Toties pavērsiens Džezila dzīvē seko, kad negaidīti elitārās vienības uzbrukums cieš neveiksmi, bet iekšējā vēlme izdzīvot nonāk pretrunā un uzvar pār apmācības un treniņu procesā iedzīto dogmu, ka par spīti izredzēm uz uzvaru nedrīkst mesties bēgt, kur nu vēl, tā rīkojoties, pamest biedrus nelaimē. Bet tieši tā Džezils izdara un nolemj sevi jaunai dzīvei neatgriezeniski nogriežot saikni ar agrāko dzīvi, izraidot sevi trimdā.

Kā nākošā lasītājam tiek iepazīstināts Thia tēls, kura agrā, sešu gadu vecumā tās ne pārāk turīgie vecāki, kuri labprātāk būtu dzīvē uzņēmuši dēlu, nodod meitu priesteru rokās. Priesteri, kuri pielūdz Boq’urak dievu, katru rītu veic cilvēku upurus, lai ‘’nodrošinātu’’ saullēktu, un papildus tam veic arī no citu acīm slēptus upur-rituālus. Būtu tā neveiksmīga apstākļu sakritība vai kas cits, bet Tijai sanāk kļūt par negribīgu, piespiedu kārtas liecinieku tieši tam, kas pēcāk neatstāj tai citas izvēles, kā vien bēgt no mājām un vienīgās dzīves, kādu tā pazinusi, ja vien ir vēlēšanās palikt starp dzīvajiem.

Bukaraka pielūdzēji un pati dievība Storms of Destiny sižetaietvaros nespēlē centrālo lomu, bet sekta tādēļ nav ierindojama pie tādiem, kuriem ar vienkāršu bēgšanu varētu iespītēt, kuri necenstos pielietot visas iespējamās metodes, lai tiktu galā ar nevēlamiem traucēkļiem. Par laimi, Tijai tad bēgšanas brīdī ir skarbi ziemas apstākļi un gandrīz visa sekta ir vienisprātis, ka tādai, kā Tija, izdzīvot tik skarbā vidē ilgstoši būtu neiespējami. Gandrīz visi, izņemot vienu tēlu, priesteri Varnu, kurš turklāt sevī slēpj dziļākas jūtas pret jauno sievieti, kurš līdz šim tām ļāvis izpausties slepēnā skološanā (lasīt un rakstīt prasmē), kas citām līdzīga statusa sektas biedrenēm liegts.

Varbūt visneparastākais tēls, vismaz attiecībā uz faktu, ka tas nav cilvēka rases pārsāvis, ir Khith tēls. Dziednieks (tā rase htrha kā tā ir labāki ārstēšanā nekā prasmīgākais cilvēks) un akadēmiķis jau tēla iepazīšanas brīdī pēc būtības jau vairākus gadus dzīvo paša izvēlētā trimdā, pat ja vēl tam ļauts uzturēties savējo vidū un sastapties ar tiem. Iemesls tam, ka Kitam vairāk par visu citu ieintriģējusi par Ancients sauktās civilizācijas atstātas drupas un artefakti. Kas gan būtu varējis reiz tik diženai un pēc visām pazīmēm maģijas ziņā krietni pārākai par jebko stāsta ‘’tagadnē’’ esošai civilizācijai krist no varas un spēka zenīta. Ja Kits nenogurstoši grib tikt pie šo urdošo jautājumu atbildēm, tad, to sastopot, to pašu nevarētu teikt par citiem viņa rases biedriem un beidzot tiem aptrūcies pacietības mērs, un kā vienīgo risinājumu pētījumu pārtraukšanai, tie saskata Kita likvidēšanu. Nedaudz ar sakritības elementu Kitam paveicas, lai laicīgi pamanītu tuvojošamies draudus, lai glābtu sevi un bēgtu.

Iespējams gan, ka gods par kā neraksturīgākajam piecinieka tēlam pienākas Pelas karalistes jaunākajam dēlam Eregardam. Bet, ja ne tas, tad neapšaubāmi viens no šķēršļiem un smagiem pārbaudījumiem bagātākais pirms nonākt līdz varoņa godam. Izcelsme Eregarda pārbaudījumiem meklējama tā tēva pils kompleksā, kur vecākais dēls un nesen par Katas kolonijas vicekarali ieceltais vecākais dēls Salesins nesen sācis izrādīt pieaugošu iniciatīvu, kas citkārt būtu pat vēlama, kad esošais karalis Agivirs savos lēmumos vairs nav tas pats, kāds bijis savu spēku uzplaukumā, bet reizē var nojaust, ka Salesinam sāk zust pacietībai un/vai vēlēšanās ilgi gaidīt līdz tronis dabiskā ceļā nonāktu viņa rokās. Papildus tam Salesina lēmums sākt uz Katas koloniju lielā skaitā izsūtīt noziedziniekus un ļaut tiem tur brīvu vaļu jo vairāk uzkurina neapmierinātību pret tālajiem valdniekiem, kas jau tā sākusi mutuļot augsto nodokļu dēļ.

Nedaudz īpatnējs lēmums, bet tādu karalis Agivirs tomēr pieņem un sūta dēlu Eregardu uz Katas koloniju, lai tur izliekoties par kādu citu tas ievāktu informāciju par vispārējo noskaņojumu Katas kolonijā, cik tuvu tā ir reālai sacelšanās. Īpatnēji, jo līdz viņam personīgi nonākušas ziņas no pašu kataniešu sūtītiem pārstāvjiem, ko tie domā par pašreizējo situāciju un to pārvaldes stilu. Lai kā arī nebūtu, tad kuģis, ar kuru Eregardam paredzēts nonākt Katā ne tikai iekļūst vētrā, bet rītā pēc tās nonāk pirātu redzeslokā, no kuriem tam nav cerību aizmukt. Rezultātā princis Eregards nonākt verga godā.

Līdz ar ko atliek iepazīstināt vēl ar pēdējo no piecinieka, ar Talis tēlu. Ar katanieti, kura no visas degsmes un sirds pievienojusies kataniešu briestošajai sacelšanās kustībai un ieguvusi tā līdera Rufen Castio uzticību svarīgas informācijas iegūšanā. Kuru motivē nevēlēšanās pakļauties ierastajām sabiedrības gaidām un normām, kur tikpat kā visi labumi tiktu tās brāļiem tikai tāpēc, ka tie vīriešu kārtas, par spīti tam, ka viņa sniedz būtiskāku devumu vienai no turīgākajām kolonijas saimniecībām.

Tomēr, lai kā arī nebūtu, tad Talisas tēls nav bez saviem trūkumiem un arī viņa līdz šim dzīvē izmantojusi vergu darbu bez dižas aizdomāšanās. Viens no interesantākajiem debates jautājumiem ar šķietami skaidrām pareizajām atbildēm, bet, par kurām gan Talisa, gan pats Eregards aizdomājas, kad vien paši nonākuši attiecīgajā situācijā. Eregards savos 19 gados, dzīvodams karaliskā komfortā, ne reizi nav izjutis vajadzību aizdomāties, kādi gan apstākļi patālajā Katas kolonijā, kur nu vēl par vergiem tur. Tā Talisa līdz šim pašsaprotami pielietojusi to darbaspēku tēva saimniecībā.

Katram no piecinieka pirms tie sastop viens otru ir savi to sekošanai cienīgi piedzīvojumi, bet visus vienotam mērķim un pat līdz tam par ienaidniekiem saucamos Katas nemierniekus un Pelas karalisti apvieno vajadzība atvairīt iekarotāju Chonoa armiju. Visas pazīmes un arīdzan Stroms of Destiny epilogs liecina, ka grāmata bijusi paredzēta kā daļa no lielākas sērijas, kura tā arī nav materializējusies no grāmatas izdošanas 2005.gadā līdz autores nāvei 2013.gadā.

https://poseidons99.com/2025/02/16/a-c-crispin-storms-of-destiny-the-exiles-of-boqurain/