Tā vai citādi, Rolandam Emeriham patīk tikt galā ar cilvēci, taču viņš uzskata, ka pat "Parītdienā" viņam neesot bijis pietiekami liels mērogs. "Es biju pārāk piesardzīgs," - viņš uzskata. - "Turklāt man nebija pietiekoši daudz līdzekļu. Man visu laiku nācās sevi piebremzēt, jo tas būtu pārāk dārgi." Taču tagad viņš var atļauties būt izšķērdīgs. Viņa jaunā blokbastera "2012." budžets ir 260 miljoni

dolāru. Mērogs - globāls. Jā, jā, šoreiz Emerihs gatavojas iznīcināt visu mūsu planētu. "Pēc "Parītdienas" uzņemšanas es sev teicu, ka vairāk nekad nefilmēšu katastrofu filmas," – Emerihs atceras. - "taču Haralds Klosers, mans komponists, producents un scenārists, mani tomēr pārliecināja.

Viņš teica: "Tev noteikti ir jāuzņem šī filma!" Galu galā es biju ar mieru, taču nolēmu, ka tādā gadījumā es visu paveikšu pēc pilnas programmas!"

"Katrai Zemes civilizācijai ir savs mīts par Vispasaules plūdiem," - stāsta Klosers. - "Kad civilizācija nokļūst strupceļā un pārstāj pareizi funkcionēt, planēta sāk jaunu attīstības ciklu. Daži cilvēki iegūst iespēju sākt jaunu kultūru, rada jaunu sabiedrību, jaunu civilizāciju."

"Plūdi - ir visu katastrofu ciltstēvs," - Emerihs uzskata. - "Tas ir pats senākais stāsts uz Zemes – plūdi un izglābšanās no tiem. Es nespēju noturēties un neizstāstīt mūslaiku Noasa šķirsta stāstu."

Mūsdienu plūdu ideja konkretizējās, kad Emerihs un Klosers atrada interesantu "āķīti" - maiju cilts senais kalendārs beidzas 2012. gada 21. decembrī. "Miljoniem cilvēku visā pasaulē tic, ka 2012. gadā notiks kaut kas globāls," - saka Klosers. - "Ne jau obligāti civilizācijas bojā eja, bet kaut kādas globālas pārmaiņas noteikti gaidāmas!"

Pirms vairākiem gadiem Emerihs gribēja uzņemt filmu par maiju civilizāciju, taču, kad Mels Gibsons palaida ražošanā "Apokalipsi", Emeriha projektu nolika plauktā. "Es labi biju izpētījis maiju civilizāciju un zināju, ka kalendārs beidzas 2012. gadā," - Emerihs stāsta. - "Taču ilgu laiku man pat prātā neienāca,

saistīt šo faktu ar pasaules galu. Šī ideja mums ienāca prātā, kad mēs sapratām, ka daudzi cilvēki  patiešām tic, ka 2012. gadā civilizācija ies bojā. Ja ieejam internetā un ieraksta meklēšanas logā "2012.", tad sistēma izdos jums 240 miljonus rezultētu. Tas ir ļoti daudz, es biju satriekts, kad to uzzināju. Kāpēc cilvēki tik labprāt tic pasaules galam? Taču mums tas kļuva par lielisku sižetisku gājienu. Es mīlu, ja fantastika balstās uz reāliem faktiem. Šajā gadījumā cilvēki stiprāk tic notiekošajam. Es izmantoju to pašu "Neatkarības dienā", kad pieminēju tur Zonu 51."

Emerihs un Klosers sāka pētīt katastrofu teorijas, lai saprastu, kādā veidā efektīgāk iznīcinātu mūsu civilizāciju. Viņi atklāja, ka NASA 2012. gadā pareģo augstu saules aktivitāti. Saskaņā ar dažām teorijām, Zemes magnētisko polu lādiņš nemitīgi mazinās un noteiktos apstākļos, ņemot vērā paaugstinātu saules aktivitāti, tie var apmainīties vietām. Ja tas notiks, uz visas Zemes sāksies

zemestrīces, vulkānu izvirdumi, Zemes garozas nobīdes. "Mēs atradām maz zināmu Zemes garozas nobīdes teoriju, ko pirms pusgadsimta izstrādāja profesors Čārls Hepguds," - stāsta Emerihs. - "Viņš uzskatīja, ka Zemes garoza regulāri pārbīdās un un katru reizi tāpēc notiek globālās katastrofas. Mēs nolēmām, ka tas mums derēs. Jo vairāk mēs ar Haraldu runājām par nākošo projektu, jo vairāk es apzinājos, ka mūsdienu skatītājs varēs asociēt sevi ar filmas varoņiem. Mēs pacentāmies sižetam pievienot politiskus un filozofiskus

elementus. Man liekas, ka filma no tā tikai iegūst."

2008. gad februārī Rolands Emerihs pabeidz savu scenāriju un sāk "pārdot" to studijām. Viņš tiekas ar praktiski visiem lielo kino kompāniju vadītājiem, stāsta viņiem par to, kādu redz savu nākošo  projektu, prasa 200 miljonus dolāru. "Kino būs dārgs - visa pasaule iebruks peklē!" - tajās dienās viņš runāja. Sākumā studiju vadītāji bija samulsuši no Emeriha grandiozās ieceres. "Daudzi cilvēki

man  sacīja: "To nav iespējams uzņemt"," - atceras režisors. - "Es atbildēju: "Jā, nav iespējams, bet mēs tik un tā uzņemsim!" Kad mēs ar Haraldu rakstījām scenāriju, mēs nedomājām par to, būs vai  nebūs iespējams uzņemt. Mēs vienkārši rakstījām to, kas mums likās pariezi. Bet pēc tam, kad scenārijs

bija gatavs, mēs sākām domāt, kā mēs to uzņemsim."

Tajās dienās Holivudas studijas visai negribīgi laida ražošanā lielus projektus arī cita iemesla dēļ -  tās baidījās no aktieru streika. Taču "2012." kļūst par izņēmumu - ap šo projektu sākas tirgus. Februāra beigās tiesības uz scenāriju nopērk Sony Pictures Entertainment, kas paziņo, ka pacentīsies samazināt

budžetu, bet ar filmas izplatīšanu nodarbosies Columbia Pictures.

Kaut arī Emerihs bija gatavs sākt darbu tieši februārī, studija, lai izvairītos no riska, atlika visus dārgākos  darbus uz vasaras vidus. Tieši tad vajadzēja noskaidroties, vai notiks, vai nenotiks aktieru streiks. Ja tas sāktos, tad "2012." uzņemšana tiktu atlikta uz tālo plauktu. Taču, tā kā no streika izdevās izvairīties, tad jūlijā sākās steidzami priekšdarbi un 2008. gada augustā Emerihs ķērās pie filmēšanas.

Sākumā režisors bija nolēmis filmēt Losandželosā, taču pēc studijas prasībām darbi tika pārcelti uz Vankuvēru, tāpēc ka tur ir lētāks darba spēks, un tā bija vajadzīgs daudz. Tālu ne visi specefekti filmā ir datorizēti. "Mūsu uzdevums bija, uzņemt katru ainu tā, lai skatītājs nespētu pateikt, kas tika uzbūvēts pa īstam, kas radīts datorā," - stāsta filmas mākslinieks Barijs Čusids. - "Mēs gribējām, lai skatītājs, izejot no kinozāles, jautātu sev, kur mēs atradām tādus kalnus, uz kuriem uzbūvēt veselus ciematus un klosterus."

Piemēram, speciāli filmai tika uzbūvētas "ļodzīgas dekorācijas" - milzīgas platformas uz šarnīriem un resoriem, kurus varēja iekustināt, radot zemestrīces iespaidu. "Apmēram pusi no ekrāna laika aizņem ainas, kas veiktas ar datoru vai mehāniskiem specefektiem," - stāsta Marks Veigerts, līdzproducents un vizuālo efektu koordinators. - "Man liekas, ka Rolands ir pacenties iespiest mūsu filmā praktiski visas nelaimes, kas var skart cilvēci. Scenārija 30. lapā Losanželosu sagrauj  desmit balles stipra zemestrīce. Jeloustonas nacionālais parks pārvēršas pār vulkānu, kas izverd lavu. Taču galvenais, kāpēc man vienmēr ir interesanti strādāt ar Rolandu, - viņš katrā ainā ienes kaut ko jaunu.

Protams, mēs visi uz ekrāna esam redzējuši milzums zemestrīču. Taču tādas, kādas ir mūsu filmā, vēl nav redzējis neviens!"

[Tālākais teksts ir spoileris tiem, kas filmu vēl nav redzējuši! - t.p.]

Lai izbēgtu no informācijas noplūdes, filmu uzņēma ar izdomātu nosaukumu "Paliec sveika, Atlantīda!" Emerihs nenoturējās no "iekšējas lietošanas" joka: filmas galvenais varonis - rakstnieks Džeksons Kērtiss ir sacerējis neveiksmīgu romānu "Paliec sveika, Atlantīda!". Darbs pie grāmatas ir sagrāvis viņa laulību un daudzsološo karjeru: tagad Džeksons ir spiests strādāt par limuzīna šoferi un tiekas ar bērniem tikai brīvdienās.

Kaut gan, mēs pārāk skrienam uz priekšu...

Filmas darbība sākas 2009. gadā, kad zinātnieki pamana Saules aktivitātes kāpumu un cenšas brīdināt par to prezidentu Vilsonu (Dennijs Glovers), izmantojot viņa zinātnisko padomnieku Edrianu Helmsliju  (Čuetels Edžofors). Baltā nama administrācijas vadītājs Karls Enhoizers (Olivers Plats) uzskata šo

brīdinājumu par nepamatotu. 2010. gads. Prezidens Vilsons dodas uz Spāniju neoficiālā vizītē, lai tiktos ar citu lielāko valstu vadītājiem un paziņo, ka pēc zinātnieku datiem, cilvēce visā drīzumā ies bojā. Valstu vadītāji ir ar mieru turēt šo informāciju slepenībā, lai visā pasaulē nesāktos panika. Vienlaikus ķīniešu karavīri Tibetā sāk būvēt kaut ko līdzīgu dambim.

2011. gads. Noslēpumains "Pasaules mantojuma" fonds, ko vada prezidenta meita Lora Vilsone (Tendija Ņutone), nodarbojas ar to, ka slepus samaina vislielākos pasaules mākslas dārgumus ar dublikātiem, bet oriģinālus paslēpj krātuvē Alpos.

2012. gads. Amerikas Rietumkrastā nepārtraukti notiek visdažādākās zemestrīces un zemē rodas kritenes. Taču pamatā visi ļaudis joprojām neko nezina par tuvojošos katastrofu. Džeksons Kērtiss (Džons Kjūsaks) brauc pie bijušās sievas Keitas (Amanda Pita), lai paņemtu dēlu Noasu un meitu Liliju uz brīvdienām, braucienam uz Jeloustonas parku. Tajā pat laikā Vašingtonā Lora Vilsone runā pa telefonu ar muzeja direktoru Francijā, kas paziņo viņai, ka fonds "Pasaules mantojums" ir mistifikācija. Sīkumus pastāstīt viņš nepaspēj, viņa mašīna uzsprāgst. Lora ir šausmās: viņa saprot, ka kāds viņu ir izmantojis kā aizsegu saviem tumšajiem darījumiem. Taču parunājusi ar tēvu, viņa saprot, ka patiesība ir vēl šausmīgāka...

Tajā pat laikā Džeksons, atbraucis ar bērniem uz parku, pamana, ka militāristi ir bloķējuši rajonu, taču  nepaskaidro iemeslu. Džeksons iepazīstas ar radio diktoru (un amatu apvienošanas kārtībā - arī ar pareģi) Čārliju Frostu (Vudijs Harelsons), kas ir pārliecināts, ka Kalifornijā sākas apokalipse, kas pakāpeniski  pārsviedīsies uz visiem kontinentiem un aprīs visu Zemi. Viņš sludina savus pareģojumus vietējā radio,  taču neviens viņam netic un uzskata, ka viņš ir jucis.

Taču, neskatoties uz valdības mēģinājumiem kontrolēt situāciju, ļaudis pakāpeniski sāk apzināties, ka notiek globāla katastrofa. Kļūst zināms, ka šīs pasaules varenie cer glābies uz moderniem "Noasa šķirstiem" - milzīgiem kuģiem, kas būvēti speciāli tam, lai izturētu jebkuru vētru. Vietu uz kuģiem nav

daudz, taču visa elite rēķinās ar izglābšanos.

Džeksons ar bērniem atgriežas Losandželosā pēc Keitas, kura gandrīz aiziet bojā kārtējā zemestrīcē. Viņiem izdodas izkļūt no bojā ejošās pilsētas un viņi atgriežas Jeloustonā pēc Čārlija. Un atkal viņi paspēj atrast to pēdējā mirklī, pirms viss parks pārvēršas par burbuļojošas lavas ezeru. Apbruņojušies ar karti, kas rāda šķirsta atrašanās vietu un norādījumiem, kā to atrast, Džeksons un Keita steidzas uz turieni, cerot iekļūt to laimīgo vidū, kuri paliks dzīvi un sāks celt jaunu, pēcplūdu civilizāciju...

"Man bija interesanti izpētīt cilvēku uzvedību tamlīdzīgā situācijā," - Emerihs saka. - "Pēc būtības cilvēki sadalās divās grupās. Tie, kuri zina: zinātnieki, politiķi, miljardieri, un visi pārējie - tie, kuriem šīs zināšanas netiek dotas. Filmā viņus pārstāv Džeksons, Keita un viņu bērni. Viņiem ir daudz mazāk iespēju, nekā cilvēkiem no pirmās grupas. taču reizēm mīlestība un pašaizliedzība dara brīnumus."

Pirms pirmizrādes žurnālisti jautāja Emeriham, kura katastrofa filmā ir pati iespaidīgākā. "Mums visas ainas ir iespaidīgas!" - atjokoja režisors. "Patiesību sakot, mēs veicām iepriekšskates un jautājām anketās, kas skatītājiem ir paticis visvairāk. Un visi deva dažādas atbildes. Taču man mīļākā aina ir Losandželosas iznīcināšana. Es lepojos ar to, ka tā ir izdevusies ļoti reālistiska."

Emerihs ir nostrādājis Holivudā vairāk nekā 20 gadus, laikam viņam bija jocīgi to sagraut. "Kadmēs veidojām ainu, kurā tiek iznīcināti lielie burti HOLLYWOOD, es izjutu īstu katarsi," – viņš atzīstas. [Nu, jāsaka, ka tā nav pirmā filma, kurā šie burti gāžas. - t.p.]

Sākumā pirmizrāde bija paredzēta uz 2009. gada vasaru, taču filmā izrādījās tik daudz specefektu, ka laikā tos pabeigt neizdevās. Rezultātā, pirmizrādes datumu pārcēla uz 2009. gada novembri, lai bez steigas pabeigtu darbu un noslīpētu visas detaļas. Jūlijā Emerihs parādīja "2012." fragmentus fanu konventā Comic Com un kļuva skaidrs, ka viņam patiešām ir nopietni nodomi. Gigantisks vilnis pārklāja kalnus, milzīgs aviācijas bāzes kuģis apgāžas un sadragā Balto namu, lidmašīnas paceļas no zemē iebrūkošiem aerodromiem un lido garām brūkošām augstceltnēm...

"Tā būs mana pēdējā katastrofu filma un es gribu, lai tā būtu ideāla," - Emerihs saka. - "Pēc tās es mierīgi varu doties pensijā!"

Var jau būt, ka viņš patiešām gatavojas pasaules galam?

"Es tam neticu," - viņš smejas. - "Es neticu, ne Godzillai, ne citplanētiešiem, ne apokalipsei.Es tikai uzņemu par to filmas!"

P.S. "Noslēpumi un fakti", 2009. gada 11. numurs. No raksta "Kataklizmu laiks".

Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās Kurdistānas kalnos tika atklāta unikāla ala Šanidara, kuras platība bija vairāk nekā 1000 kvadrātmetru, tā atrodas 750 metru virs jūras līmeņa. Noskaidrots, ka pirmatnējie cilvēki tajā dzīvojuši gandrīz simts tūkstoš gadu ilgi. No četriem kultūrslāņiem, kuru

kopējais biezums bija piecpadsmit metru, uzmanību šajā alā piesaista slānis, kas veidojies pirms divpadsmit tūkstošiem gadu. Saskaņā ar L. Zaidera un R. Solecka pētījumiem šajā laikā alu  appludinājis gigantisks vilnis, izskalojot no tās virsējo trīs metrus biezo augsnes slāni... Kopumā šajā alā tika atrastas četru plūdu liecības...

Slavenais amerikāņu arheologs Valentians uzskata, ka "attālinot magnētisko polu no ģeogrāfiskā [... un tieši šāds process jau ļoti ilgi norisinās - t.p.], Zemes ķermenī pieaug iekšējā spriedze, un tas agri vai vēlu noved pie katastrofiskām izmaiņām Zemes garozā." [ Īsāk sakot, Zeme var "apmest kūleni", tas ir, var mainīties arī Zemes ass, griešanās virziens, ātrums utt. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Okeānu ūdeņi "izšļakstās", pārklājot sauszemi, notiek zemestrīces, izvirdumi, viss kā filmā. - t.p.]

...No tā izriet, ka plūdu iemesls ir Zemes ass nobīde, kas noved pie krasas vulkāniskās darbības pastiprināšanās un izsauc neiedomājamas amplitūdas viļņus, kas visu Zemes biosfēru burtiski aizskalo okeānā.

Pēdējo gadu notikumi liecina, ka kataklizma ir ne tikai iespējama, tā jau uzņem apgriezienus. Globālā sasilšana, spēcīgas vētras un biežas zemestrīces ir gaidāmās planētas katastrofas priekšvēstneši...

[Tālāk rakstā minēts, ka magnētisko polu virzība ar katru gadu notiek aizvien ātrāk un vispār situācija raksturota kā bezcerīga, jautājums tikai, vai nedarīt neko, vai tomēr vismaz censties tikt galā ar globālo sasilšanu. Un galvenais jautājums, vai vispār ticēt šiem ļaunajiem pareģojumiem? - t.p.