Eleonora kā pa miglu vēroja sevi pašu no malas. Viņa kopā ar Emberu izgāja no istabas un nokāpa lejā pa kāpnēm, kur viņas sagaidīja vīrs ar netīro kreklu un kaut ko teica nesaprotamā valodā. Embera viņam kaut ko atbildēja tajā pašā nesaprotamajā valodā. Kā pa miglu Eleonora izgāja no moteļa, turoties Emberai pie rokas, jo viņas roka bija tik silta un maiga. Tā viesa mieru un aizmirstību. Nekad viņa vairs nelaidīs vaļā Emberas roku. Viņa nekad neļaus Emberai sevi pamest. Viņas vienmēr būs blakus...
Embera aplika otru roku ap Eleonoras vidukli un izrunāja pāris vārdus. Viņas pacēlās gaisā un lidoja pretī mēnesim. Kā sapnī... Eleonora visu redzēja izplūdušu. Bija silti un labi. Nekādu rūpju, nekādu satraukumu, viss tik vienaldzīgs... Kā sapnis... Viss tikai kā sapnis... Viņas lidoja, līdz Eleonoras acīs viss izplūda krāsainā dūmakā un tam visam tika pārvilkts pāri necaurredzams aizkars.
‡‡
Eleonora atvēra acis un ieraudzīja dzeltenīgus, klinšainus griestus. Visapkārt bija viegla dūmaka, stiprs karstums un pustumsa. Viņa pagriezās uz sāniem un atklāja, ka kaila guļ uz lielas, mīkstas un pūkainas ādas, kas ir izklāta uz klints paaugstinājuma. Pie vienas no klints sienām gaisā karājās lode, kas spīdēja gluži kā lampa un deva vāju gaismu. Lodes iekšienē kaut kas burbuļoja un viļņojās, nepārtraukti kustoties.
- Tu izskaties skaista, kad guli - Noteica sievietes balss. Eleonora pagriezās uz otriem sāniem un ieraudzīja Emberu, kas sēdēja uz klints izciļņa un viņu vēroja. Eleonora bija ģērbusies parastā krekliņā un ādas biksēs. Tagad viņa izskatījās gandrīz kā parasts cilvēks - Tev ir pasakaina āda. Man patīk skatīties, kā tā elpo...
- Tu? - Eleonora izberzēja acis - Man likās, ka tu biji tikai sapnis... Bet nu labi... Kur mēs esam?
- Mēs esam pie manis - Embera ar manāmi saklausāmu lepnumu sacīja un iesmējās - Pie pašas Adovas upes ietekas Elles Mutē. Es šeit tagad dzīvoju, kopš mani aizsūtīja prom no Elles.
- Ak šitā... - Eleonora piecēlās sēdus un izteiksmīgi izstaipījās. Viņai bija skaists ķermenis, par ko viņa nekad nebija kautrējusies un nedomāja tā darīt arī tagad - Tev auksts aliņš nav? Un kur ir manas drēbes?
- Aliņš? Nē, nav. - Embera piecēlās no klints izciļņa un pienāca pie guļvietas - Un tavas drēbes stāv tur, uz tā akmens.
- A kāpēc tev nav aliņš? Nekas paēst arī tev nav? - Eleonora pārlaida skatienu telpai. Embera iesmējās.
- Man nav ledusskapja, kur glabāt aliņu! Doāāā!!! - Embera smejoties sacīja - Un laikam man nav arī nekas tāds, ko TU gribētu ēst. Nu, protams, ja vien tu nevēlies pamēģināt... Nē, es nedomāju, ka tā būtu laba ideja... Lai nu kā - ja tu gribi ēst, tad mēs varam vēlāk doties uz pilsētu un kaut ko jau tu tur dabūsi...
- Cik vispār ir pulkstenis? Un ko tu īsti no manis vēlies? - Eleonora jautājoši palūkojās Emberas melnajās acīs.
- Pulkstenis? Nezinu... Es vairs neskaitu stundas - Embera apsēdās Eleonorai blakus uzpaaugstinājuma un uzlika roku viņas kailā pleca - Es gribu, lai tu esi ar mani. Man šeit vienai ir diezgan garlaicīgi un uz Elli doties es nevaru. Pie manis pārāk reti nāk ciemos... Es gribu, lai tu esi mana.
- Par ko tevi izdzina no Elles? - Eleonora jautāja, jūtot kā patīkamais siltums atkal izplatās pa viņas ķermeni no Emberas pieskāriena. Viņai patika Embera, viņas tuvums un patīkamā sajūta, ko viņa spēja radīt.
- Mani gluži neizdzina - Embera atteica - Mani vienkārši palūdza padzīvot šajā pasaulē, kamēr kaut kas notiks. Un te nu es sēžu un gaidu to "kaut ko", bet nekas netaisās notikt. Es iekārtojos šeit, Esteradas kanjonā, lai būtu tuvāk Ellei un dažkārt aiz garlaicības es te niekojos ar portāliem un izsaukšanām. Vakar es atvēru portālu uz kādu no augšējiem Elles līmeņiem un pa to iznāca diezgan daudzi dēmoni, kas, par laimi, vismaz ir paklausīgi... Bet nu jā - tas jau tevi laikam nemaz neinteresē.
- Nekas, stāsti! - Eleonora pievirzījās Emberai tuvāk - Man patīk tava balss...
- Mana balss? Nē... - Embera pasmaidīja un aplika otru roku ap Eleonoras kailo vidukli - Tev patīk manas rokas, jo tās tev liekas siltas, vai ne? Tās spēj tevī radīt mieru un tā tālāk. Tā ir maģija, kuras iespaidā tev patīk mana balss un liekas, ka viss manis teiktais ir patiesība. Šis siltums, ko tu jūti, ir Spēks, ko es spēju tevī ietekmēt un pakļaut pēc saviem ieskatiem. Es spētu tev iestāstīt jebko...
- Un ko tu man gribētu iestāstīt? - Eleonora, šķelmīgi smaidot, ielūkojās Emberas melno acu dzīlēs. Embera nedaudz pielieca galvu uz vienu pusi un arī pasmaidīja.
- Es vēlētos, lai tu paliec ar mani, vismaz uz kādu laiku - Embera smaidot sacīja - Bet to es ļaušu tev izlemt bez maģijas palīdzības.
- Es gribu ar tevi palikt, bet es tevi pavisam nepazīstu un...
- Kas "un"?
- Man ir tā kā drusku bail no tevis... Tu spēj lasīt domas un nogalināt ar skūpstu vai vienu pašu čukstu...
- Es spēju lasīt tikai virspusējās domas un skūpstīties es spēju arī nenogalinot. Es vienkārši spēju dvēseli izsīkt caur lūpām, tikpat labi kā to vienkārši savākt ar roku. Tie ir vienas burvestības dažādi izpildījumi. Tas čuksts ir viena no manām pašas izdomātajām burvestībām, iespaidīgi, vai ne? Bet tu mani toreiz redzēji nedaudz pārspīlējot. Man patīk efekts...
- Es gribu būt tāda kā tu...
- Tiešām? Tu nezini kā tas ir!
- Kā tu to dari?
- Nu kā... Man ir iedzimtas spējas, ar kurām var kontro...
- Da nē! Kā tu skūpsties? Es nekad vēl neesmu skūpstījusies ar dēmonu...

Embera pasmaidīja un nedaudz pieliecās. Eleonora sajuta viņas elpu uz sava vaiga un pēc tam viņu lūpas saskārās. Karstums izlija pa visu ķermeni, viņu rokas savijās. Eleonora ne par ko negribēja, lai skūpsts beidzas, gribējās, lai šis brīdis turpinās mūžīgi. Kļuva vēl karstāks. Viņas sāka skūpstīties vēl kaislīgāk un Eleonora sajuta, ka Emberas mēle ir asa kā kaķim. Tas viņu uzbudināja vēl vairāk. Embera pieskārās Eleonoras krūtīm, kas uz Eleonoru atsaucās kā sprādziens. Eleonora sāka vilkt nost Emberas kreklu. Viņa pati nezināja, kāpēc to dara. Bija tik labi... Velkot Emberai kreklu pāri galvai, nācās uz brīdi atraut līpas. Bet tikai uz brīdi, jo tūlīt tās savienojās atkal, lai kristu vēl lielākā aizmirstībā. Eleonorai likās, ka viņa peld. Sajūtas bija ļoti saasinātas un gandrīz vai nereālas. Viņa sāka atbrīvot Emberu no pārējiem apģērba gabaliem. Kustības bija vieglas un peldošas, pilnīga nepiespiestība un harmonija.
Embera nosvieda ādas bikses kaut kur uz grīdas un piekļāvās Eleonorai ar visu ķermeni. Viņai bija silti un labi. Beidzot bija kāds, kurš spēja Emberā radīt labsajūtu. Embera pārlaida roku pāri visam Eleonoras viduklim un iebrauca kājstarpē. Viņa sakoncentrējās un sakustināja spēka daļiņas ap saviem pirkstiem. Embera juta kā kustas spēks un rit asinis Eleonoras ķermenī, viņa juta Eleonoras sajūtas un priecājās. Eleonora sāka elpot aizvien ātrāk līdz pār viņas lūpām izlauzās apmierināta nopīta un viņa atslēdzās.
Embera nolika savu galvu uz Eleonoras vēdera kā uz spilvena, brīdi pagulēja un paklausījās sirdspukstos un tad noskūpstīja "pārdozējušo" Eleonoru uz pieres, piecēlās no paaugstinājuma un sāka ģērbties, skatoties uz Eleonoras skaisto ķermeni.
Viņa bija sev dabūjusi skaistu spēļmantiņu. Mazu un trauslu dzīvībiņu, kas spēj just un domāt, bet, kam īsts orgasms ir par smagu. Bet tam jau nav nozīmes... Var taču spēlēties arī citādi. Tiešām... Interesanti, interesanti... Kas gan viņai ir galviņā?
Embera pielika plaukstu Eleonoras pierei un sakoncentrējās. Emberas tumšsarkanais kristāls, kas bija pakārts viņai kaklā, gaiši iemirdzējās. Viņa iegrima Eleonoras atmiņās. Tas bija kā kritiens tumsā, kur tālu apakšā kaut kas blāvi mirdz un tu lēnām tam tuvojies, līdz saplīsti ar to vienā veselumā un lasi atmiņas kā atvērtu grāmatu. Atmiņas visapkārt - bērnība, pirmais skūpsts, zaudējumi, ieguvumi, padarītie darbi, labais, ļaunais, dziļākās vēlmes. Emberai tas viss apnika un viņa noņēma roku no Eleonoras pieres. Eleonora patiesībā bija neinteresanta un garlaicīga meitene. Vienīgais, kas viņā bija - ārišķīgs skaistums. Un nekas vairāk. Emberu pievilka viss skaistais, varbūt tāpēc viņa pēdējā brīdī bija izdomājusi nenogalināt pārbijušos meiteni, bet vēl nedaudz paspēlēties...
‡‡‡
Eleonora pamodās un ieraudzīja saules apspīdētus griestus. Visas orgasma paliekas bija izvējojušās no viņas ķermeņa un pazudušas, bet vietā bija nācis kas cits. Kaut kas netverams un nesaprotams... Tas bija jūtams pa visu ķermeni. Tāda kā neliela smaguma sajūta. Eleonora piecēlās no gultas un palūkojās apkārt. Viņa atradās kaut kādā istabā, kas atgādināja to pašu istabu motelī, kur viņi ar Adrianu bija pirmīt apmetušies. Emberas nebija. Eleonora sameklēja savas drēbes un sāka slinki ģērbties, kad pamanīja sev pirkstā gredzenu. Tas bija no melna materiāla un tajā bija iestrādāts sarkanīgs dārgakmens. Eleonora īsti nezināja vai bija redzējusi šo gredzenu starp pārējiem Emberas pirkstā, bet viņa bija pārliecināta, ka šis gredzens viņai patīk.
Atvērās vannas istabas durvis un pa tām ienāca Adrians. Eleonora apstulba. Viņai no rokām izkrita krekls, ko viņa jau bija grasījusies apģērbt.
- Kā...? Kā tas ir iespējams, ka tu esi... - Eleonora sastomījās. Adrians ielūkojās viņai acīs, pēc tam viņa skatiens uz brīdi apstājās pie Eleonoras kailajām krūtīm.
- Kas ir iespējams? - Adrians ievaicājās un aizkūpināja cigareti - Tev kaut kas nav labi, saulīt?
- Man... nē... - Eleonora centās saspringti domāt un saslēgt visu kopā, bet nekas nesanāca - Man nav kārtībā... Es īsti labi neatceros ar ko beidzās vakardiena!
- Kā, ar ko beidzās? Mēs te pasēdējām un parunājām ar Daniēlu, bet tu uz palodzes pēkšņi izrubījies. Mēs tevi nolikām gulēt un izdzērām aliņu.
- Un kur tagad ir Daniēls? - Eleonora pajautāja
- Blakus istabā. Guļ vēl laikam. - Adrians pieliecās un noskūpstīja Eleonoru - Šodien vajadzētu taisīties prom no pilsētas un doties tuvāk robežai. Vajadzētu pa ceļam kaut ko izdarīt tādu kā pēdējo "darbiņu". Kā tu domā, ko?
- Pa ceļam kaut ko izdarīt? - Eleonora sastinga - Nē. Noteikti nē! Mēs abi mirsim.
- Ko?
- Tieši tā! Tev nav ienācis prātā, ka veiksme varētu arī nebūt mūžīga...?
- Tas nav atkarīgs no veiksmes, mīļum.
- No kā tad?
- No likteņa.
- No likteņa?
- Jā.
- Pat ja tā, tad vajadzētu aizdomāties par likteņa labvēlību. Nenāktu par ļaunu...

- Liktenis nav labvēlīgs vai nelabvēlīgs, tas vienkārši ir. Tas ir vienkārši informācijas kopums par katru no mums, kurā ir teikts precīzi, kad mēs mirsim... Tāpēc arī man nav bail ne no kā. Es ticu, ka es miršu tad, kad man jāmirst, un ne ātrāk. Ja man ir lemts nomirt tādā un tādā dienā, tad ātrāk ar mani nekas nevar notikt.
- Ak, tā?
- Tā!
- Nu tad padomā par to dienu, kad tev tas ir lemts. Es negribu tajā dienā būt tev blakus! Un vispār - es šodien nekur vēl nebraukšu!
- Kā?
- Tā! Vienkārši. Man vēl nekur negribas braukt. Un es to vēl negribēšu veselu nedēļu.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka šonedēļ es vēl negribu mirt!!!
- Kas ar tevi ir? - Adrians apskāva Eleonoru un noskūpstīja viņu uz vaiga - Kāpēc tu pēkšņi tā pārmainījies? Ja tas ir tās nakts dēļ, tad es varu apsolīt, ka mēs pa nakti vairs šitādās vietās nerādīsimies. Mēs vēl tikām cauri, bet Daniēlam veicās sliktāk...
- Man vienkārši vēl nekur negribas braukt - Eleonora klusi noteica - Tu taču vari pagaidīt. Manis dēļ... Vai ne?

- Protams - Adrians noteica - Tevis dēļ es varu visu...
Eleonora jutās dīvaini, jo viss bija apgriezies ar kājām gaisā. Viņa neko vairs nesaprata un jutās ļoti apjukusi. Kāpēc Adrians un Daniēls vēl joprojām bija dzīvi? Abus taču nogalināja viņas acu priekšā. Un kur ir Embera? Un kāpēc viņai pirkstā ir šis gredzens? Un kāpēc Adrians šo gredzenu neievēroja? Viņš taču parasti ievēro vissmalkākās izmaiņas. Un kas vispār, pie velna, notiek?
Domu bija daudz. Tās visas jaucās pa galvu kā milzu viesulis. Eleonora palūkojās ārā pa logu. Uz ielas bija cilvēki. Tie staigāja turp un šurp, laiku pa laikam pa ceļu aizripoja kāda apputējusi mašīna. Viss bija atdzīvojies, bet tai pat laikā izskatījās pārāk mākslīgs. Viss bija pārāk parasti - pārāk parasti cilvēki, pārāk parasti apputējušas mašīnas, pārāk parastas smiltis uz ceļa. Viss bija nolādēti parasts. It kā visa pilsētiņa būtu viena vienīga parasta izlikšanās.
Vienīgi gaisā bija kaut kas neparasts. Vienīgi Eleonoras sajūtas likās neparasti neiederīgas šajā parastumā. Aiz visa šī parastuma slēpās kaut kas šausmīgs un biedējošs.
‡‡‡‡
Bija pienācis vakars. Saule slīdēja aiz apvāršņa un krāsoja debesis sarkanas. Eleonora, Adrians un Daniēls sēdēja krogā pie galdiņa un runāja par visādiem sīkumiem, it kā vakardienas nemaz nebūtu bijis. Adrians vislaik centās pārliecināt Daniēlu, lai tas nedzertu tik daudz alus, jo tad nesadzīs viņa brūce, uz ko Daniēls vislaik atbildēja, ka viņam tāpat viss esot vienalga, jo tik labu mašīnu, kāda viņam bija, viņš tāpat vairs nedabūšot un citu mašīnu viņš nevēloties un tamdēļ jāpaliek šajā caurumā uz atlikušo dzīvi, un šeit tāpat nekā cita neesot ko darīt kā vien dzert alu. Daniēls bija jau manāmi iedzēris.
Eleonorai alu negribējās. Viņa sēdēja un vēroja cilvēkus pie blakus galdiņiem un aizvien vairāk nostiprinājās viņas pārliecība, ka šis ciems nemaz nav tik parasts, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Vairākiem cilvēkiem viņa bija ievērojusi iešķības acis un dīvainu acu krāsu, kas variēja no melnīgsnējas līdz pat dzeltenai un sarkanīgai. Vienam vīram viņa bija ievērojusi sīkus radziņus, kad tas bija pacēlis savu kovboju platmali, lai kādu pasveicinātu. Vēl kādam no bikšu staras rēgojās astes gals un lielajam vairumam bija diezgan spicas ausis.
- Vēlēsieties vēl kaut ko? - Jautāja kroga vienīgā viesmīle, kas bija pienākusi pie viņu galdiņa, jo Adriana un Daniēla alus kausi bija jau tukši. Viņas smaidīja un ļoti labi bija redzami viņas ilkņi un uz brīdi varēja redzēt arī pāršķeltu mēli.
- Jāāā... - Daniēls novicināja roku alus kausu virzienā - Iepiliniet vēl līdzu...
Viesmīle paņēma kausus rokās, kam bija ļoti gari un asi nagi un devās uz letes pusi. Eleonora palūkojās Adriana un Daniēla sejās, bet bija redzams, ka abi nebija pamanījuši nenieka no acīmredzamā. Laikam viņa viena pati spēja redzēt visas šīs dīvainības. Bet kāpēc? Un kāpēc viņi abi neko neredzēja?
Pēkšņi Eleonoras gredzenā esošais tumšsarkanais akmens iespīdējās un atsprāga vaļā durvis. Pa tām ieskrēja kāds vīrs ar dzeltenām acīm un spicām ausīm, noskrandušā kreklā un džinsās. Visu skatieni pievērsās viņam.
- Urieuss ravann... - Vīrs nočukstēja. Kā zibens sperti, visi uzreiz pieleca kājās un metās uz izeju, dažs pārlēca pāri letei un metās prom pa sāndurvīm. Adrians un Daniēls pielēca kājās, bet ārā tikt gribētāji viņus uzreiz notrieca guļus. Eleonora veiksmīgi izvairījās no kāda resna vīrieša, kas stampāja neskatoties, un arī metās uz izeju. Viņa ieplūda nelielajā pūlī un pēc brīža jau bija tikusi ārā, kur pūlis pašķīrās un metās uz visām pusēm. Visi skrēja uz savām mājiņām, aizslēdza durvis un aizvilka aizkarus. Viss izskatījās pēc milzīga skudru pūžņa, kur katrs kaut ko ķer, grābj un nes prom.
Kāds Eleonorai uzgrūdās un viņa nejauši palūkojās uz ielas galu. Viņai aizrāvās elpa ielas tālākajā galā uz liesmu uz tvaiku fona bija redzami vairāki stāvi, kas lēnām pārvietojās augšup pa ielu. Aiz viņu mugurām rūca uguns, ap viņu neizplestajiem, tumšajiem milzu spārniem vijās tvaiku mutuļi, viņu garās drēbes un tumšie mati plandījās gaisā. Un viņi lēni un nesteidzīgi nāca tuvāk. Gredzens Eleonoras pirkstā spīdēja jau pavisam spoži un izgaismoja visu naksnīgo ielu. Bija sacēlies vējš. Tas svaidīja smiltis pa ielu un Eleonora nespēja saskatīt viņu sejas. Bija redzami vairs tikai izplūduši stāvi uz liesmu fona. Gredzens sāka sakarst. Tas kļuva aizvien karstāks un karstāks. Eleonora novērsās no stāviem un mēģināja gredzenu novilkt, bet apdedzinājās. Otru roku tas dedzināja stiprāk, nekā to, uz kuras tas bija uzvilkts.
Eleonora sadzirdēja balsis, kas noteikti nepiederēja cilvēkiem - tās bija skanīgas un zemas. It kā pati zeme runātu skanīgā metāliskā tonī, kas, liekas, sastāvēja no vairākām dobjām balsīm reizē.
- I raucor develienn aess nid - Kāds sacīja un likās, ka dreb zeme.
- Naur iletrass iman ilira... Akon monnum eradras... Nai! - Kāds atbildēja un Eleonora pēkšņi ieraudzīja roku, kas pastiepjas pēc viņas, sagrābj un nosviež viņu smiltīs. Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja vairākas groteskas, cilvēkveidīgas sejas, kas viņā lūkojās ar dīvainām melnām acīm, kurās katrā pletās viena horizontāla, sarkani degoša svītra. Visiem radījumiem bija tumši, gari mati, kas ieskāva viņu sejas. Viņi bija lielāki par parastu cilvēku un izskatījās it kā ap viņiem vēdītu kāda tumša aura, kas nepārtraukti kustējās. Viņi bija seši vai septiņi, un visi lūkojās Eleonorā ar sarkanajām acu svītrām. Gredzens dedzināja roku. Likās, ka tas izsīc enerģiju. Eleonoru pārņēma vājums.
- U ess evenir fomora? - Viens no radījumiem jautāja. Eleonorai nebija spēka palūkoties uz runātāju.
- Thaess nir auria noro. U ess ni avardan na? - Ierunājās otrs
- Anur enargim. Nai morea ni! - Ierunājās trešais un pastiepa savu milzīgo roku pēc Eleonoras. Satvēriens bija tik stiprs, ka Eleonora iekliedzās. Tajā brīdī uz ielas izskrēja Adrians un mēģināja no kroga margām uzlēkt vienam no radījumiem virsī, bet viņam tas neizdevās. Milzīgais, spārnainais radījums viņu noķēra lēcienā un trieca pret zemi. Viņš
pavērsa savu roku pret Adrianu, kura guļošais ķermenis sāka raustīties un no tā pacēlās zilgani, vijīgi dūmi, kas, sasnieguši milzīgā radījuma roku, pēkšņi kļuva spilgti sarkani. Radījums ierēcās. Koši sarkanie dūmi viņu apņēma un viņš nogāzās uz zemes, locīdamies un rēkdams dobjā, metāliskā balsī, no kā Eleonorai plīsa pušu galva. Milzu radījums sāka degt, raustīties, kūpēt un rēkt, bet pārējie nesaprašanā tikai noskatījās un klusēja.
- E nimar vaess alor. E na inu, Urieuss! - Atskanēja Emberas balss. Putekļi pašķīrās, it kā tos kāds būtu atvēris kā parastu aizkaru. Nelielu gabaliņu nostāk stāvēja Embera. Viņa bija tērpusies melnā apģērbā, kas liegi plīvoja vējā, un pusmēness simbols uz viņas krūtīm spīdēja, izgaismodams ielu vēl gaišāku. Un viņai bija parādījušies spārni - milzīgi, melni, spīdīgi, viegli zvīņaini un neaptverami skaisti. Spožajās spārnu zvīņās vizuļoja atspīdums no Eleonoras gredzena, kas spīdēja vēl spožāk, nekā iepriekš.
- Neass iluthar aman, fomora! Ei neath unno inar! - Ierunājās kāds, kas stāvēja kaut kur Eleonorai aiz muguras - Neesi tik pārliecināta par sevi, fomora. Viņi šeit nav vieni! Kāpēc gan tev vajadzēja nogalināt vienu no maniem mīļumiņiem?
- Ak tad viņi pieder tev? - Embera panāca nedaudz tuvāk - Tad savāc viņus un dodies prom, tikai pirms tam neaizmirsti viņiem pateikt, lai noliek to tur meiteni.
- Cik nelaipni! Tā taču neviens neizturas pret ģimenes locekļiem! - Runātājs bija kāds vīrietis pelēkā, noskrandušā apmetnī, pār kuru krita gari, sirmi mati. Viņš piegāja pie zemē guļošā milzu radījuma, kurš vēl joprojām kūpēja, un palūkojās viņa izdzisušajās acīs.
- Kādiem ģimenes locekļiem? - Embera nedaudz apjuka.
- Saviem! - Vīrs noteica un atrāva skatienu no sava mīļumiņa tukšajām acīm - Laba burvestība! Iebarot Uriosam mirušu dvēseli. Gandrīz vienīgais veids, kā šos mīļumiņus var nobeigt. Es nebiju domājis, ka tu esi tik gudra... Man par tevi stāstīja šausmu lietas, meitiņ. Tu esot runājusi pretī pašiem Prinčiem, jo negribēji doties uz Zemi. Nu ko, tagad viss ir cauri, kopā ar mani tu vari aiziet no šejienes...
- Kas tu esi? - Embera noprasīja.
- Izekaels - Vīrs atbildēja un izvilka kaut kur no apmetņa iekšpuses tumšu lakatu - Es esmu viens no pirmajiem. Viens no tiem, kas zaudēja spārnus un tika izdzīti tukšumā. Viens no tiem, kas tukšumā izdzīvoja un sāka veidot jaunu pasauli.
- Izekaels? Eņģelis? - Embera jau bija pienākusi pavisam tuvu - Jaunu pasauli?
- Jā! Eņģelis! - Izekaels sacīja, locot lakatu garā strēmelē - Un jā! Jaunu pasauli! Tā irtā pati vieta, ko tukšumā nejauši uzgāja tavs tēvs un savāca kritušos eņģeļus un Aeonus, lai izveidotu vēl desmito pasauli. Tā ir rūpīgi noslēpta un Elles prinčiem tas sagādā ļoti daudz nepatikšanu. Vecā kārtība brūk. Ugunij vairs nav varas.
- Mans tēvs ir izveidojis jaunu pasauli? - Embera bija apjukusi. Vējš bija norimis. Valdīja pilnīgs klusums. Viņi bija vieni paši uz smilšainās ielas - Adrians un viens no radījumiem gulēja zemē bez dzīvības, Eleonora bija sastingusi cita radījuma rokās un gredzens vairs nespīdēja. Klusums. Ilgs un baiss klusums. Tikai Uriosu smagā elpa.
- Jā. Un es tev piedāvāju uz turieni doties. Es tev piedāvāju nodot Luciferu. Es tev piedāvāju nodot Elli. Jo ne viens, ne otrs vairs nebūs ilgi... - Izekaels bija salocījis savu lakatu garā strēmelē - Ellei un ugunij drīz zudīs vara un tad nāksim mēs ar Melhaeru - jauno pasauli un būsim paši varenākie. Vairs nebūs jāslēpjas Tukšumā kā man, vai arī nebūs jāslēpjas uz Zemes kā tev.
- Kā tu zināji, kur mani meklēt? - Embera painteresējās.
- Kur gan citur, ja ne pie Elles mutes - Adovas. Šeit parasti sapulcējas izdzītie un izliekas par cilvēkiem. Dzīvo pēc cilvēku paražām un izturas kā cilvēki aiz smaga maģiska plīvura, kas parastiem mirstīgajiem neļauj saskatīt viņu īsto izskatu un būtību.
- Tu gribi, lai es tev tagad uzreiz dodos līdzi? - Embera klusi jautāja. - Jā! Bet vispirms... - Izekaela sejā savilkās smīns un viņš aizsēja sev acis ar lakatu - ...mums vajadzēs tikt galā ar pāris sargiem.

Embera palūkojās debesīs un starp zvaigznēm ieraudzīja Delorus - dēmoniskos sargus, kas iejaucās vienmēr, kad tika pārkāptas deviņu pasauļu robežas un tās tika savienotas, atverot portālus. Viņi strauji laidās aizvien zemāk, uzbrukdami no tumšās, zvaigžņotās debesu pasaules. Daži jau bija nolaidušies uz smilšainās ielas un viņu spārni paklausīgi salocījās viņiem uz muguras. Tie bija pilnīgi melni, cilvēkveidīgi radījumi ar garām un tievām ekstremitātēm, kas viņiem piešķīra zirneklīgu izskatu. Viņiem nebija acu, jo viņi spēja lieliski just visu, kas ap viņiem notiek.
Delori sāka viņus ielenkt un izlaist savus garos, neaptverami asos nagus, kas spēja pāršķelt akmeni ar vienu vienīgu cirtienu. Izekaels izkliedza dažus vārdus, viņa rokās iedegās balta gaisma un viņš metās virsī Deloriem un ņēmās to šķaidīt uz visām pusēm. Par spīti tam, ka Ezekaels izskatījās pēc veca vīra, viņa kustības bija nesaskatāmi ātras un plīstošas. Aiz viņa izplūda viņa aura un atstāja baltu gaismas sliedi. Delori lidoja uz visām pusēm, apdedzinājušies ar balto gaismu.
Arī Uriosi pēc kādas nedzirdamas komandas sāka darboties ar savām milzīgajām rokām un visapkārt šķīda dzirksteles pret Deloru cietajām galvām. Delori nebēga. Tie cīnījās līdz pēdējam. Kā parasti. Cīnīties bija viņu uzdevums. Viņi bija tam radīti. Dažkārt kāda cilvēka dvēsele arī mēdza pārtapt Delorā, bet šī dvēsele bija vajadzīga tikai kā enerģija, jo Deloru ķermeņi bija kaujas mašīnas ar instinktiem. Viņi nedomāja, tikai darīja savu darbu un cīnījās.
Embera pieskrēja pie Eleonoras ķermeņa un uzreiz sajuta tukšumu. Viņas ķermenī vairs nebija dvēseles. Gredzens Eleonoras pirkstā bija nodzisis. Eleonoras āda izskatījās sniegbalta. Embera kā sapnī noskatījās uz sniegbalto seju ar pelēkajām lūpām, ap kuru cēlās smilšu putekļi. Žēlums. Naids. Vientulība. Nežēlība. Kāpēc viņai patīk iznīcināt? Kāpēc viņai patīk spēlēties un darīt pāri? Kāpēc viņai patīk tumsa un ļaunums? Kāpēc viņa ir tāda? Eleonoras skaistais, mirušais ķermenis bija izraisījis veselu emociju jūru.
Viņa novilka gredzenu no Eleonoras pirksta, kopā ar visu ādu, kas bija piecepusies pie gredzena, kad tas vēl bija karsts. Gredzens pavisam vārgi iespīdējās, saskaroties ar Emberas roku. Tagad tas bija pavisam vēss. Vēss un mierīgs kā okeāns, kas mierināja sevī esošo Eleonoras dvēseli. Embera uzvilka gredzenu pirkstā pie pārējiem gredzeniem, kuri vārgi iemirdzējās dažādās krāsās, sastopot jaunu dvēseli, kas tiem bija pievienojusies dzīvei uz Emberas rokām.
Delori bija iznīcināti. Ezekaels nosēja lakatu un nosvieda to zemē. Viņš palūkojās uz Emberu, izpleta savus pelēkos spārnus, kas vislaik bija bijuši apsegti ar apmetni un aicinoši pastiepa roku. Embera pamāja. Viņš izpleta rokas pret debesīm un izsauca dažus vārdus valodā, ko Embera nekad nebija dzirdējusi. Tā bija eņģeļu valoda - viegla, gaiša un plīstoša. Zeme nodrebēja un tajā parādījās plaisas. Debesis atvērās un pār viņiem nakts vidū uzspīdēja saule. Viņi visi pacēlās spārnos un lidoja pretī saulei, ko varēja redzēt pa caurumu debesīs. Viņi lidoja prom no sāpēm, prom no šausmām, prom no uguns varas. Viņi lidoja uz jauno pasauli - Melhaeru.