Atvēris motora pārsegu gandrīz aizrijos ar dūmiem, kas izvēlās laukā... pēc krietna brīža, ko pavadīju ar lupatu taustot norasojušo dzinēju, secināju, ka lieta pārāk nopietna, lai tiktu risināta lauka apstākļos – bija sasprādzis cilindrs.

„Njā...”sacīju, pagriezdamies pret mašīnas īpašnieku. „Nav labi – mašīnai saplīsis cilindrs, to te uz vietas laikam nevarēs salabot... Varu vienīgi aizvilkt jūs līdz Gizai, tur jābūt kādam servisam. Vecais Džārmušs, kā man liekas kā reizi nodarbojas ar to...”

Rādījās, ka viņu tas nemaz neiepriecina.

„Kurp jūs, starp citu devāties?” pajautāju.

Viņš momentā atplauka.

„Uz senajiem tempļiem,” viņš sacīja un piepeši nolamājās, iesizdams pa pieri. „Piedodiet manu neaudzinātību,” viņš iesaucās. „Ar visu šito mašīnu padarīšanu biju piemirsis stādīties priekšā – profesors Bābels, Vašingtonas Universitātes Seno civilizāciju katedras vadītājs,” un sniedza man roku, ko, nedaudz vilcinoties, paspiedu. Sacīt biju nedaudz samulsis – tas būtu maigi teikts, nekad nebiju runājis ar zinātnieku līdz šim, un vēl šis, pie tam, arī pēc tāda noteikti neizskatījās.

„Esmu nodevies seno civilizāciju pētīšanai un Ēģiptes piramīdas ir viens no maniem intereses objektiem,” viņš sacīja, bet piepeši viņa sejai pārmācās pāri ēna – „Bet... es laikam jūs kavēju?...” profesors norūpējies pajautāja. Jā, viņš mani kavēja gan, bet es biju nedaudz ieintriģēts, kā arī labi audzināts un tamdēļ papurināju galvu, sacīdams: „Nekas, nekas!”

„Es... tad es varbūt varētu jums palūgt pakalpojumu?”

„Jā?” es jautāju, zīlējot, cik laika tas prasīs.

„Vai jūs nevarētu mani aizvest līdz tempļiem?”

Es atviegloti nopūtos – biju jau domājis, ka nāksies tagad salūzušo pikapu vilkt uz Gizu, kas bija diezgan patālu, kamēr piramīdas – tepat netālu, patiesībā.

„Droši,” sacīju. „Kāpiet iekšā mašīnā.”

Tāda bija mana pirmā tikšanās ar profesoru Ēģiptē. Vezdams viņu uz piramīdām, es uzzināju, ka viņam ir kāda šobrīd neticama hipotēze padomā, bet tai vajag gan pierādījumus, gan apstiprinājumu. Tieši to tad arī viņš bija ieradies šeit meklēt – piramīdas jeb „senie tempļi” kā viņš tos dēvēja, skaitījās vissenākās cilvēku roku darinātās būves un, cik bija noprotams, hipotēze kā reizi attiecās uz šiem vissenākajiem laikiem, par kuriem īstas skaidrības nekad nebija un patiesībā nekas diži nebija zināms, lai arī zinātnieki šos tempļus pētīja jau sen.

„Piramīdām ir daudz neatminētu mīklu – kaut vai tas – kādā veidā tās ir uzceltas. Tas noticis ļoti sen atpakaļ un tolaik nebija modernu tehnoloģiju kā mūsdienās. Patiesībā mani pat māc pamatotas šaubas vai ar visām mūsdienu tehnoloģijām mēs varētu uzbūvēt ko tādu, kas viennozīmīgi vērš šo lietu vēl dīvaināku.” Profesors man stāstīja, kamēr kratījāmies pa saules pārlieto, baltputekļaino tuksneša ceļu. „Tāpat arī visus izmisumā dzen mīklainie hieroglifi, kurus var atrast tempļu iekšienē. Mūsu universitātes profesors A. Kūlings savulaik paziņoja, ka viņam izdevies atšifrēt tekstus, pieņemot, ka noteikta simbolu virkne apzīmē senā valdnieka vārdu, bet ar katru dienu man sāk likties, ka viņš ir kļūdījies un nemaz nav pareizi iztulkojis tekstus...” profesors iedziļinājās sīkumos un detaļās, no kuriem es maz ko sapratu... rādījās, ka viņš nekad nenogura runāt par savu aizraušanos. Nu, es arī īpaši nepretojos, jo bija visai interesanti, pat, ja saprata tikai 50 – 60 % visa... „... pašu tempļu struktūra jau ir neparasta – ar visiem saviem milzīgajiem izmēriem un izrēķināto milzīgo masu, tur tomēr it tikai daži koridori un telpas, kas iznāk ārkārtīgi neracionāli – uzbūvēt gandrīz pussimts metru augstu un tik pat apmēram platu, garu būvi tikai dažu istabu vai koridoru dēļ, kas sastāda tikai labi ja 2 % kopējā būves tilpuma...” un viņš runāja un runāja vēl un vēl. Tiesa, es nepaguru klausīties un man kļuva aizvien interesantāk. Sāku uzdot pa kādam jautājumam, izvērsu diskusiju, izteicu savus spriedumus, vārdsakot, izrunājāmies par viņa darbu. Viņš nedaudz pažēlojās par sūrajiem darba apstākļiem – viņš nepārzin ne apkārtni, ne pašus tempļus, vietējie tikai izkrāpj milzu summas, nenieka nejēdz no zinātnes un tā tālāk... Galu galā viņš man piedāvāja palīga – gida amatu, par ko solīja labi maksāt. Es arī nemaz neatteicos, jo nez kādā veidā man tas sāka šaušalīgi patikt.

* * *

Tas bija pirms vairāk kā četriem gadiem. Tolaik man bija 18, un tagad es jau biju tikko nosvinējis kopā ar draugiem savu divdesmit otro dzimšanas dienu. Šī satikšanās ar profesoru Bābelu man bija liktenīga tai ziņā, ka iededza interesi par zinātni – ne tikai par vēsturi, bet vispār par zinātni. Sapratu, ka laikam gan nevēlos visu mūžu rauties tēva plantācijās Ēģiptē... Togad es nostrādāju ar profesoru vairākus mēnešus, veicot kopīgi izrakumus senajos tempļos, daudz ko uzzināju un iemācījos... tas viss beidzās ar to, ka, beidzoties profesora darbam, arī es pametu tēvu un Ēģipti, lai dotos uz ASV, uz Vašingtonas Universitāti. Pateicoties nelielām pazīšanām un laikam arī manām nesliktajām zināšanām, es dabūju pieklājīgu stipendiju un uzsāku savas mācības. Profesors, lai gan ieradās Vašingtonā kopā ar mani un palīdzēja iekārtoties, drīz vien devās kārtējā braucienā savas teorijas attīstīšanai. Kopš tā brīža es par viņu ne nieka nebiju dzirdējis līdz pat šai dienai, kad nejauši uzmetot acis ziņojumu dēlim, tur uzgāju afišu, kas informēja par „Jaunas hipotēzes par seno civilizāciju izcelšanos prezentāciju”, man par lielu pārsteigumu tur lieliem burtiem rakstīts bija prof. Bābela vārds. Prezentācija bija paredzēta jau nākošajā dienā, un es pilnīgi noteikti nevēlējos ko tādu palaist garām – beidzot varēšu dzirdēt to slaveno profesora hipotēzi, kuru viņš vienmēr bija turējis noslēpumā.

Nākamajā dienā jau laikus biju ieņēmis sev vietu nelielās zāles pašā galā. Priekšējās rindās bija rezervētas vietas universitātes profesoriem, bet aiz viņiem nosēdās daži preses pārstāvji, kas, man par pārsteigumu, arī bija klāt – nebiju domājis, ka kaut kas tāds arī viņus varētu ieinteresēt. Telpa visai negribīgi pildījās cilvēkiem, un, īsi pirms pasākuma sākuma, es secināju, ka te pamatā bija tikai zinātnieki. Citu studentu bija maz – viens pārītis acīmredzot bija laimīgi atraduši vietu aizmugurē, kur ērti pabučoties, bet zāles otrā galā mans kursabiedrs, nosēdies ērti pie krāsns mūrīša (Vašingtonā bija ziema un tādēļ visu laiku gaiss bija mukluma pilns, netīkams un drēgns). Izvilcis no somas sviestmaizi, domīgi to žļembāja, vērdamies notiekošajā ar tādu dziļdomīgu skatienu; viena centīga studente, nekautrīgi izklājusi savus studiju materiālus, mācījās... Es laikam biju vienīgais trakais, kas ieradies uz noklausīšanos pēc paša brīvas gribas un vēlēšanās.

Bet tas arī kā reiz pasākums sākās – telpā ienāca profesors Bābels, nesdams padusē biezu mapi ar papīriem. Viņš izskatījās novecojis kopš pēdējās reizes, kad viņu redzēju. Nevarēja nepamanīt milzu rētu, kas šķērsoja viņa seju un kaklu. Viņš bija arī jūtami novājējis un kļuvis drūmāks, nopietnāks.

„Labs vakars šai lietainajā rudenī, dāmas un kungi,” viņš iesāka. „Mans vārds ir profesors Mikaēle Bābels un esmu šeit, lai izklāstītu jums savu jauno hipotēzi par seno civilizāciju un arī visas mūsdienu kultūras izcelšanos. Esmu veicis pētījumus vairāku gadu garumā Ēģiptes un Babilonijas reģionā, kas tiek uzskatīts par visvarbūtīgāko mūsdienu kultūras un civilizācijas šūpuli. Manu darbu rezultāts ir šeit – „ viņš parādīja savu smilškrāsas vāku mapi. „te es esmu rūpīgi uzskaitījis savus atradumus, atklājumus, kā arī izvirzījis pieņēmumus, kas balstīti uz konkrētiem faktiem. Es labi zinu, ka šī hipotēze izklausās neticama, fantastiska un pat smieklīga, jo pats tai nespēju no sākuma noticēt, taču to visu apstiprina manis savāktie dati... Esmu ilgu laiku vilcinājies, pārbaudot citus variantus, bet ar katru brīdi vairāk un vairāk es sāku ticēt savai hipotēzei, līdz pavisam nesen – nedēļu atpakaļ, ne vairāk, es atradu kādu pierādījumu un tūdaļ sapratu, ka ir pēdējais laiks dot ziņu savai universitātei un visai cilvēcei...”

„Kāda tad ir tā hipotēze?” viņu pārtrauca kāds žurnālists – to varēja redzēt pēc takta un audzināšanas trūkuma – piepaceldamies, kas laikam bija reflekss no preses konferencēm. Viņš acīmredzot tik tikko noturējās nenosaucot vēl avīzes nosaukumu un savu vārdu.

Profesors uz viņu paskatījās kā uz tādu bērnu, kas nepacietībā dīdās un sacīja:

„Tas viss ir krietni sarežģītāk,” viņš iesāka acis no žurnālista nenolaizdams un atgādinot lektoru, kuram jāpaskaidro veselam baram neaudzinātu studentu vienkāršas patiesības, „...Taču es apgalvoju, ka mūsu civilizācijai ir ārpuszemes izcelsme.”

Tas izsauca tādu kā dobju elsu pāri visai zālei; pat cītīgā studente pacēla acis un mans kursabiedrs palika ar iekostu sviestmaizi mutē. Es pilnīgi sajutu tādu nepatīkamu izmaiņu zāles atmosfērā – skepse sabiezēja kā ziemas migla aiz loga, un viena otra profesora sejā iezagās nicīgs smīns. Es pats sajutos neērti par prof. Bābelu. Šādas hipotēzes nekavējoties kaut kā izsauca negatīvu reakciju, noliegumu un nicināšanu, jo bija bērnišķīgas. Es turpat vai izlasīju kāda zinātnieka acīs verdiktu prof. Bābela runai – „Beidz muļķoties, vecais āzi! Šitādi tekstiņi nav īsta zinātnieka mutei, bet gan lētu sensāciju meklētājiem vai prātu izkūkojušiem fantastiem!”

Neskatoties ne uz ko, profesors turpināja un runāja viņš ilgi, pamatīgi, kā zinātniekam pienākas. Ikvienu savu apgalvojumu viņš pamatoja ar konkrētiem piemēriem, faktiem, fotogrāfijām, pat artefaktiem, ko viņš bija atnesis. Visa zāle sainteresējās – studente sen jau bija aizmirsusi savas grāmatas, bet mans kursabiedrs tagad rija sviestmaizes uzmanīgi klausīdamies runu. Avīžnieki drudžaini stenografēja un i nepaguva uzdot pa jautājumam, jo profesors atbildēja pirms tie paguva izskanēt. Tikām visu profesoru, doktoru un pārējo zinātnieku acīs viedās neapmierinātība, nosodījums un nepatika. „Tu pataisi zinātni par lētu izrādi!” kliedza viena profesora acis. „Es tevī esmu smagi vīles...” sauca otra sejas izteiksme. „Kāpēc tev vajadzēja izlekt! Nevarēji kā visi – nobubināt garlaicīgu, nesaprotamu, svešvārdiem un terminiem piebārstītu runu par kaut kādu mazsvarīgu un neinteresantu problēmu? Nē, tev vajag ķerties vērsim pie ragiem...” es izlasīju cita doktora sarauktajās uzacīs.

Bet tas nu tā – tobrīd es aizrāvos, klausoties profesora teoriju. Pēc viņa domām, šī planēta bija neapdzīvota, līdz te neieradās atnācēji – acīmredzot citplanētieši (cik nu tas ir pareizi, jo sanāk, ka mēs esam viņu pēcnācēji), kuri tad arī uzcēla tempļus un sāka nodarboties ar lauksaimniecību, rakstīšanu. Viņš apgalvoja, ka ir visai neparasti tas, ka nav rakstīto zīmju, kas vecākas par noteiktu laika posmu un tad, piepeši tās parādās kā jau gatava, sarežģīta zīmju sistēma. Nekur nav redzamas attīstības pēdas. Šeit no zinātnieku vidus izskanēja iebildums –

„Tā nu gan nav. Ja pareizi atceros,” sacīja garš, kalsnējs, izžuvis večuks ar voblas acīm un dzeltenīgu ādu, kas sakrokojusies kā izkaltuši dubļi, „pēc rakstības rašanās teorijas, tā radās no māla vai kaula simbolu, tokenu, - kas apzīmēja vai nu lopus vai citas lietas, uzzīmēšanas uz māla plāksnēm, lai nebūtu tie jāizgatavo. Un šos tokenus, kā arī plāksnītes ar attēliem, mēs varam un arī bieži atrodam tajā pat reģionā. Tie attiecas kā reiz uz to pašu laiku.”

„Ne gluži tā tomēr,” sacīja profesors Bābels. „Šie tokeni, kā izrādās, ir vēl vēlāka laika kā pirmās zīmes senajos tempļos.”

„Kāpēc jūs tā domājat?” sašutis izsaucās voblacainis.

„Precīzas vecuma analīzes mums nav iespējamas, tāpēc jūs un citi pieņem, ka šie tokeni ir bijuši pirms hieroglifiem. Es, savukārt, uzskatu, ka ir otrādi. It kā pēc loģikas būtu jātic jums, taču es varu paskaidrot, kāpēc arī man ir taisnība, ja skatās pēc loģikas...”

„Nu paskaidrojiet.”

Un profesors atsāka stāstīt – sveši (..nu ..tie, kas atlidoja) nolaidās uz planētas un sāka to apsaimniekot, pagāja vairāki gadu simti. Tā kā viņiem bija pieejamas ļoti modernas un, no mūsu skatu punkta, pat fantastiskas tehnoloģijas, darbs veicās raiti. Viņi izveidoja vairākas lielas apmetnes un nosauca tās vārdos, kādos mēs pazīstam daudzas mūsu dienu pilsētas, arī Vašingtonu tai skaitā. Nosaukumus ieguva no analogām apdzīvotām vietām, tikai uz atbraucēju mājasplanētas, jo citādi nosaukumu tulkojumiem nav jēgas u n tie nav saprotami. Pēc pārējās teorijas tas arī būtu pareizi, jo atbraucēji vispār centušies uz jaunās planētas izveidot savas planētas kopiju. Šai brīdī kāds žurnālists iejautājās, kas gan bija par iemeslu tik dīvainai rīcībai.

„Es domāju, ka, ja iedomājamies, cik tas ir nomācoši – atrasties tikai dažus simtus kilometru no mājām, bet uz tās pašas planētas, tad jādomā, ka vēl briesmīgāka sajūta ir atrasties pilnīgi uz citas planētas. Domāju, ka depresija nav nenozīmīgs apstāklis, tas noteikti ir jāņem vērā. Viņi noteikti centās radīt sev apkārt tādu pat vidi, no kuras atbrauca,” profesors paskaidroja.

Ap to laiku. Acīmredzot, notika kaut kāda milzu kauja vai sadursme, varbūt globāla katastrofa – nekas skaidri nav zināms, bet liela daļa cilvēces gāja bojā, kamēr atlikušie bija spiesti doties klejotāju gaitās, cīnoties par savu pliko dzīvību vairākus gadsimtus. Šajā periodā tad arī tika gan zaudētas zināšanas, jo bija zuduši praktiski visi informācijas nesēji, zināšanas tika nodotas mutvārdu ceļā un arī tikai tās, kas bija svarīgas – tehnoloģiju smalkumus visi drīz vien aizmirsa, jo pēc to izpausmes nebija vajadzības, un tam praktiski nebija jēgas – visas ierīces bija zudušas un izgatavot tās no jauna nebija iespējams. Tāpat arī zuda rakstības māka, jo klejotājiem tā nebija vajadzīga – ne viņi turēja lopus (kāpēc viņi to nedarīja, arī tas vēl nav noskaidrots), ne nodarbojās ar lauksaimniecību, katru dienu nakšņoja citā vietā. Un tomēr, kaut kad pēc kāda laika nomadu ciltis sāka nomesties uz dzīvošanu kādos rajonos, sāka nodarboties ar lopkopību, lauksaimniecību, sāka rasties pirmās pilsētas, kuras, pēc mutvārdu folklorā saglabātām ziņām, nosauca senajos vārdos – Berlīne, Vašingtona, Ņujorka, Kaira – tās bija pirmās atdzimušās pilsētas. (Tas gan nenozīmē, ka to atrašanās vietas atbilst senajām apmetnēm.) Radās vajadzība arī pēc skaitīšanas, attiecīgi tokeniem un tad arī, galu galā, pēc rakstības. (Voblacis atmeta ar roku, purpinādams kaut ko pie sevis.)

„Kopš šī brīža cilvēce ir gājusi tādu attīstības ceļu, kādu mēs pazīstam – tā ir atklājusi tvaika spēku, elektrību, esam daudz uzzinājuši par planētas dzīlēm, par ķīmiju. Bet mēs esam arī ļoti daudz zaudējuši, mūsu attīstības līmenis ir nesalīdzināmi zemāks par mūsu priekštečiem – mēs neprotam darīt to, ko viņi prata.”

„Bet... kā jūs skaidrosiet vēstures avotus, kas runā pret jūsu teoriju... jūs taču negrasāties visu vēsturi pārrakstīt?...” iejautājās prof. Ismaēls – spēcīgas miesasbūves, padrukns muskuļu kalns. Ar viņu lekcijās studenti nekad nestrīdējās, lai gan viņam bija labsirdīga un mierīga daba, stāvs tomēr izteica visu...

„Nuu...” prof. Bābels nopūtās, brīdi apklustot, „ viens ir skaidrs, tāda vēsture, kādu mēs pazīstam, nav absolūti precīza, un ir koriģējami jautājumi. Domāju tomēr, ka visā visumā viņai var ticēt, jo mana hipotēze runā par laikiem pirms rakstības parādīšanās... pirms tokeniem un tokenu-rakstības parādīšanās,” viņš pārlaboja uzķerot voblača skatienu.

Es klātesošo sejās lasīju atklātu neticību. Pirmais to izteica Seno civilizāciju katedras vadītājs, prof. Aivens Kilizīgs.

„bet godājamo profesor Bābel, tas viss jau būtu jauki, bet, kādi jums ir pierādījumi?”

Profesors pasmaidīja.

„Sāksim ar to, ka visā mūsu pasaulē mutvārdu folklorā ir atrodami vienojoši motīvi, kuros var redzēt manis izstāstītos notikumus, tikai mitoloģizētā gaismā. Mīts par lielo, grandiozo pasaules galu, ko Dievs uzsūtījis cilvēkiem par grēkošanu un tikai daži izglābušies – šāds motīvs figurē praktiski visās Zemes tautu folklorās, katrai gan ir sava realizācija – gan milzu plūdi, gan baismīgs haosa vējš, gan liesmu jūras, bet visur minēts, ka tika iznīcināta lielākā daļa cilvēku un tikai dažiem – izredzētajiem izdevās izglābties, kuri pēc tam arī atjaunoja civilizāciju. Vai arī Bābeles torņa motīvs, ko cēluši visi pasaules cilvēki, kad runājuši vienā valodā – pēc manas hipotēzes visi atbraucēji pamatā sazinājušies senajā valodā, kurā arī rakstīti visi pilsētu nosaukumi – un Dievs sajaucis cilvēkus, ka tie vairs nav pratuši sazināties, tā arī tornis netika pabeigts. Var saskatīt analoģijas – tornis – ļoti augsta līmeņa kultūra, civilizācija, kādu atbraucēji vēlējās sasniegt, bet – Dieva iejaukšanās – liktenīgs pavērsiens – iespējams globāla katastrofa, karš vai kas cits. Šādi piemēri ir atrodami simtiem, bet kas svarīgākais – tie ir kopēji visām mūsdienu tautām – no Spānijas līdz Vācijai un ASV.”

„Nu labi,” profesors Kilizīgs tomēr neatlaidās. „Bet tās ir tikai pasakas vārda vistiešākajā nozīmē. Jā, es piekrītu, tās nerodas pašas no sevis, bet tur var būt arī citi skaidrojumi. Kādi jums ir reāli fakti?”

„Varu pieminēt valodas faktoru – visām mūsdienu valodām ir kopēji vārdi, kuru saknes nav radniecīgas nevienai valodai. Tie ir saule, oceānas, ūdens, māte, tēvs un daudz citi, starp citu, planētas vārds – Zeme, tai skaitā. Lai arī kurā valodā tie nebūtu, mēs atpazīstam tos, jo saknes tiem ir līdzīgas. Vai tas nav pārsteidzoši? Tas pamato manu kopējās vispasaules valodas eksistenci.”

Prof. Kilizīgs pamāja ar galvu.

„Jā, jā, tas viss ir pareizi, bet tie ir tikai vispārīgi skaidrojumi, kādi konkrēti fakti, nevis esošo patvaļīga interpretācija?” tas bija sāpīgs dzēliens prof. Bābelam, acīmredzot par to, ka viņam vienkārši fantastiski bija izdevies savaldzināt žurnālistus, kas paklausīgi un drudžaini piefiksēja ik vārdu un pat nejautāja, vai viņam ir ārlaulības sakari.

„jā, man ir gan,” sacīja prof. Bābels. „Es saprotu, ka jūs domājat ko tādu?” viņš izņēma bo somas taisnstūrveida priekšmetu, kurā es atpazinu grāmatu.

„Tā ir grāmata,” profesors skaidroja, visiem rādīdams priekšmetu, „kas uzrakstīta senajā pirmvalodā. Esmu to rādījis speciālistiem un viņi to atzīst par ļoti vecu, taču, kamēr mums nav pieejamas gana efektīvas vecuma noteikšanas metodes, jūs tas, protams, nepārliecinās,” dzēliens pretī gan Kilizīgam, gan voblacim. „Un tomēr,” prof. Bābels turpināja, „grāmatas valoda jau pati vien ir vērtīga – tajā ir precīzi tādas pašas zīmes, kādas atrastas senajos tempļos. Un, ja izmantojam godātā profesora Kūlinga šifrēšanas metodi, tad neiegūstam neko sakarīgu, kas liecina, ka tā metode nav īstā un atšifrētie tempļu uzraksti neatbilst patiesībai. Iespējams, ka tā bija sakritība, iespējams, ka viņš ieraudzīja to, ko gribēja ieraudzīt un drīzāk pats izdomāja savu rakstību, kā atšifrēja šo.”

„Tas ir nopietns apvainojums, profesor!” izsaucās kāds no s       ēdošajiem.

„Un tomēr patiesība,” droši apgalvoja prof. Bābels. „Pamēģiniet pats iztulkot ar pieejamo sistēmu un atklāsiet, ka tas nav izdarāms.”

„Vai grāmata ir autentiska?” kāds žurnālists iejautājās. Tūdaļ pāri zālei pārvēlās piekrītošas murdoņas vilnis. Patiešām – prof. Bābels tak varēja safabricēt pierādījumus... lai gan, no otras puses – kam viņam tas?

„Es palūgšu kādu no žurnālistiem kopā ar mūsu universitātes pasniedzēju, Kurliņa kungu apskatīt grāmatas materiālu un atzīt, ka tādu mūsdienās izgatavot nav iespējams.”

Un tūdaļ zālē sacēlās uztraukums, bet žurnālistu vidū – pat kautiņš par tiesībām asistēt Kurliņa kungam grāmatas apskatē. Situāciju atrisināja prof. Kilizīgs, uz labu laimi izvēloties vienu no tiem dažiem avīžniekiem un pārējiem piedraudot izmest tos. Kurliņa kungs gan pukojās, ka slēdziens nebūs oficiāls un likumīgs, jo ekspertīze netiks veikta noteiktajā kārtībā, bet atteikties no apskates neatteicās.

Liels bija mans pārsteigums, kad pēc vairākām saspīlētā klusumā pavadītām minūtēm atbilde bija apstiprinoša – tas ir materiāls, kuru Zemes zinātne nepazīst. Vispār jau diskutabls jēdziens ir „zinātne nepazīst”, taču savādāk to nedz es, nedz citi nemācēja paskaidrot – tas bija materiāls, kuru mēs ikdienā nebijām redzējuši, tam bija dažas metālu īpašības, bet piemita tiem neraksturīgā atgriezeniskā elastība un masa bija neliela, lapas, tur, kur laika zobs un smiltis bija tās skārušas mazāk, bija ar tādu viegli matētu atspīdumu. Burti izskatījās ierakstīti materiālā nevis uzspiesti uz tā, kā tas ir mūsdienu grāmatām.

Es nogaidīju, kamēr profesors Bābels tiek galā ar žurnālistiem un darbabiedriem, kā arī vienu meiteni, kas bija atnākusi vienoties par ieskaiti kaut kādu, un tad piegāju pie viņa.

„Labdien!” es sveicināju, pienākdams klāt.

Profesors pagriezās pret mani un ar skatienu brīdi iztaustīja manu seju, cenšoties noprast kas es esmu... bet tas bija tikai brīdi, jo piepeši vecās, ūdeņaini zilās acis samiedzās, un sejā iegūla smaids...

„O!” viņš izsaucās. „tevi gan nebiju gaidījis te!...” viņš brīdi samulsa, jo laikam nezināja, ko jautāt. „ē... nu, kā tad veicas? Kā mācības”?

„Labi visā visumā,” sacīju, cenšoties aizvirzīties no dotā temata cik tālu vien iespējams, „mācos pamazām. Drīz jau būs jābeidz... bet...” brīdi saminstinājos”...reku ... tagad beidzot iepazinos ar jūsu slaveno hipotēzi. Patiesībā diezgan interesanti, bet... bet nav brīnums, ka tā slēpāt,” piebildu. „Neizklausījās, ka jūs kādu pārliecinājāt... rādās, ka to uzņems kā kārtējo fantastisko iedomu...”

Viņš smagi nopūtās un atsēdās uz galda malas.

„Nu,” viņš beidzot sacīja. „ko tādu jau biju gaidījis. Ja man nebūtu grāmatas,” viņš pasvārstīja dīvaino lietu rokās, „nez vai uzdrošinātos.”

„Jūs to kur atradāt? Un kā?” es jautāju, ar acīm urbdamies artefaktā. Tas patiesi bija neparasts – neko tādu nebiju agrāk redzējis un taustījis – pataustot biezos vākus, tie rādījās tādi elastīgi – kā ādas, bet āda tā tomēr nebija. Un vispār, neredzēja dzīvnieku zobu pēdas,

Šeit apraujas manā rīcībā nodotā izdruka. Turpinājuma manā rīcībā diemžēl nav. Būšu ļoti pateicīga, ja saņemšu turpinājumu....

Mausns