- Es negribu jaunu ķermeni, - saku, lai arī zinu, ka šis jautājums sen jau ir izlemts. - Katra šūna glabā sevī manas dzīves stāstu, katra grumba - atmiņas par pagātni...

- Es tevi nesaprotu, - Patrīcija attrauc. - Tu taču zini, ka tā būsi tu pati, tikai jaunāka...

 Patrīcijai ir taisnība, mans jaunais ķermenis ir manis pašas klons, kas izaudzēts laboratorijas apstākļos un patlaban ir pilnīgi gatavs aizstāt manu tagadējo ķermeni. Manas atmiņas, emocijas, uzskati, viss, ko es varu saukt par "sevi", ar elektronu impulsu palīdzību tiks nogādāts mana klona smadzenēs, un jau pēc dažu dienu ilgas terapijas es būšu gatava sākt jaunu dzīvi.

 Un nu jau viņa čivina par savu jauno acu krāsu, savas skolas ballīti, savu draudzeņu draugu bijušajām draudzenēm... Patrīcijai ir jau divdesmit viens, bet, manuprāt, viņa vēl ne tuvu nav izaugusi no agrīnā pusaudža vecuma.

- Kad es biju tavā vecumā, man jau bija ģimene un bērns, - es noņurdu, kā jau tas kārtīgai vecmāmiņai pienākas.

- Nu un tad! - viņa apvainojas. - Es pazīstu meiteni, kurai bija bērns jau astoņu gadu vecumā!

(Patrīcija droši vien nemelo; akcelerācija ir sasniegusi tādu pakāpi, ka bērni var būt jau septiņgadīgiem knēveļiem, bet savukārt bērnība ir kļuvusi daudz garāka - bieži vien līdz pat trīsdesmit gadiem cilvēks nav gatavs patstāvīgai dzīvei.)

- Un vispār... - turpina mazmeita. - Kāpēc tādā vecumā vajag bērnus; es jau Luīzi auklējot, tik ļoti nogurstu...

 Tas nu reiz ir pārspīlēts, jo Luīzi pieskata mehāniskā aukle, kuras intelekta līmenis ir augstāks kā lielākajai daļai cilvēku, un tādēļ ģimenes pienākums ir Luīzi tikai apmīļot un parunāties ar viņu (protams, netrūkst arī bērnu, kuri tiek atstāti pilnīgā aukles gādībā, un, lai arī man tas ir nepieņemami, iespējams, tas drīz kļūs par normu). Bez tam - Luīze nav īsts zīdainis, viņa ir Patrīcijas māmiņa.

 Pēc tam, kad Luīze cieta nelaimes gadījumā, mans dēls D˛onatans pieprasīja viņas atjaunošanu. Pēc saglabātās DNS kopijas tika radīts embrijs, un augot viņš uzņēma Luīzes atmiņu impulsus (kas, par laimi, tika saglabāti pāris mēnešus pirms negadījuma). Šobrīd Luīze atkal ir viņa pati, tikai diemžēl no tā nav daudz labuma - lielāko dienas daļu viņa guļ, ēd vai mokās ar vēdergraizēm. (Par godu Džonatanam jāsaka, ka šāda "atdzīvināšana" nenotiek bieži - pirmkārt, tā ir dārga, otrkārt, reti kurš ir gatavs gaidīt apmēram trīs gadus, lai varētu kontaktēties ar savu atdzīvināto draugu, un vismaz piecpadsmit, lai viņu kopdzīve nešķistu nepiedienīga...)

 Pēc sarunas ar Patrīciju ("Labi, man jau vairāki pielūdzēji ir zvanījuši," viņa paziņo) es vēl brīdi palieku gultā; spogulis pie griestiem ir jau pārtapis par ekrānu, mani sagaida pirmstermiņa ķermeņa atjaunināšanas reklāma. Jangs Forevers vada Atjaunošanas un Augšāmcelšanas Institūtu, kurā šobrīd atdzīvināšanai tiek sagatavots mans jaunais ķermenis. Reklāmā viņš līksmi piedāvā piedalīties akcijā "NOPĒRC SEV JAUNU SIEVASMĀTI!"

 Pirmstermiņa atjaunināšana ir visai populāra, un mūsdienās nav daudz tādu cilvēku kā es, kas vēlas nodzīvot līdz laimīgiem septiņdesmit bez ķermeņa nomaiņas. Par laimi, man ir izdevies draugiem iestāstīt, ka tas ir mans imidžs - būt sirmai un savītušai vecmāmiņai, divu bērnu mātei, kas nudien nedzenas pēc otrās laulības un otrās bērnu paaudzes. Patiesībā man gluži vienkārši un vecmodīgi ir bail. Pat ne no tā, ka operācijā kaut kas var noiet greizi (šādi gadījumi nav bieži, un tāpēc jau pastāv apdrošināšana un Otrā Elpa), ne arī no tā, ka es varētu zaudēt daļu no savām zināšanām... Es baidos šķirties no sava ķermeņa, ko pazīstu un mīlu, kas ir bijis man klāt ilgos un laimīgos laulības gados, kas ir iznēsājis manus bērnus un izturējis atomkaru; un es nevēlos zaudēt tās pēdas, ko gadi ir atstājuši manī.

 Psihologs, kura vizīti man nozīmēja pēc tam, kad Institūts uzzināja, ka esmu nodzīvojusi vecajā ķermenī vairāk kā gadu pēc noteiktā septiņdesmit gadu limita, apgalvoja, ka līdzīgas izjūtas esot daudziem. Tas esot saistīts ar nespēju pieņemt tagadni. Neciešu psihologus, bet šim te laikam bija taisnība.

 Viņš man ieteica eitanāziju.

 Vispārējais dzīves-pēc-septiņdesmit princips ir tāds: tā kā šajā vecumā cilvēka ķermenis prasa pārāk daudz aprūpes un ir objektīvi nolietojies, tas stipri palielina sociālās izmaksas, un tādēļ izdevīgāk ir nomainīt ķermeni uz jaunāku. Savā ziņā šāda ķermeņu apmaiņas sistēma dod iespēju dzīvot neierobežoti ilgu laiku. Pagaidām gan pārapdzīvotības briesmas nedraud, jo trešais pasaules karš gandrīz vai iznīcināja cilvēkus kā sugu un pamatīgi apcirpa dzīvajos palikušo dzimumspēju, tomēr cilvēki vairs nevar paļauties uz nāvi vecuma dēļ - kas padara pašnāvību par vienīgo uzticamo veidu, kā aiziet no šīs pasaules. Un, tā kā neprofesionāli izdarīta pašnāvība nemēdz būt īpaši estētiska, ikvienam, kurš vēlas pamest šo pasauli, tiek piedāvāta eitanāzija.

 Amizantākais šajā pasākumā ir tas, ka Eitanāzijas Pārvalde un Atjaunošanas un Augšāmcelšanas Institūts būtībā ir viena un tā pati iestāde, tikai ar divām fasādēm. Eitanāzijas pārvaldi vada Janga Forevera sieviņa Jina, smalka, trausla būtne ar nenoliedzamām vadītājas dotībām. Nāve viņas paspārnē tiek pamatoti saukta par vienu no skaistākajām baudām šai dzīvē (un arī pēc tās).

Eitanāziju ir iespējams izdarīt gan vientulībā, gan sērojošo tuvinieku lokā, ir iespējams izvēlēties starp visdažādākajiem nāves un apbedīšanas veidiem, protams, ir arī speciālistu konsultācijas. Jaunākā iespēja ir pirms nāves konsultēties ar postmortālo psihoterapeitu, kura uzdevums ir mazināt šoku, ko apziņa pārdzīvo nāves laikā. Šobrīd pilnā sparā notiek Ziemassvētku akcija "aizej kopā ar 2052. gadu!", un, domājams, ar parastās Ziemassvētku depresijas atbalstu cilvēku populācija kārtējo reizi būtiski samazināsies.

 Bet mans laiks vēl nav pienācis, tā es sev saku.

 Skan let us die young or let us live forever, dziesma, kas bija veca jau tad, kad es vēl biju jauna, un man sariešas asaras acīs, lai arī es zinu, ka tas ir reklāmas triks; jā, reklāma mūsdienās ir vairāk kā profesionāla, tā jau ir kļuvusi par mākslu... Reiz, dzirdot Merilina Mensona veco dziesmu "Suicide is painless", es gandrīz vai devos taisnā ceļā uz Eitanāzijas pārvaldi. Mani atturēja vienīgi fakts, ka pats Merilins Mensons vēl joprojām dzīvo, cepuri kuldams, un i nedomā par to, cik mana gadagājuma cilvēku (būdami jauni vai veci) viņa dēļ izdarījuši pašnāvību, nē, kur nu, Merilinam Mensonam ir jau kāds piektais ķermenis, bail pat skatīties, kas ar to ir noticis pēc vairākām "kosmētiskajām" operācijām (ko es gan sauktu par kapitālajiem remontiem).

 Sentiments. Ak, es, vecā kļoša. Katrā ziņā to, kas patlaban saucas mūzika, es pat klausīties nevaru.

 Un nu jau mēs kopā - beidzot visa ģimene kopā! - dodamies uz Atjaunošanas un Augšāmcelšanas institūtu. Es turu rokās mazo Luīzi, siltu, aizmigušu kunkulīti, kas smaržo pēc piena un medus, Patrīcija man blakus čalo par visām iespējamām ķermeņa uzlabošanas operācijām ("Tev NOTEIKTI vajadzēs zaļākas acis!"), un pat mani bērni - Džonatans un Beatrise - ir iegrimuši sarunā, kas droši vien drīz atkal pāraugs strīdā, un velti viņi pūlas man, vecai sievietei, iestāstīt, ka šie strīdi viņiem ir nepieciešami kā zivij ūdens.

 Strīdu iemesls vienmēr ir viens un tas pats. Džonatans strādā Klonēšanas un Reģenerācijas centra Duplikācijas nodaļā, un šobrīd darbojas projektā, kas saistīts ar duplikātu ieviešanu saziņā. Ideja ir apmēram šāda: tiek radīts vienkāršots cilvēka klons, kuram uz laiku tiek dota oriģināla apziņa, un šis duplikāts tad arī piedalās konferencēs vai vienkāršās sarunās pierasto hologrammu vietā. Projekta galvenā problēma ir tā, ka tas, ko mēs saucam par "dzīvību", ir nesaraujami - vismaz pagaidām nesaraujami - saistīts ar cilvēka identitāti, kas ir iekodēta viņa DNS. Tātad projekta realizācijai būtu nepieciešami vairāki duplikāti katram cilvēkam, kas izmaksu ziņā pārsniegtu jebkādas saprāta robežas.

Beatrise savukārt strādā Telepātijas akadēmijā Telepātiskās komunikācijas fakultātē, mācot studentiem sazināties domu pārraides ceļā. Diemžēl cilvēka doma vēl joprojām ir ārkārtīgi mazjaudīga, tādēļ ir vai nu jāpielieto komplicētas mehāniskas palīgierīces domas spēka pastiprināšanai (pagaidām ērtākā šāda veida ierīce sver apmēram piecdesmit kilogramus), vai arī jāsamierinās ar mazu domu pārraides rādiusu. Telepātiskās komunikācijas bakalaurs, piemēram, spēj sazināties ar domu pārraides palīdzību, ja sarunas biedrs atrodas 2-3 metru attālumā. Skeptiķi (to vidū diemžēl ir arī Džonatans) mēdz aizrādīt, ka daudz vienkāršāk ir savu sakāmo pateikt vārdos...

 Katrā ziņā cilvēka daba kopš manas jaunības laikiem nav mainījusies. Vēl joprojām divi cilvēki, kas visu mūžu strādājuši saskarsmes uzlabošanas projektos, nav spējīgi saprasties pat savā starpā...

 Lai nu kā tas nebūtu, mēs jau esam nonākuši pie Atjaunošanas un Augšāmcelšanas Institūtā. Es noraidu psihologa padomus (neciešu psihologus!!!), noraidu mācītāja palīdzību un lūdzu atļauju vienatnē apskatīt savu jauno ķermeni.

 Un te nu es esmu, nelielā, zeltainas gaismas piestrāvotā telpā, kuras centrā termomatēta stikla zārkā guļ mans jaunais ķermenis. Vēsajā gaisā stikls liekas aizsarmojis, sīkām ledus dzīsliņām caurvīts. Es pieeju klāt un cieši piespiežu plaukstas pie stikla, lai sasildītu to. Stikls atdzīvojas, ievizuļojas un kļūst caurspīdīgs.

 Tur baltos palagos guļu es - tāda, kādu sevi atceros pirms piecdesmit gadiem. Garie, gaišbrūnie mati iekļauj gandrīz bērnišķīgu sejiņu, kas vēl nezina it neko no tā, kas tai būs jāpiedzīvo. Vieglu un jaunu augumu, kam arī dzīve liekas viegla un jauna. Sievieti, kas cer un tic, ka arī vecumdienās spēs saprast savus bērnus un bērnubērnus. Sievieti, kas nebaidās no pasaules, kas mainās.

 Es raudu; kurš gan neraudātu?

 Un es apsolos sev - lūk, tagad es došos uz pārmiesošanas telpu, un tad, kad būšu tikusi galā, tad pirmām kārtām lūgšu Patrīcijai, lai iesaka man ko labu no mūsdienu mūzikas klāsta.

Un, otrām kārtām, man vajadzēs zaļākas acis.

Un, trešām kārtām, es sākšu dzīvi no jauna. Vēlreiz un vēlreiz no jauna.