"Viens pret vienu": viens cīrulis un viens zirgs

Grāmatā daudzreiz atkārtoti aplami spriedumi. (Te un turpmāk izcēlumi mani. – V. Z.). Vispirms jau jāuzsver, ka autori cenšas pielīdzināt Ulmaņa valdību Hitlera un Staļina režīmam. Piemēram, 27. lpp. J. Urbanovičs raksta: "... Faktiski 1934. – 1938. gads lielā mērā Latvijā iezīmējās ar valsts pārvaldes veidu, kas arvien vairāk līdzinājās... es negribu teikt, ka PSRS, jo liela līdzība bija arī ar Vāciju. Vācijā notika tieši tas pats." 28. lpp. J. Paiders papildina: "Tas, ko viņš [Ulmanis V.Z.] sāka veidot no 1934. gada, bija mazs PSRS modelis bez komunisma – maza PSRS Latvijas mērogā..." 28. lpp. J. Urbanovičs turpina: "Vadonis bija gan mums, gan Vācijā, gan PSRS, tikai mums ideoloģija bija cita..." Un autori aicina diskutēt par to, ka "Latvijas pārvaldes sistēma ieguva izteiktu līdzību ar tālaika Vācijas un PSRS radītajām sistēmām..." Tikpat rosinoša jau būtu diskusija par to, vai Krievijas prezidents var kļūt par Romas pāvestu!

Ikvienai valstij ir savas pārvaldes iestādes, un šādā nozīmē visas valstis ir līdzīgas. K. Ulmaņa darbības metodes bija citas un dažā ziņā pilnīgi pretējas nekā totalitārajiem Staļina un Hitlera režīmiem. Vācijas un PSRS pārvalde balstījās uz teroru, ignorēja tiesiskuma principus, slepkavoja bez tiesas un lielu daļu iedzīvotāju turēja ieslodzījumā.

Kad Padomju Savienībā čekas represijas kļuva mazāk efektīvas un līdz ar to mazinājās tautas bailes, PSRS sabruka.

Latvijā, protams, arī bija represīvas iestādes. Bet tās gādāja par drošību, neizlejot asinis. Latvijā nebija nekā tāda, ko varētu kaut attāli salīdzināt ar tautas mērdēšanu badā Padomju Savienībā vai ar Kristāla nakti Vācijā. Centieni pielīdzināt situāciju Latvijā tai, kāda pastāvēja totalitārajās valstīs, atgādina anekdoti par restorānu, kur piedāvātas cīruļa gaļas kotletes. Kad viesis centies noskaidrot, vai kotletes tiešām ir no cīruļa gaļas, pavārs atzinis, ka drusku pievienota arī zirga gaļa. Bet kādā proporcijā? Viens pret vienu: viens cīrulis un viens zirgs! Jāsecina, ka K. Ulmaņa veidotajai pārvaldes sistēmai zināmas līdzības var atrast Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Ungārijā, taču arī tām bija daudz atšķirību.

"Piespiedu darbs" un citas "nebrīves"...

Psiholoģisks paņēmiens lasītāju ietekmēšanai ir ievietot daudz ilustrāciju, kas maz attiecas uz tēmu, tām pievienojot neko neizsakošus paskaid-rojumus. Piemēram, 326. lpp. ievietots attēls, kā tiek atvērta Tautas Saeimas vēlēšanu urna 1940. gada jūlijā, un zem tā paraksts: "Balsošanas urnas atklāj savu noslēpumu." Jāvaicā, kādi gan "noslēpumi" pēc vēlēšanu imitācijas urnās varētu būt?

Autori labprāt izmanto arī pārspīlējumus, kas deformē reālo situāciju. 234. lpp. J. Paiders raksta: "Ekonomiskais totalitārisms [domāts 1940. g. janvārī] sasniedza maksimālu pakāpi." Autors šo domu pamato ar to, ka valūtas pārskaitīšanai uz ārzemēm bija vajadzīga valūtas komitejas atļauja. J. Paiders turpina:"Personiskās brīvības tika reglamentētas ar sodiem un piespiedu darbu." Proti, bija paredzēts, ka vidusskolēniem vasarā vienu mēnesi vajadzēs nostrādāt lauku darbos.

Pāris lappuses tālāk J. Paiders apgalvo: "Principā ekonomiskā sistēma ir lielā mērā izveidota totalitāra. Līdz ar to 1940. gadā pāreja no Ulmaņa iekārtas uz Latvijas PSR varēja notikt bez sāpēm un bez masveida protestiem... " un "kad PSRS karaspēks iesoļoja Rīgā, Latvija bija perfekti sagatavota iekļaušanai padomju sistēmā".

"Latvijā bija ieviesta normēta iedzīvotāju apgāde ar vairākām precēm," sūrojas autori.

Jāuzver, ka normētās preces tolaik bija cukurs, cietās veļas ziepes, petroleja un benzīns. Cukura norma ikvienam bija 1,2 kg mēnesī. Mīkstās zaļās ziepes varēja iegādāties viegli. Tās mazgāja tikpat labi kā cietās, bet nebija tik ērti lietojamas. Tiem, kam bija elektrība, petroleju nevajadzēja. Citi lielās desmit līniju cilindru lampas tagad dedzināja tad, kad bērni pildīja skolas darbus. Citā laikā dedzināja mazās piecu līniju cilindru lampas.

K. Ulmaņa valdību gribēja nomainīt

Rakstot, ka 1940. gadā PSRS neesot okupējusi Latviju, autori jauc gan faktus, gan datumus. 146. lpp. J. Paiders apgalvo: "Latvijā par šo jautājumu loģikas nav nekādas. Neatkarīgā zemē, kurā neuzturas citvalstu karaspēks, pēkšņi iesoļo tūkstošiem svešzemju karavīru (1939. gada rudens). Tā nav okupācija. Tad vienu brīdi (1940. gada jūnijs) svešzemju karavīru kontingents tiek palielināts un mainās to dislokācijas vietas. Viss. Tagad tā ir okupācija, un lai Krievija maksā par okupācijas sekām."

Te izmantots triks pierādījumu ķēdē, lai apšaubītu Latvijas valsts pēctecību. Kara apstākļu izraisīto saimnieciskās dzīves regulēšanu, kas neskāra ne ekonomiskās, ne sabiedriskās dzīves pamatus, autori iztēlo par pārveidojumiem pēc PSRS modeļa. J. Urbanovičs vainu par Latvijas okupāciju cenšas pierakstīt Latvijai pašai: "Valsts labprātīgi izvēlējās, ka mēs padodamies lielvarai, kuras interešu sfērā mēs esam ierakstīti. (..) ... Līdz 1940. gada jūnijam Latvijas teritorijā valdība pati veidoja tādu kā mazu PSRS modeli." (302. lpp.)

PSRS karaspēka iesūtīšana ne 1939. gada oktobrī, ne arī 1940. gada jūnijā nav notikusi pēc Latvijas brīvas gribas. Minot I. Feldmaņa rakstu "Latvijas Avīzē" 2004. gada 1. oktobrī, kas vēsta par PSRS draudiem Latvijai sarunās, kas sākās 1939. gada 2. oktobrī, J. Urbanovičs 140. un 141. lpp. citē:

"Nākamajā dienā Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters informēja valdību: J. Staļins viņam teicis, ka ''vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt", kā arī piedraudot norādījis uz iespēju PSRS paņemt teritoriju ar krievu mazākumtautību."

Grāmatā maz iztirzāti PSRS karaspēka ievešanas juridiskie aspekti. 1939. gada oktobrī bija līgums, kas minēts arī grāmatas 155. un 156. lpp. Tajā (pēc "Valdības Vēstneša" 1939. g. 10. okt. izdevuma) teikts, ka līgumu slēdz "...nolūkā attīstīt 1920. gada 11. augusta miera līguma nodibinātās draudzīgās attiecības, kuras pamatojas uz otrās puses valstiskās neatkarības atzīšanu un neiejaukšanos tās iekšējās lietās". Līguma piektais pants paredzēja: "Šī pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart Līdzēju Pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību."

Par PSRS karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gada 17. jūnijā tiesiskā ziņā sacerējumā nav minēts nekas. Vēsturniekiem ir zināms PSRS ultimāts Latvijai 1940. gada 16. jūnijā. Citēju to pēc citiem avotiem: "PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo: 1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju – Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē, 2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros." Ja ticam autoriem par Latvijas valdības padevību PSRS, kādēļ okupanti gribēja šo valdību nomainīt?

Par pretošanās iespējām

146. lpp. J. Paiders apcer Latvijas okupācijas ētisko pusi. "Latvijas politiskā elite izdarīja izvēli. Izvēle bija par labu mieram. (..) Velnam no laba prāta tika atdots mazais pirkstiņš... Pēc tam jau bija par vēlu kliegt, ka esam velna varā." Citāts vairāk liecina par pašu grāmatas autoru ētiku. Romas valdnieks Nerons savam skolotājam Senekam deva iespēju izvēlēties, kādā nāvē viņš diennakts laikā labāk gribētu mirt. Seneka šo laipnību izmantoja gudri un vienas nakts laikā darīja sev galu.

No Latvijas sūtņa PSRS F. Kociņa pārskata par sarunām ar PSRS ārlietu tautas komisāru V. Molotovu grāmatas 317. un turpmākajās lappusēs redzams, ka Padomju Savienība nedeva Latvijai tik daudz izvēles brīvības kā Nerons savam skolotājam. Sūtnis F. Kociņš pie Molotova bija izsaukts 1940. gada 16. jūnijā pulksten 14.00. Tad viņam nolasīja ultimātu un piezīmēja, ka gaida mūsu valdības atbildi līdz pulksten 11.00. Pretējā gadījumā notikšot darbība.

Ne mazāk skaidri par autoru ētisko stāju liecina J. Paidera prātojumi 144. lpp.: "Latvijas neatkarība izšķīrās 1939. gada oktobrī.

Ja Latvijas armija būtu sākusi pretošanos PSRS karaspēkam līdzīgi, kā to 1939. gadā sāka Somijas armija, tad karš un kara zaudējums, kā arī okupācija būtu acīm redzami fakti..."

Jāsaka: ja sarkanā armija 1939. gadā cīnītos pret nelielajām, bet prasmīgajām Latvijas un Igaunijas armijām, tā ciestu milzīgus zaudējumus. Taču šī armija bija pārāk liela, lai mazu valstu karaspēks to varētu sakaut. Bruņotas cīņas gadījumā asiņains PSRS varas iestāžu terors Latvijā sāktos jau 1939. gada beigās, kā tas 1939. gada septembrī jau bija sācies Polijā. Latvijā tas sākās gadu vēlāk. Tikai šādā gaismā iespējams objektīvi novērtēt J. Urbanoviča izteiktos pārmetumus Latvijas iedzīvotājiem par to, ka viņi neesot gāzuši vadoni, kurš atvēris durvis svešam karaspēkam. Tas, ka Baltijas valstis bija okupētas, Latvijai nav jāpierāda. Tas ir zināms jau sen.

Izdevuma 363. lpp. ievietoto "Cīņas" 1940. gada 29. septembra kopiju par ekonomikas "atdzimšanu" pēc okupācijas autori komentē šādi: "Vienlaikus ar rūpnīcu darbības atjaunošanu sekoja algu palielinājumi strādniekiem un rūpniecībā nodarbinātajiem." No kopijas redzams, ka uzņēmumā "Rīgas audums" algas tiek paaugstinātas par 48 procentiem, a/s "Latvijas ķemmdziju vērptuve" – par 61 procentu, uzņēmumā "R. Bitenieks" – par 100 procentiem. Bet cenu celšanās tolaik notika straujāk!

Kas rada okupācijas faktu: upuris vai agresors?

Par to, vai ir bijusi vai nav bijusi okupācija, autori spriež ne pēc tā, ko darījis agresors, bet pēc tā, ko darījis upuris. Čehi 1939. gadā vācu agresijai nepretojās, bet poļi pretojās. Vai Čehija tādēļ nebija okupēta? Dānijas un Norvēģijas okupāciju Vācija sāka vienā dienā. Norvēģija pretojās, Dānija ne. Starptautiskās organizācijas jau sen ir atzinušas, ka Čehija un Dānija tāpat ir okupācijas upuri kā Latvija, Lietuva un Igaunija. Frančiem ir paruna "Comparaison n’est pas raison" – "Salīdzinājums nav arguments".

J. Urbanoviča izteicieni atspoguļo aptuveni tādu informētības un loģiskās domāšanas līmeni, kāds ir citās šā autora publikācijās. Viņa nosprausto mērķu sasniegšanai, šķiet, ar to pietiek.

Izbrīnu rada daži J. Paidera prātojumi. Grāmatas 447. lpp. viņš par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Latvijā apgalvo, ka "...mēs esam līdzatbildīgi gan par holokaustu un līdzdalību nacistu noziegumos, gan arī līdzdalību padomju laika represijās". Šādi uzskati sasaucas ar mācību par iedzimto grēku. Arī ar galveno domu H. Gulbja komēdijā "Aijā, žūžū bērns kā lācis", kur teikts: "It visi atbildīgi ir, bet neatbild neviens." J. Paidera vērtējumi rosina domāt, kas autoram šoreiz atgadījies? Jo viņam ir arī sacerējumi, kas liecina par profesionālu meistarību.

Propagandas burbulis uzpūsts prāvs. Skatīsimies, kā tas pārsprāgs!

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=324110:30-sudraba-grau-inda-un-latvijas-valsts&catid=154:latvij&Itemid=179