Viņi iegāja pilī un lielājā hallē satika Luciferu, kurš kaut ko aizrautīgi stāstīja vairākiem svarīga izskata ištiāriem. Viņš palūkojās uz nācējiem un pasmaidīja. Embera juta. Tas bija neprakstāmi milzīgs spēks, kas plūda no Lucifera iekšienes. Koši sarkanais asaru kristāls, ko viņa bija pakārusi smalkā ķēdītē ap kaklu, spoži iemirdzējās un notrīcēja. Tagad viņa juta. Lucifera izskats bija kā maska. Kā smalks audums, kas nostiepts pāri viņa īstajam izskatam. Kā sīka ūdens pilīte uz vulkāna, kas nepārtraukti izverd uguni. Lucifera smaids nezkāpēc vairs nelikās tik apburošs. Spēcīgā aura to aizēnoja.
– Tas bija ātri, Kungs – Draenors paklanījās Lucifera priekšā – Fomorai vajag tikai parādīt virzienu un jau pēc laiciņa viņa spēs savērpt jebkuru burvestību.
– Pateicos, Draenor! – Lucifers sacīja un pasniedza Emberai roku. Kaut kas vairs nebija kā iepriekš. It kā beidzot viņa spētu saskatīt visu – Tagad tu vari pamest Skiorhu un doties uz īsto vietu - Uguns Tempļiem
– Kas tur ir?
– Tur ir viss kas. Tur pulcējas visi augstākie. Un tur ir vissiltāk...
– Paklau, es gribēju pavaicāt jau pirms laba laika - kāpēc mani te tik ļoti gaida? Kas īsti bija mans tēvs un ko viņš tādu izdarīja, ja mani te gaida jau veselus piecdesmit gadus?
– Ak... Tas... Nu jā. Tavu tēvu sauca Midgards. Tāds bija viņa vārds. Viņš bija viens no maniem Elles hercogiem, ļoti spēcīgs viņš bija. Viņš pildīja tādas funkcijas kā līgumu slēgšana ar Ištiāriem un tika izsaukts uz citām pasaulēm itin bieži...
– Kā tas ir - izsaukts?
– Tas ir tā, ka citā pasaulē demonologs veic dēmonu izsaukšanas rituālu un Midgards teleportējas pie viņa, pamētā ugunis un tvaiku labākam efektam, apsola demonologam burvīgu nākotni un noslēdz ar viņu līgumu... Tā.. kur es paliku? Ak, jā - viņu tā izsauca bieži un lielāka daļa Ištiāru no Pēdējās pilsētas tur ir dēļ viņa noslēgtajiem līgumiem. Nu, ja... un vienā no reizēm, kad viņš viesojās uz Zemes, tiki radīta tu. Es nezinu, kas viņu pamudināja to darīt, bet tā nu tas notika. Pēc mēneša, tavā laika izpratnē, viņš tika izsaukts un vairs neatgriezās. Mēs centāmies viņu sameklēt, bet viņš nebija nevienā no deviņam pasaulēm. It kā viņš būtu pārstājis eksistēt. Bet tu nedzimi. Veselu trīsdesmit vienu gadu tu nedzimi. Kaut kādā veidā tu biji nostiprināta savas mātes vēderā kā maza dzirkstelīte, kas būs gatava dzimt tad, kad pienāks laiks. Tā ir viena no sarežģītākajām burvestībām, ar kādu es jebkad biju sastapies, jo ne es, ne pārējie Elles valdnieki to nespēja salauzt. To bija radījis kāds, kurš ir varenāks par mani, bet vienīgais, kas ir varenāks par mani, ir Spēks. Lūk. Un kopš tava piedzimšanas brīža ir pazudušas neskaitāmas dvēseles. Nomirstot ķermenim, tās vairs neatlidoja pie mums, bet vienkārši izgaisa. Dēmoniem, protams, patīk tās piesavināties sev, bet pazudošo skaits ir daudz lielāks. Tas, ko patērē dēmoni ir apmēram tikpat daudz kā viens ābols no ābeļu plantācijas, un, bez tam, nemitīgi rodas jaunas dvēseles. Balanss tika ievērots, bet pēdēja laikā tas vairs nav iespējams. Mēs tevi vislaik esam vērojuši un esam secinājuši, ka tava piedzimšana ir bijusi tāda kā atslēga visiem šiem notikumiem.
– Mana piedzimšana?
– Jā. Visam jau ir savs atskaites punkts...
– Bet kas gan varētu būt atkarīgs no manas piedzimšanas. Es taēu esmu tikai kā puteklītis uz deviņu pasauļu fona.
– Ja vien tu zinātu cik daudz kas ir atkarīgs no sīkumiem...
– Un ko tu tagad īsti domā darīt?
– Mēs tevi pēc neilga laiciņa nosūtīsim uz Zemi un paskatīsimies kas notiks.
– Tik vienkārši? Un ja nu patiešām ar mani kaut kas notiks?
– Jā, tik vienkārši! Un tu par sevi parūpēsies. Neesi jau vairs bērns...
Embera juta, ka Lucifers ir noraizējies. Bet ne jau par viņu. Par to, ka Lucifera milzu impērija var sabrukt. Viņa ir tikai “svarīgs sīkums”.
Lucifers izpildīja gaisā asu rokas kustību un viņu priekšā atvērās portāls. Atkal smacīgums un karstums. It kā viņi ietu pret straumi. Gaisma tuneļa galā... Viņi iznāca no portāla milzīgā zālē, kuras rubīna rotājumi laistījās ugunīs. Liesmu rūkoņa. Visapkārt bija uguns, it kā zāle, kurā viņi atradās, degtu. Zāles vidū bija liela statuja, kas savās daudzajās rokās turēja deviņas dārgakmens lodes. Uz grīdas bija ar dārgakmeņiem rotāta pentagramma. Lucifers uz to norādīja. Embera uzkāpa uz pentagrammas viņu apņēma liesmas. Lielā telpa pazuda, nolija gar viņas acīm kā ūdenskritums un ugunī ap viņu sāka veidoties sejas. Tās ieguva aizvien skaidrākus apveidus, līdz tās varēja izšķirt starp liesmām pavisam. Četras milzīgas un biedējošas sejas ieskāva viņu no visām pusēm un lūkojās viņā ar liesmainām acīm.
– Mēs esam četri Elles valdnieki – Teica viena no sejām
– Sātans, Lucifers, Belails un Leviatāns – Katra seja nosauca savu vārdu
– Mēs esam Deviņu pasauļu valdnieki... Mēs esam tie, kas sēj naidu un ļaunumu... Mēs esam tie, kas dāvā laimi un aizmirstību... Mēs izlemjam, kas dzīvos un kas - mirs... Mēs esam atriebība... Mēs esam grēks... Mēs esam tie, kurus mīl un ienīst – Sejas runāja papildinot viena otru.
– Mums gribētos domāt, ka Deviņas pasaules ir mūsu rokās, bet tas tā vairs, acīmredzami, nav. Kāds cenšas mums to atņemt. Kāds cenšas izjaukt līdzsvaru...
– ...un mēs esam atklājuši, ka tu esi galvenais posms. Tava piedzimšana radīja ķēdes reakciju Deviņu pasauļu multiversā...
– ...kā rezultātā sāka pazust dvēseles. Miljoniem dvēseļu. Visas dvēseles vairs nenonāk pie mums, bet pazūd kaut kur tukšumā...
– ...un mēs šo tukšumu nespējam atrast un iznīdēt. Ir vajadzīgs laiks...
– ...bet laika mums nav...
– ...tāpēc tu dosies uz Zemi - pasauli, no kuras esi nākusi...
– ...un mēs tevi vērosim. Mēs vērosim kas notiks ar tevi un multiversu. Atradīsim tukšumu, kurā pazūd dvēseles, atradīsim vainīgo un to iznīcināsim.
– Tev tiks atņemtas zināmas spējas, lai tu nevarētu darboties pati uz savu roku un iejaukties notikumos. Tomēr tu būsi un paliksi nemirstīga, kā jau dēmons.
– Kad pienāks laiks, tu atgriezīsies Ellē.
– Tā tam ir lemts būt!
– Bet.. – Embera klusītiņām ierunājās – Es nevēlos doties uz Zemi. Es tur būšu atkal viena pati un vēl bez spējām...
– Tavas vēlmes šajā gadījumā nav svarīgas – Seja noteica – Svarīga ir Deviņu pasauļu nākotne. Un tu esi veids kā šo nākotni nodrošināt...
– ...tu esi veids kā nodrošināt visa pastāvošā turpmāku eksistenci...
– ...ja tu nedotos uz Zemi, Deviņu pasauļu multiverss pamazām bruktu, līdz pavisam iznīcinātos...
– ...un vairs nepastāvētu nekas. Ne Deviņas pasaules, ne Elle. Mēs īsti nezinam kas notiktu ar Spēku un Aeoniem. Varbūt tie izdzīvotu Tukšumā un turpinātu eksistēt, bet viss pārējais būtu neatgriezeniski zudis.
– Un ja nu jūs nespēsiet atrast vainīgo un iznīcināt Tukšumu? – Embera klusi iejautājās
– Tad tu turpināsi pavadīt laiku uz Zemes tik ilgi, cik būs vajadzīgs, lai novērstu tavas piedzimšanas radītos bojājumus Deviņu pasauļu sistēmā...
– ...tev jāpaliek tur, kur tu esi piedzimusi, jo, ceļojot starp pasaulēm, rodas laika un telpas atzari, kas pašlaik ir pilnīgi nepieļaujami...
– Tātad – Embera palūkojās acīs sejām – Es ar savu niecīgo personu spēju sagraut visu multiversa struktūru... Un pēc laipnās uzņemšanas un maģisku spēju piešķiršanas jūs mani atkal dzenat prom no vietas, kur man pienāktos būt... Kāpēc tieši es? Ko es tādu esmu nodarījusi?
– Tu pie tā neesi vainīga...
– Tu tur neko nespēj darīt...
– Tev vajag tikai paklausīgi atrasties uz Zemes pāris miljonus gadu, lai mēs visu varētu savest kārtībā.
– Pāris miljonus? Jūs esat jukuši?
– Pievaldi muti, meitenīt. Neaizmirsti ar ko tu sarunājies. Katrā gadījumā mums žēl, ka tev tas nepatīk...
– ...bet nākotne ir daudz svarīgāka par tavām vēlmēm.
– Paliec sveika... – Embera dzirdēja liesmojošo seju balsis pirms tās apņēma viņu ar savu dedzinošo karstumu un izsūca no viņas daļu spēka. Viņa atkal jutās tukša, tikpat tukša kā sākumā, kad ieradās Ellē. Liesmas pazuda un viņa aiz nespēka nokrita pentagrammas vidū. Pār viņas vaigiem ritēja koši sarkanas asaras...
Viņa tika aizvesta atpakaļ pie lielajiem vārtiem Pēdējajā pilsētā un tika nosūtīta uz Zemi, kur viņai vajadzēs pavadīt pāris miljonus gadu, kamēr Elles valdnieki glābs savu brūkošo impēriju.