Jautājums par iespējamo nākotni savā ziņā attiecas arī uz zinātnisko fantastiku, ja ar to saprot nākotnes prognozēšanu. Tāpēc es domāju, ka būtu svētīgi uzzināt, kāpēc tad Somālijā plaukst pirātisms. Atšķirsim krievu vēsturnieka un publicista Andreja Burovska grāmatu “Vai būs nākotne? Nākotnes biedējošā seja.” Protams, autora viedoklim var nepiekrist, viņa prognozēm arī, taču stāvoklis Somālijā, manuprāt, ir raksturots diezgan precīzi.

 Tātad... Satraucošā Somālijas pieredze.

 Somālijas platība ir 637 700 kvadrātkilometri. Iedzīvotāju skaitu 1974. gadā lēsa ap 3 miljoniem cilvēku. Lēsa tāpēc, ka tautas skaitīšana nebija bijusi. Galvaspilsētā un arī lielākajā pilsētā Mogadišo 1973. gadā dzīvoja “vairāk nekā 250 tūkstoši cilvēku”. Protams, ka atkal aptuveni.

82% no Somālijas iedzīvotājiem nodarbojās ar lauksaimniecību, no tiem 67% - ar klejotāju vai pa pusei klejotāju lopkopību. Klejotāji tradicionāli iedalījās klanos: isa – ziemeļos, darodi – ziemeļaustrumos, havaija – austrumkrastā. Ar zemkopību nodarbojās rahanveinu klana locekļi.

Šodien ar lauksaimniecību nodarbojas 80% no iedzīvotājiem – visai mazs progress 30 gadu laikā, kas piedzīvoti pasaulē. Tikai tagad Somālijā dzīvo jau 6 842 000 cilvēki – 2,2 reizes vairāk, nekā 1974. gadā. Bet Mogadišo bidovilās kopā dzīvo jau 1 miljons cilvēku.

Lielāko daļu no Somālijas aizņem tuksneši, sausas stepes, dzelkšņotu koku meži un krūmāji, kas sausajā gadalaikā stāv bez lapām. Upes? Pārsvarā “tugi” - sausas gultnes, kurās ūdens ir tikai lietus periodos. Daba jau 3 miljonus cilvēku spēja pabarot ar mokām. 6 miljoniem cilvēku nākas ciest īstu, smagu badu.

Klani jau agrākos laikos dzīvoja ne īpaši draudzīgi. Tagad tie sāka bruņoties un “prihvatizēt” armiju. Ģenerālis no havaija klana centās paņemt dienestā oficierus un karavīrus no tā paša havaija klana. Isa balstījās uz isa armijniekiem. Armijā vismaz kaut kā ēdināja, turklāt deva ieročus un visīstākos zābakus.

Variet iedomāties nabadzības līmeni, kur par zābaki ir faktors!

Valsts vara tika privatizēta un to faktiski sagrāba šie bandītiskie formējumi. 15-16 gadus veci zēni, pat 14-gadnieki, bariem vien pieteicās armijā. Tos ņēma, jo no karavīriem gaidīja, nevis augstu kvalitāti, bet gan uzticību klanu vadoņiem.

Daba kļuva vēl nabadzīgāka. Bija pagājuši tie laiki, kad zebras, antilopes, bifeļus, žirafes varēja sastapt gandrīz visur, bet mitrākos rajonos – arī ziloņus un degunradžus. Pārāk daudzu izsalkušu cilvēku rokās bija nonākuši automāti un karabīnes.

Jau 1970-tajos gados par parastu lietu kļuva tas, ka kravas auto ar somāliešu karavīriem ielauzās pāri robežai Etiopijā vai Kēnijā, lai medītu vienalga kādus dzīvniekus – tajā skaitā arī rezervātos. Vienkārši, ielauzās rezervātā, nogalināja jebkuru lielāku dzīvnieku un turpat to alkatīgi apēda – bieži pat necenšoties gaļu uzcept. Ēda jēlu.

Viņi medīja arī mājdzīvniekus, gadījās, ka tika apēsts arī kāds cilvēks (turklāt, ņemot vērā, ka somālieši nekad nav bijuši kanibāli, jo, lai nu kādi, bet visi viņi ir musulmaņi).

Kēnijas armija uzbruka malumedniekiem un apšāva tos ar ložmetējiem, neiesaistoties nekādās pārrunās. Šāva pat uz tiem, kas skrēja pretī kēnijiešu karavīriem ar paceltām rokām: Kēnijai badā mirstošie somālieši nebija vajadzīgi.

1980-gados šie somāliešu karavīri nogalināja divus tādus lieliskus cilvēkus kā Džoju Adamsoni (kura bija izlaidus savannā “brīvībai dzimušo” lauveni Elsu) un viņas bijušo vīru Džonu Adamsonu. Tajā laikā viņi jau sen bija šķīrušies un dzīvoja dažādās vietās. Tā nebija kārta, kas ielaista teltī pa vienu divvietīgu guļammaisu. Tās bija divas slepkavības.

Džoja un Džons Adamsoni bija savā veidā Āfrikas pagātne, atnācēji no cita laikmeta, palikuši dzīvot Kēnijā pēc tam, kad valsts ieguva neatkarību un viņu ideālisms ieveda viņus kapā.

Somālijas valdība daudzas reizes pūderēja smadzenes ASV un PSRS, sliecoties te uz kapitālismu, te uz sociālismu, vienmēr saņemot naudu un pārtiku no šīm valstīm. Pārtikas dēļ klani nemitīgi karoja, liekot lietā gan artilēriju, gan ložmetējus, bet “National Geographic” un citos Ziemeļu žurnālos parādījās fotogrāfijas: 4-5 gadus veci dzīvi skeletiņi, vēl dzīvi zīdaiņa vecuma skeletiņi, viņu māšu-skeletiņu rokās, veselas skeletiņu ģimenes – vēl dzīvas vai jau mirušas.

Ja kāds netic, tad šeit ir minēti tikai fakti, jo ziņu par tiem laikiem ir daudz. Un es pat neminu pašus šausmīgākos.

Pēc 1977.-1978. gada Somālijas kara ar Etiopiju un milzums pierobežas konfliktiem apmēram miljons cilvēku bēga tālāk no pierobežas zonas. No tā nabadzība un bads nekļuva mazāks.

1990-to gadu sākumā lauka komandieri pilnīgi privatizēja pārtikas sadali, ko sniedza starptautiskā palīdzība. Rezultātā, tā vispār līdz mierīgajiem iedzīvotājiem nenonāca.

1993. gadā amerikāņi nolēma, ka pietiek, un Somālijā beidzot ir jābūvē brīva sabiedrība un demokrātija. Lai aizsargāt pārtiku un un tās sadali, tika sūtīts ASV karaspēks.

Šo faktu izmantoja Bin Ladens un pierunāja ģenerāli Mohammedu Aididu uzsākt karu ar amerikāņiem. Zinoši ļaudis saka, ka pierunāt nenācās ilgi.

Somālieši nespēja novērtēt ASV cēlos nolūkus. Drīz Mohammeda Aidida ļaudis nogalināja 25 amerikāņu kājniekus – lai nemaisās pa kājām klaniem un var mierīgi izlaupīt no ASV un Eiropas atvesto. Pa TV demonstrētie daži nogalinātie un gūstā saņemtie amerikāņi Amerikā izsauca histēriju. Prese un senatori sacēla milzīgu traci: “Sauciet mājās mūsu zēnus!!!”

Zēni atgriezās. Problēmas palika uz vietas.

Bet Somālija kļuva par piemēru valstij, kur ekoloģiskā katastrofa jau ir notikusi un turpina notikt.

XXI gadsimtā Somālijas krasta līnija kļūst arī par pirātu apmešanās vietu... Pirātisms ir ārkārtīgi ne romantiska, rupja un cietsirdīga padarīšana... Ne tev “Jautrā Rodžera” mastā, ne raibu galvas lakatu, ne vienkājainā Silvera, ne dziesmas “Jo-ho-ho un pudele ruma!”. Jā un vispār jau viņi rumu nedzer – musulmaņi. Kad ekrānā tiek rādīti somāliešu pirāti, redzam laipni pastulbas sejas, nekā “krimināla”. Viņi patiešām nav nekādi tur dzimuši noziedznieki: parasti zemnieki un zvejnieki, kas aizgājuši pirātos, tikai lai iegūtu kaut kādas materiālās vērtības un pārtiku.

Juristi spriež, kā mainīt likumus par nodarbošanos ar pirātismu, admirāļi plāno, kā ar jūras kara flotes palīdzību iznīcināt šo ļaunuma sakni, politiķi mēģina vienoties savā starpā par tādu humanitāro palīdzību, ko klani nespētu izlaupīt. Bet daži jaunieši no ASV un Britānijas ir izdomājuši... pirātu medības. Tādu izklaidi. Kas vainas? Peld kuģis – lamatas, pirāti dodas to pārtvert un te, “mednieki” dod zalvi no paslēptajiem ieročiem, ložmetējiem... Ja palaimēsies, var pat sagrābt pirātu peldlīdzekļus, atvest uz Ziemeļiem kādu somāliešu pirāta līķi vai skalpu, vai teiksim, izkaltētu galvu vai roku...

Nevajag uztvert pirātu medības tikai kā britu pleiboju galveno nodarbošanos, turklāt tie joprojām ir tikai plāni. Taču sadalījums ir visai raksturīgs: pasaules nabadzīgākajā valstī cilvēki mirst badā. Bagātākajā valstī – jautri medī mirstošos.

Protams, ja valstis vienotos – Somālijas pirātus nospiestu kā sapuvušu kokosriekstu. Tikai no tā Somālijā ēdamā un ūdens vairāk nerastos.

[Diemžēl autoram nav receptes, ko tad darīt. Laikam jau receptes nav arī lielvalstu līderiem. Ievedīsi nopietnu armiju, iznāks vēl viena Afganistāna vai Irāna... Diemžēl, autors prognozē, ka milzīgais iedzīvotāju skaita pieaugums var novest līdz ekoloģiskai katastrofai arī Indiju un tas jau ir daudz smagāks gadījums... - t.p.]