Večuks atbalstījies uz līka kruķīša un paraustīja blakusstāvošu cilvēku aiz piedurknes.

-        Dēliņ, skaties! Zaļa cūka kleitā ar visu smirdoņu!

Par dēliņu uzrunātais bija 30-40 gadus vecs kungs trulā zemnieku micītē, neskūtām ūsiņām, tērpies no parupja pelēka auduma gatavotā kreklā un biksēs. Dēliņš pēc gadiem tikpat labi varēja būt arī mazdēliņš, bet nu tas šoreiz nav svarīgi, jo uzrunātais atbildēja.

-         Ha, papiņ, tāda lai tik pamēģina kviekt, ka visi vīrieši ir cūkas! Pati cūka!

Papiņš un dēliņš bija Hēvijas karaļvalsts cienījami zemnieki (patiesības labad jāmin, ka nemaz tik cienījami nebija, kā abi domāja), kas padzirdējuši, ka tuvējā Adralienas pilsētā ir gadatirgus, atnāca aplūkot, kādus tad brīnumus var redzēt.

Kādu laiku abi grozījās apkārt, līdz dēliņš pamanījis ko interesējošu, sacīja:

- Papiņ, skaties! Alķīmiķu teltis!

Abi piegāja pie vienas no teltīm, kur galds bija nokrauts ar dažādas krāsu un izmēru mikstūrām.

Vecākais no abiem norādīja uz oranžu šķidrumu, jaunākais jautāja pārdevējam.

- Kas tas tāds?

-         Tā ir matu krāsa, – atbildēja telts saimnieks.

-         Kur tādu izmanto? Nokrāso sienu, lai izskatās pēc matiem? – turpināja tincināt par dēliņu dēvējamais.

-         Nē ar to, krāso matus, – pilnā nopietnībā atbildēja tirgotājs.

-         Kas jūs mūs par muļķiem uzskatās, kas domājat, ka matiem nav krāsas? Manam papiņam ir sirma matu krāsa, bet man brūna! Kam mums vēl matu krāsu, ja matiem jau ir krāsa? Labāk pasakiet, kas tas tāds?

Dēliņš norādīja uz duļķaini melnu šķidrumu.

-         Tā ir nakts redzamības dzira. Iedzerot to, jūs naktī visu redzēsiet tikpat skaidri kā dienā.

-         A kam mums naktī jāredz? Es un papiņš naktī guļ! Kā tu iedomājies, es varēšu pateikt, kad jāiet gulēt un kad jāceļas, ja apkārt viss visu laiku gaišs? Tu man te nemēģini apvārdot un nolaupīt naktsmieru!

Vecākais no abiem zemniekiem pa to laiku bija paņēmis rokā pudelīti, kurā rēgojās zaļganā šķīdumā izšķīdināts pelējums.

- Tā ir norautu locekļu ataudzēšanas dzira, – ar lepnumu sacīja pārdevējs.

- A man nav norauts neviens loceklis! Kādēļ jūs tādu man piedāvājat? Kas jūs kaut kāds izvirtulis, kas rauj locekļus un tad tos ataudzē? – nedaudz lēnīgā, taču paskaļā balsī atbildēja jeb, pareizāk sakot, jautajā papiņš.

- Nē, nu... – taču pārdevējam atbildēt neļāva dēliņš, kas turpināja runāt vecākā vietā.

- Jā, kādēļ jūs šādas muļķības piedāvājat manam papiņam? Jūs gribat, lai viņš vecumā vēl kļūst arī par izvirtuli? Labāk ejam tālāk prom no tā izvirtuļa!

-         Ejam, – atbildēja večukiņš, un abi purpinādami devās tālāk.

Ejot apkārt pa gadatirgu un šausminoties par visādām lietām, ko tirgo, abi mūsu cienījamie varoņi nonāca pie vietas, kur nolīgta teātra trupa spēlēja uzvedumu.

-         Skaties papiņ, trakie sadzīti uz skatuves un cilvēki par viņiem brīnās!

Abi sāka vērot uzvedumu, kur tai brīdī tik uzvesta kāda romantiska scēna, kur kāds jauneklis dāmai atzīstas mīlestībā, bildina un beigās precas, līdz jaunākais, kurš bija krietni runātīgāks, sacīja:

- Tas jauneklis taču ir bezgodis un dāma palaistuve! Publiskā vietā atzīties mīlestībā un vēl uzdrošināties bildināt? Kur gan mūsdienās tikumi palikuši? Tikai vienas vienīgas neķītrības un netiklības! Un nemaz neslēpj no publikas savu seju, bet gan pagriezuši alkst atzinību par savu bezgodu. Papiņ! Kādi gan izaugs viņu bērni?

- Bastardi, ne bērni tie būs.

-         Pareizi, un piedevām tas mācītājs, kas viņu laulā, ir viltvārdis! Viņam ir pielīmēta bārda. Tā taču nevar būt īsta laulība!

- Un cilvēki aplaudē. Kāds negods, kāds kauns!

Abi savās šausminošajās runās kļuva arvien skaļāki un skaļāki, līdz beidzot kādam apnika, ka viņi traucē, un sacīja:

-         Kušš taču! Netraucējiet skatīties tēlojumu!

-         Tēlojumu? Kādu tēlojumu? Tu gribi teikt, ka cilvēki šitā izliekas? – sašuta papiņš.

Savukārt dēliņš turpināja:

-         Tad jau es arī varu ielīst savā kūtī un tēlot vienu no cūkām. Vai cilvēki tāpat nāks skatīties, aplaudēs un priecāsies?

-         Muļķības, ejam tālāk. Izlikties par to kas patiesībā nav? Kur tas ir redzēts? Kam tas ir izdevīgi?

Abi turpināja klejot, līdz atkal ieraudzīja uzmanību saistošu telšu rindu.

-         Papiņ, skaties! Vieta kur Magu Akadēmija vervē skolniekus un demonstrē trikus.

Abi piegāja pie telts, kur jau bija sapulcējies bariņš vērotāju, un viscienījamākās Magu Akadēmijas pasniedzējs, tērpies greznā mantijā, ar greznu grāciju rādīja burvestību, kur viņš savu asistentu pārvērš par aitu un atpakaļ.

- Tās maģijas ir muļķības! Ja nu kāds tagad nocērpj aitu? Kļūstot atkal par cilvēku, bārdas vairs nebūs?

- Pareizi, papiņ! Un, ja nu kas noiet greizi un turpina blēt kā aita? Tad jau uzreiz var iet pie tiem bezgožiem uz skatuves rādīt savu kaunu.

- Ejam tālāk!

-         Ejam.

Abi nonāca pie tīstokļu tirgoņa.

-         Labdien! Kas tie par aprakstītiem papīriem? – jautāja jaunākais.

-         Tie ir maģiskie tīstokļi, kurus izlasot, var uzburt vai noburt kādu maģisku efektu, piemēram, radīt uguns liesmu, – atbildēja pārdevējs.

-         A kam tas ir vajadzīgs? Ja nu es, sēžot sirsniņmājā un gaidot lielo notikumu, nejauši tādu izlasu? Ko man, degošu pēcpusi būs jāskrien pāri pļavai?

Tīstokļu tirgonis sāka smieties un rīstīties par abiem dīvaiņiem.

-         Dēliņ, kas šim kaiš? Vai šis palaida smaku, un tagad pats smejas par sevi?

- Droši vien viņš arī ir trakais no skatuves, kas sadzēries tā dīvainā alķīmiķa dziras, un tagad runā dīvainas lietas.

- Ejam prom no šejienes. Te nekā nav!

Taču abu gājiens ātri vien apstājās pie gadatirgus podnieku galdiem.

-         Keramiku tirgojam? – ar pirkstu čamdīdams izliktās lietas, prasīja dēliņš.

-         Jā, podus, šķīvjus, krūzes un krūkas. Visu ko sirds kāro!

-         Skaties papiņ! Kantains šķīvis!

-         Savu mūžu neesmu redzējis šķīvi ar kantainām malām! – smagi sasutušā balsī atbildēja sirmais kašķīgais večukiņš.

-         Kāpēc kantains šķīvis? Jūs gribat sagrābt lielāku naudu dēļ tā, ka esat ietaupījis mālu uz kantainuma rēķina?

-         Nu tāds ir jaunākais modes kliedziens, – taisnojās podniekmeistars, taču abus kungus tas tikai dzina lielākā sašutumā.

- Šausmās te jākliedz pavisam noteikti! Kas būs nākamais? Cels kantainas mājas arī? Tā jau varēs apmaldīties, jo ej nu tu saproti, kurā no četriem istabas stūriem tu atrodies!

- Pilnīgas un galīgas muļķības! Ejam prom, pirms neesam palikuši kantaini! Smadzenes ir kantainas tiem plānprātiņiem kas pērk tādus šķīvjus, – sarunu ar podnieku nobeidza vecākais un turpināja klusēdami ceļu līdz bruņu tirgonim, kur jaunākais atkal uzdeva provokatīvus jautājumus.

-         Kāpēc šīs bruņas ir kā monolīta plāksne, un tās kā savītas ķēdes?

-         Nu, tās ir plākšņu bruņas un tās - ķēžu bruņas?

-         A kāpēc divu veidu bruņas, ja man vajag vienkārši bruņas? Lai jūs varētu mūs apkrāpt?

-         Nē nu, plākšņu bruņas labāk pasargā, bet tās ir smagākas un dārgāk maksā, savukārt ķēžu bruņas nepasargā tik labi, taču ir lētākas un vieglākas par plākšņu bruņām.

-         A kāpēc man būtu jāpērk plākšņu bruņas, ja reiz ķēžu ir lētākas un vieglākas?

-         Tās nepasargā tik labi.

-         A kāpēc jūs tirgoja bruņas, kas nepasargā labi. Jūs gribat mums iesmērēt bruņas, kas nekam neder? Ejam tālāk, papiņ, mūs grib apkrāpt!

-         Tfu, krāpnieki! Ejam! – sarunu atkal nobeidza vecākais, taču nekur tālu nedevās, jo pie blakus galdiņa savus saražotos labumus sabiedrībai izrādīja ieroču tirgonis.

-         Ko jūs pārdodat? – tincināja dēliņš.

-         Es pārdodu ieročus.

-         Kādus ieročus?

-         Dažādus -  zobenus, kaujas vāles, lokus, bultas, cirvjus...

-         Cirvjus? Kādēļ man vajadzētu cirvi? Man mājas jau ir cirvis, ar kuru es skaldu malku, – ar katru mirkli palikdams kašķīgāks un kašķīgāks, turpināja uzdod jautājumus jaunākais, kamēr vecākais vien sašutušā neizpratnē grozīja galvu.

-         Nu, šis ir kaujas cirvis, – sākot nedaudz nervozēt, atbildēja pārdevējs.

-         Kāds kaujas cirvis? Reku ir kāts un metāla daļa, tieši tāpat kā cirvim man mājas.

-         Šim cirvim ir lielāka un smagāka metāla daļa, kā arī pagarināts kāts.

-         Kas, mans papiņš ir kaut kāds punduris, kam vajadzētu garāku kātu, lai tiktu klāt visam?

-         Nu tā kaujās labāk trāpīt pretiniekam.

-         Trāpīt pretiniekam? Kas jūs kaut kāds ieroču tirgonis? Jūs vajadzētu nosūdzēt par to, ka pārdodat rīkus, ar kuriem var nogalināt cilvēkus!

-         Slepkava! – iesaucās papiņš.

-         Pareizi, papiņ! Ejam prom, ejam, pirms mūs nav nogalinājuši!

Un abi mūsu cienījamie zemnieki devās prom no gadatirgus, purpinoši spriezdami, ka tik daudz bezjēdzīgu lietu savu mūžu nav redzēts, ka viņu mājās tādas ienest varētu tikai pār viņu līķiem un ka agrāk viss bija labāk, bet tagad visas lietas taisa nepareizi, cilvēku uzvedība un attieksme, maigi izsakoties, ar’ ik gadu paliek briesmīgāka. Nosprieda, ka galu galā viņi vismaz ir normāli cilvēki, jo ēd no normāliem apaļiem šķīvjiem, nevis kaut kādām kantainām izvirtībām. Ēst no kantaina šķīvja? Tad jau labāk ēst no cūkas siles!