Tādā veidā mēs nonākam pie jautājuma: ko tad mums sola zinātne apsteidzot fantastiku? Tikai nenoniecināsim pēdējo – fantastikas uzdevums joprojām paliek – pastāstīt par zinātnes sasniegumu pielietošanas sekām un sapņi vienmēr atradīs iespēju mūs pārsteigt.

Ko tad zinātne saka par nākotnes cilvēku? Pirmais variants, kas no fantastikas viedokļa nav tik interesants ir tāds, ka arī pēc 100 gadiem cilvēki pārsvarā būs tādi paši cilvēki kā tagad. Vienīgi, ar vien progresīvāku tehnoloģiju izmantojoši. Galvenokārt, lai cīnītos pret dažādām slimībām un traumām.

Pavisam nesen presē parādījās ziņa, ka mediķiem ir izdevies izārstēt kādu sievieti no retas kaulu slimības. Sievietei galvaskausa kaulu biezums sācis nekontrolējami pieaugt vairākas reizes, kas draudējis ar nāvi, saspiežot smadzenes. Tikusi veikta pavisam unikāla operācija. Uz 3D printera no nekaitīgas plastmasas izgatavots “smadzeņu poda” dublikāts un ievietots izgriezto kaulu vietā, pievienojot to, veselajai sejas daļai ar žokli.

Dažos nākotne scenārijos zinātnieki runā par tā saukto “postcilvēku”. Runa ir par Homo sapiens apvienošanu ar tajā integrētām tehnoloģijām. Tas ir cilvēks, kas ir vairs tikai daļējs cilvēks, bet atsevišķas tā daļas aizstāj biotehnikas un nanotehnoloģijas objekti.

Īstenībā daži tādi cilvēki jau eksistē. Piemēram, ar ieaudzētu USB portu, lai pa tiešo varētu saslēgties ar datoru. Jau tuvākā nākotnē tiek paredzēts, ka ērtības labad mobilos telefonus (dabiski padarot tos miniatūrākus) implantēs cilvēkos un darboties ar tiem cilvēks varēs jau pa tiešo. Piemēram, viņa sarunu biedra balss skanēs tieši galvā, bet ieiešana internetā nozīmēs attēla projicēšanu acīs.

Īstenībā tas ir baisi, jo jebkurā nedemokrātiskā sabiedrībā tas nozīmēs totālu kontroli pār cilvēku. Bet pārējā sabiedrībā – obligātu reklāmu, kas skanēs jums galvā. Fantasti var izvērsties, šādu sabiedrību attēlojot.

Vēl viens no ceļiem, ko cilvēcei piedāvā zinātne ir transhumānisms. Tikai nevajag pēkšņi iedomāties, ka tam kāda saistība ar transpersonām! Runa ir par kaut ko citu. Transhumānisti uzskata, ka cilvēka evolūcija, pateicoties zinātnes un tehnikas attīstībai nav apstājusies. Cilvēks var vēl evolucionēt tālāk. Ir jāattīsta smadzenes, iekšējās rezerves un jāturpina ceļš, ko iesāka evolūcija.

Nākotnes pasaule bez tehniskā progresa nav iedomājama.

Kādreiz paši zinātnieki tā īsti ātram progresam neticēja. Piemēram, pirmo elektronu lampu izgudrotājs de Forests 1926. gadā sacīja, ka cilvēka lidojums kosmosā vispār nav iespējams, bet pēc 35 gadiem tas notika.

Tagad viss ir citādi un nākotnes attīstībai tic vairākums. Kaut arī tā nav tik strauja, kā vēlamies, bet tomēr straujāka – nekā spējam iedomāties.

Ko cilvēka attīstībā tas var dot? Pamēģināsim uzskaitīt nozares. Kā pirmā – nanotehnoloģija. Māka manipulēt ar atomiem un molekulām, lai radītu objektus ar izprojektētu atomu struktūru. Tīri teorētiski nākotnē tas var novest pie iespējas “uzbūvēt” pat dažādas dzīvas būtnes.

Lūk, šo tehnoloģiju pielietošana dzīvē: nanomedicīna – cilvēka bioloģisko sistēmu novērošana, labošana, konstruēšana un kontrole molekulārā līmenī.

Citiem vārdiem sakot, pēc jaunākām prognozēm, jau pēc 20 gadiem visi varēs iegādāties nanomedicīniskus preparātus, kas palīdzēs cilvēkam visdažādāko kaišu ārstēšanai.

Otra nozare, kas var būtiski ietekmēt dzīvi nākotnē, ir mākslīgais intelekts. Pastāv divas iespējas, kā tas radīsies. Pirmā, to radīs cilvēks, tas arī ir ticamāks ceļš. Otrā, ka tas varētu rasties spontāni, kļūstot arvien sarežģītākam vispasaules tīmeklis, līdz tajā pēkšņi uzradīsies apziņa.

Ir viedoklis (ko pārstāv Kioto progresīvo telekomunikāciju pētniecības institūts), ka mākslīgais intelekts ir nākošā evolūcijas pakāpe. Dabiski, rodas šaubas, ja nu minētais intelekts nolemj, ka viņam cilvēce vairs nav vajadzīga?

Kāpēc tad pētījumus šajā jomā nepārtrauc? Divu, vienkāršu iemeslu dēļ: 1) ziņkārība; 2) progress. Divas lietas, kas cilvēkos nav apturamas.

Plus vēl – idejas vērtīgums: mākslīgais intelekts ātrāk “spriež”, mākslīgais intelekts var dzīvot mūžīgi, viņam ir “vairāk smadzeņu”, viņš varēs dzīvot jebkurā vidē, kur būs iespējams iegūt enerģiju un uzturēt sakarus ar ārpasauli.

Šādā ziņā mākslīgais intelekts ir soli priekšā dabīgajam, tāpēc daudzi zinātnieki uzskata, ka cilvēks beigs savu bioloģisko eksistenci, pārrakstot savu smadzeņu informāciju datorā un pats kļūstot par mākslīgo intelektu.

Kādreiz populārā nozare krionika – cilvēku iesaldēšana, lai tos atsaldētu kaut kad nākotnē, ir zaudējusi prioritāti, jo pagaidām nespēj atrisināt galveno jautājumu – atsaldēšanu.

Kādas tad, ir iespējamās nākotnes vīzijas, ņemot vērā visu šo?

Pirmkārt, tā būs globalizācijas pilnīga uzvara. Tikai nevajag domāt, ka tas nozīmēs vienotu sabiedrību, kurā visi būs vienādi. Globālā pasaule nozīmē to, ka to apvienos kopējas tehnoloģijas, vienota informatīva un tehnoloģiska sistēma.

Tāpat eksistēs dažādas valstis, būs augstāk un zemāk attīstītas, tieši tāpat, augstāk attīstītās ekspluatēs mazāk attīstītās un tām to darīt būs vēl vienkāršāk,

jo tās valdīs pār informācijas tīkliem.

Otrkārt, tieši absolūtā globalizācija var izbeigt vienu valstu dominanti pār citām, tieši tāpēc, ka informācijas pieejamība visiem radīs iespēju arī visiem to izmantot.

Neviena valsts nepaliks nomalē.

Treškārt, pasaules virzās uz visa dabiskā galu. Nanomedicīna, kas sākumā nozīmē mākslīgu organismu radīšanu, kas veic cilvēka organisma “remontu”, var izrādīties pārāk dārga un sāksies paša cilvēka organisma pārveidošana, lai vispār nekas tam nenotiktu – rezultātā radīsies programmēti cilvēka organismi. Oficiāli tas viss notiks cilvēka veselības labā, lai pārstātu slimot vispār un pats arī spētu izārstēt dažādas traumas, visplašākā spektrā, piemēram, izaudzēt jaunu kāju, pazaudētās vietā.

Taču programmēts cilvēks, īpaši, ja veselības saglabāšanas dēļ programmēšana būs obligāta, var nozīmēt arī to, ka cilvēki pazaudēs brīvas gribas, brīvas domas iespējas – visu to, uz ko cilvēce ir tiekusies gadsimtiem.

Kā redzam, fantastiem atliek tikai izpētīt visus šos iespējamos cilvēces attīstības ceļus. Un to arī fantasti cenšas darīt, veidojot iespaidīgas vīzijas par nākotni un arī pagātni.

Šajā ziņā ir iespaidīgs amerikāņu rakstnieka Filipa Fārmera cikls “Upes pasaule”. Viņš te veic šādu eksperimentu: pašā 21. gadsimta sākumā, nezināmas kataklizmas rezultātā Zeme aiziet bojā, taču kāda noslēpumaina supercivilizācija uz mākslīgi uzveidotas planētas, pa kuru nepārtrauktos lokos, kalnu ieskauta, tek viena vienīga, milzīga upe, dod jaunus ķermeņus un atdzīvina visus uz Zemes dzīvojošos cilvēkus un sākas planetārs eksperiments – kā šie dažādie cilvēki spēs sadzīvot savā starpā – nespēj jau arī – taču, ja kādu nogalina, tas atkal atdzimst, tikai citā vietā.

Braiana Oldisa romānā “Bez stājas” lasītājs pamazām iepazīst kāda milzīga kosmiskā kuģa pasauli, kas devies tālajā kosmosā, paaudzēm nomainot vienai otru, līdz tās ir pazaudējušas saprašanu, ne tikai, kurp lido, bet arī kāpēc lido. Romāna nobeigums ir tik pārsteidzošs, ka nevar pat to atklāt, lai nezustu pārsteiguma moments tiem, kas to vēl nav lasījuši.

Par to, kā norit dzīve tālā nākotnē un ar kādām problēmām nākas saskarties citu planētu cilvēkiem stāstīts Frenka Herbeta romānā “Kāpa”, kur cilvēki nemaina paši sevi, bet viņus izmaina vide, kurā viņi dzīvo. Fantāzijai ir cerības atkal atgūt nokavēto un apsteigt zinātni.