No evolūcijas viedokļa, dinozauri seko abiniekiem un ir pirmie dzīvnieku ķēdē īstie «sauszemes» mugurkaulnieki, kas pilnībā ir aizgājuši no ūdens vides. Arī mitoloģijā var atrast pieminētus šādus faktus, tikai jau attiecībā uz Čūsku-Pūķi.
«... no pirmatnējā protookeāna Nuna izdalījās mūžības dievs Atums. Tas tika attēlots kā spārnota čūska» (J. V. Mizuns, J. G. Mizuns, «Dievu un reliģiju noslēpumi»).
Vai iespējams, ka eksistē tik cieša saite starp Čūskas-Pūķa tēlu no senajiem mītiem un dinozauriem?... Jautājums nav tik triviāls, kā varētu likties...
Piemēram, pēc vienas no visizplatītākajām oficiālajām versijām, mitoloģiskā Čūska-Pūķis ir ar savu rašanos pateicību parādā reālām dinozauru fosīlījām, ko ir atraduši mūsu senči. It kā viss skaidrs kā divreiz divi... Taču vērīgāka šīs versijas analīze atklāj tajā veselu rindu trūkumu.
Pirmkārt, mīti par Čūsku-Pūķi ir izplatīti visā pasaulē, bet «viegli atrodamās» dinozauru paliekas atrodas tikai Centrālās Āzijas tuksnešainajos rajonos (citos reģionos fosīlijas atrod tikai zem bieziem nogulumiežu slāņiem — diez vai senie cilvēki raka tik dziļi).
Otrkārt, ļoti tuva ir līdzība dažādiem Čūskas-Pūķa tēliem dažādos mītos, bet fosīlijas ir ārkārtīgi daudzveidīgas. Protams, tieši plēsīgo dinozauru atliekas ar milzīgiem zobiem atstāj vislielāko iespaidu un cilvēka iztēli, taču plēsoņu dabā ir daudz mazāk kā zālēdāju. Kāpēc tad absolūti nekur (!) mītos mums nav sastopams Čūskas-Pūķa tēls kā «miermīlīgs veģetārietis»?... Kaut kā nesaistās kopā...
Un, treškārt, pirmatnējā izskata rekonstrukcija pēc atrastām fosīlijām ir visai grūta lieta pat mūslaiku paleoantologiem. Kādā veidā mūsu tālie senči ar viņi primitīvajām «zināšanām» dabaszinātnēs varēja, ne tikai visai tuvu atveidot Čūskas-Pūķa tēlā dinozauru, bet arī pārliecinoši klasificēt to kā rāpuli?... Atkal nesaistās...
[Man gan liekas, ka pirmatnējais mednieks tieši ir speciālists dabaszinātnēs, citādi neko nenomedīs, nesavāks, ja labi nezinās dzīvnieku un augu valsti — t.p.]
Tagad pāriesim no jautājuma par ārējo formu uz jautājumu par iekšējo saturu.
Viens no būtiskiem argumentiem, ko min tie, kas uzskata mītus un leģendas par tādu kā «pasaku» paveidu, ir tāds, ka senajās teiksmās Čūska-Pūķis domā un runā kā cilvēks. Jo dzīvnieku «cilvēciskošana», tas ir, cilvēka rakstura īpašību piedēvēšana dzīvniekiem ir ļoti raksturīga pasaku īpašība. Taču arī šeit viss nav tik vienkārši...
Praktiski visu tautu pasakās var atrast noteiktu likumsakarību: cilvēciskās iezīmes, kas tiek piedēvētas tam vai citam dzīvniekam, ļoti precīzi raksturo šī dzīvnieka izturēšanos dabiskā vidē. Gudrā lapsa, muļķa auns, lepnais ērglis, darbīgais ezis, stūrgalvīgais ēzelis, bailīgais zaķis domā un darbojas pasakās tieši tāpat, kā viņiem liek dotais raksturojums, kas bez šaubām ir formējies no dotā dzīvnieka izturēšanās reālā pasaulē. Tad no kurienes ir radusies mītos tik noturīgā Čūskas-Pūķa (un to simbolizējušo čūsku un krokodilu) saite ar gudrību un zināšanām? Priekšnoteikumu tam praktiski nav nekādu... Turklāt, ievērojami labāki pretendenti uz šo lomu dzīvnieku pasaulē ir, cik tik vien vajag...
Atgriezīsimies pie dinozauriem. Modernā zinātne arvien mazāk uzskata tos par dumjiem, it kā absolūti primitīviem, «tik vien kā rāpot spējīgiem radījumiem». Pēdējo desmitgadu paleontoloģiskie atklājumi arvien vairāk vedina uz domām, ka dažas no dinozauru sugām veidoja kolektīvas grupas (ģimenes, barus, praidus), bet tas jau pats par sevi ir spēcīgs apziņu attīstošs faktors, jo pieprasa komunikācijas līdzekļu attīstību (tas ir, sasvstrapēju sazināšanos) un jauno bara dalībnieku apmācību kolektīvajām darbības formām.
Protams, paleontologu secinājumi lielā mērā bāzējas uz loģiskiem slēdzieniem un domām, taču kopējā tendence ir simptomātiska: jo vairāk iegūstam zināšanas par senajiem Zemes iemītniekiem, jo augstāks ir vērtējums par to attīstības līmeni.
Tomēr, kolektīvie eksistēšanas veidi daudzejādā ziņā ir nepieciešams, taču — ne pietiekams veids, lai attīstītos apziņa līdz savai augstākajai formai — pašapziņai, kas ir pamats tādiem jēdzieniem, kā «zināšanas» un «gudrība». Vai dinozauri spēja kaut vai tikai tuvoties pašapziņai — to diezin vai kad arheoloģija un paleontoloģija spēs precīzi konstatēt: pārāk ilgs laiks ir pagājis no tā brīža, kad viņi pazuda no Zemes virsmas. Desmitiem miljonu gadu izdzēš gandrīz visas pēdas no mūsu planētas virsmas...
Lai kā tur arī nebūtu, zināmi priekšnoteikumi, lai izrautos līdz apziņas augstākajām formām, dinozauriem bija. Bet evolūcijai jau principā ir vienalga: rāpulis vai zīdītājs... Forma šeit nav svarīga: dabā dominē tikai vispārīgas dzīvības attīstības tendences uz apziņas lielāku sarežģītību, bet, kas konkrēti sasniegs virsotnes, no evolūcijas redzes viedokļa ir vienalga.
Šeit dinozauriem bija pat zināmas priekšrocības: to evolūcijas laiks kā minimums bija vairākas reizes lielāks par zīdītāju evolūcijas laiku. Zīdītāji sasniedza sasniedza virsotni, bet par dinozauru sasniegumiem mums nekas nav zināms... Un nav zināms, ar ko tas beigtos, ja viņi neizmirtu pirms 65 miljoniem gadu...
Starp citu, tik sena dinozauru pazušana no Zemes virsmas ir iemesla vēl vienai «nesaistei». Pat pats senākais cilvēks nekādi nevarēja savām acīm redzēt kaut vai vienu dzīvu dinozaura pārstāvi, jo pat pašiem optimistiskākiem mūsdienu zinātnes vērtējumiem cilvēka pirmatnējā senča «vecums» nepārsniedz trīs miljonus gadu. Taču mītos Čūskas-Pūķi ir dzīvi un veseli...
Lai saprastu, kā pārvarēt šo «nesaisti», pievērsīsimies konkrēti faktam, kā pēkšņi dinozauri pazuda no mūsu planētas virsmas. Detaļās šis notikums ir visai interesants...
Pēc mūsdienu versijas, bojāejas iemesls kādreiz tik plaukstošai un pat valdošai uz Zemes dinozauru grupai bija globālas klimata pārmaiņas, ko izsauca gigantiska meteorīta krišana pirms apmēram 65 miljoniem gadu tagadējās Meksikas rajonā. Saduroties ar Zemi šis debesu ķermenis izsauca tā saucamo «triecienziemu», kurai dinozauri izrādījās absolūti negatavi.
Par pašu dotās katastrofas faktu zinātnieki praktiski nešaubās jau sen, tāpēc ka ir milzums tās ģeoloģisku un arheoloģisku liecību. Taču bija neliela «nesaiste» ar laiku un dinozauru izmiršanas mērogiem: teorētiski, rāpuļu fizioloģiskās īpašības patiešām varēja novest pie to bojā ejas, krasi kļūstot aukstākam klimatam, taču tam bija jānotiek daudz ilgākā laika periodā, nekā tajā, kādā tas patiešām notika pēc arheoloģiskajiem datiem. Bez tam, šajā, ilgākajā periodā, varētu sagaidīt, ka liels daudzums no dinozauru sugām spētu piemēroties klimata izmaiņām, kā to spēja izdarīt mūsdienās dzīvojošie rāpuļu pārstāvji. [Vispār jau te ir tāda lieta, ka arvien vairāk pierādījumu savākts tam, ka putni ir dinozauru tiešie pēcteči. Šajā gadījumā var teikt, ka dinozauri tiešām piemērojās jaunajam klimatam un — pārvērtās par putniem. Jā, un vēl — manuprāt, arheoloģija nodarbojas tikai ar cilvēku vēstures pētīšanu, nezinu, vai pareizi saukt ar arheoloģiem dinozauru pētniekus — t.p.] Tomēr, netik sen izdarīt atklājums, kas visu noliek savās vietās: pētot dažu sugu bruņurupučus un krokodilus (kas, kā zināms, ir «tipiski» rāpuļi), noskaidroja, ka tiem ir spēcīga pēcnācēju dzimuma atkarība no vides temperatūras, kurā atrodas šo bruņurupuču un krokodilu olas. Šis fakts spēja izveidot dinozauru izmiršanas ainu līdz loģiskam galam.
Kad pirms 65 miljoniem gadu nokrita meteorīts, mierīgi varēja rasties tādi apstākļi, kad «triecienziemā» kļuva aukstāks tik ļoti, ka vairums katastrofā izdzīvojušajiem dinozauriem (kā «tipiskiem» rāpuļiem) no olām šķīlās tikai vienas dzimtes pārstāvji. Tas pilnīgi varēja radīt milzums sugu izmiršanu «dabiskā» ceļā vienas vai divu paaudžu laikā.
Tādā veidā var ievērot, uz Zemes 200 miljonus gadu valdījušo dinozauru izmiršana bija, no vienas puses, likumsakarīga to «evolucionāro trūkumu» izpausme, bet no otras puses, pavisam nelikumsakarīgs fakts (viņiem vienkārši nepalaimējās ar meteorītu). Ja nebūtu notikusi Vispasaules katastrofa, tad pilnīgi iespējams (turklāt, pat ļoti iespējams), ka augstākās attīstības formas sasniegtu, nevis zīdītāji, bet rāpuļi. Un tad mēs ar jums, godājamie lasītāji, lieliski justos zvīņainā ādā un baudītu dabas skatus no gaisa, lidojot ar saviem plēvspārniem, vai arī svētkos rotātu savas garās astes ar daudzkrāsainām lentām...
Taču, ne visiem tā «laimējas» ar meteorītiem. Tāpēc pilnīgi pieļaujama sekojoša hipotēze: uz kādas planētas ar līdzīgiem apstākļiem, kādi bija uz Zemes 100-200 miljonu gadu atpakaļ, nenotika nekādas katastrofas, analoģiskas mūsējai pirms 65 miljoniem gadu. Un augstākās apziņas formas sasniedza tie, kas bija daudz tuvāki pēc izskata un fizioloģijas rāpuļiem, nevis humanoīdiem.
Vēl vairāk (ja turpinām loģisko ķēdīti), šie saprātīgie rāpuļi pilnīgi varēja apgūt lidojumus kosmosā un apmeklēt mūsu «nelaimīgo» (no viņu redzes viedokļa) planētu ne tik tālā nākotnē (pirms dažiem tūkstošiem gadu). Var iedomāties, kādu interesi viņos varētu izsaukt mūsu Zeme, kuras liktenis gāja secen viņu dzimtajai pasaulei...
Lūk, arī jums pilnīgi reāls prototips un avots Čūskas-Pūķa tēlam cilvēces mītos, kuriem veicās (vai neveicās?) mūsu civilizācijas pirmsākumos satikties ar šiem citplanētiešu ķirzakām...
Lai arī šī hipotēze ir fantastiska, tai nav loģisku pretrunu, par to diezin vai kāds strīdēsies. Taču tai ir viena mums svarīga īpašība: šī hipotēze palīdz pašu eksotiskāko mītu tēlu pārvērst ikdienišķā realitātē. Bet tas, savukārt, ļauj paskatīties uz mitoloģiju, ne tikai kā uz fantāziju, bet gan kā uz mūsu senās vēstures iespējamām hronikām.