Tur, augšā dzīvoja dievi un viņiem aktīvi nepatika cilvēku mēģinājumi sasniegt debesis: viņiem cilvēks likās bīstams konkurents. Drosminiekiem bija grūti - dievi meta zibeņus, sarīkoja plūdus. Hēlioss sadedzināja Ikaru, Jehova sagrāva Bābeles torni, taču cilvēki turpināja tiekties debesīs.

Jaunajos laikos eiropieši izdomāja sev jaunu dievu - tas ļāva viņiem kļūt par meistariem, kas paši rada sevi, un atdeva pasauli viņu rīcībā, gluži kā darbnīcu. Darbi uzreiz sāka iet raitāk - un, lūk, jau mūsu kuģi vago kosmisko telpu! Taču mīti nekur nepazuda. Tie dzīvo mūsu dvēselēs, ne jau tāpēc, ka mēs maz zinām, bet tāpēc, ka dvēseles dzīve ir nesaraujami saistīta ar mītiem. Jo, kā ir teicis kāds no lielajiem, mīts nav stāsts par to, kas kādreiz it kā ir noticis. Tas ir stāsts par to, kas notiek vienmēr.

01. Kosmoss kā komunisms.

Formulējums. Tur visa kā būs daudz, viss būs kopējs un par brīvu.

Galvenie varoņi. Ņikita Hruščovs, Leonīds Gorbovskis.

Atspoguļojums kultūrā. Šis mīts visā pilnībā ir padumju, tā rašanās sakrita ar kosmisko lidojumu sākumu. Ne Kārlis Markss, ne Fridrihs Engelss neatspoguļoja kosmosu, kā vietu, kur tiks uzcelts komunisms, jo domāja, ka to radīs uz Zemes. Ļeņins nodarbojās ar revolūciju, un viņam par kosmosu nebija nekādas daļas. Staļins 1938. gadā sagrāva Reaktīvo zinātniski-pētniecisko institūtu, nošāvis tā vadītājus Ivanu Kļeimenovu un Georgiju Langemaku, “katjušas” radītājus, un iesēdināja cietumā nākošos galvenos konstruktorus Koroļovu un Gluško. Kosmoss nāca ar formulējumu “kaitniecība”.

Par īsto pamatu mītam var uzskatīt PSKP III programmu, ko publicēja avīze “Pravda” 1961. gada 30. jūlijā. Tur bija teikts, ka ap 1980. gadu PSRS tiks uzcelts komunisms ar visu tā materiālo bāzi, kopējo tautas īpašumu un cilvēka vajadzību apmierināšanu “pēc pieprasījuma”. Lieta izskatījās nepieredzēta (nav joka lieta - divdesmit gados no nabadzības līdz komunismam!), un Gagarins ar Titovu ļoti labi iekļāvās visā tajā, kļūstot par simboliem. Literatūrā parādījās brāļi Strugacki ar “Pusdienas pasaules” romāniem, kas nostiprināja mītu, ka attēlojot komunismu – labu, dāsnu, pa Galaktiku lidojošu. Svarīgi, ka tas arī bija tuvs pēc laika, praktiski sakrita ar programmas realizācijas termiņiem. (Vai varēja būt savādāk: komunistisko pasauļu sadraudzību Ivans Jefremovs bija ielicis XXIX gadsimtā – ar tādiem termiņiem tas jau nebija kolektīvs mīts, bet sapņi bez seguma.)

Piezemētāku tā paša mīta formulējumu – to, ka kosmosā viss taisnīgāk – formulēja amerikāņu prezidents Lindons Džonsons: “Ja mēs sūtam cilvēku uz Mēness, tas nozīmē, ka mēs varam palīdzēt vecai sieviņai ar medicīnas apdrošināšanu”.

Atspoguļojums realitātē. 1970. gados komunisma iestāšanās termiņi nedaudz pabīdījās nākotnē, mīts eksistēt nepārstāja, bet paradoksālā kārtā pārvērtās par realitāti. Īpaši, kas attiecas uz ārzemnieku sūtīšanu orbītā par brīvu, citās jomās komunismu nejuta. Toties nākotnei, piemēram, tika sastādīta “Vienošanās par starpvalstu rīcību uz Mēness un citiem debess ķermeņiem” (1979. gada 5. decembrī) ar tādiem vārdiem: “Mēness pētīšana un izmantošana ir visas cilvēces lieta un notiek visu valstu labā un to labklājībai, neatkarīgi no to ekonomiskās vai zinātnes attīstības pakāpes”.

Mīta nākotne. Ja atnācēji no Centaura Alfas mūs neiemācīs lidot cauri hipertelpai, mīts kļūs neaktuāls. Jo komunisms – tā ir komūna, bet pie mums kosmosā plaša sabiedrība nav gaidāma.

02.   Kosmoss kā kapitālisms.

Formulējums. Parasto Zemes tirgu nomainīs starpzvaigžņu tirgus.

Galvenais varonis. Avantūrists Pončiks no “Nezinīša uz Mēness”.

Atspoguļojums kultūrā. Atklāti sakot, mīta par kapitālistisko kosmosu nekad nav bijis. Tirgus attiecības ir konkrēta lieta un tāda veida sapņiem arī ir jābūt konkrētiem. Krievu dzimtcilvēks ticēs, ka viņu palaidīs brīvībā un vēl zemes gabalu iedos, bet Maskavas inteliģents - , ka kļūs par biznesmeni un atklās restorānu Indijas Goa. Taču kolektīvā apziņa pretojas stāstiem par sekmīgu tirgošanos ar Mēness tritiju.

Tā kā grāmatu un filmu sižeti par to, kā izveidota starpzvaigžņu tirdzniecība uz citām planētām - tas drīzāk nav mīts, bet veselīgs priekšstats par cilvēka dabu.

Atspoguļojums realitātē. Atšķirībā no kosmiskā komunisma utopijām, kosmiskais kapitālisms ir dzīvs un zeļ. Kosmisko pakalpojumu tirgus šodien (<st1:currency2 currency_id="45" currency_key="USD" currency_value="350-500" currency_text="$">$350-500</st1:currency2> miljardi) – tie ir sakari, navigācija, kartes, televīzija utt. Tepat arī ir kosmisko aparātu palaišanas tirgus, kurā mēs lepni varam sevi saukt par līderiem un tādi arī esam: 30-40% no visiem komerciālajiem startiem pēdējos gados veic Krievija. Taču tas ir tikai 1-2% no kopējā pakalpojumu daudzuma un kopā tikai apmēram <st1:currency2 currency_id="45" currency_key="USD" currency_value="500" currency_text="$">$500</st1:currency2> miljoni. Paradoksāli, bet Krievija, kas radīja komunistisko mītu par kosmosu, tagad nodarbojas tikai ar to, ka skaita ienākumus, un pēdējo vairāk nekā divdesmit gadu laikā nav palaidusi nevienu aparātu tālajā kosmosā. Bet ASV, kas pelna visvairāk par orbitālajiem pakalpojumiem, sūta desmitiem kuģu uz Saules sistēmas planētām un tērē miljardiem dolāru par zinātniskajiem projektiem, tādiem kā orbitālās observatorijas.

Mīta nākotne. Parādīsies sižeti par “tritija drudzi”, kaut kādiem asteroīda dimantiem un atvieglotiem nodokļiem, lai uzsāk biznesu uz Merkūra. “Dēliņ! Tikai šeit var nopelnīt īstu naudu,” - teiks veterāns iesācējam, kad cilvēki stingri būs apmetušies Saules sistēmā.

03.   Kosmoss  kā nāve.

Formulējums. No debesīm uz Zemi nāks kaut kas, kas iznīcinās visu un visus.

Galvenais varonis. Kāds veikls zellis, līdzīgs Brūsam Villisam.

Atspoguļojums kultūrā. Kosmoss ir rekordists pēc cilvēcei dāvināto Apokalipses scenāriju skaita: Zemi iznīcinās asteroīds vai iesūks gigantiskā piltuvē; nodzisīs Saule; Zemes cilvēkus iznīcinās citplanētieši; vai mūsu kosmiskie aparāti no kaut kādas planētas atvedīs kopā ar grunti kādu nāvējošu vīrusu, no kura mēs nespēsim izārstēties. Paldies tādām Holivudas filmām kā “Armagedons” vai “Piektais elements”!

Bailes kosmosa priekšā parādījās samērā nesen. Senie grieķi to pielūdza: Heraklīts to nosauca par “visbrīnišķīgāko harmoniju”, Platonam tā bija “pati ideālākā no radītām lietām”, “mūžīgo dievu veidojums”. Taču astronomijas attīstība palīdzēja saskatīt, ka dievu vietā tur lidinās akmeņi, lido nezināmi objekti un vispār Zeme salīdzinājumā ar pārējām planētām un ķermeņiem izskatās maza un neaizsargāta.

Atspoguļojums realitātē. Astronomiem ir vesels bizness – izsekot bīstamos asteroīdus un komētas, bet NASA regulāri publicē sīkus sarakstus, atkarībā no tā, ka reizi simts gados akmens <st1:metric2 metric_value="50-100" metric_text="metru">50-100 metru</st1:metric2> apmērā tomēr uz Zemi nokrīt.

Krievijā šīs lietas entuziasts ir zinātnieks Aleksandrs Zaicevs, kas organizējis Planetārās aizsardzības centru un izstrādājis sistēmu “Citadele-1”, kas notrieks asteroīdus ar kodolraķetēm. “Tagad nevienai valstij nav līdzekļu, lai aizsargātos no šīm šausmām,” - viņš saka. Pagaidām sistēmai nauda nav izdalīta.

Bet zinātnieki jau sen ir piekrituši strādāt ar citu planētu grunts paraugiem tā, it kā tie būtu inficēti ar nāvējošām baktērijām, tas ir, sagatavotās laboratorijās un pēc Kosmisko pētījumu komitejas () noteikumiem. Būtu tikai grunts.

Mīta nākotne. Ir tikai divi varianti: vai ietrieksies, vai arī neietrieksies; vai ienesīs infekciju, vai arī neienesīs. Un mīts – vai būs, vai nebūs kāds, kas to sacerēs.

Turpinājums sekos.