2. Klasiķim bija saviem laikiem patiešām enciklopēdiskas zināšanas: viņš lieliski pārzināja ne vien Anglijas vēsturi, bet arī svarīgākos procesus Eiropas valstīs, bija iepazinies ar antīko filozofiju, jurisprudenci, orientējās navigācijā, starptautiskās diplomātijas smalkumos, medicīnā, zināja vairākas svešvalodas, to starpā, latīņu, grieķu, franču, itāļu, spāņu. Dramaturgs labi orientējās politikā, mūzikā un botānikā (pētnieki viņa darbos ir saskaitījuši pieminētas 63 augu sugas), viņam bija sapratne jūras kara lietās, viņš zināja tā laika augstmaņu izklades veidus, piemēram, medības ar piekūniem un lāču medības ar dzinējiem. Iespējams, viņš daudz ceļoja, taču neviens avots neapstiprina to, ka stratfordietis Šakspers, kādreiz ir braucis tālāk par Londonu.
3. Vēsturnieki ir pārliecināti, ka Šekspīrs apprecēja Ennu Heteveju vēl pirms tam, kad viņa izredzētajai palika 18 gadi. Viņiem bija trīs kopējie bērni — divas meitas un dēls, kas nomira 11 gadu vecumā. Uz Ennas kapakmens ir iekalts, ka viņa nomira 67 gadu vecumā, 1623. gadā, tas ir, viņa bija vecāka par savu vīru par veseliem astoņiem gadiem. Ja pieņemam, ka ciparu 1 un 7 līdzības dēļ, Enna Heteveja ir mirusi 61 gadu vecumā, arī tad viņa ir par diviem gadiem vecāka par savu vīru. Par to, ka Šekspīram ir bijusi nosliece uz vecākām sievietēm, liecina arī daži Šekspīra soneti, kas veltīti precētām sievietēm. Šekspīra dzimta pārtrūks XVII gadsimtā. Viņa vienīgajai mazmeitai bērnu nebija.
4. Neskatoties uz Šekspīra laulību un bērniem, viņa daiļrades pētniekiem ir dažādas domas par viņa seksuālo orientāciju, tiek izteikti viedokļi, ka viņu ir saistījuši arī vīrieši, atsaucoties uz dažām viņa lugām, kā arī uz to faktu, ka Šekspīrs ilgu laiku dzīvoja Londonā, kamēr sieva ar bērniem tajā pašā laikā bija Stratfordā. Dramaturga labākais draugs galvaspilsētā bija Henrijs Rizlijs, Sauthemptonas trešais grāfs, kuram bija paradums valkāt sieviešu drānas un ikdienā lietot kosmētiku.
5. Noslēpums ir arī ticība, kādai Viljams pieslējās. Vieni pētnieki uzskata, ka viņš un visa viņa ģimene bija katoļi, taču Šekspīra laikos šī reliģija bija aizliegta.
6. Viljams Šekspīrs ir atstājis pēctečiem 38 lugas, 4 poēmas, 154 sonetus, 3 epitāfijas. Visi viņa darbi ir tulkoti daudzās valodās un atstāja būtisku ietekmi uz pasaules literatūru. To valoda veicināja modernās angļu valodas izveidošanos, bagātinot to ar krāšņiem frazeoloģismiem.
7. Teātra laukā Šekspīrs sākumā strādāja kā sargs, pēc tam bija aktieris, teātra producents, savā darbībā sapelnīja veselu īpašumu, vēlāk kļuva par naudas aizdevēju, aldari un namīpašnieku.
8. Zīmīgi, ka Šekspīra testamentā skurpulozi ir uzskaitīti visi sadzīves priekšmeti, pat karotes un dakšiņas, taču nav nekādu ziņu, kuram viņš atstāj savu literāro mantojumu. Ja neskaita šo dokumentu, tad nav saglabājies neviens rokraksts, kas piederējis autoram. Arī te oriģināls ir vienīgi Šekspīra paraksts. Mūsdienu grafologi, izpētot parakstu zem «pēdējās gribas», ir secinājuši, ka viņš nav radis turēt rokās spalvu. Citi pētnieki gan uzskata, ka drebošais rokraksts liecina par Šekspīra slimību.
9. Visi šie fakti ir radījuši vairākas hipotēzes, ka zem Šekspīra vārda ir slēpusies pavisas cita vēsturiska persona. Autoru vidū tiek saukts Oksfordas grāfs Eduards de Vērs, kas pārstāja publicēties 1593. gadā, tajā pašā laikā Šekspīrs par sevi lika runāt 1594. gadā. Pseidonīms «Šekspīrs» nebija izvēlēts velti. De Vēru ģimenes ģērbonī ir attēlots bruņinieks ar šķēpu rokā, burtiskā tulkojumā «Shake-speares» nozīmē - «kratīt šķēpu». Gandrīz visas Šekspīra lugas ir košas galma tikumu parodijas, tāpēc, noslēpies zem pseidonīma, grāfs varēja rakstīt tālāk. Bez tam, Eduards de Vērs atzīt sevi par dramaturgu publiski nevarēja: tajos laikos rakstīšana priekš tautas aristokrātiem skaitījās slikts tonis. Viņš mira 1604. gadā, viņa kaps nav zināms, pētnieki pārliecina, ka viņa darbus ģimene turpināja izdot ar pseidonīmu līdz pat 1616. gadam (tieši tajā gadā nomira Šekspīrs). 1975. gadā Britu enciklopēdija apstiprināja šo hipotēzi, paziņojot: «Eduards de Vērs ir pats ticamākais pretendents un Šekspīra lugu autorību».
Iespējamo autoru vidū tiek minēti arī filozofs Frēnsiss Bekons, dzejnieks Kristofers Marlo un pat pati karaliene Elizabete I.
10. Piemineklis, kas uzcelts Stradfordā, 1623. gadā satur uzrakstu latīņu valodā: «Spriedumos Pilosietis, ģenialitātē Sokrāts, mākslā Marons. Zeme viņu sedz, tauta raud par viņu, Olimpam viņš tagad īpašums».
No interneta resursiem.