas lentēs, turklāt bija arī krietni vecāks par konkurentiem – kad Mūrs sāka spēlēt Bondu, viņam bija jau 44 gadi. Piedevām vēl lomas dēļ viņam nācās nogriezt matus un zaudēt svaru, ko aktieris arī izdarīja, lai gan negribīgi. Interesanti, ka filmas veidotāji bija nolēmuši iesaistīt tās tapšanā arī ekscentrisko spāņu mākslinieku Salvadoru Dalī, piedāvājot viņam radīt sirreālistisku kāršu kavu. Viņiem gan neizdevās vienoties par samaksu, taču Dalī šī ideja iepatikās, un pagāja mazliet vairāk nekā desmit gadu, līdz viņš kavu arī radīja. Apmēram tik pat ilgu laiku Mūrs sabija Džeimsa Bonda tēlā, kopumā nofilmējoties septiņās filmās, un aizgāja pensijā, kad kritiķi sāka norādīt uz viņa vecumu, apgalvojot, ka aktieris vairs neizskatās pārliecinoši ne spriedzes epizodēs, ne romantiskās ainās. Mūra Bonds atšķīrās no citiem ar savu lielisko humora izjūtu un gluži anglisko eleganci. Viņa varonis pat bija tik smalks, ka nesmēķēja cigaretes, bet to vietā izvēlējās Kubas cigārus. Pašam aktierim no visām viņa Bonda filmām mīļākā izrādījās trešā – Spiegs, kurš mīlēja mani, pat neskatoties uz to, ka to neuzņēma Stīvens Spīlbergs (lai arī tika piedāvājis savu kandidatūru) un Bonda meiteni nespēlēja Katrīna Denēva (lai arī bija izrādījusi interesi un pat piekritusi samazināt savu ierasto honorāru teju uz pusi!). Šī filma ienesa kinostudijai salīdzinoši vislielāko peļņu, un tajā iekļautā aina ar izpletni tika izvēlēta par vienu no iespaidīgākajām  Bonda filmu ainām skatītāju balsojumā 2013.gadā. savukārt Šons Konerijs 12 gadus pēc izstāšanās no spēles, proti, 1983.gadā pieņēma neatkarīgo producentu piedāvājumu nospēlēt Bondu lentē Nekad nesaki nekad apmaiņā pret trīs miljonus dolāru lielu honorāru (mūsdienās tie būtu aptuveni deviņi miljoni), peļņas producentiem un tiesībām akceptēt scenāriju, režisoru un pārējos tēlotājus. Filmas nosaukumā tika ietverta atsauce uz Konerija solījumu nekad vairs nespēlēt slepeno aģentu. Iana Fleminga mantinieki centās apturēt lentes uzņemšanu, taču Londonas Augstākā tiesa nesaskatīja juridisku pamatojumu šādam solim. Filmā piedalījās arī austriešu kinozvaigzne Klauss Marija Brandauers un tolaik vēl mazpazīstamā Kima Beisingere, kuru ieteica Konerija sieva – viņa bija iepazinusies ar amerikāņu aktrisi Londonā. Filmētāji piesaistīja arī cīņas mākslas treneri Stīvenu Sīgalu, kurš kāda treniņa laikā nejauši salauza Konerijam rokas locītavu, taču tik veikli, ka pats aktieris par lūzumu uzzināja vien pēc vairākiem gadiem.

Bonds nesēro

Pēc Rodžera Mūra aiziešanas pensijā viņu Bonda lomā aizvietoja Timotijs Daltons – akadēmiski izglītots teātra aktieris, kurš bija iemantojis popularitāti ar Ročestera lomu BBC seriālā Džeina Eira. Lente Dzīvās ugunis, kurā aģentu 007 pirmoreiz spēlēja Daltons, gan nebija pirmā, kam viņu uzrunāja: producenti bija apsvēruši velsieša kandidatūru jau tad, kad aktierim bija apmēram 24 gadi, bet toreiz viņš uzskatīja, ka ir par jaunu šai lomai. Turklāt Daltons nevēlējās nomainīt Bonda lomā Šonu Koneriju, kuru uzskatīja par izcilu šā varoņa atveidotāju, 1985.gadā, kad sākās Dzīvo uguņu filmēšana, viņam jau bija teju trīsdesmit, taču loma varēja aiziet gar degunu gluži cita iemesla dēļ: pēc trīs dienas ilgām provēm producenti beidzot izvēlējās nevis Daltonu, bet gan Pīrsu Brosnanu. Tolaik Brosnans filmējās televīzijas seriālā Remingtons Stīls, kura uzņemšanu zemo reitingu dēļ tika nolemts neturpināt. Paziņojums par to, ka Brosnans ir izraudzīts Bonda lomai, no jauna izjundīja interesi par seriālu, un aktiera līgums tika atjaunots pāris dienu pirms termiņa beigām. Kad publika uzzināja, ka Brosnans tomēr nekļūs par Bondu – pagaidām! -, interese atkal noplaka, un Remingtons Stīls piedzīvoja vēl tikai vienu sezonu ar piecām sērijām.

Ar Daltonu producenti parakstīja līgumu par trim Bonda sērijas filmām. Uzņemtas gan tika vien divas, taču tur pie vainas bija juridiskas problēmas. Daltona otrā “bondiādes” filma Tiesības nogalināt bija pirmā, kuras nosaukums nenāca no Fleminga darbiem, lai arī sižeta pamatā bija viņa romāns Dzīvo un ļauj mirt. Piedevām vēl šī lete pilnībā tapa ārpus Apvienotās Karalistes, lielākoties Meksikā – naudas taupīšanas nolūkā. Daltons pats izpildīja daudzus trikus, lai gan darba netrūka arī kaskadieriem.

1990.gadā sākās darbs pie kopumā septiņpadsmitās “bondiādes” filmas, kuras reklāmas plakāts pat bija novietots Ritz viesnīcas vestibilā Kannu festivāla laikā. Diemžēl producentu cīņas par tiesībām uz Bonda filmām ilga veselus četrus gadus, un pa to laiku beidzās Timotija Daltona līgums, kas bija noslēgts uz sešiem gadiem. Neviens gan nešaubījās, ka viņš piedalīsies nākamajā lentē Zeltacs, kuras scenārijs bija gatavs 1994.gada janvārī, taču Daltons pārsteidza visus ar paziņojumu, ka vairs nevēlas būt aģents 007. Tā nu Džeimss tika pie savas sestās reinkarnācijas īra Pīrsa Brosnana personā. Vispār jau viņa vietā varēja izrādīties arī Mels Gibsons, Hjū Grānta vai Liams Nīsons, taču visi šie aktieri gluži kā sarunājuši no lomas atteicās. Nīsons pat paziņoja, ka līgava Nataša Ričardsone atsauktu saderināšanos, ja viņš būtu pieņēmis Bonda lomu.

Pīrss Brosnans bija nonācis “bondiādes” producenta uzmanības lokā jau Rodžera Mūra laikos, kad viņa toreizējā sieva Kasandra Harisa tika pie lomas filmā Tikai tavās acīs un paķēra savu izskatīgo otro pusi līdzi uz uzņemšanas laukumu. Producents reaģēja nekavējoties paziņodams: ja šis puisis vispār prot tēlot, tad viņš būs īstais. Aktiera dotības Pīrsam Brosnanam bija, un viņa laiks aģenta 007 zīmē galu galā pienāca, lai arī pēc vairākiem gadiem. Zeltacs tika uzņemta pēc Padomju Savienības sabrukuma un Berlīnes mūra krišanas, tās sižets vairs nebija balstīts Fleminga romānos, bet pievērsās tābrīža aktualitātēm. Par “zeltaci” lentē tika dēvēts kodolierocis, bet vispār nosaukumā ir saskatāma atsauce uz Fleminga ģimenes īpašumu Jamaikā.

Tāpat kā savulaik Timotijam Daltonam, arī Brosnanam tika piedāvāts līgums par piedalīšanos trijās filmās, pievienojot iespēju to pagarināt vēl par vienu. Viņa Bonds bija pārliecinošs kā siržu lauzējs, taču ne visi jutās gatavi noticēt tam, ka tāds varonis varētu būt arī aukstasinīgs slepkava. Kāds kritiķis pat rakstīja: esot absurdi pieņemt, ka Džeimss Bonds ar Brosnana izskatu varētu nostrādāt par slepeno aģentu ilgāk par divām sekundēm, jo… viņu taču visi ievēro!

Galu galā Brosnans izpildīja līguma nosacījumus un nospēlēja Bondu veselās četrās filmās, no kurām pēdējā bija Mirsti citu dienu. Reiz viņš izteicās, ka labprāt būtu palielinājis šo skaitli līdz sešām, tāpat kā to savulaik izdarīja Konerijs, taču viņa ēra arī tāpat ilga teju desmit gadu, un Brosnans nevēlējās kļūt par pārāk vecu Bondu. Un vēl kas – aktieris filmās nesmēķēja, izņemot epizodi ar Kubas cigāra kūpināšanu lentē Mirsti citu dienu, paziņojot, ka smēķēšana izraisa vēzi un, ja skatītāji uzskata Bondu par kaislīgu pīpmani, tā ir viņu pašu problēma.

Blondais Bonds

Kad 2004.gadā sākās gatavošanās jaunajai Kazino Royale filmai, scenārija autori ķērās pie darba paredzot, ka Bondu turpinās spēlēt Pīrss Brosnans, taču līgums ar viņu tomēr netika noslēgts. Vai pie vainas bija pārmērīgi lielais honorārs, ko tēlotājs pieprasīja par Bonda lomu, vai arī producenti jau bija noskatījuši citu kandidātu, par to domas dalās, taču uz kinoprovēm tika uzaicināts vesels bars daudzsološu aktieru – dažos avotos minēts, ka apsvērto kandidātu skaits sasniedzis veselus divus simtus. Starp slavenākajiem bija Gorans Višņičs, kurš pirms tam bija pārņēmis no Džordža Klūnija lomu populārajā seriālā Ātrā palīdzība; vizuālajā ziņā viņš mierīgu būtu varējis tēlot aģentu 007, taču iegāza horvātu akcents.

Kad loma tika piedāvāta britam Danielam Kreigam, publika sākotnēji bija sašutusi. Kas tas par Bondu – tikai 178 centimetrus garš, gaišiem matiem (nevis Bonds, bet Blonds!), ārēji neizteiksmīgs un pat neprot braukt ar automašīnu, kurai ir mehāniskā ātrumkārba! Daudzi fani solījās boikotēt Bonda filmas, ja tajās spēlēs Kreigs, pat neskatoties uz to, ka iepriekšējie šīs lomas atveidotāji bija izteikuši savu atbalstu aktiera kandidatūrai. Turklāt uz preses konferenci, kurā tika paziņots par aktiera izvēli, Kreigs ieradās visnotaļ efektīgi – ar Karalisko jūras spēku ātrumlaivu, ģērbies smokingā, kam pa virsu uzvilkta glābšanas veste.

Situācija mainījās pēc Kazino Royale pirmizrādes, kad Kreiga atveidotais Bonds saņēma slavinošas kritiķu atsauksmes: vairākums kino apskatnieku pat atzina, ka Kreigs nonācis vistuvāk Fleminga iecerētajam tēlam. Un kā nu ne – galu galā viņš bija labu izglītību baudījis un pieredzējis teātra un kino aktieris, kurš nebūt netika uzskatījis Bondu par savu sapņu lomu. Gluži otrādi, Kreigu bija ieinteresējis tikai scenārijs, un arī pēc tā izlasīšanas viņš vēl kādu laiku šaubījās, pirms pieņēma piedāvājumu filmēties. Zināms, ka aktieris pat konsultējās ar Pīrsu Brosnanu, kura ieteikums palīdzēja nosvērt svaru kausus par labu piekrišanai. Nākamā lente ar Kreiga piedalīšanos bija 2008.gadā tapusī Mierinājuma kvants, kuras scenārija pamatā ir Fleminga stāsts. Gatavojoties uzņemšanai, Kreigs pievērsa īpašu uzmanību savai fiziskajai formai, nodarbojās ar skriešanu un boksu, lai izvairītos no savainojumiem, ar kuriem bija nācies saskarties pirmās filmas tapšanas gaitā, kā arī mācījās vadīt ātrumlaivu un izpildīt trikus ar automašīnu. No negadījumiem pilnībā izbēgt neizdevās: vienā reizē aktierim tika nošņāpts pirksta gals, bet citā sejai nācās uzlikt astoņas šuves pēc pārāk spēcīga sitiena. Dzeltenajā presē pat izplatījās spekulācijas par filmas “lāstu”, jo šie nebija vienīgie incidenti uzņemšanas gaitā: filmējot ainu pie Gardas ezera, Aston Martin inženieris, braucot lielā ātrumā, iegāzās ezerā, bet pēc divām dienām tika savainoti divi kaskadieri, no kuriem viens pat nonāca intensīvajā terapijā.

Trešā Bonda filma ar Kreiga piedalīšanos – Sema Mendesa režisētā Operācija Skufall – kļuva par vēsturiski ienesīgāko no šīs sērijas filmām. Kopumā Kreiga kontā ir pieci iznācieni Džeimsa Bonfa lomā piecpadsmit gadu garumā. Nesenākais bija pandēmijas laikā, 2021.gadā, kad pirmizrādi piedzīvoja filma Nav laiks mirt; pirms tās uzņemšanas Kreigs bija nosolījies mest mieru šim projektam, tomēr ļāvās pierunāties par 25 miljonus lielu honorāru. Īsi pirms pirmizrādes Kreigs tika arī pie zvaigznes Holivudas Slavas alejā – netālu no kolēģa Rodžera Mūra un ar zīmīgu numuru 7007. Bet spekulācijas par to, kurš pārņems Bonda stafeti no viņā, nekādi nerimstas – sarakstā ir jau vairāki desmiti daudzsološu dažādas ādas krāsas aktieru, taču galīgais lēmums vēl nav pieņemts…