Iepazīšanās.

Detalizētāk čemosita aprakstu veica 1912. gadā angļu zinātnieks Džofrijs Viljamss, kuram palaimējās redzēt dīvaino dzīvnieku ekspedīcijā, Kongo. Ārēji čemosits atgādinājis parastu lāci, tikai nedaudz lielāku. Ķermeņa priekšējo daļu klājusi bieza, tumša vilna, bet dzīvnieka ķepas un mugura ir bijusi pilnīgi kaila. Ausis un aste bijusi tik maza, ka likās - to nemaz nav. Diemžēl to vietu augsne bija klinšaina, tāpēc dzīvnieka pēdas neizdevās uziet.

Kad Viljamss parādīja nandi cilts locekļiem dažādu kontinentu dzīvnieku attēlus un palūdza tajos atrast zvēru, ko viņi sauca par čemositu, visi rādīja uz attēlu ar brūno lāci. Aborigēni stāstīja, ka čemosits iedveš cilvēkiem šausmas. Zināmi gadījumi, kad briesmonis uzrāpies uz viņu būdu jumta, sava svara dēļ iegāzies iekšā un nogalinājis visus, kas atradās būdā. Taču biežāk čemosits uzbruka vientuļiem gājējiem nakts laikā.

Nedaudz citu aprakstu dod britu antropologs S. V. Hoblijs. Pēc aculiecinieku, kuru liecības savācis zinātnieks, teiktā dzīvnieks vairāk atgādinājis leopardu, tikai ar garu vilnu. Taču tā gaita ļoti atgādinājusi lāci. Čemosits pārvietojies, gāzelēdamies no kājas uz kāju. Inženieri, kuri strādāja, būvējot Magadi dzelzceļu 1913. gadā, pat ieguva nezināmā dzīvnieka pēdu nospiedumus, tikai, kur tie palika, nav zināms.

Pēc dažām dienām, atkal tajā pašā Magadi rajonā, ceļu inženieris Hikenss atkal pamanīja čemositu. Pēc viņa vārdiem, dzīvnieks atgādinājis hiēnu lauvas lielumā.  Tā kā inženieris brauca ar drezīnu, sīkāk apskatīt neparasto dzīvnieku viņš nav spējis. Tikai, pamanījis melnas krēpes, masīvu ķermeni un pastrupu degunu. Zvērs sabijās un metās biezoknī.

Tiek apvainots čemosits.

1925. gadā mazā Austrumāfrikas ciematiņā, kāds nezināms, pēc visa spriežot, spēcīgs un liels zvērs izraisīja veselu grautiņu. Lai noskaidrotu lietas apstākļus, notikuma vietā ieradās kapteinis Hičenss. Aborigēni bija nobijušies, ciematā valdīja panika. Pēc tam, kad kapteinis bija uzklausījis visus tā iemītniekus, noskaidrojās, ka ciematam uzbrucis zvērs, kas līdzinājies gorillai. Briesmonis baismīgi rēcis, pieres vidū tam kvēlojusi viena acs. Zvēru nav apturējusi augstā sēta 2,5 m biezumā no dzelkšņotiem krūmiem. Viņš nav lēcis sētai pāri, bet ar savu masu izlauzies tai cauri. Pēc tam, tāpat, cauri sienai viņš ielauzies vienā būdiņā un izvilcis no turienes meiteni.

Taču nekādas dzīvnieka klātbūtnes pēdas, izņemot caurumus, ko tas iztaisījis, kapteinis neatrada. Naktī Hičensu uzmodinājušas viņa suņa rejas. Suni viņš vienmēr vadājis sev līdz. Tad pagalmā sācies kaut kāds troksnis, ko pavadījuši zvēra rēcieni un suņa kaucieni. Hičenss izlēcis no gultas, paķēris ieroci un izskrējis pagalmā. Taču viņš paspējis ievērot tikai bēgošo dzīvnieku, kas trokšņaini grāvis visus šķēršļus savā ceļā. Kad no rīta kapteinis apskatīja nakts batālijas vietu, viņš ieraudzīja milzīgas pēdas lāpstas lielumā un nagu nospiedumus.

Apmēram tajā pašā laikā dzīvnieku redzēja arī cits cilvēks. Viņš liecināja, ka pēc ķermeņa uzbūves un kustēšanās veida tas bija lācis, kaut arī ārēji visai atšķīrās no mums ierastā ķepaiņa.

Kāds Andersons, kurš medīja šajās vietās, stāstīja, ka viņš reiz esot izdzirdējis pārbiedētus ciema bērnu kliedzienus un skrējis uz viņu balsu pusi. Tur viņš ieraudzījis savvaļas cūku, kas noteikti bija gājusi bojā no kāda varena zvēra nagiem. Cūka bija pārrauta uz pusēm, tās iekšas apēstas. Plēsoņa visdrīzāk, ne pēc paša gribas bija pametis laupījumu, tā kā mežā netālu varēja dzirdēt viņa niknos rēcienus. Tie, starp citu, likušies savādāki par visiem zinātnei zināmu dzīvnieku rēcieniem.

Nandibers.

1973. gadā žurnālā "Vokrug sveta" bija publicēts Sergeja Kuļikova raksts, kur viņš stāstīja par savu ceļojumu pa Āfriku. Kādā brīdī žurnālista uzmanību saistīja restorāniņš ar nosaukumu "Nandi-bear". Ar nandi viss bija skaidrs - tas bija tajās vietās dzīvojošas cilts nosaukums, taču bers - "lācis" - nesaprotami, no kurienes radies. Iestādījuma saimnieks pastāstīja Sergejam, ka tā nandi cilts mednieki sauc dzīvnieku, kas sastopams te. Zvērs ir maitēdājs, bet, kad tās nav, uzbrūk cilvēkiem. Vēl tas māk staigāt uz pakaļkājām un labi rāpjas kokos. Taču, spriežot pēc pēdām, tas nav pērtiķis...

Ieinteresējies par nandiberu, Kuļikovs sāka izprašņāt medniekus par to. Viens no viņiem stāstīja, ka noslēpumainais zvērs parādījies šajās zemēs 1928. gadā. Viņš postījis mājputnu audzētavas un jaucis žogus. Pat paši drosmīgākie mednieki, kuri nebaidījās doties viens pret vienu ar lauvu un leopardu, baidījās no nandibera. Reiz mednieks, vārdā Fosters nolēma nomedīt dīvaino zvēru. Viņš to izsekoja, kad tas devās uz savu alu. Uzkāpa kokā un sāka gaidīt. Naktī lācis iznācis no sava patvēruma un tūlīt saodis mednieku, devies uz koku, kur tas sēdējis. Fosteram uzdevuši nervi un viņš izšāvis. Taču lode aizlidojusi garām. Dzīvnieks uzsitis ar ķepu pa koku un pazudis tumsā. No rīta, apskatījis nagu pēdas koka mizā, mednieks bija pārsteigts par to lielumu. Kaimiņu kokā viņš ieraudzījis pusapēsta kuiļa ķermeni. Fosters vēl nedēļu vaktējis lāci, taču tas tā arī nav atgriezies. Runā, ka viņi nekad neatgriežas tur, kur kādreiz ir satikuši cilvēku.

Kas tu esi?

Tā kā oficiālā zinātne neticēja lāču eksistencei Āfrikas kontinentā, tad zinātnieki nolēma, ka dzīvnieks savākts tēls no dažādiem dzīvniekiem: plankumainās hiēnas un medusāpša. Viss būtu labi, taču sajaukt milzīgo plēsoņu ar miermīlīgo medusāpsi nekādi nevar. Tas nav liels un nekādā ziņā nav bīstams cilvēkam. Turklāt viņš nerēc, bet rukšķ. Ar pēdu nospiedumi, kas atrasti čemosita parādīšanās vietās, nav līdzīgi hiēnas un medusāpša pēdām.

Pēc zinātnieka-kriptozoologa B. Eivelmansa hipotēzes čemosits ir kriptīds: konkrēti, halikoterijs, izmiris pārnadžu pārstāvis.  Šie dzīvnieki bija zirga lielumā, taču to ekstremitātes nebeidzās ar pakaviem, bet ar trīspirkstu ķepām ar nagiem. Pateicoties varenajiem nagiem, halikoteriji varēja rāpties kokos. Taču šie dzīvnieki bija zālēdāji, tā kā tas nesaskan kardināli ar čemosita dabu.

Citi kriptozoologi uzskata, ka čemosits un nandibers ir - milzu hiēna Pachycrocuta brevirostris, kas kādā brīnumainā veidā ir saglabājusies te no ledāju perioda laikiem.  Čemosita aprakstam šis zvērs atbilst labāk: pēc ārienes un izturēšanās. Pachycrocuta brevirostris svēra vairāk par 100 kg, parādījās te pirms 3 miljoniem gadu un izmira apmēram pirms 400 tūkstošiem gadu.

Vienots viedoklis par noslēpumaino čemositu pagaidām nav. Pat, ja tam nav nekā kopīga ar lāci, bet tas ir zinātnei nezināms dzīvnieks, interese par to neizzudīs, kamēr nenoskaidrosies, kas tas ir īstenībā.

[Ko te var piebilst? Ja tāds zvērs patiešām eksistē, pilnīgi iespējams, ka tas ir bijis uz izmiršanas robežas un zinātniekiem vienkārši nav palaimējies to sastapt. Var rasties priekšstats, ka par iepriekšējo periodu faunu mēs zinām daudz, īstenībā mēs zinām ļoti maz, jo seno dzīvnieku atliekas pie mums nonāk tikai izcili labvēlīgu apstākļu dēļ - parasti seno upju sanesas, slīkšņas, nogulsnes. No apkārtnes, kur mirušais dzīvnieks netiek uzreiz aprakts vai nogrimis citiem zvēriem, kukaiņiem utt. neaizsniedzamās vietās, no tā pāri nepaliek nekas. Citiem vārdiem, mēs zinām labi, ja 10% no visām dzīvnieku sugām (es te runāju par dzīvniekiem, kuriem ir kaut kas ciets, kas labāk saglabājas), kas kādreiz ir apdzīvojušas Zemi. Sugas neizmirst tikai Lielo izmiršanu laikā, tās izmirst nemitīgi, tāpēc daudzas sugas nenodzīvo līdz laikam, kad tās "atklāj". Zinātne zina daudzas lielu dzīvnieku sugas, kas "atklātas" pavisam neparastās vietās: Dāvida brieži Ķīnas imperatora parkā, kāda vēršu suga pēc galvas izbāzeņa vietējā ierēdņa kantorī, Āfrikas tītari - krātuvē, muzejā, kur iztaisīti to izbāzeņi, nezinot, ka zinātne šādus putnus nepazīst. Celakantus ķēra vietējie zvejnieki, nezinot, ka pasaule šo zivi uztvers kā brīnumu, kas saglabājies no aizlaikiem. Ja čemosits ir reāls, pilnīgi iespējams, ka tas ir šis gadījums - t.p.]