Zem sabiedroto spiediena
Pēc Pirmā pasaules kara beigām Austro-Ungārijas impērija izjuka. Par tai iepriekš piederošo pilsētiņu izvērtās diplomātiskais stīviņš atarp Itāliju un Slovēnijas valsti, Horvātiem un Serbiem (kuri vēlās apvienojās Serbu karalistē, kopš 1929.gada valsts saucās par Dienvidslāviju). Jautājums par teritorijas konkrēto piederību ilgu laiku tika apspriests Parīzes pasaules konferencē, kura norisinājās vairākos etapos 1919. – 11920.gados.
1919.gada septembrīitāļu nacionālistu grupa organizēja pilsētas sagrābšanu, lai nostādītu konferences dalībniekus notikušā fakta priekšā, uzskatot, ka tādā gadījumā Fiuma tiešām piekritīs viņu valstij. Patriotu-sazvērnieku grupas priekšgalā bija pazīstamais dzejnieks Gabriele d’Annuncio, kurš kara laikā kalpoja par pilotu itāļu armijā.
Viņa savāktā vienība 2400 kaujinieku kopskaitā ieņēma pilsētu neizlejot ne piles asiņu. D’annuncio cerēja pasludināt to par neatkarīgu republiku bet pēc tam uzprasīties uz iekļaušanu Itālijas sastāvā. Taču viņa valsts valdība zem sabiedroto spiediena atteicās uzskatīt Fiumi par savu teritoriju – un pat izsludināja jūras un sauszemes blokādi jaunizveidotajam valstiskajam veidojumam.
Gabrielam d’Annuncio bija izvēle: vai nu aiziet kopā ar saviem ļaudīm no sagrābtās pilsētas, vai arī patiešām izveidot neatkarīgu valsti. Viņš nešauboties izvēlējās otro variantu.
“Spurainais” literāts
Dzejnieks jau no jaunības atskīrās ar ekstravagantiem izgājieniem. Neliela auguma cilvēks ar spurainu galvu un kroplīgu seju, viņam uz prāta un pievilcības rēķina bija panakumi sieviešu vidū. Savaldzinātājs, kokaīnists, duelants – taču pie tā visa lielas cēlsirdības pilns cilvēks. Kara laikā viņš, nejautājot komandiera atļauju, tā vietā, lai nomestu uz Austro-Ungārijas galvaspisētu nāvi nesošus lādiņus, nometa skrejlapiņas ar tekstu: ”Ungāri! Novērtējiet itāļu cēlsirdību! Mēs varētu uzmest uz jums tonnu bumbu, bet mēs sūtām no debesīm trīskrāsu sveicienu.”
Starp citu, tieši Gabrieke s’Annuncio pirmais ieviesa savu atbalstītāju vidū paradumu sveicināties parādot izstieptu labo roku. Šo žestu viņš ieraudzija franču gleznotāja Žaka Lui Davida gleznā “Gorancu zvērests”, kurā trīs brāļi no dižciltīgas romiešu dzimtas tādā veidā zvēr uzticību savai valstij. Gabriele spēja pārliecināt apkārtējos, ka tas ir īsts Seno Romiešu sveiciens. Vēlāk šo žestu pārņēma Musolini un viņa līdzgaitnieki, un pēc tam arī vācu fašisti.
Ideāla valsts
Jaunās valsts, kuru nosauca par Skaistuma Republiku, konstitūciju d’Annuncio radīja dzejā (tiesa, pēc tam tomēr to pārrakstīja prozā – dzejnieka līdzgaitnieka, žurnālista Alceste de Ambrisa vadībā). Kultīras ministra postenis bija uzticēts pazīstamam diriģentam Arturo Toskanīni, bet par finanšu ministru kļuva cilvēks, kurš bija trīs reizes sodīts par zādzībām.
Valsts tika uzskatīta par idealu. Visi nodokļi bija atcelti. Katram pilsonim bija garantēta personiskā brīvība, bezmaksas pamatizglītība un “darbs bez nogurdināšanas”. Skaistuma republikā izsludināja brīvo mīlestību un bez maksas dalīja kokaīnu. Augstākais soda mērs bija izraidīšana uz ārzemēm.
Lai atrisinātu finanšu problemas d Annuncio, saņēmis reģenta amatu, organizēja pirātu vienības no jūrniekiem un lidotājiem: pirmie regulāri sagrāba garāmbraucošos kuģus, otrie veica izlidojumus un aplaupīja lielus zemes īpašniekus citās valstīs.
Dzejnieka un viņa līdzgaitnieku republika pastāvēja 500 dienas. Beigu beigās Itālija tomer pievienoja sev Fiumi, tiesa, jau iekarošanas ceļā. Musolini sajūsminājās par d’Annuncio un uzdāvināja viņam lielu zemes īpašumu. “Spurainais” litarāts nomira no apoplektiskā sitiena dažus gadus pirma Otrā pasaules kara sākuma, pēc leģendas – kārtējās sievietes apskāvienos. Viņam bija 74 gadi.