Saruna pa vadiem – fantastika!

“Visiem izglītotiem cilvēkiem jāsaprot, ka paziņojumu balsī nevar noraidīt pa vadiem, - 1865.gadā apgalvoja laikraksts “The Boston Post”. Un ja arī izdosies, tam nebūs nekāda praktiska pielietojuma”.

1876. gadā, kad Aleksandrs Bells pieteica savu pirmo telefonu Baltajā namā, prezidents Rezerfords Heizs norādīja: “Tas, protams, ir lielisks izgudrojums, bet padomājiet pats, kam gan sagribēsies to lietot?”. Tajā pat gadā ne mazāk skeptiski par telefonu izteicās arī kompānijas “Western Union” prezidents: “Šai ierīcei ir tik daudz trūkumu, ka to nevar uzskatīt par saziņas līdzekli. Tai nav nekādas vērtības”.

Cilvēkiem apniks blenzt kastē

“Kino ir īslaicīga parādība. Skatītāji tik un tā gribēs redzēt dzīvu aktieru spēli uz reālas skatuves”. – tā 1916.gadā uzskatīja aktieris Čārlijs Čaplins.

Harijs Vorens, viens no kino kompānijas “Warner Bros” dibinātājiem, 1927.gadā apšaubīja filmu ieskaņošanas nepieciešamību: “ Vai tiešām skatītāji vēlas dzirdēt, par ko aktieri runā kino?”.

Derils Zanuks – amerikāņu kinostudijas “20th Century Fox” producents pareģoja, ka ētera televīzija nenoturēsies ne pusgadu: “Cilvēkiem drīz apniks katru vakaru blenzt finiera kastē”.

Pasaulei pietiks ar pieciem datoriem

1943.gadā kompānijas IBM direktoru padomes priekšsēdētājs Tomass Vatsons prognozēja, ka pasaules pieprasījums pēc datoriem nepārsniegs… 5 gabalus.

Skaitļojamā mašīna 1949.gadā svēra 30 tonnas un sastāvēja no 18 tūkstoš vakuuma lampām. Žurnāls “Popular Mesganics” pieņēma, ka nākotnē datoru svars samazināsies līdz 1,5 tonnai un tajā būs tikai ap 1000 lampām.

Viens no datortīklu izgudrotājiem Roberts Metkalfs 1995.gadā žurnālā “Info World” izteica viedokli, ka 1996.gadā Internetu sagaida krahs. Viņš par to bija tik pārliecināts, ka apsolīja “apēst savus vārdus” ja krahs nenotiks. 1997.gadā, uzstājoties Vispasaules interneta konferencē, būdams uzticīgs dotajam vārdam, Roberts Metkalfs norija papīru ar paša pareģojumu.

Auto nav konkurents zirgam

Londonas universitātes filozofijas un astronomijas profesors Dionisijs Lardens 1830.-os gados autoritatīvi paziņoja: “Ceļošana ar vilcienu lielā ātrumā nav iespējama, jo pasažieri, nespējot paelpot, nomirs nosmokot”.

1902.gadā ASV Jūras karaspēku observatorijas direktors Saimons Ņūkombs apgalvoja: “Lidojums ar mašīnām, kas smagākas par gaisu ir bezjēdzīgs, lai neteiktu, ka neiespējams”. Neskatoties uz to, brāļi Orvils un Vilberts Raiti pasaulē pirmo pilotējamo lidojumu veica jau nākamajā gadā. Zirgi būs vienmēr, bet auto – tikai tukša izklaide”, - 1903.gadā Henrija Forda juristam Horācijam Rekhemam teica Mičiganas krājbankas prezidents un neieteica ieguldīt naudu automobiļu biznesā. Rekhems nepaklausīja: iegādājās Forda akcijas un pēc dažiem gadiem kļuva pasakaini bagāts.

“Lidojums kosmosā – absurds” – par to 1957.gadā bija pārliecināts Lielbritānijas galvenais karaliskais astronoms sers Harolds Spensers Džonss. Divas nedēļas vēlāk Padomju Savienība palaida orbītā pirmo mākslīgo Zemes pavadoni.

Miermīlīgais atoms

1917.gadā saskaldot atomu, Ernests Rezerfords secināja, ka šī procesa rezultātā iegūtā enerģija ir pārāk niecīga. “Katrs, kurš cer, ka atomu kodolu pārveidošana kļūs par enerģijas avotu ir aplamības piekritējs” – fiziķis rezumēja. Tikpat skeptiski par šo gadījumu 1939.gadā izteicās Vinstons Čerčils: “Kodolenerģija var būt tikpat efektīva kā mūsdienu sprāgstvielas, un diez vai kādreiz tā kļūs bīstamāka”.

“Tā ir vislielākā dumjība, ar ko jebkad esam nodarbojušies”, - Trumenam 1944.gadā paziņoja admirālis Viljams Lī, kurš piedalījās amerikāņu kodolenerģijas programmā. – Tāda bumba nekad netiks radīta, es jums to saku kā sprāgstvielu eksperts”. Gadu vēlāk uz Hirosimu un Nagasaki nometa atombumbas “Little Boy” un “Fat Man”.

Tādēļ, pirms ticēt pat ļoti populāru cilvēku pravietojumiem, neaizmirstiet, ka arī viņi reizēm kļūdās.