nākamais uzplaiksnījums. norasojis, pieglaudušās izkusušas sniegpārslas, nosēts no vienas vietas, autobusa vējstikls. slīpi spīd autoostas pēdējā neizdegusī spuldzīte lampu rindā. Ielaužas iekšā. gaismas stari maina virzienu, salūstot lāsēs. ēna. ēna pārskrien pār seju ik pēc 3,14 sekundēm un precizitātei ir tik liela nozīme tieši tagad. gaisma krīt iekšā veselu mūžību un autobusa pulkstenis nerāda pareizu laiku, bet tiecas izbraukšanas minūtēm, bez piecām desmit. noslīd logu tīrītājs un tā ir tikai pēdējā reize. šoferis izslēdz salona apgaismojumu, tā viņam vieglāk vadīt, aizbrauc. uz loga paliek tikai viegls svīdums. viņš jūt, ka viņa vieta ir jau aizņemta.

šķituma vardarbība, izkāpjot viņš gandrīz paslīd noturoties kājās. cepure, kas no pērnā gada izstaipījusies pārāk plata, tikai 45% vilnas un 55% akrila, uzšļūk uz acīm. spilgtas krāsas reiz bija. jāsakārto arī pleca soma un principa pēc jāpārliecinās – jā! – zeme turpina griezties, nekas neliecina arī par to, ka tā neturpinās. tomēr klusa cerība paliek un tas ir viss, kas viņam patiesi pieder. tikai izdomas radīts tēls un nākotnes plāni, kurus pat gribēdams glīti uz papīra nevar uzrakstīt.

viņš vienmēr ir baidījies no baltām lapām un no vientuļām ziemām. var taču būt līdzība, vai ne?

nākamais uzplaiksnījums. tumsā pazudis viņa mājupceļš, tāpat kā atmiņās pazudis šās dienas rīts. viņš domā, ka ir iespējams izvairīties no nupat aizsalt sākušajām peļķēm, viņš domā, ka var palikt ar sausām kājām. kāda pēkšņa iedoma pāršķeļ debesis, tāda krītoša zvaigzne, ko noķert nevar. tu nekad nevarēsi apiet visas peļķes – viņš to zina un pasaka balsī. nākamais, kas atgadās, ir slapjas kedas, zeķes un pirksti ar visām starpām.

ir mitrs, vēls vakars, daudz tumsas, no tās krīt retas, reti lielas lietus lāses. viņam ienāk prātā, ka būtu jauki, ja no debesīm šajā brīdī varētu birt konfeti. kas tas būtu par skatu!

tālāk. pretī māja. pretī viņš. divatā un tumši logi, bet viens ir gaišs, tur spīd kaimiņu elektriskā svece. nedaudz no labās puses un pavisam neredzami, bet sāk pūst vējš un vēja stabules skandināt savu mājīguma melodiju. liekas, tā ir pat gandrīz labāk, jo tās ir viņa izdomātas un tikai, tad kāds tāls troksnis, viņpus klusajam mežam pāri pļavas telpai, viņu atmodina no sastingušās stājas un nekustīgi pievērstā skatiena vienīgajam gaišajam logam. nav nekā tāda, ko viņš vēlētos vairāk, bet šovakar viņš viņu nesatiks.

nākamais uzplaiksnījums. pat attālumam ir zināms valdzinājums, tikai to nevar izskaidrot, ja viņš redz viņu sapnī, tad var arī gulēt un pēdējais autobuss jau ir aizgājis.

viņa jau sen nav viņu apciemojusi. nedaudz skumīgas brokastis, nedaudz drupaču uz galda malas. kādu laiku neliekas svarīgi notraust nost un uz grīdas palikušas vakar naktī atstātās slapjās pārnākšanas pēdas. viņš sēž, knibinādams rupjmaizi savos pirkstos, līdz mutei tā arī nekas nenonāk. viņš jūt, ka peld. tieši tagad un te – sēžot. vakardiena vairs neko nevar izmainīt un rītdiena tāpat. uz bārdas naža, ja to atstāj pa roku galam metas rūsa virsū, pavisam aizmirsis skūties. tikai tie dīvainie klejojumi kā tādi meklējumi.

viņa pazuda tik pēkšņi, bet viņš nevar. ja varētu,.. bet kas zudis, to vairs nepazaudēt.

māja ir silta tikai mirkli un tad pat zināmā mērā mājīga gaisotne tajā, kamēr kurās krāsns, viņš kurina tikpat rūpīgi. pat ar zināmu precizitāti. tā ir veca māja ar krāsotu grīdu un balsinātām sienām. griesti ir augsti un kādreiz viņš bija mēģinājis tos apgleznot ar sniegotajām virsotnēm, zvaigznēm, kas uz to galotnēm atpūšas – neko vairāk. krāsu bundžas vēl tagad stāv stūrī kā noliktas un viņas vairs nav. „vai tu varētu palikt?” toreiz viņš bija jautājis, vai tikai gribējis jautāt.

klusums, kad pagātnē pamodies. tikai mazs, mazs stūrītis istabās netika izmantots. visi trauki uz galda jau ar putekļiem pārvilkušies, tikai viņas rīta piena krūzītes nolauztā osiņa no tīra porcelāna, nekur vairs nav atrodama. spilgti zaļa.

aukstums spraucas gar palodzi, neviena netraucēts. saldē vēl miegaino degungalu un kapzeķēs tērptās kājas. viņa mēdza pagulēt drusciņ ilgāk. kāds nemierīgs kaimiņu puika vienmēr koridorā pucēja zābakus un šmaukstināja lūpas.             vakariņas cepeškrāsnī tā arī palikušas cepeškrāsnī neaiztiktas. īsts sautējums, nu vairs ne uz pusi tik garšīgs. noklaudz durvis un spuldzīte vientuļi neizslēgta, var dzirdēt kā tā dīc.

toreiz tā bija apstākļu sakritība, kas noveda viņu līdz mājām pēc gara ceļojuma un lai gan atgriezusies pavisam līdz nāvei nogurusi, tukšais vēders nekad netraucēja. sapnis vēl sapņojams, no rīta jau aizmirsts.

viņa spēja nolēkt no jebkuras mājas. jebkura augstceltne nevarēja kļūt gana augsta, gana biedējoša vai apturoša viņai. kādas trīs vai septiņdesmit un trīs reizes dienā, apmēram šādās amplitūdās varēja iekļaut ikdienas mēģinājumu skaitu.

nebija jau tā, ka viņa kāptu pa kāpņutelpām no viena pakāpiena nākamajā, ar acīm uz augšu un netrīcošām rokām uz margām, jo augstāk, jo spēcīgāk tajās tveroties. margas šeit nav nekāds patvērums, tās sevi apstāvējušas ar dažādiem iespējamiem vīrusiem un nedaudz miljardiem, miljardiem putekļu. apstāvējušās. nebija jau tā, ka viņa tā darītu.

sestais stāvs. ķirurģijas nodaļa, no gultas nav ļāvis celties. viņš bija aizgājis apskatīties. kā klājās - vai kaut kas nav nepieciešams - kas jauns - nesāp dikti - būs jau labi. neļāva celties, vēl ne, pat pēc avīzēm noskrēja pats lejā uz pirmo stāvu. lifts nedarbojās, vai arī tas ir nesaprātīgi ilgi jāgaida. atnesa krustvārdu mīklas ar nejaušu, nedaudz vainīgu un samulsušu smaidu, vienā vaigā dziļāk.

viņa leca un leca no jauna - neprātīgā tempā, nesaskaitāmi daudz reizes, neviens tik nespētu izturēt un viņa arī... un viņa arī to zināja. nekam nevajadzētu cilvēkus atturēt no mēģināšanas - viņa klusi teica no savas augšlūpas savai apakšlūpai.

viņš spēja pazust bez skaņas, it kā nekad nebūtu atnācis, kad nekas par to neliecina viņa atkal grib dzīvot.

kāda neskaidra migla mīl aiz loga pielieto pļavu, skrien pretī kāds. bez sejas, bet ar zināmu gaitu un eleganti ieturētām pauzītēm. lēciens un lēciens, kāds kurmja rakums atkal ir garām.

„satinies ciešāk segā,” viņš teica un berzēja acis. brilles uz nakts galdiņa ar sašķiebtu kājiņu – jau vecas – viņš nodomāja, kaut viņa vēl gulēja ar smagu elpu un matiem pār pieri un abu pleciem.

jānospiež modinātājs, kā katru tādu rītu, tomēr liekas – nav vērts. kādas gan leduspuķes ir rūtīs. un vaidi aiz sienas, laikam plānas un tapetes tādas nosmulētas no laika. pagājušo rudeni šī istaba appludināta, sekas vēl tagad var atrast.

diez kurš ir gleznojis to akvareli pie pretējās sienas? viņas vaigs tik tuvu viņa vaigam, tomēr nepieskaras. „nez, vai vakardienas vienošanās par to, ka sajuksim prātā viens no otra vēl spēkā?” viņu apņem tāda dīvaina juška.

viņš iegriež sev svaigas zināšanas, lai atminētos, ka tieši šobrīd nolaižas kāda lidmašīna. pirms nedēļas viņa atlidoja ar šo reisu, bet viņš nevarēja gaidīja jau krietni pirms tam.

gaisā var redzēt elpas, ja ieskatās. kaut kur sienā graužas pele, bet viņš nevar saprast kurā. koncentrēšanās sāk sāpēt. pa pastu viņa regulāri sūtīja naudu. Viņš neprata paskaidrot kāpēc, bet viņa sacīja kā aizbildinādamās, lai viņš kaut ko nopērk. zvaigznes jau nevar iegādāties – viņš nodomāja – pēc tām var tikai tiekties. noglabāja naudas aploksnes bufetē blakus pavārgrāmatām. dažkārt viņam gan likās, ka vajadzētu atdot, bet viņa jau tāpat neņemtu un tā tas palika no rīta uz rītu.

zemeņu ievārījums no pērnā gada ogām, tepat dārzā aug, gaida savu riecienu ar viņu pamošanos. viņam dikti gribas pamodināt, bet sajūtas tādas, ka labāk vēl ne. viņš savas vēlēšanās prot salauzt.

Laiks karājas virs viņu galvām ar zināmu un iespējams aprēķināmu amplitūdu. viņš paliek tik kluss, kad viņa sāk mosties.

viņš dzird kā sprakšķ egles malka, krāsnī sadegdama. pat nopūta pār lūpām nelaužas, tikai tāds tāls rīta miegs klauvē ar nomoda sapņiem – ļauj viņai atpūsties, neļauj piekust, nenovelc drānas, kad atgriezies un neskaiti laiku.