Pret minoritātēm un ievainojamākiem mēs izturamies mazāk cilvēciski.
Tas sākas jau bērnībā: kādā eksperimentā piecu gadu veci puisēni un meitenītes pētīja cilvēkus no citām pilsētām un cita dzimuma, kopumā uzskatot viņus par mazāk cilvēciskiem, kā paši. Nelielas studentu grupas smadzeņu skanēšana fiksēja, ka viņiem bija mazāka nervu aktivitāte, redzot bezpajumtnieku un narkomānu fotogrāfijas, nekā redzot augsta statusa cilvēku foto. Pētījumi apstiprina, ka jauniem ir raksturīgi dehumanizēt vecākus cilvēkus, bet vīrieši un sievietes vienādā mērā dehumanizē piedzērušas meitenes.
Mēs mīlam skatīties citu ciešanas.
Saskaņā ar 2013. gada pētījumiem, bērni gūst apmierinājumu, novērojot ņirgāšanos pret citiem cilvēkiem jau četru gadu vecumā, īpaši, ja zina, ka cilvēks ir „pelnījis” tādu apiešanos. Pēc cita eksperimenta, sešu gadu vecumā, visdrīzāk viņi skatīsies, kā tiek sodīta lelle, kas ir slikti uzvedusies, nekā pirks uzlīmīti.
Mēs ticam, ka apspiestie ir pelnījuši tādu likteni.
Jau, 1966. gadā amerikāņu psihologi Melvins Lerners un Kerolina Simonsa noskaidroja, ka, regulāri sodot ar strāvu kādu no eksperimenta dalībniecēm, visi pārējie viņu sāka uzskatīt par mazāk pievilcīgu un nelabvēlīgu (īpaši, ja eksperimenta laikā sievietei nedrīkstēja palīdzēt). No tiem laikiem pētījumi regulāri pierāda mūsu gatavību izskaidrot nabagu, ar vēzi slimo un izvarošanas upuru stāvokli ar to, ka viņi paši pieļauj kļūdas, tā pierādot pasaules taisnīgu iekārtojumu. Līdzīgas konstrukcijas izskaidro, kāpēc mēs bieži skatāmies uz bagātu cilvēku sasniegumiem caur rozā brillēm.
Mums ir šauras pieres un mēs esam dogmatiski.
Ja visi cilvēki vienmēr izturētos racionāli, tad viņu būtu viegli pārliecināt ar neapgāžamu faktu palīdzību. Taču 1979. gada klasisks pētījums rāda, ka mēs nepavisam neesam tādi: pēc tam, nāves soda pretiniekiem un piekritējiem minēja būtiskus iemeslus, kas grāva viņu pozīcijas, abas nometnes vēl vairāk kļuva pārliecinātas par savu taisnību. Iespējams, ka mēs nepieņemam acīmredzamo, lai nezaudētu savu identitāti un pārākuma apziņu pār apkārtējiem.
Mēs drīzāk pieļausim, lai mūs ķer strāva, nekā paliksim vienatnē ar savām domām.
Tāds secinājums rodams no 2014. gada pretrunīgā pētījuma, kur 67% vīrieši un 25% sievietes izvēlējās elektrošoka triecienu tā vietā, lai 15 minūtes mierīgi padomātu.
Mēs esam godkārīgi un pašpārliecināti.
Cilvēki ne vien ar grūtībām atsakās no savas pārliecības, taču viņiem ir pārspīlēta pārliecība par savu autovadīšanas prasmi, intelektu un pievilcību – to sauc par Vobegona ezera efektu, tā atspulgā visi ir spēcīgi un skaisti. Pēc ironijas, tieši vismazāk kvalificētie vairāk ir tendēti uz savu spēju pārvērtēšanu – tas ir tā sauktais Danninga-Krīgera efekts. Taču visnereālākie priekšstati par sevi atrodas morāles sfērā. Pat ieslodzīti noziedznieki uzskata sevi par labākiem, uzticamākiem un taisnīgākiem, kā vidēji statistisks cilvēks.
Mēs esam liekuļi.
Cilvēki daudz vairāk nosoda citu egoistisku izturēšanos, kā paši savu, tāpat viņi vairāk izturas nekaunīgi pret svešiem cilvēkiem, nekā pret draugiem vai pašiem. Mēs arī esam tendēti pierakstīt atsevišķu, sliktu, citu cilvēku izturēšanos viņu raksturam (piemēram, nodevības gadījumā), bet, runājot par sevi, visdrīzāk to izskaidrosim kā nejaušu kļūdu.
Katrs no mums var kļūt par trolli.
Kaut arī pētījumi rāda, ka onlaina troļļi visbiežāk ir tendēti kā sadzīves sadisma mīļotāji, pagājušā gada eksperiments pierāda, ka trollinga upuri sliktā garastāvoklī divas reizes biežāk iniciē ņirgāšanos, kā parasti cilvēki.
Mēs izvēlamies neefektīgus līderus ar tieksmi uz psihopātiju.
Līderu vidū psihopātiska rakstura iezīmes ir izplatītas vairāk, kā parastiem cilvēkiem. Piemēram, vienā pētījumā, ko veica starp Ņujorkas finanšu vadītājiem tikai konstatēti augsti psihopātiski rādītāji, toties vājš emocionāls intelekts. Cita analīze, kas tika publicēta 2018. gada vasarā, arī pierāda nelielu, taču būtisku saiti starp psihopātiju un vadoša amata iegūšanu (turklāt tādas rakstura iezīmes piemīt neefektīgiem līderiem).
Mēs uzskatām sliktus cilvēkus par seksuālākiem.
Mēs ne tikai izvēlāmies cilvēkus ar psihopātu iezīmēm par saviem prezidentiem, taču uzskatām cilvēkus, ja viņiem ir nosliece uz „tumšo triādi” – makiavelismu, narcisismu un psihopātiju – par seksuāliem cilvēkiem. Viens no eksperimentiem rāda, ka vīrietis sievietēm liekas pievilcīgāks, ja viņu apraksta kā egoistisku, manipulējošu un vienaldzīgu. Cits 2016. gada pētījums noskaidroja, ka sievietēm, kuras piesaista narcisi, kā likums, ir vairāk bērnu.
Oriģināls: cameralabs.org