1. Artūrs Klārks ir piemērs tam, ka izcelšanās neko nenozīmē; fermera dēls no Somersetas grāfistes agri aizraujas ar zinātnisko fantastiku, astronomiju un pārakmeņojumu vākšanu, 2. pasaules kara laikā strādā Karaliskajos GKS pie slepena radara projekta, bet pēc kara jau gandrīz trīsdesmit gadu vecumā iestājas Londonas karaliskajā koledžā un pats sāk rakstīt ZF un populārzinātniskus darbus par kosmosu.

Drīz fendoms sāk runāt par fantastu Lielo trijnieku, kur bez Klārka ieiet Aizeks Azimovs un Roberts Hainlains. Ar Hainlainu Klārks pēc daudziem gadiem sastrīdēsies - kad tas atbalstīs "Zvaigžņu karus", nevis Lūkasa filmu, bet prezidenta Reigana Stratēģiskās aizsardzības iniciatīvu. Toties ar Azimovu Klārks uzturēja draudzību visu mūžu. Un protams, šausmīgi nopriecājās, ka divus asteroīdus, ko atklāja vienā un tajā pašā dienā, 1981. gada 2. martā nosauca viņiem par godu - "4923 Klārks" un 5020 Azimovs".

"2001 Klārks", protams, skanētu labāk, bet diemžēl... Šo numuru atdeva asteroīdam, kas tika "nosaukts kaut kādam A. Einšteinam par godu".

2. Vēl Klārka vārdā ir nosaukta dinozauru suga, tāpēc par to fantastam radās limeriks:

The once was an artclarkeasaurus / Which lived when the Earth was all porous / But it fainted with shame / Whad it heard of its name / And departed long ages befor us.

Brīvā tulkojumā: Reiz dzīvoja artūrklarkozaurs, / Viņš košļāja mārrutkus un lauru, / Bet tikko padzirdējis / Savu vārdu - pazuda, / un tagad tas ir tikai kadaurs.

3. Visi Klārka paziņas vienā balsī atzīmē, ka jaunībā viņš bija pašpārliecināts, par to ieguvis iesauku "Ego". Viņu atceras kā "milzīgu cilvēku ar lāga dvēseli - un vienīgo egoistu, kura runas par sevi bija patīkami klausīties". Klārks bija pārliecināts par savu taisnību un, kas ir raksturīgi, patiešām viņam bija taisnība, ja runa bija par zinātni un tehniku. Bez realizētās idejas par pavadoņiem ģeostacionārās orbītās, Klārks "2001" pareģoja arī planšetniekus: "Floids pieslēdza savu avīžu planšeti kuģa informācijas tīklam un vienu pēc otras apskatīja pasaules lielākās, elektroniskās avīzes", - bet 1970-to gadu vidū visai precīzi aprakstīja mūsdienu internetu un datorizāciju.

4. Klārkam ļoti patika slavenības. Viņš dievināja rādīt fotogrāfijas, kurās viņš bija nofotografēts kopā ar prezidentu Niksonu, princi Čārlzu, mēdiju magnātu Mērdoku un tā tālāk. Turklāt viņš nebija augstprātīgs. Atbraucot no Šrilankas uz Angliju, viņš obligāti ieradās krodziņā "Globuss", kur dzēra demokrātiskais Londonas fendoms - no rakstniekiem: Klaiva Steiplza Lūisa, Džona Vindema un Džona Kristofera līdz jaunajiem, talantīgajiem autoriem.  Starp citu, Lūiss runāja, ka "ZF ir vienīgā narkotika, kas pa īstam paplašina apziņu", un ar to domāja tieši Klārku.

5. Klārks viegli kontaktēja ar cilvēkiem. Viņa draugs, fantasts Maikls Mūrkoks kādreiz saveda viņu kopā ar Viljamu Berouzu, "Kailo brokastu" un citu kontrkultūras un visādā ziņā revolucionāru grāmatu autoru. Ļoti izbrīnīts Mūrkoks vēroja to, kā pretēju uzskatu rakstnieki sarunā pavadīja vairākas stundas, laiku pa laikam žēlojoties par pārāk skaļu rokenrolu no alus kroga skandām.

Ar visu Klārka mīlestību uz pabiem, spirtotos dzērienus lietot viņš atturējās un izplatīja to arī uz apkārtējiem: Londonas vakariņās, kas tika sarīkotas par godu Klārka aizbraukšanai uz Ceilonu (Šrilanku) 1956. gada novembrī, pārsteigtie viesi tika cienāti ar tēju un apelsīnu sulu.

6. Kāpēc Klārks aizbrauca no Anglijas uz otru pasaules malu - un kāpēc pirms trim gadiem izjuka viņa pirmā un vienīgā, īslaicīgā laulība, - draugiem bija Polišineļa noslēpums: vīrieši pievilka Klārku vairāk nekā sievietes, un viņš baidījās, ka viņu gaida ne jau tie labākie laiki. 1952. gadā par "nepiedienībām starp vīriešiem" tika sodīts matemātiķis Alans Tūrings, kuram lika izvēlēties: cietums vai ķīmiskā kastrācija. Viņš izvēlējās otro un, iespējams, tieši tāpēc izdarīja pašnāvību.

Šrilankā Klārks satika cilvēku, kuram veltīja romānu "Paradīzes strūklakas": "Nezūdošai Leslija Ekanajakes (1947-1977) piemiņai, vienīgajam visas manas dzīves īstajam draugam, kurā pārsteidzoši apvienojās Uzticība, Saprāts un Līdzcietība. Kad tavs starojošais un mīlošais gars izzudīs no šīs pasaules, norietēs daudzu likteņu gaisma. Lai tevi gaida nirvāna". Ekanajake un Klārks ir apglabāti blakus Šrilankas lielākās pilsētas Kolombo centrālajā kapsētā, - un lai nokaunas katrs, kurš par to slikti padomās.

7. Šrilanka vilināja Klārku arī ar to, ka te bija unikālas iespējas zemūdens peldēšanai. Ar saviem zemūdens piedzīvojumiem Klārks lepojās vairāk, kā ar inženiera risinājumiem un fantastiku: viņš dievināja rādīt ciemiņiem ar amatiera kameru uzņemtās filmas par lielo barjeras rifu un viņš arī veica vairākus zemūdens arheoloģijas atklājumus, ieskaitot hinduistu Tūkstoš kolonnu tempļa drupu atrašanu Trinkomali.

8. Anglijā Klārkam palika brālis un māsa. Par māsu mēs gandrīz neko nezinām; kas attiecas uz brāli - Fred Klārks (1921-2013) arī bija ļoti pazīstams rakstnieks. Lai gan visai šaurā lokā: viņš sacerēja pamācības, kā uzstādīt centrālo apkuri, un runāja, ka ar "literatūru" pelnot vairāk par Artūru.

9. "Kosmiskā odiseja" sākās 1964. gadā, kad lielais - pēc "Spartaka", "Lolitas" un "Doktors Streindžlava" - Stenlijs Kubriks izdomāja uzņemt ZF filmu, lai apsteigtu visus arī kino fantastikas jomā. Viņam deva padomu sazināties ar Klārku, taču Kubriks atteicās saieties ar "vientuļnieku, kaut kādu psihu, kurš dzīvo laukos". Vēlēšanās nebija. Kad Klārks uzzināja par projektu, tad tūlīt sūtīja telegrammu: "IEINTERESĒTS STRĀDĀT KĀ ENFANT TERRIBLE PUNKTS SAZINIETIES AR MANU AĢENTU PUNKTS KĀPĒC VIŅŠ DOMĀ, KA ES ESMU VIENTUĻNIEKS JAUTĀJUMA ZĪME". Slavenības satikās Ņujorkas restorānā, 22. aprīli.

10. Ilgi nevarēja nolemt, kā sauks filmu. 1965. gada februārī avīzes rakstīja, ka Kubriks uzņem studijā MGM lielbudžeta filmu "Ceļojums uz zvaigžņu otru pusi". pēc romāna, ko sarakstīs kā līdzautors ar Artūru Klārku. Fantastam nosaukums nepatika un parādījās vēl daži: "Tunelis uz zvaigznēm", "Visums", "Planetoīds", kā arī "Kā tika iekarota Saules sistēma" - pēc analoģijas ar vesternu "Kā tika iekaroti Rietumi". 2965. gada intervijā Klārks teica: "ZF filmas - tie vienmēr ir briesmoņi un sekss, tā kā mēs nolēmām pameklēt mūsu filmai citu žanru". Kubriks piebilda: "Tā ir kosmiskā odiseja - gandrīz kā Homēram". Nolēma pie tā arī palikt.

Klārkam bija doma sižetu sasaistīt ar savu romānu "Bērnības gals", tāpēc jauno romānu un filmu saukt par "2001: bērnības sākums". Viņš atzīmēja, ka romānā tiek svinētas piecas piedzimšanas - saprātīgā cilvēka, doktora Floida meitas, astronauta Frenka Pula, datora HAL un Zvaigžņu Bērna.

11. Filmas pamatā tika likts Klārka stāsts "Sargs" (1951), kas tika sarakstīts 1948. gada Ziemassvētkos BBC konkursam, taču tā to noraidīja. Kā indīgi komentēja Klārks: "Es gribētu atcerēties, kurš toreiz uzvarēja!" Taču ar nelielu stāstu filma nekādi nepietika. Smadzeņu vētru rezultātā tika atmesti:

- sižets par citplanētiešu mašīnām, kurām orgānika ir slimība;

- sižets par cilvēkiem no citām zvaigžņu sistēmām - to pēcnācējiem, kurus aizveda no Zemes;

- sižets, kurā septiņpadsmit melnas, citplanētiešu piramīdas brauc pa Piekto avēniju, bet uz tām skatās īru policisti.

12. Līdzautori bieži atrāvās no darba: te Klārks patērēja dienu, lai "iemācītu Stenlijam lietot logaritmisko lineālu.; Stenlijs esot sajūsmā", te viņi stundām strīdējās Georga Kantora kopu teoriju. Klārkam rādījās murgi: viņš redzēja sevi kā robotu, ko pārtaisa. Kubriks nemitīgi kaut ko izdomāja: viņš nolēma nosaukt sajukušo datoru par Atēnu (vēlāk HAL pabija pat par Sokrātu) un iedomājās "robotus, kas varoņiem par prieku rada Viktorijas laiku dekorācijas", no turienes arī lepnais viesnīcas numurs filmas finālā.

13. Scenārija pirmo versiju, ko Klārks nodeva Kubrikam 1964. gada 24. decembrī, sākās tā: „Starp pirmo un pēdējo XX gadsimta desmitgadi bezdibenis bija lielāks par to, kādu vispār varēja iedomāties. Bezdibenis starp pulveri un atombumbu, starp Morzes ābeci un globālo televīziju, starp karalieni Viktoriju, Indijas imperatori, un Kvame Čaku, Āfrikas federācijas prezidentu. Kas bija vissvarīgākais, tas bija bezdibenis starp pirmo lidojumu virs Kitihokas – un pirmā misija pie Jupitera mēnešiem...”

Sākumā bija domāts, ka paralēli ar scenāriju tiks sarakstīts arī romāns, ko publicēs tieši pirms pirmizrādes. Klārks nolēma, ka uz vāka būs rakstīts: „Artūrs Klārks un Stenlijs Kubriks, pēc Stenlija Kubrika un Artūra Klārka scenārija”, - bet filmā vārdi apmainīsies vietām. Taču Kubriks tā arī neatrada laiku, lai pastrādātu pie romāna, arī ne jau viss, ko rakstīja Klārks, viņam patika, - viņš arī nekautrējās pateikt to Klārkam, kurš 1966. gada vasarā pēc bezgalīgiem scenārija labojumiem jau bija gandrīz tuvu depresijai. Grāmatu izdeva tikai pēc tam, kad filma jau bija iznākusi uz ekrāniem.

14. Filmēšanas laukumā valdīja haoss. Viņi bija izkrituši no grafika; budžets no sešiem bija izaudzis līdz desmit ar pusi miljoniem dolāru. Filmēšanas grupa valkāja ķiveres – rfilmēšanas laukumā periodiski kaut kas sprāga vai nokrita. Studiju apmeklēja svarīgas personas, ieskaitot padomju gaisa kara atašē, kurš apskatījis tabulas ar instrukcijām kuģa maketa iekšienē, stingri teica: „Jūs taču saprotat, ka visiem uzrakstiem ir jābūt krievu valodā?”

Kubriks vadīja visu: uzmanīja dekorāciju veidošanu, deva norādījumus aktieriem, izvēlējās mūziku, bet, kad radās brīvs brīdis – pārrakstīja scenāriju. Viņš izdomāja, kā parādīt bezsvara stāvokli kuģī; izdomāja kā nofilmēt beigtu zebru „aizvēsturiskajā ainā” – par zebru tika nogrimēts zirga līķis (no dzīvnieka nāca tāda smaka, ka gan filmēšanas grupai, gan dzīvajam leopardam palika nelabi); tika izdomāti kostīmi „mērkaķiem”, kurus – gandrīz visus – tēloja cilvēki. Apbrīnojami, bet „2001” neiedeva Oskaru par labāko grimu. Klārks domāja, ka „tiesneši diez vai saprata, ka tie nav īsti pērtiķi”.

15. Par problēmu kļuva arī darbības vieta. Klārka romānā darbība norisinās Saturna tuvumā, bet filmā melnais monolīts peld pie Jupitera. Kubriks apmēram gadu godīgi centās uzfilmēt Saturnu, kamēr saprata, ka nesanāk, - un pārnesa darbību pie piektās planētas.

Frenka Boumena lidojumu caur kaleidoskopisko bezgalību slepeni filmēja bijušā korsešu fabrikā Brodvejas Manhetenas daļā; Kubriks ar viņam raksturīgo melno humoru šo filmēšanu sauca par „Manhetenas projektu”, domājot par kodolieroču radīšanas programmu. Taču sākumā viņš ilgi domāja par to, kādām būtu jābūt beigām. Vienā no izbrāķētām versijām, piemēram, melnais monolīts izrādās atnācēju kuģis, taču Kubriku tas neapmierināja. Nonāca līdz tam, ka režisors atmeta ar roku Klārkam un piedāvāja pastrādāt pie filmas citiem fantastiem, ieskaitot Mūrkoku un Sž. G. Ballardu. Visi viņi atteicās – ētisku apsvērumu dēļ.

Ar finālu, kurā Boumens pārvēršas par kosmisko mazuli, Kubriks arī bija neapmierināts, arī studija par to, maigi sakot, šaubījās, taču atkāpšanās ceļa vairs nebija. Ar mazuli bija ko nomocīties: to tēloja gan īsts puika, gan māla lelle, gan konstrukcija no stikla šķiedras.

16. Tas, ka Boumens kādā brīdī sasit bokālu, Klārkam likās kā simbols: „Ēbreju kāzās bokālu sasit atmiņā par sagrauto Templi mūsu ēras 70. gadā. Mums tas ir pagātnes, tagadnes un nākotnes kāzu simbols”. Fantasts ļoti nopriecājās arī tad, kad filmēšanas laikā uzzināja par budistu sektu, kas, iedomājieties tik, godināja lielu, melnu paralēlskaldni. Klārks neticēja Dievam vai dieviem, taču misticisma viņā bija daudz.

17. Ainās, kur, pateicoties, Klārkam, bija smalki aizkadra skaidrojumi, Kubriks vēlējās izstāstīt vēsturi ar tēlu palīdzību. Neapspriedies ar fantastu, viņš no filma izvāca gandrīz visu aizkadra tekstu; pazuda arī 10 minūšu gara melnbalta filmas daļa, kur zinātnieki, ieskaitot padomju akadēmiķi Oparinu un fiziķi Frīmenu Daisonu, sprieda par to, kāda varētu būt dzīvība uz citām planētām.

Privātā „2001” pirmizrādē ASV Klārks bija šokēts. Viņš domāja, ka ieraudzīs gandrīz dokumentālu kino, kas dos priekšstatu par starpplanētu lidojumu. Tā vietā viņš ieraudzīja kaut ko šausmīgu un divdomīgu. Līdz fināla mazulim Klārks nenosēdēja – raudot viņš izskrēja no zāles pēc 11 minūšu garas ainas, kur astronauts skrien pa kosmiskā kuģa centrifūgu. Pēc tam Kubriks ainu izgrieza.

18. Rezultātā, lai cik dīvaini nebūtu, filmai bija fenomenāli panākumi – līdz pat tam, ka kosmonauts Aleksejs Ļeonovs pēc noskatīšanās pateica: „Tagad man ir tāda sajūta, ka es esmu pabijis kosmosā”. Klārkam tā bija lielākā uzslava un viņš mainīja viedokli par filmu: „Kūstošais mazākums, kam filma nepatīk, var vainot tikai sevi – mēs ar Stenliju smejamies visu ceļu līdz bankai”.

19. Starp citu, pirmie cilvēki, kas savām acīm ieraudzīja 1968. gada decembrī Mēness otro pusi – „Apollo-8” apkalpe gribēja pajokot un paziņot uz Zemi, ka tur patiešām ir novērojuši gigantisku, melnu monolītu. Pēdējā mirklī trīs astronauts nolēma neizjokot cilvēkus. Bet žēl.

20. Filma padarīja Klārku slavenāku, nekā pirms tam, taču tas, kas notika vēlāk nesa viņam vilšanos. Viņš joprojām rakstīja romānus par kosmosu, ieskaitot trīs sikvelus romāniem „2001” un „Tikšanās ar Ramu”, taču cilvēkus apkārtējais kosmoss interesēja arvien mazāk. Klārks bija pārliecināts: „Visas problēmas var atrisināt, tikai iekarojot kosmosu. Ar kosmisko komunikāciju un izglītojošo pavadoņu palīdzību mēs padarīsim šo planētu derīgu dzīvošanai arī nākamajām paaudzēm”.

1970. gadu sākumā viņš vēlējās doties uz Mēnesi pēc pieciem gadiem, kad ar to tiks nodibināti regulāri sakari. 2008. gadā, pāris nedēļas pirms nāves, 90 gadus vecais Klārks, kurš pārvietojās invalīdu ratiņos, sacīja, ka - gaidot savu simtgadi, lai vakariņas varētu sarīkot Mēness stacijā.

21. Diemžēl Artūra Klārka sapnis nepiepildījās. Taču tas nav iemesls, lai par to aizmirstu un netiektos pēc tā?

Raksts no žurnāla „Mir fantastiki” 2017. gada decembra numura.