– Stiksa – Eligoss sacīja un ievilka nāsīs gaisu – Pazemes upe par ko ir rakstīts tik daudzās cilvēku grāmatās. Un aiz upes, tie tur, ir Pelnu kalni, kuros atrodas Uguns Tempļi, Mirušo upe, milzīgās Vēja Halles, Skiorha, Nilrisiana un Bezgalīgā Tumsa.

Embera aplūkoja Pelnu kalnus un jutās tā, it kā jau būtu šeit bijusi. Viss likās nedaudz pazīstams, bet reizē arī biedējošs. Embera zināja un juta, ka šeit iederas. Šī bija viņas pasaule.

Plosts bija piebraucis krastā un melnais stāvs pārvācās uz plosta otru galu, lai varētu doties atkal atpakaļ. Embera un Eligoss uzkāpa uz plosta. Embera ar dīvainu satraukuma sajūtu secināja, ka plosts ir būvēts no visdažādāko radījumu kauliem. Tie bija skaisti savīti un sastiprināti, nodiluši no neskaitāmo personu pārvadāšanas pāri Stiksai. Uz plosta sakāpa vēl daži cilvēki, kāds vīrs ar pusaizsegtu ķirzakas seju, un vairāki sīka auguma nenosakāmi radījumi, kuru vienīgā redzamā ķermeņa daļa bija viņu lielās violetās acis, kas jauki spīdēja no melno paltraku dziļumiem. Viņi sarunājās dīvainā steidzīgā valodā, kamēr cilvēki, kas stāvēja stūrī, runāja daudz lēnāk, smagnējāk un mierīgāk. Melnais stāvs atgrūdās no krasta ar garo kaula kārti un plosts sāka lēni slīdēt pa mierīgo upi. Embera vēroja ūdeni, kas bija lēzens kā stikls, vienīgi plosts radīja nelielus vilnīšus, kuri tūlīt pat pazuda. Likās, ka upes ūdens ir biezs kā ķīselis, bet to īsti labi nevarēja pateikt, jo Emberai nebija vēlēšanās tajā iebāzt roku un pārbaudīt.

Pēc vairākām minūtēm plosts nonāca otrā krastā. Bija karsti. Visi nokāpa no plosta un devās iekšā milzu alā, kas izskatījās pēc zvēra mutes. Pie alas ieejas stāvēja kāds vīrs ar brūnu seju, aizšūtām acīm un gariem pelēkiem matiem, kas bija savēlušies neglītās pinkās. Sīkie radījumi viņam kaut ko pateica savā ātrajā valodiņā un viņš, kaut ko atbildējis, ar žestu norādīja uz alas ieeju. Arī cilvēku grupiņa un ķirzakveidīgais radījums aprunājās ar vīru un pazuda alas mutē. Eligoss un Embera pienāca pie vīra un viņa ieraudzīja, ka vīra acu plakstiņi ir sadiegti ar rupjiem diegiem un seju klāj lielas un dziļas rētas, kas padarīja viņa izskatu biedējošu un atstāja iespaidu par daudz pieredzējušu personu. Eligoss vīram pateica <st1:city><st1:place>pāris</st1:place></st1:city> vārdus smagnējajā valodā un viņš palūkojās uz Emberu. Viņam nebija acu, bet likās, ka viņa smagais skatiens urbjas Emberas sejā.

– Tad tu esi slavenā Embera. Beidzot! – Vīrs noteica valodā, ko Embera spēja saprast. Vīra balss bija smagnēja un rupja, un likās, ka viņa sejā pat pavīdēja viegls smaids – Tu esi skaista. Gandrīz tāda kā es tevi iedomājos. Esi sveicināta Mirušo Valstībā

– Jā... Paldies – Embera neveikli noteica – Es tiešām esmu slavena? Mani te gaidīja? Kas...?

– Bet protams – aklais vīrs sacīja – Mēs tevi gaidām jau  piecdesmit gadu

– Kāpēc? – Embera jautāja

– Lucifers tev paskaidros – Tagad vīra sejā tiešām pletās smaids – Ejiet tālāk. Un Ebera, lai tev veicas! Es ceru, ka tev izdosies...

Embera un Eligoss devās iekšā alā. Karsta tumsa apņēma viņus. No galvenās ejas atdalījās daudzas citas, kurās iegāja pārējie. Viņi gāja pa plato eju un pamazām kļuva gaišāks no mazajiem kristāliņiem, kas atradās uz alas grīdas, sienām un griestiem. Tie izstaroja maigu, zilganu gaismu, kas kļuva aizvien spēcīgāka, kamēr viņi gāja uz priekšu.

– Kas bija tas vīrs? – Embera jautāja

– Vārtu sargs, sagaidītājs un lēmējs. Vispār viņš ir viss kas. Neviens nezin viņa vārdu, jo viņš pats to ir aizmirsis, veselu mūžību stāvot pie Uguns Alu ieejas.

– Kāpēc viņam ir aizšūtas acis?

– Tāpēc, ka viņam tās nav vajadzīgas. Viņš redz daudz skaidrāk ar citu spēku palīdzību. Nav iespējams viņu apmuļķot ar ilūziju. Viņš vienmēr zin pateikt lietu un personu īsto vārdu un izskatu

– Un ko viņš teica par manu gaidīšanu? Kas man veiksies?

– Lai to labāk tev pastāsta Lucifers. Labāk, lai tu to uzzini tieši no viņa...

Viņi iznāca uz klints pārkares un Emberai aizrāvās elpa. Dziļi apakšā mutuļoja uguns jūra, no kuras augšup cēlās milzīgs karstums un tvaiku mākoņi. Ugunīgs bezdibenis pavērās Emberas priekšā un viņa, pati nemaz nemanot, paņēma Eligosu aiz rokas. It kā meklējot aizsardzību. It kā vēloties būt drošībā. Tvaiki čūkstēja un no lejas kā no liela attāluma nepārtraukti skanēja dziļš degšanas un akmeņu dunas troksnis. Jūra izskatījās bezgalīga. Tālumā bija redzamas vairākas klinšainas salas, kas, karājoties gaisā, lēni peldēja kādu gabaliņu virs mutuļojošās lavas.

Eligoss pavērsa savu roku pret Uguns Jūru un izrunāja dažus vārdus: “Ardaniarh develienn aess vaur ralad neth. Nai aranor!” No apakšas atskanēja skaļāka dunoņa un uguns jūra saviļņojās. No tās atdalījās tāds kā lavas burbulis un lidoja augšup pie viņiem. Pa ceļam tas apdzisa un kļuva kā parasts klints bluķis. Sīkās uguns svītriņas lēnām izēūkstēja gaisā, kad akmens bija pielidojis pavisam pie viņiem. Tas vēl joprojām kūpēja. Eligoss uzkāpa uz akmens un Embera viņam sekoja. Tas izkustējās un uzņēma ātrumu. Pēc brīža akmens gabals jau traucās pāri lavai briesmīgā ātrumā. Sejā sitās stiprs karstums, likās, ka tūlīt izžūs acis. Embera pieķērās pie Eligosa un pavērsa skatienu lejup uz kustīgo, šķidro uguns masu. Tas bija skaisti - lava griezdamās veidoja uguns zīmējumus ar sarkanām, melnām un dzeltenām svītrām. Gaisā virmoja karstums un cēlās tvaiki. Embera pacēla skatienu no jūras un atklāja, ka viņas seja ir nosvīdusi pavisam slapja.

– Kāpēc es svīstu? Vai tad dēmoni nav izturīgi pret karstumu?

– Dēmoni spēj izturēt tikai liesmu. Un kāpēc lai dēmons nevarētu svīst? Mūsu organisms ir attāli līdzīgs cilvēka organismam. Bet ja tu domā par Uguns Jūru, tad es varu teikt, ka neviens nepaliktu dzīvs, ja tur iekristu, ja nu vienīgi pats Lucifers, jo viņš to vienkārši nosausinātu vai pavēlētu tai atkāpties. Mēs neesam TIK visvareni. Ir lietas, kas spēj arī mums atņemt dzīvību. Un bez tam, tu neesi tīrasiņu dēmons - tu esi fomora. Tev nav visa tā, kas ir tīrasiņiem. Es nezinu, vai tu spētu izturēt atklātu liesmu ilgāk par pāris minūtēm...

– Ak tā...

– Bet tu redzēsi, ka tevī atklāsies daudz tādu lietu, kādu nav tīrasiņu dēmoniem...

– Ja...?

– Protams!

– Kas tā bija par maģiju, ar ko tu izsauci šito akmeni? Ko nozīmē tie vārdi?

– Kaut kas līdzīgs telekinēzei. Bet tā nebija mana maģija. To izdarīja jūra, man tikai vajadzēja viņai palūgt. Tas nozīmē: Mirušo valstības dievi... jeb.. hmm, pavēlnieki grib... hm, nē... vēlas tikt pāri. Palīdzi jel! Apmēram tā. Un ja jūra atpazīst mūsos dēmonus, tad tā palīdz tikt pāri. Tiem ne-dēmoniem, kas izmanto šos vārdus, jūra kaut kur tālāk no krasta akmeni apgāž un paņem viņus savā klēpī.

Ātrums samazinājās un izskatījās, ka jūra sāk veidot tādu kā piltuvi. Viņi bija pielidojuši pie milzu atvara, kas ierāva sevī itin visu, kas bija tuvumā. Atvara tukšajā vidū pazuda milzīgi klints gabali un dažādi ugunīgi stāvi, kas atgādināja degošus cilvēku siluetus. Viņi sāka krist. Krist iekšā atvarā. Eligoss apņēma Emberu ciešāk un aizvēra acis. Embera sekoja viņa piemēram un sajuta, ka akmens, uz kura viņi atrodas, sāk me?onīgi griezties un valstīties mežonīgajā lavas virpulī.

Viņi krita ilgi...

Ņoti ilgi...

Embera vairs nevarēja izturēt. Ziņkāre viņu pārvarēja un viņa atvēra acis. Viņa ieraudzīja lavu, akmeņus un liesmas visapkārt. Viņi vieni uz mazā akmens pašā virpuļviesuļa vidū. Mežonīgs, ausis plosošs troksnis. Kaut kas krīt no augšas un sāniem... A kur vispār ir augša? Un kur mēs, velns parāvis, nonāksim. Akmens šūpojās ļoti stipri. AK, šausmas...

Emberai palika slikti, viņa atbrīvojās no Eligosa rokām un sāka vemt pār akmens malu. Eligoss pēkšņi pamodās kā no miega, saķēra viņu aiz apkakles un pavilka atpakaļ. Viņa acīs varēja saskatīt dusmas un nežēlīgumu, sejā vairs nebija pierastās mierīguma izteiksmes - tā bija kļuvusi dēmoniskāka un skarbāka. Eligosa spēcīgais tvēriens piekļāva Emberu sev klāt un viņai aizmiglojās acis. It kā visam pāri tiktu pārvilkts melns aizkars...

‡‡‡

Embera atvēra acis un ieraudzīja akmenī izgrebtus enģeļu un dēmonu zīmējumus. Viņa gulēja mīkstā gultā melnos palagos un skatījās griestu zīmējumos, pa kuriem dancoja gaisma un ēnas no lāpām, kas bija piestiprinātas pie sienām. Embera bija pilnīgi kaila.  Viņa piecēlās sēdus un pārlaida skatu telpai. Drēbes nekur nemanīja. Nebija logu. Vienīgā gaisma nāca no sienās iestiprinātajām lāpām, kuru uguns izskatījās visai maģiska.

– Kā gulēji? – Atskanēja mierīga balss no telpas stūra, kas grima tumsā. No ēnas iznāca vecs vīrs ar gariem, baltiem matiem, baltu bārdu un baltām drēbēm. Telpā uzreiz kļuva gaišāks it kā viņa drēbes un miesa atstarotu gaismu.

– Normāli – Embera atbildēja, jo atrumā neko labāku nevarēja izdomāt. Viņu pārmāca neliels kautrīgums par savu kailo ķermeni.

– Tas labi – Vecais vīrs pasmaidīja un apsēdās uz gultas malas – Es ilgi gaidīju, kad tu pamodīsies. Tu gulēji pavisam nemierīgi.

– Kas tu esi? – Embera skatījās vīra labsirdīgajās acīs un centās piesegt savas krūtis.

– Gaismas Nesējs – Vīrs atbildēja un viņa seja izplūda smaidā.

– LUCIFERS?!? – Emberai nedaudz aizrāvās elpa – Pats valdnieks...

– Ak! Tik daudz uzmanības – Viņš nosmējās un uzlika rokas uz ceļgaliem – Mana slava takš iet man pa priekšu... He, he, he... Jāā... Ak, jā! Tik daudz jāpatur prātā, ka gandrīz aizmirsu - Eligoss lūdza tev nodot, ka vēl kādreiz vēlētos tevi satikt. Viņš lūdza, lai tu nedusmojies uz viņu.

– Nu jā, tas brauciens virpulī man ne sevišķi patika – Viss kautrīgums pazuda kā nebijis. Pēkšņi viņai likās, ka patiesībā kautrēties nav jēgas. Tas taču bija Lucifers...

– Neko darīt. Tas ir drošākais ceļš uz Elles zemākajiem slāņiem. Kā jūties?

– Vispār labi. Kas ar mani notika?

– Tu atvēri acis. Tu, kā Fomora, nemāki sevi novest transā, tās aizverot. Par to Eligoss nebija padomājis, jo viņš īsti labi nejuta tavas sajūtas. Viņam kaut kas traucēja...

– Kas traucēja?

– Ta’ velns viņu zina... He... Tad jau man būtu jāzin... Bet... ne viss atklājas manam skatienam, ne visi noslēpumi ir atminami. Pirmspēks nevēlas man to atklāt.

– Pirmspēks?

– Jā... Enerģija, no kā radās pasaule. Enerģija, kas ir it visur - katrā būtnē, lietā, parādībā un sajūtā. Laikam jau neesi par to dzirdējusi...

– Neesmu gan. Vai tu man... akhmm... jūs man parādīsiet pārējo Elli?

– He, he, he... parādīšu! Un nevajag mani uzrunāt uz “jūs”. Man visa šitā formalitāšu būšana ir nāvīgi nogurdinājusi un apriebusies. Nāc, ejam...

Embera piecēlās no gultas, Lucifera priekšā atvērās akmens durvis un viņi pa tām izgāja. Viņi labu laiciņu gāja pa milzīgiem koridoriem un cauri lielām zālēm. Akmens grīda bija silta un bija patīkami pa to iet ar plikām kājām. Viņi izgāja no lielās akmens mājas un Embera uz sava kailā ķermeņa sajuta siltu vēju. Ejot pāri ar siltām akmens flīzēm izklātam pagalmam, viņa palūkojās augšup un ieraudzīja zvaigznes. Miljoniem zveigžņu. Glu?i kā uz Zemes.

– Tā ir ilūzija – Noteica Lucifers un viņa priekšā atvērās otras mājas durvis – Šeit viss ir radīts pēc Zemes līdzības. Starp citu, šīs debesis ir viens no maniem lielākajiem iluzorajiem veikumiem. Tev patīk?

– Jā, man patīk. Tas man atgādina dažas piemirstas sajūtas. Man patika lūkoties debesīs un skaitīt zvaigznes. Diezgan muļķīgi... – Viņi jau bija sākuši kāpt lejup pa vītņu kāpnēm un Emberas balss atbalsojās akmens velvēs – Starp citu, kur mēs ejam?

– Mēs ejam uz tavām iesvētībām – Lucifers nosmējās – Es tevi vedīšu ārā no šejienes tikai tad, kad Aeons izpildīs rituālu. Un skaitīt zvaigznes nemaz nav tik muļķīgi...

– Kāds rituāls? Un kas ir Aeoni? Un kur mēs vispār esam?

– Rituāls saucas “Ardaniarh Fomorinn”, kas nozīmē to, ka tu pēc tā būsi pilnvērtīgs dēmons, kas spēs pārvaldīt visu elementālo, dēmonisko un arkāno maģiju. Tevī atvērsies viss dēmoniskais un radīsies pilnvērtīga saikne ar pasauli. Un Aeoni ir vieni no augstākajiem un vecākajiem dēmoniem. Viņi spēj kontrolēt pirmspēka plūsmu katrā radījumā, sajūtā un lietā. Un mēs esam zintnieku un burvju ištiāru pilī, kuras nosaukums ir Skiorha, kas tavā valodā nozīmē “Asaru cietoksnis”. Starp citu, tu esi ļoti zinātkāra... Tik daudz jautājumu...

– Forši... – Embera novilka, kad Lucifera priekšā jau atvērās nākamās durvis un skatienam pavērās liela, apaļa zāle, kuras vidū uz sarežģīta simbola atradās paaugstinājums. Augšā atradās kristāla kupols, kas bija acīmredzami maģisks. Tas savāca zvaigžņu gaismu kopīgā starā, kas krita uz paaugstinājuma telpas vidū.

– Esi sveicināta Skiorhā, Embera – Sacīja laipna balss. No ēnas iznāca kāds jauneklis un Lucifers nostājās pie sienas. Vīrs norādīja uz paaugstinājumu – Gulies, lūdzu. Un atslābinies... jā, jā, jā, tā būs labi... un izstiep kājas. Vo! Tā būs labi!

Embera lūkojās uz smaidošo Lucifera ģīmi un maigi gulēja uz paaugstinājuma. Kaila un neaizsargāta, bet viņā bija dīvaina drošības sajūta, kas teica: nebaidies, blakus ir draugi. Viņu pārsteidza tas, ka neviens likās nepamanam viņas kailumu. Izskatījās, ka tas nevienu nesatrauc.

– Tev jābūt kailai. Tāds ir rituāls – Teica jauneklis un pasmaidīja mīļu smaidu – Un tas tiešām nevienu īpaši nesatrauc, jo šeit taču ir pati Elles apakša. Šeit vispār nekas nevienu nesatrauc. Un ja tev tas interesē, tad jā, es protu lasīt domas...

Embera viņam arī pasmaidīja pretī. Viņš zināja, ko viņa domā... Viņa sāka domāt par seksu ar jauno puisi tepat uz paaugstinājuma zvaigžņu gaismā. Radās kutinoša sajūta ķermeņa lejasdaļā. “Es taču esmu kaila. Nāc un paņem mani...”

– Gan jau vēlāk paspēsim, paldies! – Puisis nosmējās un mīļi palūkojās viņai acīs – Bet pašlaik mums jātiek galā ar rituālu.

Jauneklis izpildīja gaisā vairākas sarežģītas zīmes, kaut ko murminot zem deguna, un pamazām zvaigžnu gaismas starā sāka parādīties melns apveids, kas izskatījās pēc  vijīga tumsas mākoņa. Tas pamazām laidās zemāk un pieņēma Emberas apveidus, līdz tas izskatījās pēc Emberas ēnas. Melnais mākonis maigi nolaidās pār Emberas kailo ķermeni un tajā iesūcās. Emberas galvā atskanēja dziesma. Miljoniem zvaigžņu... Galaktikas, zvaigznāji un milzu planētas. Visam vidū tumsas mākonis, kas kustas un izskatās dzīvs. Aeons. Tikai ieskatoties tumšajā masā, likās, ka tā te stāv jau veselu mūžību un ir pieredzējusi visu. Pasaules sākumu... Dziesma bija skaista. Viss kļuva tumšs, it kā lielais, siltais mākonis būtu viņu paņēmis savās skavās.

Viņa redzēja smalku gaišu punktiņu melnas bezgalības vidū, kas pamazām auga lielāks. Tas izauga par milzīgu, degošu lodi, kas vēlās viņai taisnā ceļā virsū un aprija. Uguns... Daudz uguns... Siltums - dzīvības spēks... Uguns gars ar skaistām liesmojošām acīm. Milzum daudz uguns, kas pamazām nodziest un veidojas zeme... Augi... Zāle, puķes, krūmi un koki... Daiļa meitene ar ziediem matos, kas kaila sēž koka zarā un dzied neaprakstāmi skaistu dziesmu. Ūdens... Jūras, upes, ezeri, avoti, okeāni... Ūdens gars ar skumjām, slapjām acīm. Un pāri ūdenim aizšalc vējš, kas nes skaistu meiteni ar plīvojošiem matiem. Viņa lido ar vēju... Viņa ir vējš...

Uz klints pie okeāna stāv vairāki stāvi kuru acīs spīd rietoša saule. Viņiem ir jauneklīgi smalkas sejas, mīksti un pūkaini spārni, stalta stāja. Enģeļi. Pirmie... Viņi visi stāv klusējot...

Okeāna dziļumi. Ūdens gars kaut ko tur savās caurspīdīgajās rokās. Mazs, kustīgs punktiņš, kas pārdalās divos, pēc tam Četros un astoņos. Punktiņu paliek vairāk un Ūdens gars tos palaiž okeānā. Tie aug lielāki, līdz okeāns ir pilns ar kūsājošu dzīvību.

Uz klints pie okeāna stāv vairāki stāvi kuru acīs spīd rietoša saule. Viņi kaut ko satraukti apspriež un strīdas...

Gaisā parādās putni. Vēja meitene ar plīvojošiem matiem lidinās kopā ar putniem. Mežā parādās zvēri un meitene ar puķēm matos skrien kopā ar vilkiem. Skan dziesmas. Jautrība... Tikai ugunī nekas nerodas... Uguns gars ir viens pats.

Uz klints pie okeāna stāv vairāki stāvi kuru acīs spīd rietoša saule un viņu skaļās balsis ir dzirdamas tālu okeānā. Viņi strīdas skaļās balsīs. Pērkons... Tumši mākoņi pārklāj zilās debesis. Zibens... Vairāki no viņiem paceļas spārnos un lido prom. Lido tālu prom no klints un apmetas zemes dzīlēs pie Uguns gara.

Kauja. Miljoniem spārnainu radījumu. Enģeļi un dēmoni. Visapkārt uguns un troksnis. Nāve...

Uguns jūra. Milzīga akmens sala, kas peld gaisā, mazu gabaliņu virs uguns. Miljoniem saķēdētu enģeļu ar izplūkātiem spārniem, kas raud pretī tumšajām debesīm. Un visam pāri smaida Uguns gars ar lielām, skaisti ļaunām acīm. Daudzi enģeļi ir kļuvuši tumšāki, viņu spārni ir melni un zvīņaini, viņu acīs deg sarkanas liesmas. Uguns ir bezgalīga...

Zāle. Mežs. Pie ugunskura sēž dzīvnieku ādās tērpti cilvēki un skaļās balsīs dzied. Viņiem ir labi. Kāds vīrs netālu no ugunskura ir sagrābis jaunu, glītu meiteni un plēš viņai nost drēbes. Cauri skrandām var redzēt meitenes kailo augumu. Vīrs meitenei iesit un ievelk viņu ādas teltī. Pēc brīža viņš iznāk un apmierināts atgriežas pie ugunskura. Valda jautrība. Dziesmas... No telts izlien meitene, kuras drēbes ir pārvērtušās pilnīgās skrandās. Viņai ir apsārtušas, izraudātas acis un no kājstarpes tek asinis. Viņai nav spēka piecelties. Meitene nokrīt turpat telts priekšā un sāk raudāt. Tek asinis...

Vīri pie ugunskura strauji noveco. Telpa. Laikam tā pati telts, tikai no iekšpuses. Vecs vīrs guļ uz ādu kaudzes un smagi klepo. Tas pats vīrs... Apkārt sēž vairāki citi cilvēki. No viņa ķermeņa paceļas zilgans, dūmakains stāvs un izplēnē gaisā. Neviens nepamana zilganos dūmus, it kā to tur nemaz nebūtu. Vīrs ir miris. Pārējie iznes viņu no telts un sadedzina uz sārta. Ugunī pavīd skaistas, ļaunas acis...

Meitene arī pēkšņi noveco. Viņa pārvēršas no pusaugu meitenes par skaistu, jaunu sievieti, pēc tam viņas sejā parādās krunkas un arī viņa nu guļ uz ādu kaudzes teltī. Viņai apkārt ir sasēdušies vairāki citi cilvēki, kas raud. No meitenes paceļas zilgans stāvs. Neviens to neredz. Tikai acis ugunskurā. Stāvs izgaist.

Dvēseļu stabs. Pie tā stāv spārnains radījums bez mutes un ar milzīgām rokām velk no tā ārā dvēseles. Viņš izvelk vīra dvēseli, uz to paskatās un viņa acīs spēcīgāk iedegas liesmas, it kā viņš būtu ko sajutis. Vīra dvēsele tiek iesviesta sarkanīgi zaigojošā portālā. Tā nonāk Ķeolā un iemiesojas pelēkā radījumā, kam nav acu, mutes un ausu. Kā pelēks miesas blāķis. Viņš uzreiz tiek saķēdēts asās ķēdēs, kas iegraužas viņa miesā. Spārnaini radījumi iesviež viņu bedrē, kur viņš sāpīgi uzduras uz zibensveida pīķiem. Miesas blāķis mēģina piecelties un pīķi saārda viņa ķermeni, tomēr viņš turpina eksistēt. Mūžīgi...

Dvēseļu stabs.  Pie tā stāv spārnains radījums bez mutes un ar milzīgām rokām velk no tā ārā dvēseles. Viņš izvelk meitenes dvēseli, uz to paskatās un viņa acis iemirdzas. Dēmons saudzīgi ieliek dvēseli zaļganā portālā un turpina ar milzīgām rokām grābt dvēseles no dvēseļu staba un lemt, kur tām jādodas. Meitenes dvēsele nonāk upē. Bezgalīgi gara, zilgani dūmakaina upe, kurā peld daudzas dvēseles. Pilnīga aizmirstība un miers. Harmonija. Dvēseļu atmiņas izgaist kā izdziedātas dziesmas.

Zilganā upe tek cauri milzīgām alām, līdz izbeidzas uz kraujas malas, kur dvēseles no tās paceļas. Dvēseles paceļas kā mazi zilgani punktiņi un lido uz zemi. Viena no tām nolaižas pār naksnīgu pilsētu. Kā maza krītoša zvaigznīte, kas planē pāri izgaismotajām ielām, līdz ielaižas pa kādas daudzstāvu mājas logu. Istabā ir kāds vīrietis un sieviete, kas kaili guļ gultā uz muguras un smagi elpo. Tas nupat ir noticis... Zilganais punktiņš nolaižas uz sievietes vēdera un tajā iesūcas. Maza, jauna dvēselīte...

Pēkšni viss sāka sarukt un āttālināties, it kā Embera atmuguriski lidotu prom no visa. Viņa izkļuva no degošās lodes, kas atkal saruka, bet tai blakus bija parādījušās vēl astoņas. Kopā deviņas lodes - deviņas pasaules...

Embera atvēra acis. Tumšais stāvs pacēlās no viņas ķermeņa un uzlidoja augšup pie zvaigznēm. Viņa juta kaut ko dīvainu savā ķermenī, it kā tas beidzot būtu no iekšpuses piepildīts ar kādu taustāmu masu. It kā pirms tam ķermenis iekšpusē būti bijis tukšs. Embera piecēlās sēdus un palūkojās uz Luciferu. Viņš smaidīja.

– Tā radās mūsu pasaules – Viņš mierīgi noteica un panācās uz Emberas pusi – Un tāds ir viņas iekārtojums, ko mēs esam panākuši ar daudzām bezjēdzīgām enģeļu un dēmonu nāvēm.

– Jāā... – Embera sapņaini novilka – Tātad nav nodalīta Paradīze un Elle. Viss atrodas šeit pat. Un kur ir Dievs? Ja viņš vispār ir...

– Paradīze ir upe, – Lucifers apsēdās viņai blakus uz paaugstinājuma – kurā dvēseles gūst mieru un aizmirstību. Vismaz šī upe ir tas, ko varētu saprast ar jēdzienu “Paradīze”. Un Dievs... Jā... Patiesībā viņš ir, tikai mēs viņu nesaucam par Dievu, bet gan par Pirmspēku, Spēku vai ardāniešu valodā par Kaeru. Cilvēki viņu sauc par Dievu. Viņam ir daudz vārdu. Viņa spēks radīja visus mūs un pasauli, un tikai viņa gribai ir pakļauta nākotne. Vienīgie, kas nav pakļauti viņa gribai ir Aeoni. Varbūt tas ir tāpēc, ka Spēks pats to vēlas. Viņš nav kā tu vai es, viņam nav ķermeņa, kaut gan viņš ir visur, viņam ir  nesalaužama vara pār visu, ko viņš ir radījis.

– Ak, tā... – Embera noteica – Un kas notika ar Uguns garu?

– Viņš sēž tev blakus kā Gaismas Nesējs – Lucifers noteica un pasmaidīja savu ?ilbinošo smaidu.

– Tas esi tu?

– Protams. Šis ir viens no maniem neskaitāmajiem veidoliem. Un tev mani tā ir vieglāk uztvert. Nāc, iesim! Mums tevi jāapģērbj un jāpaskatās vai rituāls ir gājis labumā.