"...Doma par iebrukumu no zvaigznēm - tā ir plēsīgā, neaptēstā cilvēkpērtiķa agresīvo iezīmju projekcija. Tā kā viņš pats labprāt sagādās tuvākajam kādu nekrietnību, tad arī Augstāku Civilizāciju viņš iedomājas pēc savas līdzības: galaktisko drednautu flotiles uzbrūk nabadzītei planētiņai, lai piekļūtu šejienes dolāriem, briljantiem, šokolādei un, protama lieta, skaistulēm. Bet viņas tiem vajadzīgas, ne vairāk kā mums - krokodilu mātītes", - raksta Stanislavs Lems romānā "Fiasko".

No tā laika ne mazums lidojošo šķīvīšu ir ticis notriekts - kino, grāmatās, komiksos, videospēlēs... Bet pati piemērotākā čaula universālam, varonīgam mītam, kas vajadzīgs katram puišelim, izrādījās stāsti par tēvočiem ar dažādas krāsas gaismas zobeniem - mūsdienu bērnus "Zvaigžņu kari"uztrauc daudz vairāk, nekā Zemes kari.

Atspoguļojums realitātē. Kosmosa iekarošana jau no sākuma bija Zemes kara sastāvdaļa: Trešajam reiham nepietikalaika, lai izstrādātu "absolūto ieroci", rezultātā viņu labākie raķešu speciālisti ar Verneru fon Braunu galvgalī pienācās ASV, bet pašas raķetes "Fau" no Pēnemindes poligona - mums. Jurija Gagarina lidojums bija, ne tikai zinātnes un saprāta uzvara - tā bija lielākā Padomju Savienības uzvara aukstajā karā, bet Ārmstronga izsēšanās uz Mēness kļuva par revanšu, galveno simbolisko soli uz ASV šodienas pasaules līdera lomu.

ASV un PSRS veica deviņus kodolsprādzienus kosmosā, kārtīgi sabiedējot viena otru, un 1963. gadā parakstot līgumu, ka aizliedz veikt tādus eksperimentus. Taču viens kosmiskais karš tomēr notika, amerikāņu prezidents Ronalds Reigans spēja savienot Holivudas mītu ar realitāti. Programma "Stratēģiskās aizsardzības iniciatīva (SAI)", kas tika pieņemta 1983. gadā, paredzēja būvēt gigantisku orbitālo tīklu no kosmosa "fortu" simtiem, kas būtu bruņoti ar kaujas raķetēm un lāzeriem. Projekts bija viscaur utopisks, taču kādu skaudību tas radīja padomju puišeļos! Rezultātā PSRS nepavilka izdevumus no aizsardzības pret virtuālo SAI, zaudēja šo karu un sabruka.

Mīta nākotne. Orbitālā militārtehnika tiks izmantota Zemes karos, bet uz citplanētiešu agresiju lielas cerības likt nevar. Vismaz, mums ir uz ko balstīties - tikai Lielbritānijā vien apmēram 400 tūkstoši cilvēku 2001. gada tautas skaitīšanas laikā, ailē "Reliģija" ierakstīja "džedajs". Bet Krievijas Kosmiskajā karaspēkā aizmugures dienestu 2007. gadā sāka vadīt pulkvedis Joda.

08. Kosmoss kā miers.

Formulējums. Tautas mierīgi lido no zvaigznes uz zvaigzni, aizmirsuši par Zemes nesaskaņām.

Galvenie varoņi. Aleksejs Ļeonovs un Tomass Stafords.

Atspoguļojums kultūrā. No pagānisma laikiem kosmoss ir vieta, kur visērtāk izvietot sapņus par vispārējo laimi. XX gadsimts spēcīgi politizēja šo tēmu un no iedomātiem spriedumiem pārgāja pie konkrētas kosmopolitiskas plānošanas. Tautu draudzību pasludināja rakstnieks un zinātnieks Ivans Jefremovs, bet pēc viņa - visa padomju fantastika:

"Cilvēces veselība un nākotne vairākus gadus svārstījās uz liktens svaru kausiem, kamēr neuzvarēja jaunais un cilvēce bezšķiru sabiedrībā neapvienojās vienā ģimenē". Šajā bezšķiru ģimenē draudzīgi iekļaujas arī citi saprātīgie Visuma bērni, izveidojot to, ko Jefremovs nosauca par Lielo Loku - augsti attīstītu civilizāciju sadraudzību. Mehānisms, kā šķiru sabiedrība pāriet kosmiskajā, bezšķiru sabiedrībā, tiek rādīts Nosova "Nezinītī uz Mēness" - Marksa "Kapitāla" bērnu variantā. Karu šajā Visuma laimes pasaulē nevar būt.

Atspoguļojums realitātē. Pagaidām mēs izliekamies, ka esam gatavi atkārtot Nezinīša eksperimentu. Kosmiskās draudzības augstākais punkts starp vadošajām pasaules lielvalstīm bija padomju un amerikāņu kosmisko kuģu "Sojuz-9" un "Apollo" savienošanās, kas notika 1975. gadā. Šis ASV un PSRS projekts bija kā paildinājums Zemes draudzībai: praktiski tajā pašā laikā valstu līderi Niksons un Brežņevs parakstīja Helsinkos daudzus līgumus - parādījās frāze "starptautiskās spriedzes atslābums". Ap to laiku abas puses bija izgatavojušas tik daudzas kodolraķetes, ka pat paši zvērinātākie "kara vanagi" saprata: laiks apstāties. Tagad līdzīga projekta lomā ir Starptautiskā kosmiskā stacija. Pagaidām kosmosā nav ko dalīt.

Mīta nākotne. Lai pārbaudītu mītu, nebūtu slikti beidzot tomēr sastapt kādu supercivilizāciju un pārbaudīt Strugacku maksimu: "Supersaprāts - obligāti ir labs".

09. Kosmoss kā frontīrs.

Formulējums. Pēc piedzīvojumiem – Izplatījumā!

Galvenie varoņi. Jurijs Gagarins, Nils Ārmstrongs un praktiski jebkura fantasta tēli.

Atspoguļojums kultūrā. Frontīrs – tā ir robeža starp apgūto un neapgūto teritoriju, izmēģinājumu un neparastu iespēju vieta, kur katrs ir sev saimnieks un sava likteņa veidotājs. XIX gadsimtā civilizācijas priekšējā robeža bija Mežonīgie Rietumi, bet, kad tie pārstāja būt tādi, izrādījās, ka mums vitāli ir nepieciešamas jaunas robežteritorijas. Tieši tad romantiķu skatieni pievērsās debesīm. Kosmoss taču bija blakus, aiz mākoņiem, simts kilometru attālumā, daudziem taču pat vasarnīca atrodas lielākā attālumā.

Zvaigžņu sāgas un operas apdziedāja jaunu planētu iekarotājus un kosmiskos klaidoņus. Veselas paaudzes redzēja sevi kā drosmīgus kosmosa izlūkus un grasījās atstāt savas pēdas uz tālo planētu putekļainajām taciņām, atstājot apnikušo ikdienu gaismas gadu un parseku attālumā. Sapņos mēs iekarojām Herberta Kāpu un Harija Harisona “nesavaldāmo planētu”, kā arī nesām civilizāciju Strugacku Sarakšai.

Atspoguļojums realitātē. Gagarina lidojums kļuva par pagājušā gadsimta galveno notikumu, bet “Apollo-13” neizdevušās Mēness misijas avārija un brīnišķīgā atgriešanās – par pašu aizraujošāko piedzīvojumu. Kad 1969. gadā Nils Ārmstrongs tomēr izkāpa uz Mēness, visiem likās, ka tas patiešām ir gigantisks solis cilvēcei, pēc kura drīz sekos ātra kaimiņu planētu iekarošana.

Taču kosmisko Kolumbu lomai daudz labāk der roboti. Kosmosā ir pabijuši jau apmēram 500 cilvēku no 36 valstīm, taču tieši robotiem tiek pirmatklājēju loma. Divi “Pioneer” un divi “Voyager” jau ir pametuši Saules sistēmu un visdrīzāk, lidos uz nekurieni mūžību.

Mīta nākotne. Acīmredzot, mūs tomēr gaida Marss un gāzes gigantu pavadoņi ar zem ledus apslēptiem okeāniem, jo cilvēka aicinājums ir pārbaudīt sevi, iekarojot pasauli.

10. Kosmoss kā mājas.

Formulējums. Mēs dzīvosim kosmosā kā savā dzīvoklī.

Galvenais varonis. Cilvēks kosmiskais.

Atspoguļojums kultūrā. Pilnīgi inženierisks mīts, kā viss XIX gadsimts, kas to radīja: civilizācija kādreiz sasniegs tādu varenību, ka kosmoss kļūs tikai par materiālu jaunradei.

To izdomāja krievu filozofi-kosmīti, paši vēlāk kļūstot par mītiskām figūrām. Novirziena tēvs-dibinātājs, bibliotekārs Nikolajs Fjodorovs, piemēram, aizpagājušā gadsimta beigās runāja, ka “taviem centieniem ar tavas gribas palīdzību ir jākļūst par vispārēju dabas likumu”. Vēl viņš grasījās atdzīvināt mirušos, bija ļoti norūpējies, kur tos nometināt, un galu galā atrada vietu – kosmosu.

Viņa māceklim, inženierim Konstantīnam Ciolkovskim nācās šim nolūkam radīt transportu – raķetes, no šejienes arī ir cēlusies pasaules kosmonautika. Filozofiskajos darbos Ciolkovskis piegrieza Visumu pēc saprāta vēlmēm: “Kur uz planētām sastaps tuksnesi vai neizvedojušos, kroplīgu pasauli, tur bez sāpēm to likvidēs, nomainot ar savu pasauli. Kur varēs sagaidīt labus augļus, tur atstās to veidoties”.

Atspoguļojums realitātē. Pagaidām mēs nesniedzamies pat līdz pirmajai pārvēršanās pakāpei par supercivilizāciju: mēs nepatērējam enerģiju pat visas planētas līmenī (pēc KZA akadēmiķa Nikolaja Kardaševa klasifikācijas tas ir pirmais tips, otrais – civilizācija, kas patērē enerģiju Saules sistēmas līmenī, trešais – Galaktikas līmenī).

Mīta nākotne. Ideja cilvēces varenības un izplatības nepārtrauktam pieaugumam uz visām pusēm ir tik universāla, ka mīts eksistēs vēl ļoti ilgi. Tas nomirs tikai tad, kad mēs ārpuszemes saprāta meklējumos tomēr atklāsim dievus vai arī paši kļūsim kā dievi.