Riska neesot

„3D filma ļauj jums iedziļināties notiekošajā, saasinot fiziskās klātbūtnes un dalības izjūtu. Esmu pārliecināts – filmas laikā veikt galvas smadzeņu darbības neirofizioloģisko parametru mērījumus, noskaidrosies, ka tiek aktivizēts vairāk neironu nekā parastās 2D filmas skatīšanās laikā. Stereofilmas vērošana – tas ir skats alternatīvajā realitātē pa logu,” izteicies pats Dž. Kamerons.

Kā netiešs pierādījums viņa sacītajam par smadzeņu aktivitātes pieaugumu kalpo arī traģiskais un plaši apspriestais gadījums, kad kāds skatītājs Taivānā mira tieši filmas seansa laikā – pārlieku lielais uzbudinājums izraisīja asinsizplūdumu smadzenēs. Speciālisti gan uzsvēruši, ka tā bijusi nelabvēlīga apstākļu sakritība un Avataru vainot taivānieša nāvē būtu nepareizi. Tajā pašā laikā nav noliedzams, ka ilgstoša trīsdimensiju kino vērošana cilvēkiem var beigties ar pamatīgām galvassāpēm un acu nogurumu.

Kāpēc tā? „Apjomīga attēla efekts kinematogrāfā ir balstīts uz mūsu binokulāro redzes spēju. Ja cilvēkam ar redzi viss ir kārtībā un kreisā acs redz katru attēlu mazliet atšķirīgā leņķī. Šos attēlus uzliekot vienu uz otra arī rodas trešās dimensijas, dziļuma ilūzija,” sarunā ar žurnālu Itogi skaidroja Ročesteras universitātes oftalmoloģijas profesore Debora Frīdmana. Stereokino uzņemšanas princips balstās uz to, ka filmēšana notiek ar divām blakus esošām sinhronizētām kamerām – tās imitē cilvēka acu darbību. Piemēram, Avatar uzņemts ar divām Sony HDC-F950 digitālajām kamerām, kuru objektīvi atrodas <st1:metric2 metric_text="milimetru" metric_value="63">63 milimetru</st1:metric2> attālumā viens no otra (kameru sistēma ieguvusi nosaukumu PACE Fusion 3D). filmas demonstrēšanas laikā ar īpašu projektoru un briļļu (tās aprīkotas ar infrasarkano staru filtriem) palīdzību tiek panākts, ka katra acs saņem atsevišķu attēlu un cilvēka smadzenes, tos apstrādājot, veido apjomīgu attēlu.

Gluži kā dabā? Vienlaikus jā un ne gluži, jo kamera ir tikai viena, bet dažādiem cilvēkiem ir dažādas binokulārās redzes spējas. „Ja ar jūsu redzi ir kaut vai mazākās problēmas, 3D efekts rada nopietnu slodzi smadzenēm, un tās rezultāts var būt galvassāpes,” saka D. Frīdmana, uzsverot, ka daudz kas atkarīgs arī no trenētības – piemēram, cilvēkiem, kuri ikdienā strādā ar binokulāro mikroskopu, smadzenes bez īpašas piepūles spēs izturēt pat trīs stundas 3d kinoteātrī. D. Frīdmana un citi viņas kolēģi gan uzsver, ka no veselības viedokļa 3D filmu skatīšanās nekādus draudus nerada un situāciju var salīdzināt, piemēram, ar netrenēta cilvēka mēģinājumu skriešus veikt trīs kilometru distanci – skaidrs, ka muskuļi uz to sākumā reaģēs ar sāpēm.

Bija arī padomijā

Par stereokino ziedu laikiem (ASV tie pat izpelnījušies apzīmējumu zelta ēra) tiek uzskatīts periods no 1952. līdz 1955. gadam, kad kinematogrāfs faktiski piespiedu kārtā meklēja pienācīgu atbildi strauji progresējošajai televīzijai. Arča Obolera režisētā Bwana Devil iegājusi vēsturē kā pasaulē pirmā krāsainā stereoskopiskā filma, un vēl pēc dažu lenšu panākumiem jau šķita, ka maisam gals būs vaļā un parastās filmas nonāks vēstures mēslainē. Tomēr #D trakums noturējās tikai pāris gadu, un tam bija nopietni tehnoloģiski iemesli – aparatūra, kas bija nepieciešama šādu filmu demonstrācijai (sudrabainie ekrāni, polarizētie stikli, divkāršās sinhronizācijas projektori, lēcas), bija ļoti dārga, un daudzu kinoteātru īpašnieki to tā arī nevarēja atļauties. Neērtības skatītājiem sagādāja arī tas, ka filmas tika demonstrētas ar obligātu pārtraukumu, jo projektorā nevarēja ielādēt vairāk par 1800 metriem kinolentes, kas nodrošina aptuveni stundu ilgu demonstrāciju. Taču pati galvenā problēma tomēr bija lenšu kvalitāte – pietika ar tās nelieliem mehāniskiem bojājumiem, lai sinhronizācijas efekta dēļ filma kļūtu faktiski nebaudāma.

Stereokino bija pazīstams ne tikai ASV, bet arī PSRS. Komsomoļskaja pravda atgādina, ka jau 1940. gadā režisors Aleksandrs Ptuško uzņēma lenti Brīvdienas Maskavā, bet 1941. gadā, PSRS galvaspilsētā tika ierīkots pirmais stereokinoteātris Maskava. Atšķirībā no anaglifa jeb stereoskopiskā iespieduma metodes, ar kuru jau XX gadsimta divdesmitajos gados eksperimentēja ASV, padomju tehnoloģija izmantoja polarizācijas metodi. Arī Rīgā pāris gadus darbojās stereokinoteātris Spartaks, tomēr plašu popularitāti šī tehnoloģija neiekaroja. Veidojās apburtais loks – netika būvēti stereokinoteātri, jo bija ļoti maz tiem piemērotu filmu, savukārt režisori neizrādīja interesi šādas filmas uzņemt, jo – nebija taču kinoteātru.

IMAX uzvaras gājiens

Tomēr vēl sešdesmitajos gados PSRS izstrādātā sistēma Stereo – 70 speciālistu vidū guva ļoti augstu novērtējumu, un daudzas tajā izmantotās idejas aizņēmās kanādiešu kompānija IMAX, kas 1970. gadā pasaules izstādē Expo Osakā sarīkoja jaunā standartā uzņemtas filmas pirmizrādi. Tiesa, līdz plašai tehnoloģiju ieviešanai vēl bija jāpagaida. Sākotnēji 3D formātā tika uzņemtas tikai populārzinātniskās filmas, un attiecīga bija arī to demonstrācijas vietu izvēle – planetāriji, muzeji, konferenču zāles. 1997. gadā IMAX 3D SR ļāva uzsākt demonstrēt stereofilmas relatīvi nelielas ietilpības kinoteātros.

Par to, ka vizuālās mākslas nākotne pieder tieši trīsdimensiju filmām un pārraidēm, tagad šaubās tikai retais. Iespējams, jau drīzumā režisoriem vairs nenāksies mocīties ar kameru sinhronizāciju – šā gada sākumā igauņu mediji vēstīja, ka brāļi Kaurs un Kaspars Kallasi izstrādājuši pasaulē pirmo 3D videokameru.

Dienvidkorejas elektronikas ražotāji Samsung sadarbībā ar filmu ražotājiem DreamWorks un Technicolor Inc. ķērušies pie mājas kinozālēm paredzētās 3D tehnoloģijas izstrādes. Amerikāņu telesabiedrība ESPN vēsta, ka vairākas šāgada pasaules futbola čempionāta spēles demonstrēs 3D formātā, savukārt Sony sadarbībā ar IMAX un populārzinātnei veltīto televīzijas kanālu Discovery ne tikai sapņo, bet jau ķērušās pie apjomīgās televīzijas tīkla izveides.