Milda un Georga Acs saskatījās, Acs ieplētās, Milda palika sastingusi kā akmens. Viņu turpmākās sarunas laikā abas atklāja viena otrai savu stāvokli, cerības, ilgas un grūtības, sarunas tonim kļūstot siltākam abas vienojās doties pastaigā, paturot viena otru acīs.

Dažas stundas agrāk Vidzemes priekšpilsētas Stabu ielas 23A ceturtā stāva dzīvoklī policists Georgs vēl gulēja, torīt bija viņa 46. dzimšanas diena. Zvanīja modinātājs un tam sekoja citas darbības, kas tika atkārtojušās gadu gadiem kopš vien Georgs sevi un citi viņu ieskaitīja pieaugušo kārtā. Šķīstoša kafija, cigarete, maize ar Krievijas sieru vai Doktora desu, vēl viena cigarete, gājiens līdz 11. trolejbusa pieturai, vēl viena cigarete gaidot to un tā 28 gadu no vietas Georgs gāja pats un vilka līdzi savas ķermeņa daļās un tikai viņa Acs to ievēroja, tikai viņa Acī pret to lēnām viesās nepatika un tikai viņa vien izjuta arvien lielāku vēlmi atbrīvoties no Georga ciešā tvēriena un pavērot, kur ved 13 trolejbuss, vai ir vēl citi kabineti izņemot 243. 244. 245. un 11o.

Georga. 46. dzimšanas dienas rītā viņa Acij izdevās izrauties no viņa tvēriena. Ka tas beidzot bija noticis viņa ievēroja tad, kad redzēja policista labo ausi, un tad arī kreiso ausi. Acs saprata, ka viņa ir brīva, ka viņai ir sava griba un viņa valda pār savu ķermeni neatkarīgi no Georga. Nekad viņš savai Acij vairs nespēs likt skatīties lai sameklētu čības, sērkociņus, 20 santīmu monētu, burtu rindas un visu pārējo, ko vien kungs iekāroja. Acs notrīsēja un devās laukā, siltajā maija rītā, lai redzētu un vērotu tad kopumu un tad atšķirīgo.

6. Maija rītā savu 46. dzimšanas dienu svinēja ne vien policists Georgs, bet arī Atslēdznieks Armands, 2. slimnīcas māsiņa Beatrise, Konduktore Cecīlija, Darbmācības skolotājs Daumants, Advokāte Edīte, Bezpajumtnieks Fricis un noslēdzot Šuvēja Zenta un vēl daudzums cilvēku, taču vienīgi šie 9, un vēl 15 citi izjuta tādu kā tukšumu kreisās Acs dobuma vietā. Nevienu tas neuztrauca, visiem šķita, ka tas no viegla satraukuma kāds mēdz uznākt savas dzimšanas dienas rītā. Un tā tai rītā 24 Acis, bija atsvabinājušās no ciešā tvēriena, ar kādu parasti cilvēka ķermenis skauj acis, zobus, nagus un citas savā būtībā autonomus locekļus, kas tāltālā pagātnē apvienojušies vienā ķermenī savstarpēji vienojoties un nebūt ne izslēdzot iespēju pēc savas gribas atkal atbrīvoties. Tiesa ilgo gadu gaitā, ko citi dēvē par evolūciju, locekļi bija tik labi iesēduši ķermenī, ka tiem jau bija aizmirsies kā ir būt pašiem par sevi. Kā savos pētījumos bija atklājis doktors Štrauss vecākais, tad lai locekļi atbrīvotos būtu vajadzīga vakcīna, kuru izstrādāt viņš uzticēja savam dēlam P. Štrausam jaunākajam, kurš kādā saulainā 1960. gada maija rītā, kad vēl tikko svīda gaismiņa, pabeidza darbu pie savas ilgi lolotās vakcīnas, kas ļautu bez sāpēm sadalīties cilvēka ķermenim ļaujot tam vispilnīgāk kalpot piecgades un vēlāk piecsimtgades plānam, piemēram, labā roka var skrūvēt rūpnīcā I, kreisā pieturēt cehā Z, kājas skriet olimpiskās spēlēs pilsētā D un nest valstij slavu, acis atpūtināt ķermeni ar bildēm muzejā O, kinoteātrī M vai izspiegojot ienaidnieku viņa valsts slepenajā objektā A. Štrauss savos murgainākajos sapņos redzēja, ka ar vienu pašu cilvēku pietiktu darbaspēka visu industrijas sektoru darbināšanai, beigās pat varētu to padarīt par puscilvēku un beigās par aparātu, kas nekad nenolietojas, nesūdzas, neslinko un neiedomājas no sevis nezin ko, lai no rīta prasītu tiesības uz darbu, vakarā tiesības uz atpūtu un streiku, pirmdien tiesības uz brīvību un otrdien tiesības piederēt pie kaut kā, kas profesoram šķita absurdas iracionālas prasības, kas traucē progresam. Taču galvenais viņš nevarēja ciest, ka cilvēki rada jaunas un jaunas zīmes un nozīmes, kas viņam šķita nevajadzīgi un kaitīgi, jo bieži jaunās zīmes mēdza izdzēst vai pārveidot vecās, tātad arī visu ko viņš Štrauss radījis iznīcinās vai pārveidos citi, profesors bija cieši apņēmies to nepieļaut reducējot citus darbīgās molekulās, kas ļaus pašam profesoram doties pelnītā atpūtā un rūpēties tikai par mazbērniem. Tajā rītā saņēmis pēdējos spēkus, ko bija paņēmušas ilgās negulētās naktis laboratorijā un aizgaiņājis šīs rožainās pārdomas, profesors izvēlējās 24 sievietes pēc viņu vārdiem alfabēta secībā, kam bija tūlīt jādzemdē, izdarīja 24 iešļircinājumus viņām un vienu sev, lai spētu aizmigt un iekrita dziļā, dziļā miegā savā laboratorijā Rīgas pirmā dzemdību nama pagrabā. Noguruma izraisītas neuzmanības dēļ, profesors gulēs nedaudz ilgāk, nekā pats bija to vēlējies. Viņa pazušana izraisīja izbrīnu un atvieglojumu zinātņu akadēmijā, kur profesors nebija gaidīts viesis savu nākotnes ideju un nejaukā rakstura dēļ. Torīt viņš nejauši bija sev iešļircinājis 46000 reiz lielāku devu, tādējādi aizmigdams uz 46 gadiem.

Acs palīdzēja Mildai, kas uzmanīgi atbrīvojās no pieminekļa betona pamatnes, tad viņas, tā lai neuzmodinātu pārējos sastingušos tēlus, klusu nokāpa no obeliska un iejuka gājēju barā. Lai neizceltos savas zaļās krāsas dēļ, kurai apkārtējie pievērsa aizdomīgu interesi, Milda, palīdzot Acij, ievilināja kādu jaunu meiteni rozā minisvārkos klusa Avotu ielas nama vārtrūmē, kur īpaši neuztraucoties par notiekošā likumību, meiteni atsavināja no drēbēm un somiņas, kurā atrodamie pūderi ļāva nomaskēt Mildas zaļo seju. Saposusies pēc labākām Rīgas modēm, Milda, Acs pavadībā, turpināja savu gājumu, apbrīnojot no apakšas to, ko parasti bija vērojusi no augšas.

Maija saules stari un pieredzes trūkums kosmētikas līdzekļu uzklāšanā, ātri deldēja pūdera kārtu no Mildas sejas, kas lēnītēm sāka atgūt savu tik pazīstami zaļo krāsu. Policista Georga Acs redzētais, ko dara ar noziedzniekiem, aizturēja Mildu no vēl vienas laupīšanas gaišā dienas laikā un abas ļāvās garāmgājēju apbrīnai. Drosmīgākie fotografēja, bailīgi ļautiņi nobēga spēļu zāļu zaigojošā tumsā un ieskāva savu laimes daļu ciparu un zīmju kombināciju un naudas iluzorajā struktūrā.

Tai rītā dažas minūtes vēlāk, Georgs patrulēja pie Brīvības pieminekļa un nez kāpēc pavērās augšup un ieraudzīja, ka zaļā statuja vairs nav tur, kur tā bija vakar. Georgs aizvēra plakstiņus, atbrīvojās no uzspiestajām iedomām un viedokļiem par redzamo un tos no jauna atvēra. Vēl vakar iedomas un viedokļi sakrita ar redzamo, tā bija sagadīšanās, ka Georgs bija pirmais kas to ievēroja. Redzēto viņš lepnumā un bailēs pavēstīja šefam, kas tālāk raportēja savam šefam, tātad Georga šefa šefam, jo hierarhija ir jāievēro, tā viņš ir.

Valsts Policijas priekšnieks, lai nezaudētu savu amatu uzdeva sākt izrādi pēc šāda scenārija: Vispirms, aplikt sastatnes ap Brīvības pieminekli, kas jāatzīst tika paveikts ar nelielu aizķeršanos un pēc daudzu lamuvārdu izrunāšanas, jo neviens nezināja, kāda ir brīvības pieminekļa adrese. Tad māksliniekam Krēmam pasūtīja izgatavot Pieminekļa simulakru, savukārt kārtības policijas krāsotāju brigāde saņēma uzdevumu jauno statuju tūlīt pēc tās izveidošanas nokrāsot zaļu, viss bija jāveic ātri un nemanāmi, vienuvārdsakot tā, lai neviens neko neredzētu.

Avīžu un žurnālu redakcijas, radio un televīzijas ziņu dienesti, interneta portālu biroji saņēma attēlus ar Mildu un kādu Zilu Aci uz Matīsa un Čaka ielas stūra, Zemitānu Dzelzsceļa stacijā, starp Purvciema blokmājām un visbeidzot peldoties Ķīšezerā, bilžu bija tik daudz, ka to neparastības vērtība strauji kritās, ļaudis pārstāja lūkoties uz zaļo sievieti kā uz mītisko senci, māti Latviju. Mildas nemanāmā saplūšana ar pārējiem pilsētniekiem lika izgaist tās totēmiskai nozīmei un apkārtējo prātos viņa kļuva par apzīmējumu sievietei ar zaļu ādas krāsu toties šarmantām proporcijām un slaidu stāju. Pati Milda, kas nekad nebija nojautusi ka ir latviešu tautas totēms, baudīja pastaigu pievilcību un sarunu aizrautību ar savu jauno draudzeni Aci un visbeidzot nolēma sameklēt citas tādas pat acis, kas bija izkļuvušas no ķermeņa sprosta. Viņas izlīmēja mazas zīmītes uz māju jumtiem, zem ielu renstelēm, ielu spuldžu stabu galos un citās vietās, kur acīm labpatīk mest skatu, taču ko tās nekad nespēj pārējā ķermeņa ierobežotības dēļ.

Bija noticis tā, ka Profesora Štrausa eksperiments daļēji sāka īstenoties 46 gadus pēc iešļircinājuma. 24 māšu bērniem, to 46 dzimšanas dienas rītā no pārējā ķermeņa atdalījās kreisā Acs. Eksperiments bija izdevies daļēji, jo nesadalījās viss ķermenis, kā cerēja Profesors, bet tikai viena tā daļa. Sekas tomēr iestājās. Un 24 acis, pametot savus pārus, atdaloties no cilvēka korpusa un tā gribas varēja doties tur un pārvietoties tā, kā tām pašām šķita par labu esam. Acis skatījās tā kā dzer izsalkušie – daudz un intensīvi, skatoties daudz, un redzot intensīvi, katra no tām pamanīja citas brīvās acis, un Georga zilās Acs un Mildas atstātās zīmes.

Tai pat rītā, kad Georgam palika 46 gadi, kad viņa Acs  un vēl citas 23 pacēlās pār saviem ķermeņiem un kad Milda nokāpa no brīvības pjedestāla liktenim labpatika, ka pēc ilga miega atmodās Profesors Štrauss. Viņš notrausa no pieres putekļus, atvirzīja no acīm gari, gari izaugušos matus, kas nu bija kļuvuši sirmi, izstaipījās un sāka aplūkot savu laboratoriju, kas bija tumša, netīra un pamesta. Durvis bija slēgtas, tās viņam izdevās atlauzt ar lauzni, ko tas taupīja gadījumiem, kad viņa kolēģis dakteris Ausiņšs izspēlēja ar viņu savus nelāgākos jokus. Štrauss izgāja laukā un domājās esam 1960. gada 7. maija rītu. Liels bija viņa pārsteigums redzot Preses kioskā International Herald Tribune, par 2 latiem un 69 santīmiem. Nav zināms kā viņš tika uz to reaģējis, jo profesors bija noslēgtas dabas cilvēks, kas savas emocijas uz āru izpaust nemēdza.

Pagāja dažas stundas, kad 24 Acis un Milda satikās kafejnīcā pie Pelēkās Vizbulītes un vienojās, ka jāuzmeklē profesors Štrauss. Mildai, kas reiz bija Māte Latvija, bija zināmi visi savu daudzo dēlu un meitu nodomi, tādēļ viņai nebija noslēpums arī profesora Štrausa plāns, kas faktiski bija atbrīvojis acis, taču bija nodomājis tās pakļaut savas gribas diktatūrai, nolemjot acis apmāna lomai, liekot tām skatīties tikai to, kas nomierinātu un mānītu līdz pēdējam nostrādināto ķermeni.

Vienu brīdi vēlāk atvērās durvis un vēl vienu brīdi vēlāk kafejnīcā pie Pelēkās Vizbulītes ienāca, kāds pavecs, taču labi apkopts, acīmredzami labi izgulējies kungs un pasūtināja limonādi. Acis uzlūkodamas šos abus momentus nesaistīti turpināja sarunu novēršot uzmanību no ienācēja, taču kungs ievēroja, sava eksperimenta rezultātu, izņēma no kabatas Rimi maisiņu, aši tajā sameta acis un paņēmis Mildu zem rokas izgāja no kafejnīcas, maisiņu ar acīm un limonādes glāzi kreisajā, bet Mildas roku turot sev labajā plaukstā. Viņš nesamaksāja, jo viņam bija vienīgi 24 rubļi un 69 kapeikas, ko neviens negribēja ņemt, un doktors Štrauss domādams, ka iestājis komunisms ar savu naudu nevienam neuzbāzās.

Štrauss gāja uz 11. tramvaja pieturu, lai atgrieztos savā laboratorijā dzemdību namā un pabeigtu savu eksperimentu. Mildu viņš nolēma padarīt par savu asistenti/sekretāri. Diemžēl, tas nekad nenotika, jo redzot tuvojamies tramvaju viņš sāka skriet, Zaļā skulptūra skriedama līdzi nebija pietiekami uzmanīga un ar galvu ieskrēja Reklāmas stabā, sabirzdama sīkos putekļos un atstādama mazu zaļu akmens putekļu čupiņu, ko sētnieks pēc dažām stundām šķendēdamies, ka tūristi atkal piemēslo viņa ielu, saslaucīja un iebēra tās konteinerā. Štrauss tikmēr iekāpa tramvajā, kur uz viņu dīvaini raudzījās ne vien konduktore ar vienu aci, bet arī pārējie pasažieri, kam ar redzi viss bija kārtībā, raudzījās tādēļ, ka pasažierim Štrausam bija rokās maisiņš, kas neganti dauzījās, maisiņā dauzījās 24 acis, tā kā vien acis spēj bolīties, glūnēt un šķielēt. Kad pārējie pasažieri sāka uzdot jautājumus, uz ko Štrauss atbildēja 1960 .gada valodā, ka viņš pilda valsts uzdevumu piecgades plāna ātrākai īstenošanai, apkārtējie sašutumā novērsās un izlikās neredzam iepakoto acu izmisīgos pūliņus. Pēkšņi tramvajs apstājās. Uz sliedēm gulēja balts trusis, kas ar ķepiņām kasīja sev acis, jo viņam bija miksamotoze, lipīga infekcija, kādēļ neviens trusi neaiztika un pacietīgi gaidīja glābēju brigādi no Zilupes. Tā ieradās 10 minūtes vēlāk ar helikopteru, kas sacēla lielu vēju, nejauši paceldams trusīti gaisā un iepūzdams to profesoram Štrausam sejā, inficēdams arī profesoru, kas sāka kasīt acis un nometa maisiņu ar acīm zemē, inficēdams arī tās. Nejaukā infekcija sakairināja 24 acis tik ļoti, ka tās ar skatienu vien iznīcināja maisiņu un sāka bezcerīgi riņķot ap helikopteru, meklēdamas savus agrākos saimniekus, kas ar savām rokām varētu acis pakasīt un tad nomierināt. To nenācās darīt ilgi – helikopterā esošā glābšanas brigāde izvadāja acis pa mājām, iedeva acu pilienus, nomierināja satrauktos prātus un, protams, iedeva trusim salātus. Acis saprata, ka pārējais ķermenis reizēm var būt gauži noderīgs un reizēm sava suverenitāte jāierobežo. Viņām atgriežoties tās un pārējās ķermeņa daļas vienojās, ka turpmāk arī ķermenim vairāk jāievēro acu vēlmes un jāļauj tām redzēt to un tā, kā tās vēlas, neizslēdzot no acu redzesloka arī ausis. Glābēju brigāde atgriezās Zilupes bāzē, līdzi paņemot un tur uz nenoteiktu laiku internējot profesoru Štrausu, kuru izdevās atrunāt no sava plāna ar vakcīnu sadalīt ļaudis sīkos gabaliņos apsolot, ka viņš katru pēcpusdienu dabūs aprikozu kompotu.

Otrā rītā acis, kas vēl vakar vienas pašas bija klaiņojušas pa mūsu pilsētas ielām, paklausīgi un reizēm nē, sekoja saviem ķermeņiem, to gaitās pasniedzot pasažieriem biļetes, sastādot protokolus, metinot, zāģējot, rakstot prasības pieteikumu vai guļot stacijas laukumā uz kartona papīra gabala. Georga Acs nebija izņēmums, tā paklausīgi sekoja viņam lūdzi. Georgam patrulējot pie Brīvības pieminekļa pēkšņi, tā pretēji saimnieka gribai pavērās augšup un ieraudzīja, ka tur redzama vien svaigi krāsota betona skulptūra, kam bija tikai kopijas līdzība ar īsto Mildu. Acij esot maisiņā tā neredzēja, kā viņas draudzene sašķīda pret reklāmas stabu. Acs sapurināja Georga sirdsapziņu, un lika vēlreiz doties pie šefa un ziņot, ka redzamā statuja nav īsta. Valsts policijas priekšnieks nebija apmierināts par šādu padotā acību. Viņš nolēma tikt no Georga vaļā, uzskatīdams, ka tādiem estētiem valsts policijā nav vietas, un piemineklim jāpaliek savā vietā, īstam vai nē. Georgu līdz ar viņa aci internēja Zilupē, kur jau atradās profesors Štrauss, kas tikko bija pabeidzis ēst savu pirmo aprikozu kompotu un sāka gaidīt rītdienu, lai saņemtu nākamo.

Nākamo divu nedēļu laikā profesors Štrauss apēda vēl 14 aprikozu kompotus, atteicās no sava plāna sadalīt cilvēkus sīkos gabaliņos un izjautāja policistu Georgu sīki jo sīki par tā sajūtām atdaloties acij, tai promesot, acij atgriežoties viņa ķermenī un tai atkal esot tajā.

Georga un Štrausa acis runāja citu valodu. Štrausa Acs pastāstīja otrai, ka tā redzējusi, kā Milda, Georga acs dārgā paziņa sašķīdusi sīkos gabaliņos pret reklāmas stabu, un kā tā vēlāk saslaucīta un iemesta konteinerā, Georga Acs savukārt izstāstīja par nelāgo tautas mānīšanu, liekot visiem noticēt, ka zaļi krāsota betona skulptūra, esot tautas totēms. Acis nolēma rīkoties un saņemt gūstā savus saimniekus, liekot tiem bezbailīgi izbēgt no Zilupes karabāzes. Bezbailīgā bēgšana notika šādi, nākamās nedēļas laikā profesors Štrauss nevien apēda nedēļas dienu skaitam atbilstošu daudzumu aprikožu kompotu, bet arī mīļi iedraudzējās ar Georgu. Tie pārmija maigus vārdus un roku rokā devās pastaigās pa armijas bāzes leknajām pļavām. Sargi un armijnieki viņus apzīmēja par homoseksuālistiem, paši šim apzīmējumam dodot vēl savus apzīmējumus, kas vienkārši izsakoties bija vulgāra iznerrošana un izsmiekls. Un tā kādā jaukā pēcpusdienā izmantodami mirkli, kad sargi sasarkuši novērsās Georga un Štrausa, viņu tuvības mirkļa nokaunējušies, abi gūstekņi metās bēgt. To vakaru viņi pavadīja tuvējās fermas kūtī, dzerdami pienu. Otrā dienā viņi ar Maskavas ekspresi atgriezās Rīgā, kur viņu acis tiem pavēlēja meklēt un atrast Mildas putekļus un tos salīmējot atjaunot viņas tēlu un vietu ļaužu prātos. Pārbiedēdami sētnieku, atklājot tam, kādas zaļas akmens šķembas tas pirms dažām nedēļām izsviedis konteinerā, to pašu paveikdami ar konteinerfirmas īpašnieku, policists un profesors un viņu acis sāka rūpīgu izgāztuvju pārmeklēšanu.

10 gadus dienu no dienas viņi vāca, meklēja, lasīja līmēja un atkal vāca, līmēja un lasīja un darbs vainagojās ar Mildas labās rokas rekonstrukciju.

20 gadus nakti un dienu Georgs, Štrauss un viņu acis vāca, meklēja, lasīja līmēja un atkal vāca, līmēja un lasīja un darbs vainagojās ar Mildas kreisās kājas atjaunošanu.

46. vākšanas gada rītā notikuma brīnums, vēl vakar vakarā viņi bija atraduši 13 Mildas šķembas, kas pa nakti pašas sevi salika vienkopus un atrada pārējās izkaisītās ķermeņa daļas, tās salika kopā un pār nemīlīgo izgāztuves āru pacēlās Mildas sakļautās rokas, tā atstāja Georgu un Štrausu guļam, silti ietinušos plastmasas maisos un atgriezās pie obeliska, klusu atdalīja no pamatnes savu kopiju, to nolika zemē un pati nostājās savā agrākā vietā.

Liels bija cilvēku izbrīns, kad tie 2052. gada 6. maija rītā ieraudzīja zaļi zaigojošo Mildu un kādu aci, kas bija piemetusies uz vienas no zvaigznēm un kādu citu it kā Mildu, kas bija glīti uz sāniem noguldīta dažus metrus zemāk uz asfalta. Bija notikusi patiesības un laimes eksplozija, visu acis, ausis, dūres un prāti atvērās, lai saceltos un pieprasītu patiesības noskaidrošanu un zīmju nozīmju pārvērtēšanu, laikrakstus un pārtiku varēja iegūt bez maksas, vilcieni un tramvaji paātrināja savu slinko gaitu, neko neievēroja vienīgi tūristi. Latvijas Universitāte sarīkoja zinātnisku konferenci, kas mēģināja izskaidrot, ka katrus 46 gadus, notiek zināmas gamma staru pārvērtības pieminekļa iekšienē, un uz asfalta redzamā otrā skulptūra ir kā nomesta čūskas āda, rezumējot, ka viss ir labākā kārtībā un tikai aprobežotie un tautas nelabvēļi grib saskatīt problēmas tur, kur to nav. Taču ne jau zinātniekus klausās tauta, viņu sēžu protokolus un citus pesteļus bija jālasa vienīgi studentiem.

Tai rītā agri pamodušies un ieturējuši pieticīgas brokastis Georgs un Štrauss gribēja atkal ierakties atjaunošanas darbā, kad to acis tiem pavēstīja to, ko viņu plakstiņi viņiem bija apslēpuši naktī. Proti, ka noticis brīnums un viņu darbs vainagojies panākumiem.

Atbrīvojusies no zinātniekiem, policijas un valsts varas, tauta lika ziedus un vērās uz savu iemīļoto totēmu, Brīvības pieminekli, kas izstaroja brīvību, tā pamatnē iekļautais vārds BRĪVĪBA, pēc Mildas veiktās pastaigas no obeliska virsotnes caur pilsētas ielām, tur sašķīstot nonākot izgāztuvē un atkal augšāmceļoties bija izgaisis. Brīvība kā zīme pazuda no visiem uzrakstiem, grāmatām, žurnāliem, pieminekļiem  - tā bija iesūkusies ļaudīs un no vieniem ļaudīm tā izstaroja un atkal iesūcās citos, nebija vairs ne jēgas, ne spējas apzīmēt to, kas bija visos, visā un ap visu.

Citviet šo parādību nosauca par Brīvības Eksploziju, kas dažās zemēs notika nedaudz vēlāk, citās pēc 100 vai 200 gadiem un citās nekad.