Vairāki vīri locījās ap Voskanusu, kurš pilnīgi kails viņu priekšā stāvēja un ļāva, lai viņa ādu pārklāj ar maigu eļļu. Atšķirībā no viņa vīri bija ģērbušies dzidri baltos gurnautos ar plankumaina jaguāra ādu pa virsu. Viņu krūtis daļēji sedza smagas kaklarotas no desmitiem nefrīta plāksnīšu. Un vientuļa pāva spalva pie katra kroņa vīriem lokoties apkārt reizēm kutināja Voskanusu tā, ka viņam neviļus nācās notrīsēt.

Gaidīšana un kutināšana. Bet bija lietas, kuru dēļ varēja paciest daudz vairāk. Jo īpaši, ja viss noritēja zem tik labas zīmes. Tariss, tempļa bibliotēkas pārziņa palīgs, taisni laikā bija atradis seno iesvētīšanas rituālu aprakstus. Iepriekšējais priestervaldnieks bija ticis sagatavots nepareizi un Vosras ātrās dusmas bija šīs nolaidības sekas. Bet nekas! Pelnu čupa, kas bija palikusi pāri no Vosmeraka, tika savākta urnā un Voskanuss tagad stāsies viņa vietā. Bet Tariss bija pelnījis atlīdzību. Un tādēļ viņš bija viens no tiem, kas drīkstēja viņu sagatavot ceļam uz troni.

***

Voskanuss spēra kāju gaismā. Priekšā balti zaigoja akmens altāris. Pie tā nospiesti uz ceļiem tupēja deviņpadsmit jaunekļi, visi ar rūpīgi nokrāsotu ādu no galvas līdz kāju pēdām. Divi melni, divi dzelteni, četri sarkani un vienpadsmit gaiši zili. Taisni tik, cik nepieciešams iesvētībām.

Pūlis 365 pakāpienus zem Voskanusa kājām bija aizturējis elpu gaidās. Priesteri uzrāva kājās pirmo jaunekli un nometa uz altāra. Neatsējuši saites, viņi sagrieza upura rokas tā, lai krūtis izrieztos uz āru.

Voskanuss izvilka garo nefrīta dunci.

- Viens! - pūlis nosēca.

- Puk-puk! Puk-puk! - asiņainā sirds vēl pukstēja Voskanusa pret sauli pastieptajā rokā, kamēr jaunekļa ķermenis ripoja lejā pa piramīdas pakāpieniem, atstādams aiz sevis tumšu sliedi.

- Divi! - pūlis skaitīja tālāk, kamēr priesteri pirmo sirdi vēl lika zelta urnā.

- Septiņpadsmit! - priesteri palīdzēja skaitīt tautai, kura nebija radusi uztvert lielākus ciparus.

Bet Voskanuss bažīgi lūkojās debesīs. Viegli mākoņi ātri vilkās tuvāk saulei. Pamalē rasināja migla. Vajadzēja paspēt pirms saule pazudīs.

- Deviņpadsmit! - pie sevis nočukstēja Voskanuss un gribēja jau pasmaidīt.

- Zvirrrrrkššš! - mākoņi bija paspējuši pirmie. Vosram Voskanuss nebija gana labs. Uz mirkli jauno priestervaldnieku apņēma sprakstošs zibens stabs no mākoņainajām debesīm, bet jau pēc mirkļa spēcīgs lietus centās apdzēst kūpošo pelnu kaudzīti.

Pūlis steidzās meklēt pajumti.

***

- Apčī! - Voslariks nespēja noturēt šķavas. Zelta pulveris, ar kuru priesteri centās noklāt ar smaržīgām eļļām ieziesto ķermeni, nobira zemē. Nācās atjaunot tā klājumu dažās vietās.

Bet viņš neatvainojās. Sagatavot upurēšanai nākošo priestervaldnieku bija liels gods. Tik liels gods, ka vienīgais, kurš bija pelnījis šo darbu pārraudzīt, bija Tariss, tempļa bibliotēkas pārzinis, kas bija atklājis senās zelta plāksnītes ar upurējamo jaunekļu pareizas sagatavošanas aprakstu.

Iepriekšējais valdnieka amata pretendents bija smagi kļūdījies. Un Vosra bija atteicies ļaut viņam valdīt. Voslariks ir labi sagatavojies savas valdīšanas sākumam.

***

Saules gaisma, izejot no tempļa kambariem nekad nebija likusies tik spilgta.

- Viens! Divi! Trīs! - pūlis murdēja arvien skaļāk.

Voslarika ausīs dunēja asinis. Tās pašas, kas klāja viņa rokas un tempļa pakāpienus. Vai varbūt tas bija pērkons?

- Deviņpa-zvirrrrkššš! - Nē, šis vārds neatskanēja no pūļa. Tas tikai nosprakšķēja Voslarika galvā kopā ar spilgtu šautru no debesīm. Bet lietus pat nebija paspējis pietuvoties saulei.

- Jau atkal! - pavisam klusi nomurmināja kāds priesteris pienesdams urnu neveiksmīgā priestervaldnieka atliekām.

***

- Pasteidzieties, kamēr vēl saule nav uzaususi! - Vosvirass nepacietīgi steidzināja vīrus, kas ap viņa apzeltītajiem un patīkami smaržojošajiem gurniem sēja baltā jaguāra gurnautu un galvā lika zelta un nefrīta kroni ar milzīgu pāva spalvu priekšā.

Vosvirass pateicoties Tarisam, galvenajam tempļu pārzinim, bija atradis visu, ko par priestervaldnieka iesvētīšanas rituālu varēja zināt. Tariss arī bija vienīgais, kam viņš uzticēja ievilkt slepeno zīmi eļļā zem zelta pūdera kārtiņas, kas klāja viņa muguru. Vosra nenogalināja savus valdniekus, ja tie sevi iezīmēja ar zibens glifu.

Astrologi bija ilgi pētījuši dienas un atklājuši, ka šajā dienā lietus nevar būt nekādi. Trīs dienas pirms tam nebija lijis, nevajadzēja līt vēl arī 5 dienas pēc tam. Pie debesīm nebija ne mākonīša. Un tomēr drošs paliek nedrošs, Vosvirass vēlējās visu pabeigt ātrāk. Mazāk riska - ilgāks mūžs.

***

- Piecpadsmit! Zvirrrkššš! - Debesis bija pilnīgi skaidras, bet Vosra bija atradis veidu, kā noraidīt Vosvirasu. Pat glifs, kas mirkli pirms viņa nāves iezaigojās uz priestervaldnieka muguras nespēja palīdzēt. Liekas, ka Vosram viņa virspriesteri labāk patika beigti.

***

Salda un rūgta reizē. Jā, smarža Vostarisam kaut ko atgādināja. Toreiz, pirms 12 gadiem, viņš bija tikai bibliotēkas pārziņa palīgs. Un jau 42 gadus vecs. Nebija ne mazāko cerību, ka piecus gadus jaunākais Voskanuss nomirs ātrāk. Nemaz jau nerunājot par citiem, kas stāvēja rindā kārojot pēc priestervaldnieka iesvētībām.

Tikai, ja toreiz viņš bija centies neelpot, tad tagad viņš jau bija sevi pieradinājis pie šī smārda. Galva palika skaidra.

Un vienīgais, kas drīkstēja uzvilkt slepeno aizsardzības glifu viņam uz muguras, bija viņa uzticamības persona nu jau 14 gadus, tempļa galvenais bibliotēkas pārzinis Barass.

Zelta pūderis vienmērīgi noklāja viņa ādu. Izskatījās, ka viņš ir veidots no zelta. Baltā jaguāra āda patīkami skārās klāt lieliem. Aproces, kronis un kaklarota mierināja ar savu smagumu. Garais, viegli līkais rituāla duncis bija viņa paša. To viņš bija lietojis jau neskaitāmas reizes. Šoreiz tas pirmo reizi pacelsies virs pilsētas galvenās piramīdas pakāpieniem.

Saule sveica viņu pirmajā valdīšanas dienā. Rītausma bija iestājusies. Un 19 mazāko tempļu galotnēs sēdēja 3 priesteri un draudēja upurēt pieaugušu lietusķirzaku, ja kaut lāsīte ūdens, kaut mākoņa stūrītis parādīsies Vostarisa tuvumā.

19 jaunekļi, visi kā viens nevainīgi, bija nokrāsoti ar visdārgākajām krāsām, šķīstīti vistīrākajos kalnu avotu ūdeņos un apkvēpināti visgrūtāk izaudzējamajās mirrēs. Viņu dižciltīgās pieres un deguni veidoja gandrīz vienlaidu līniju un likās, ka jaunekļu galvas tikai pirms ceremonijas bija izņemtas no dēlīšiem, kas ļāva viņiem iegūt šo akmens stēlas vērto galvas formu.

Baltā akmens altāris viss bija pārklājies rūsganiem pleķiem. Akmens notekas gar tā malām jau kopš pusnakts tecināja dzīvības šķidrumu, aicinot sauli ierasties un palikt, lai pasargātu priestervaldnieku no Vosras dusmām. Pēdējā, brīnišķā skaistule, vēl pavisam bērns, ar apburošu skatienu, kur viena acs lūkojās vienā virzienā, bet otra citā, tā, ka nevarēja saprast, vai viņa uzlūko savu nākamo priestervaldnieku vai kādu no sargiem sānis pie tempļa ieejas, tika noguldīta uz altāra.

Priesteri klanījās un Vostariss tuvojās altārim. Viņa palīgs Barass ieņēma vietu pie tempļa durvīm un bažīgi skatījās pārmaiņus debesīs un uz priestervaldnieka muguru vietā, kur vajadzēja būt zibens aizsardzības glifam.

- Viens! - pūlis nošalca.

- Puk-puk! Puk-puk! - tā dunēja vara. Vara, kuru Vostariss bija sagaidījis. Vara, kuru, viņš bija pelnījis. Vosram nevarēja būt iebildumu pret šādu valdnieku.

- Divi! Trīs! Četri!

Ja neko citu, tad iespējams pūlis bija iemācījies skaitīt līdz deviņpadsmit. Deviņpadsmit svētītā cikla gadi. Vosras pilsētas iedzīvotāju kalendāra un dzīves pamats.

- Desmit! Vienpadsmit! Divpadsmit!

Zeltainas asinis tecēja pa Vostarisa gaisā pastiepto roku. Saule tās apmirdzēja un priestervaldnieks uz brīdi jau krita vīzijās. Bet nē! Darbs ir jāpabeidz! Sapņot varēs pēc tam.

- Septiņpadsmit! Astoņpadsmit!

Pūlis aizturēja elpu. Pie debesīm nebija ne mākonīša. Apkārtējie priesteri bailīgi ievilka galvas plecos. Barass ar skatienu durstīja Vostarisa muguru. Tad viegli sakustināja pirkstus. Viņa garais nags pavisam viegli izzīmēja gaisā glifu. Tādu pašu, kādu viņš bija uzvilcis uz Vostarisa muguras zem zelta pūdera kārtiņas.

- Zvirrrrkššš! Zvirrrrkššš! Zvirrrrkššš, zvirrrrkššš, zvirrrrkššš...

Deviņpadsmit zibens stabi šāvās no skaidrām debesīm. Pirmais trāpīja Barasam un pārvērta viņu par pelnu čupu. Nākošie divi nogalināja tempļa durvju sargus. Vēl 16 šāvās pa apkārtējiem priesteriem.

- Deviņpadsmit! - izkliedza Vostariss, vienīgais, kuram zibens bija gājis secen. Viņa sejā spīdēja uzvara, bet ap nabu zelta pulverī viegli gailēja vientuļš glifs - Vosras aizsardzības zīme.

Pagaidījis, kamēr pēdējais jauneklis noripo visus 365 pakāpienus līdz pūļa kājām, viņš pagriezās un pagājās uz pelnu čupiņu, kas kādreiz bija tempļa galvenais bibliotēkas pārzinis Barass.

Pieliecies čupiņai viņš strauji izpūta pelnus pa gaisu.

- Tev ir jāmācās būt ātrākam, priesteri Baras!

Priestervaldnieka Vostarisa pirksti gaisā viegli izzīmēja mirdzošu zibens glifu, ātri un precīzi, it kā viņš to būtu darījis jau neskaitāmas reizes, bet lūpas savilkās ironiskā smīnā.