- Un ko mēs tagad darīsim? - Eleonora pagriezās pret Adrianu un uzlika savas kailās kājas uz sēdekļa, pievelkot ceļus pie zoda.
- Dosimies uz mazu pilsētiņu Adovu, kas atrodas kaut kur tur pie tā kanjona - Adrians ar asiņainu roku norādīja uz tumsā grimstošo kalnu grēdu - Mums tur jāsatiek viens mans paziņa Daniēls. Pec tam vajadzētu doties kaut kur uz Meksiku.
- Man nepatīk Meksika - Eleonora teica, sapņaini skatoties kaut kur garām Adrianam, atspiedusi savu daiļo galvu pret dīvānam līdzīgo mašīnas sēdekli - Labāk braucam uz Lasvegasu vai Maiami. Vai arī uz kādu tropisku salu?
Adrians pie sevis pasmaidīja un it kā neticīgi pagrozīja galvu.
- Jā, uz kādu tropisku salu, - Eleonora turpināja, skatoties tālumā - Kur ir daudz palmas un silts ūdens, kur nav cilvēku... tikai mēs divi...
- Jā, un kur nebūs ne ēdiena, ne drēbju, ne vispār kaut kā. Varēsim grauzt naudu un šņaukt kokaīnu - Noteica Adrians.

- A kam tev drēbes? - Eleonora palūkojās Adriana sejā un šķelmīgi pasmaidīja - Dzīvosim tur pliki un visu dienu drāzīsimies, ēst nemaz nevajadzēs. Bet no tā kokaīna gan vajadzētu tikt vaļā. Ir idejas?
- Jā - Adrians atteica, nevērīgi turēdams stīri, kas arī bija aplipusi ar asinīm - Pārdosim Daniēlam un dabūsim vēl naudu. Nekur citur mēs to tāpat nevaram likt. Nevienu citu dīleri šeit nevarēs atrast. Tas galu galā ir Nekurienes vidus. čuhņa.
- A kas tā par pilsētu? - Eleonora atkal lūkojās tālumā - Adova... Dīvains nosaukums
kaut kāds. Kur tā pilsēta īsti ir? Cik vēl jābrauc? Adrians pastiepās pēc kartes, kas mētājās uz mašīnas paneļa.
- Paturi stūri - Adrians noteica un, kad Eleonora satvēra stūri, viņš atlocīja karti, nosmērējot to ar sakaltušām asinīm.
- Vēl kādas pārdesmit jūdzes - Adrians sacīja, bakstot ar pirkstu uz kartes tajā vietā, kur starp kanjona līnijām bija redzams sīks punktiņš ar uzrakstu "Adova" - Ja mēs bišķi uzspiedīsim, tad būsim tur pirms kļūs auksts.

Tomēr vakars nemaz netaisījās kļūt auksts. Saule pamazām aizslīdēja aiz apvāršņa un tās vietā nāca mēness. Liels, apaļš un dzeltenīgs pilnmēness. Likās, ka tas ir zemu un daudzreiz lielāks par sauli. Eleonora bija kaut kur dzirdējusi, ka tuksnesī mēness izskatās lielāks, jo karstais gaiss darbojas līdzīgi palielināmajam stiklam, bet viņa nekad nebija varējusi iedomāties, ka tas varētu izskatīties TIK liels.
Vienīgo gaismu tagad deva spožais mēness un kadiljaka lukturi, kas izgaismoja sarkanīgo ceļu viņu priekšā, pār kuru dažkārt pārskrēja kāds sīks dzīvnieciņš. Kanjons jau bija tuvu. Tas slējās ārā no tumsas pret mēness izgaismotajām debesīm un izskatījās visai liels un biedējošs. Joprojām bija karsts. Braucot tālāk, kanjons aizklāja mēnesi un vienīgā gaisma tagad bija kadiljaka lukturi. Adrians aizsmēķēja cigareti. Šķiltavu liesmiņa uz brīdi apžilbināja Eleonoru, kuras acis jau bija pieradušas pie tumsas.
Pēkšņi Eleonora ieraudzīja uzliesmojam gaismu starp klintīm, kas ieskāva kanjonu. Sākumā viņa nodomāja, ka viņai tikai izlikās, tomēr pēc brīža uzliesmojums atkārtojās.
- Adrian, paskaties - Eleonora norādīja uz vietu starp klintīm, kur pirms brīža bija uzliesmojums - Kas tas ir?
- Kas tad? - Adrians blenza tumsā
- Nu, tur - Eleonora sacīja - Tur nupat bija gaisma
- Muļķības kaut kādas - Adrians attrauca - Kur tev šitanī čuhņā gaisma? Līdz Adovai vēl ir kāds gabaliņš...

- Re kur atkal! - Eleonora iesaucās - Paga, apstājies. Izslēdz lukturus!
Adrians paklausīgi nobrauca platā ceļa malā un izslēdza motoru. Arī lukturi nodzisa tajā pašā brīdī. Viņi sēdēja tumsā, klausoties cikāžu sisināšanā. Starp klintīm uzliesmoja gaisma. Šoreiz jau tā bija daudz spožāka un tai bija sarkanīga nokrāsa
- Tiešām... - Adrians noteica, izpīšot dūmus. Cigaretes oglīte spoži spīdēja tumsā virs Eleonoras pleca - Varbūt ugunskurs...
- Ugunskurs tā neliesmo - Eleonora sacīja - Un nebāz man sejā to cigareti...
- A kas tas tāds? - Adrians jautāja, ar roku norādot uz vairākām sīkām gaismiņām, kas lēni kustējās tumsā.
- Izskatās pēc cigarešu oglītēm - Eleonora iesmējās
- Da nē... - Adrians blenza uz sīkajām gaismiņām - Tās kustas pa pāriem...
- Pa pāriem? - Eleonora arī sāka ar acīm sekot gaismiņām tumsā, kuras jau bija sākušas kustēties ātrāk un kļuvušas manāmi lielākas - Atgādina acis... No tumsas atskanēja kaut kas līdzīgs aizsmakušam spiedzienam. Skaņa izgāja cauri kauliem un lika gan Adrianam, gan Eleonorai nodrebināties.
- Kas pie velna...? - Adrians nočukstēja un sāka grābstīties gar mašīnas atslēgu - Taisamies prom no šejienes...
- Skaties - Eleonora iesaucās un norādīja uz tuksnesi otrajā ceļa pusē, kur bija pilns ar tumšiem stāviem ar sarkanīgām acīm, kas līda ārā no tumsas. Tie kustējās lēni, bet noteikti, nākot tieši virsī kadiljakam. Starp ēnainajiem stāviem varēja saskatīt vairākus lielākus radījumus ar milzīgiem, izplestiem spārniem. Adrians pagrieza atslēgu un mašīna ierūcās.

Viņš steidzīgi ielika ātrumā un iespieda pedāli grīdā. Mašīna izkustējās no vietas, atstājot aiz sevis putekļu mākoni, kas ietina sevī vairākus sarkanacainos stāvus.
Eleonora pasniedzās pēc vinčestera, kas atradās uz aizmugurējā sēdekļa un izšāva pa putekļaino tumsu, kas palika aiz viņiem. Kaut kas tumsā nokliedzās. Balss bija briesmīga, likās, ka tā sasaldē visu ķermeni. Aizsmacis spiedziens... Kaut kas, kam Eleonora bija trāpījusi, uzliesmoja. Liesmas ātri uzlidoja debesīs un pazuda.
- Kas tas viss tāds bija!? Es negribu uz to nolādēto kanjonu! Man nevajag to nolādēto naudu! Es gribu tikt prom no šejienes! - Eleonora kliedza uz Adrianu un viņas stiprā balss atbalsojās klinšainajās sienās. Viņi jau bija iebraukuši kanjonā.
- Kuš! - Adrians sacīja - Es nezinu, kas tas bija, bet atpakaļ mēs vairs nebrauksim. Būs jau labi. Nekas ar mums nenotika... Eu... Eleonora! Neraudi, būs labi...

Adrians ar vienu roku apskāva Eleonoru un piekļāva viņu sev tuvāk klāt. Otra viņa roka atradās uz stūres. Eleonora joprojām turēja rokā ieroci un raudāja viņam uz pleca. Braukt kļuva grūtāk, jo ceļš palika grumbaināks un līkumaināks. Virs viņu galvām spīdēja mēness. Eleonora palūkojās mēnesī un nedaudz nomierinājās. Skatoties augšup, viņai likās, ka uz kādas klints radzes stāv stalts sievietes stāvs ar vējā plīvojošiem matiem. Viņa to ieraudzīja tikai uz īsu brīdi, kad tumšais stāvs bija redzams uz mēness ripas fona. Tas nolēca no klints un pazuda. Eleonora atkal sāka raudāt un Adrians viņu apskāva vēl ciešāk, čukstot ausī, ka viss būs labi.
Pēc pusstundas viņi bija sasnieguši Adovu. Zīme ceļmalā sveicināja iebraucējus. Uz zīmes bija attēlota skaista tumšmate ar iešķībām acīm, kura vēstīja, ka iebraucēji atgriezīsies Adovā atkal un atkal. Adrians pieturēja mašīnu uz galvenās ielas. Nekas gan neliecināja, ka šī iela varētu būt galvenā, jo uz tās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Gar ceļa malām bija daudzas mājiņas, kuru fasādes rotāja tādi uzraksti kā "Salons", "Motelis" un "Veikals". Tas viss atgādināja klasisku pilsētiņu mežonīgajos rietumos, vienīgais, kas neatbilda tam laikam, bija pie celtnēm novietotās automašīnas. No salona un dažu citu māju logiem spīdēja vārgas gaismiņas. Bija ļoti karsts.
- Uz kurieni...? - Eleonora palūkojās apkārt uz mājām.
- Laikam, ka uz moteli - Adrians noteica un piebrauca mašīnu pie moteļa durvīm. Viņi abi izkāpa. Adrians uzmeta plecos lielo somu, iedeva Eleonorai rokās maisiņus ar pārtiku un alu un ielika visus ieročus bagāžniekā, vienīgi pistole tika aizlikta aiz siksnas. Viņi devās iekšā celtnē. Eleonora, kāpjot augšā pa mazajām trepītēm, pārlaida skatienu apkārt un ieraudzīja kā dažās mājiņās cilvēki lūr pa aizkaru šķirbu. Ieraudzījuši viņu skatāmies, tie visi uzreiz aizvilka aizkarus.
- Dīvaina vieta... - Eleonora noteica, verot vaļa moteļa netīrās durvis.
Motelī valdīja dīvaina smaka. Aiz letes pie atslēgu dēļa sēdēja kāds resns un neskuvies vīrietis ar netīru baltu kreklu. Adrians piegāja pie letes un nometa somu uz grīdas sev blakus.
- Mums vajadzētu istabu - Viņš mierīgi sacīja
- Mums istabu nav. Viss ir aizņemts. - Vīrietis atbildēja, pat nepaskatoties uz atnācējiem. Adrians ievēroja, ka uz atslēgu dēļa karājas visas atslēgas. Neviens šeit nebija apmeties.
- Es atkārtoju - Adrians klusi, bet noteikti sacīja - Mums vajadzētu istabu.
Vīrietis netīrajā kreklā palūkojās Adrianam acīs un pēc tam nopētīja viņa asiņainās rokas. Adrianam likās, ka vienbrīd vīrieša acīs pavīdēja pārsteigums un varbūt pat apbrīns.
- Kamdēļ jums ir ienācis prātā apmesties tieši šeit un tieši šonakt...? - Vīrietis nopītās un ierunājās. Izklausījās it kā viņš to jautātu pats sev - Sagadīšanās gan ir viena dīvaina padarīšana, vai ne, jaunais cilvēk?
- Neapšaubāmi - Adrians novilka - Tad kā būs? Dosiet mums istabu?
- Došu, došu... ko ta' lai dara - Vīrietis pastiepās pēc atslēgas, kas karājās uz dēļa starp daudzām citām atslēgām, kuras jau klāja putekļi - Neatstāšu tak es jūs tagadiņ uz ielas. Pilnmēness naktī... Pierakstieties šitamajā grāmatā, līdzams...
- Pateicos - Adrians ierakstīja grāmatā "Džons un Anna Smiti" - Cik jāmaksā?
- Divdesmit dolāri... ē... Smita kungs - Vīrietis nosmīnēja un savāca naudu - Kas tad jums ir licis dzīties uz šito pasaules aizmirsto nostūri, ja drīkst jautāt?
- Nav svarīgi - Adrians attrauca - Bet es gan jums gribētu kaut ko pajautāt...
- Jautājiet droši!
- Tā iespējams nav mana darīšana, bet jums tur pāris jūdzes no pilsētiņas ir vieta, kur rādās visādas jocīgas lietas, un skaņas dīvainas arī tur var dzirdēt. Ziniet, es gandrīz bikses pietaisīju, kad manai mašīnai nāca virsī veselas hordas ar kaut kādiem sarkanacainiem radījumiem. Likās, ka elle būtu pasprukusi vaļā...
- Elle? - Adrians būtu varējis apzvērēt, ka vīra seja nedaudz noraustījās. Taču vīrs uzreiz ieņēma iepriekšējo vienaldzīgo pozu - Jā, pilnmēness naktīs mums te gadās visādas dīvainas lietas... Tuksnesī šādās naktīs var ieraudzīt ne to vien. Pie mums arī bieži atlido NLO. Zinājāt? Vienreiz savāca vienu mūsējo - Džeku Jūingu, to, kas tur ielas tanī galā dzīvo. Un viņš tādas lietas pēc tam stāstīja. A jūs zinājāt, ka citplanētiešiem ir tāda...
- Labi, labi - Adrians pārtrauca - Es runāju nopietni. Mana draudzene vienu laikam sašāva un tas uzliesmoja, bet...
- Jaunais cilvēk, jaunais cilvēk... Jūs saprotat, ko pats runājat? Tas viss bija tikai mirāža. Pie mums tā ir ierasta lieta, sevišķi pilnmēnesī. Jūtat cik karsta nakts? Es gan pilnībā to visu padarīšanu nepārzinu, bet Ārnijs man stāstīja, ka karstais gaiss darbojas, kā ekrāns dažādām projekcijām. Bez tam, tas baltais pulveris, kas jums tur no somas krīt ārā, spēj iztēlē radīt ne to vien...
Adrians uzmeta skatienu somai, ko nebija aizvēris, velkot ārā naudu. Viņš steigšus pieliecās un aizdarīja somu.
- Mēs to nelietojam - Adrians sacīja, vilkdams ciet rāvējslēdzēju un sniegdams vīram simtnieka banknoti - Un jūs neko nezināt ne par kādu balto pulveri.
- Ak, nu, protams, protams - Vīrs ar smaidu sejā savāca naudu un iebāza kabatā - Par kādu balto pulveri jūs runājat?
- Burvīgi - Adrians noteica un uzlika somu uz pleca - Pie manis rīt vajadzētu ierasties vīram vārdā Daniēls. Pasakiet viņam, kur mani meklēt.
- Kāds ir šī kunga Daniēla uzvārds? - Vīrs jautāja, kaut ko skricelējot uz lapiņas.
- Viņam nav uzvārda - Adrians atteica.
- Ar labu nakti, Smita kungs. Kundze. - Vīrs noteica un apsēdās atpakaļ savā krēslā aiz letes.

Abi kāpa augšā pa trepēm uz otro stāvu, meklējot sesto istabu. Tā drīz tika atrasta un viņi iekārtojās. Eleonora nodzēsa gaismu un apsēdās pie loga, vērojot tukšo ielu lejā. Adrians iegāja dušā un pēc tam apgūlās gultā un aizsmēķēja cigareti. Viņš laida dūmu riņķus pretī griestiem un domāja.
- Kā tev liekas, kas tas viss bija? - Viņš pajautāja
- Vai nu ļoti kruta mirāža, vai nu kaut kas pārdabisks - Eleonora sacīja neatraujot skatienu no ielas.
- Tu tici tam "kaut kam" pārdabiskajam?
- Negribu ticēt... Es patiesībā nezinu. Eu, atnāc paskaties!

Adrians piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Eleonora norādīja uz nupat piebraukušu, apdauzītu un kūpošu automašīnu, no kuras kāpa ārā kāds jauneklis. Viņa drēbes bija sarkanas no asinīm.
- Vo velns! Tas taču ir Daniēls! - Adrians iesaucās un žigli sāka ģērbties. Pēc tam viņš lielā ātrumā izskrēja no istabas un nonesās lejā pa trepēm. Lejā bija redzams kā Daniēls ir noguldīts uz maza, noplukuša dīvāniņa un vīrietis netīrajā kreklā steidzas pie viņa ar aptieciņu. Adrians pie dīvāniņa pieskrēja pirmais un palūkojās uz Daniēlu. Viņam bija griezta svītra pāri krūtīm un vēderam, it kā kāds būtu viņam iegriezis ar lielu vēzienu. Garā brūce asiņoja un asinis tecēja uz gaišā dīvāniņa, nokrāsojot visu tumši sarkanu.
- Eu, Daniēl, kas bija? Kas tevi savainoja? - Adrians paņēma Daniēla roku savās plaukstās.
- Ah, tas esi tu! - Daniēls gribēja piecelties, bet Adrians viņu atturēja - Nekad vairs ar tevi man nebūs nekādu darīšanu, tu, maitasgabals! Tas viss ir tikai tevis dēļ! Tu esi pie visa vainīgs!
- Ko?
- Tu man liki dzīties visu šito gabalu cauri tuksnesim! Tur kaut kāda traka bāba mani šitā te sagraizīja! Un viņai tur bija vesela kaudze ar kaut kādiem radījumiem. Es pārīti notriecu un sadauzīju savu mašīnu. Tie radījumi it kā no cementa būtu taisīti, tu tikai paskaties uz manu mašīnu. Un manas iekšas... Ak, dievs! Es tūlīt noasiņošu...

Piesteidzās moteļa īpašnieks un sāka apkopt Daniēla brūci. Viss tika pārsaitēts un asiņošana apturēta. Kamēr vīrs apkopa viņa brūci, Daniēls nedaudz attapās no šoka un nomierinājās. Tomēr varēja redzēt, ka viņš ir pārbijies ne pa jokam.
Kad viss bija pabeigts, Adrians samaksāja moteļa īpašniekam par rūpēm un vēl vienu istabu, un kopā Daniēlu viņi uzgāja augšup. Eleonora nebija izkustējusies no savas pozas pie loga, viņa pētīja kaut ko, kas atradās uz ielas un neteica ne vārda, kamēr Daniēls pie viņas nepienāca un neapsveicinājās.
- Zini, Adrian - Daniēls sacīja un aizsmēķēja cigareti ar drebošām rokām - Es vairs ar tevi neielaidīšos nekādos piedzīvojumos. Šitais jau ir par traku...
- Ko tu īsti redzēji? - Eleonora pēkšņi apjautājās, nenovēršot skatienu no ielas.
- Tā bija sieviete - Daniēls teica - Ar tādiem diezgan pagariem matiem un dīvainām acīm. Es par vēlu ieskatījos tajās acīs. Viņa jau bija manā mašīnā, kad tas notika.
- Tavā mašīnā? - Adrians vaicāja
- Nu ja! Viņa stāvēja ceļa malā un stopēja. Cilvēku, kas ar kājām pārvietojas pa tuksnesi, pie tam vēl naktī, taču nedrīkst uz ceļa atstāt.
- Un viņa tevi šitā sagraizīja?
- Jā! Viņai bija kaut kāds dīvains nazis. Pēc tam viņa gribēja man iekost kaklā, bet es viņu nošāvu un, braucot izgrūdu no mašīnas. Pēc tam es notriecu kaut kādus radījumus, kas man pa ceļu skrēja pretī. Tie gan bija cieti... Visa mana mašīna ir sadragāta Kaut kādā veidā es tiku līdz šitai nolādētajai pilsētai un ieskrēju šitajā motelī. Turpat es arī nogāzos uz grīdas...
- Skaisti - noteica Adrians - Mēs esam nokļuvuši kaut kādā murgā!
- A tai sievietei gadījumā mati nebija nedaudz lokaini? - Eleonora jautāja, veroties ārā pa logu.
- Jā, kaut kādi tādi jau bija...
- Un viņai gadījumā nebija mugurā pieguļošs, melns ādas tērps, gari zābaki līdz ceļiem un kaut kas pusmēnesim līdzīgs uz jakas muguras? - Eleonora painteresējās.
- Jāa... Kas...? Kā tu zini? - Daniēls palūkojās uz Eleonoru.
- Kā es zinu? - Eleonora atjautāja - Es patiesībā nezinu. Vienkārši tāda sieviete tagad stāv pie moteļa ieejas un bazarē ar to atslēgu veci...

Adrians un Daniēls pieskrēja pie loga un palūkojās uz moteļa ieeju. Tur tiešām stāvēja iestādes īpašnieks un sarunājās ar slaidu meiteni, kam nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem. Viņai uz jakas muguras bija sudrabaina pusmēness, kas mirdzēja, atstarojot mēnessgaismu.
- Es taču viņu nošāvu... - Daniēls čukstēja - Es viņu nogalināju... Kā tas var būt?
- Izskatās pēc metālistes - Adrians arī čukstēja - Nu, ir tādas grupas, kas ar močiembraukā apkārt pa tuksnešiem un taisa visādas riebeklības. Laupa un tamlīdzīgi...
- It kā pats būtu labāks! - Daniēls atčukstēja pretī - Bet šitā kuce vēl izrādās ir nemirstīga! Es taču pats viņu sašāvu!
- Un tu redzēji asinis? - Eleonora pajautāja normālā balsī, kas pēc abu puišu čukstiem izklausījās diezgan skaļa.
- Nē, bet es iešāvu tieši krūtīs. Es nevarēju netrāpīt... - Daniēls pastiepās pēc Adriana ieroča, kas bija nolikts uz galdiņa pie gultas - Šoreiz gan viņa mirs! Atver logu, Adrian! Davai! ātrāk! Es viņai iešaušu tieši galvā!
Adrians klusi atvēra logu un nodzina no palodzes Eleonoru. Nevarēja dzirdēt par ko viņi sarunājas lejā, pie ieejas. Daniēls notēmēja. Un izšāva. Šāviena troksnis satricināja klusumu, kas bija nogūlies pār pilsētiņu. Jaunā meitene saķēra pakausi ar roku tajā vietā, kur Daniēls bija iešāvis un pagriezās pret viņiem. Viņai bija ļoti skaista seja ar dīvainām, biedējošām acīm. Tās bija pilnīgi melnas.
- Atkal jūs... - Viņa skaļi noteica un pēc tam iesmējās - Un visi kopā paklausīgi salīduši vienā vietiņā. Cik stulbi...

Daniēlam no rokām izkrita pistole un viņš šokā apsēdās uz grīdas, kamēr Eleonora nolūkojās, kā meitene ieiet motelī.
- Nu ir sūdi... - Daniēls nočukstēja - Tā kuce tiešām ir nemirstīga...
Gandrīz tajā pašā brīdī istabas durvis izlidoja no eņģēm un ar slaidu apgriezienu nogāzās uz grīdas, saceļot lielu troksni. Pa tām ienāca jaunā meitene un pārlaida skatienu istabai. Viņa palūkojās uz Adrianu, pēc tam kārtīgi nopētīja Eleonoru un tad viņas skatiens apstājās pie Daniēla.
- Man sāpēja! - Viņa sacīja un piegāja Daniēlam klāt.
- Kas tu esi? - Daniēls palūkojās augšup no savas sēdošās pozīcijas.

- Es esmu tavas beigas - Meitene sacīja, pieliecās un noskūpstīja viņu uz lūpām. Daniēls mēģināja izrauties no viņas rokām un skūpsta, bet nespēja. Kamēr meitene bija Daniēlam piekļāvusi savas līpas, viņš pēkšņi sāka novecot, it kā no viņa tiktu izsīkta visa dzīvības enerģija. Viņš vicināja rokas un centās kliegt, bet jaunās meitenes satvēriens un skūpsts bija daudz stiprāki par viņu. Daniēla mati palika sirmi, seja sakrunkojās, acis palika neredzīgas. Kad pēc brīža viņš jau atgādināja izžuvušu mūmiju, kas teju teju sabirzīs pīšļos, meitene atrāva no viņa savas līpas un piecēlās.
Adrians un Eleonora stāvēja kā pārakmeņojušies. Meitene palūkojās uz viņiem ar pilnīgi melnām, lielām acīm un pasmaidīja.
- Jūs arī šovakar esat izbaudījuši pāris jaukus piedzīvojumus ar maniem mīļumiņiem tur, pie kanjona ieejas. Kā patika?
- Patika. - Eleonora pēkšņi sadīšojās - Kas tie bija?
- Dēmoni no virsējiem  Elles slāņiem - Meitene atbildēja un pieskārās Adrianam pie vaiga - Šonakt man izdevās atvērt portālu un atdabūt daļu no sava spēka. Diemžēl pa portālu izkļuva arī daži nenozīmīgi radījumi.
- Daži? Tur viņi bija veseliem bariem... - Eleonora sacīja - Un tie gandrīz mūs nogalināja...
- Žēl, ka nenogalināja - Meitene palūkojās Eleonoras zilajās acīs - Tad MAN tagad nebūtu ar jums jānoņemas!
- Ko? - Adrians ierunājās - Tu arī mīs gribi nogalināt? Par ko?
- Piemēram par to, ka tu šodien esi nogalinājis septiņus cilvēkus. Tev tas neliekas pietiekams iemesls, ko? - Meitene ar otru roku pieskārās otram viņa vaigam - Ap tevi ir nogalināto aura. Zini, dvēselei atdaloties no ķermeņa, paliek pāri nedaudz enerģijas, kas šajā gadījumā tev velkas līdz kā rēgaina sliede un stāsta man par taviem nodarījumiem... Jā. Tu esi nogalinājis arī pirms tam. Šī tev nebija pirmā reize... Un dēļ kā? Tev tas tiešām bija nepieciešams?
- Paklausies, kas tu esi, lai mani tiesātu? - Adrians iesaucās - Kā tu vari zināt, ko es esmu darījis, un ko - nē?
- Es zinu daudz ko, Adrian - Meitene sacīja - Daudz vairāk, nekā tu jebkad varētu uzzināt. Es zinu visu ko tu domā un es zinu tavu pagātni, man atliek tikai tev pieskarties un es par tevi varu uzzināt, ko vien vēlos. Un tagad es esmu uzzinājusi diezgan. Tu vēlējies zināt kas ES esmu? Hm... Es esmu tā, kas spēj izlemt, kurš dzīvos un kurš - mirs. Tu zini kāds ir nāves vārds?
- Nē - Adrians atbildēja, cenšoties atrauties no meitenes rokām, kas tinās ap viņu.
- Nu tad es tev pateikšu... - Meitene pieliecās pie Adriana auss un kaut ko iečukstēja. Adriana acis iepletās un viņš nogāzās uz grīdas, raustoties krampjos. No Adriana ķermeņa pacēlās zilgani, vijīgi dūmi, kuri pēc tam ieplūda meitenes izstieptajā plaukstā un nozuda. Meitene palūkojās uz Eleonoru ar savām melnajām, neko neizsakošajām acīm un sniedza roku.
- Mans vārds ir Embera - Meitenes sejā parādījās smaids.
- Eleonora... - Abas meitenes sarokojās. Eleonoras acīs sāka veidoties asaras. Bija redzams, ka viņai bail no šī rokasspiediena.
- Vari nebaidīties - Embera noteica - Vismaz pagaidām... Jo pagaidām tu man vēl esi interesanta. Tu man patiesībā atgādini mani pašu...
- Kāpēc tu viņu nogalināji? - Eleonora vaicāja, norādot uz Adriana ķermeni.
- Tu viņu tiešām mīlēji? - Embera noprasīja - Nebija vērts! Tici man...
- Tu melo! - Eleonora klusi ierunājās un sāka raudāt.
- Kāpēc gan lai es tev melotu? Viņš bija diezgan nevērtīgs cilvēks, ja tā padomā. Pat viņa dvēsele bija tukša... Nu, ko tu vari raudāt? Gribi zināt patiesību? Labi! Pēc nedēļas jūs būtu miruši kārtējā laupīšanā, cenšoties aptīrīt kādu smirdīgu bodi, bet pārdevēja ierocis izrādītos lielāks nekā jūsējais, un tās būtu jūsu beigas. Es tev tagad esmu dāvājusi dzīvību... Vismaz uz kādu laiku. Nāc...