Zinātnieki simulāciju balstīja uz reāliem datiem - asteroīdu, kas pēc astoņiem gadsimtiem lidos garām Zemei nelielā attālumā. Stīvens Vārds un Ēriks Aspaugs vadīja šo projektu.
2880. gada 16. martā asteroīds, kas pazīstams ar vārdu 1950 DA - milzīgs klints bluķis, aptuveni 1km diametrā - ietrieksies Atlantijas okeānā ar ātrumu aptuveni 40 000 kilometri stundā. Sadursmes iespējas ir niecīgas, bet Zemes vēstures laikā ne viens vien lielāks un mazāks bluķis ir ietriecies planētā. Tā saucamā K/T sadursme, piemēram, bija iemesls dinozauru izmiršanai 65 miljons gadu senā pagātnē.
"Skatoties no ģeoloģiskās perspektīvas, šādi un līdzīgi notikumi Zemes vēsturē ir bieži sastopami. 1950 DA izmēra asteroīdi ir ietriekušies Zemē aptuveni 600 reizes kopš dinozauru ēras," stāstīja Vārds.
Vārda un Aspauga studijas bija iekļautas projektā, kas pēta asteroīdu triecienu sekas un to novēršanas vai mazināšanas iespējas. Aspaugs, kas ir viens no NASA asteroīdu projekta aizsācējiem atzīmēja, ka asteroīdu risks ir interesants arī tādēļ, ka riska iestāšanās iespējamība ir niecīga, bet sekas - neaptveramas. Vēl jo vairāk, pēdējā laika zināšanas ļauj zinātniekiem samērā precīzi prognozēt sadursmi, ja asteroīds tiek atklāts savlaicīgi.
"tas ir gluži kā precīzi zināt, kad notiks Etnas izvirdums," teica Aspaugs. "Vienīgais veids, kā cīnīties ar dabas kataklizmām, ir maksimāli palielināt zināšanu bāzi, lai cilvēku bailes, kas tiek izspēlētas filmās, varētu kontrolēt."
Lai gan sadursmes iespējamība ar 1950 DA ir maza, tikai 0,3%, tas ir vienīgais līdz šim atklātais asteroīds, kurš tiešām rada potenciālos draudus. Pirmo reizi par faktu, ka šī asteroīda orbīta šķērsos Zemes orbītu bīstamā attālumā no planētas, tika ziņots 2002. gada 5. aprīlī.
"Tā ir niecīga iespējamība, pat nedaudz zemāka nekā iespēja, ka ar Zemi sadursies kāds vēl neatklāts, tāda paša izmēra asteroīds. Bet tā ir lieliska iespēja šāda notikuma izpētei un analīzei.," skaidroja Aspaugs.
Zinātnieki noteica, ka visticamākā sadursmes vieta, ņemot vērā tā brīža Zemes orientāciju, ir Atlantijas okeāns aptuveni 400 kilometrus no ASV austrumu krastiem.
Sprādziens, kura spēks būs 60 000 megatonnas, iztvaicēs asteroīdu un izveidos padziļinājumu okeāna ūdeņos, kuras diametrs būs aptuveni 15 kilometri un dziļums 5 kilometri. Sprādziena rezultātā iespējams tiks izsists dobums arī okeāna pamatnē. Ūdens ātri atgriezīsies, lai aizpildītu dobumu un viļņu gredzeni izplatīsies visos virzienos. Cunami viļņi ar dažādu intensitāti un viļņu garumu izplatīsies visapkārt. Zemākas frekvences viļņi izplatās ātrāk kā augstas, tādēļ sākotnējais impulss izpaudīsies kā viļņu sērijveida kopa.
"Filmās parasti rāda vienu lielu vilni, bet patiesībā veidojas dučiem viļņu. Pirmie ir niecīgi, pamazām tie pieaug, ierodoties ar 3-4 minūšu intervālu," Vārds skaidroja.
Viļņi ceļos cauri Atlantijas okeānam un Karību jūrai. Viļņu augstums laika gaitā samazināsies, tādēļ piekrasti sasniegs tikai lielākie viļņi. 2 stundas pēc sadursmes 120 metrus augsti viļņi sasniegs Kapekodas un Kapeheteras pludmales. Aptuveni 4 stundas pēc trieciena, visai ASV austrumu piekrastei pārvelsies vismaz 60 metrus augsti viļņi. Eiropu viļņi sasniegs tikai pēc 8 stundām, kad tie būs vairs tikai 9-15 metru augsti.
Datora simulācijas ne tikai palīdz zinātniekiem labāk saprast iesējamās sadursmes sekas, bet arī palīdz interpretēt vēsturisko notikumu ģeoloģiskās liecības. Ģeologi ir atraduši pierādījumus senākiem asteroīdu triecieniem un tiem sekojošiem cunami viļņiem kā sauszemē lokalizētas nogulas, kas korelē ar krāteriem, meteorītu fragmentiem un citām sadursmes liecībām. Viens no lielākajiem ieguvumiem Vārda eksperimentam ir tas, ka simulācijas rezultātā radās iespēja izrēķināt precīzu ūdens plūsmas ātrumu dažādās vietās - gan trieciena vietā, kur ātrums pārsniedz 1 m/s, gan attālākajos reģionos, vairākus simtus kilometru prom no sadursmes punkta.
"Tas ir gluži kā ar upi plūdu laikā. Kad viļņi šķērso okeānu, tie saceļ nogulsnes, veido vagas un pamata noslīdējumus, pēc kuriem mēs varam atklāt notikumu lokalizāciju," stāstīja Vārds.
Vārds piebilda, ka šādi cunami viļņi parasti izraisa jūras pamatnes noslīdējumus, kas savukārt var radīt sekundāros cunami. Eksperimentos tika apskatīta arī šāda iespēja. Piemēram, nestabilā vulkāniskā slāņa sabrukums Kanāriju salās, radītu masīvu cunami, kas skartu ASV austrumu krastu.
Klusajā okeānā ir uzstādītas iekārtas, kas veido vienotu cunami brīdināšanas sistēmu. Tā analizē zemestrīces un atlasa potenciālās, kas var radīt cunami draudus. Vārds uzskata, ka asteroīdu radītie cunami un to simptomātika arī būs jāiekļauj šajā sistēmā.
"Cunami pārvietojas ātri, bet okeāns ir milzīgs, tādēļ, pat ja vidēja izmēra asteroīds neviena nepamanīts uzrodas no kaut kurienes, jums ir dažas stundas laika, lai brīdinātu cilvēkus, pirms cunami sasniedz sauszemi," stāstīja zinātnieks. "Tagad mums ir lieliska sistēma, kas ātri noteiks viļņu izmērus, pamatojoties uz aptuveno asteroīda lielumu."
Zinātnieki arvien vairāk atklāj Zemei tuvos objektus. NASA projekta ietvaros, kas turpināsies līdz 2008. gadam, astronomi cer atklāt līdz pat 90% no visiem Zemei tuvajiem objektiem, kuru izmērs pārsniedz 1kilometru diametrā (1950 DA aptuvenais izmērs).
Dažas komētas, kas ieceļo Saules sistēmas iekšējā reģionā pirmo reizi, kā arī mazākie asteroīdi joprojām nav prognozējami.
"Tas ir risks, ar kuru mums vienkārši ir jāsadzīvo," piebilda Aspaugs.