Ja vēl citu planētu terafomrēšana un vēlāka to kolonizēšana būtu misiju pamatmērķis, iespējams pret šāda veida projektiem neatrastos fanātiski un agresīvi noskaņoti pretinieki. Bet fakts, ka visā vēl iesaistīts arī Mākslīgais Intelekts, kurš gan gluži imitēt dzīvu cilvēku vēl nespēj, bet, kas zina, cik tālu no tā. Līdz ar to vienmēr atradīsies tumsoņas, kuri gribēs paraut līdzi citus, lai nebūtu tik vientuļi savā aprobežotībā, ka cilvēkam nav Dievs vai kas cits lēmis uz ko tādu, un tādēļ romāna pamatsižeta sagatave top, kad teroristiska organizācija spējusi iefiltrēties.
Tas savukārt rezultējas Avranas Kernas tēla misijas izjaukšanā, kosmosa stacijas uzspridzināšanā, lai pēcāk pamatsižets atsāktos aptuveni desmit tūkstošus gadus vēlāk, kad uz nolūkotās planētas (Avrana cerēja nosauktas par Kernas, citi kolēģi bija iesaukuši par Simiānu, bet faktiski paliek bez nosaukuma) bez primātu mērķa nanovīrusa vektors kā galveno savu nesēju, bet ne tikai, atrads Portia labiata sugas zirnekļus. Tikmēr no Zemes, uz kuras cilvēce piedzīvo savu likteņstundu, ir spiesta izsūtīt vairākus ‘’šķirstus’’ ar lielu skaitu kriokamerās ievietotu cilvēku ar cerību, ka vismaz vienam no tiem izdosies atrast reiz zudušās civilizācijas (saukta par Veco Impēriju) reiz teraformētās planētas un ļaut cilvēci paglābt no izmiršanas, kas tos piemeklētu uz pašu sagandētās dzimtās planētas.
Viens no šiem kuģiem ir Gilgamešs, starp kura kodola komandu ir klasicists un Vecās Impērijas valodas, vēsturisko avotu un visa cita veida informācijas eksperts Holstens Meisons. Kapteiņa Gaijena vadībā, kurš grāmatas gaitā diemžēl parāda vairāk no saviem trūkumiem un iemesliem, kuri liktu vēlēties, kaut šīs cilvēces izdzīvošanas cerības līdera un lēmumu pieņemšanas pozīcijā atrastots kāds cits, misija sastop pirmās grūtības, kad planētas orbītā sastop vēl puslīdz funkcionējošu staciju, kuras Mākslīgā Intelekta Elizabetes un pirmās nodaļas noslēgumā augšupielādētās Avranas Kernas intelekts izveidojis īpatnēju mistrojumu, kurš par visām varēm sargā savu mīļo eksperimentu, kurš pa vientulībā un izolācijā pavadītajiem gadu tūkstošiem vairs ne gluži ir pie pilna saprāta un nemaz neapzinās, ka uz planētas humanoīdu vietā ir arahnoīdu civilizācija.
Saistošā tagadnes sižetā uz Gilgameša, kur ne visi tēli par savu misijas galamērķi saskata gluži vienu un to pašu vai vismaz, ka visi pielietotie līdzekļi attaisnotu rezultātu, kaut arī sugas izdzīvošana ir diezgan spēcīgs pretarguments jebkādiem iebildumiem, mijas ar nodaļām, kuras seko līdzi zirnekļu sevis apzināties spējas dzimšanai un pirmajiem potenciālās civilizācijas aizmetņiem līdz pat pirmajām lielajām apmetnēm, mēra tipa sērgai to vidu, militārām sadursmēm ar citām sugām un jo īpaši teoloģiska rakstura diskusam un viedokļu, kad tie konstatē, ka uz planētu tiek raidīti signāli, kurus sākotnēji ļoti saprotami uztver, kā vēstījumus no kaut kā pārdabiska, vēl jo vairāk, kad Avranas Kernas intelekts sevi liek saukt par Dievi.
Tā arī interesants aspkets, ka zirnekļu sabiedrībā, kur mātītes izmērā ir lielākas un attīstītākas dzimumu sociālās lomas, pienākumi un ekspektācijas no tiem ir apgrieztas, kur tēviņi skaitās vājais dzimums un civilizācijai attīstoties uzrodas drosmīgi un mātīšu acīs pārdroši indivīdi, kuri izrāda vēlmi cīnīties par savām un citu tēviņu tiesībām. Papildus tam pozitīvi novērtāms šķita, ka zirnekļu vidū autors Adrians Čaikovskis izvēlējies vien dažus tēlu personvārdus, kurus nodot no paaudzes paaudzē, kas paaudzēm nomainot vienai otru nepiesārņo ar varoņu vārdiem, kuri to pienesumā ir svarīgi, bet līdz grāmatas beigām to skaits vienkārši būtu par daudz. Kas reizē arī šķiet loģiski ar autora piedāvāto zirnekļu civilizācijas (kombinācijā ar nanovīrusu) bioloģisko tipu, to zināšanu uzkrāšanu un nodošanu nākošajām paaudzēm.
Jāsaka gan, ka grāmatas apraksta pēdējā paragrāfā minētā divu attīstītu civilizāciju sastapšanās apgalvojumus un mājieni, ko tas varētu nozīmēt sižetā, ir gana mānīgs (kas nereti premisēs gadās), un pēc būtības Laika Bērni gandrīz līdz pat noslēguma fāzei ir kā divi vienā grāmata, kur zirnekļu un cilvēku sižetiem līdz tam ar lielu ietekmi uz otru nav lemts sastapties, ko kompensē, ka abiem ir vienlīdz aizraujoši sekot līdzi to gaitai un atrisinājumam.
https://poseidons99.com/2025/03/16/adrian-tchaikovsky-children-of-time-children-of-time-1/