Saimaks 1931. gadā žurnāliem nosūta savu stāstu „Ganimeda kubi”. To pieņēma publicēšanai žurnālā «Amazing Stories», taču stāsts netika publicēts; pēc autora prasībām 1935. gadā viņam atdeva nodriskāto manuskriptu ar formulējumu „novecojis”. Saimaks uzskatīja, ka tas ir absurds, taču atzīmēja saviem agrīnajiem darbiem piemītošo vājumu. „Ganimeda kubi” tā arī nekad netika publicēti.
Rakstnieka debija notika tajā pašā 1931. gadā, žurnāla «Wonder Stories» decembra numurā ar stāstu «Sarkanās saules pasaule». 
Rakstniecību viņš pārtrauca 1933. gadā. Vienīgā zinātniski-fantastiska darba publikācija četros gados pēc debijas kļuva stāsts «Radītājs» (1935), tas bija stāsts ar reliģisku zemtekstu, kas tā laika zinātniskās fantastikas žanrā bija retums. Tas bija viens no pirmajiem mēģinājumiem ZF vēsturē racionāli izskaidrot faktu, ka Visumu radījis demiurgs.
Daiļrades agrīnajā periodā Saimaks rakstīja arī stāstus par karu un vesternus. 
1930. gadu beigās viņš atjauno sadarbību ar Džonu Kempbelu, žurnāla «Astounding Science Fiction» redaktoru. Drīz Saimaks kļūst par vienu no vadošajiem «Zinātniskās fantastikas zelta laikmeta» (1938—1950) rakstniekiem. Viņa tā laika pirmie darbi – tādi kā «Kosmiskie inženieri» (1939) – tika sarakstīti „stingrās” zinātniskās fantastikas tradīcijās, taču pēc tam Saimaks radīja pats savu stilu, ko bieži sauca par „maigo” un „pastorālo”.
Viņš apdziedāja mierīga kontakta tēmu ar „saprāta brāļiem” un dažādu civilizāciju garīgu kopību Visumā. Tipiskus Saimaka atnācējus visdrīzāk varēja iedomāties sēžam ar alu kaut kur Viskonsīnas laukos, nevis kā Zemes iekarotājus. Viņa daiļradi caurvij „Galaktikas skolas” ideja, kur cilvēce iestājas kā „pirmklasnieks”; uz tālāko civilizācijas attīstību autors pārsvarā skatījās optimistiski. 
Daudzos darbos autors pievēršas paralēlās pasaules tēmām (piemēram, romānos „Pilsēta” 
, „Gredzens apkārt Saulei” 
, „Saprāta izdzimteņi”), ceļojumiem laikā (romānos „Kas var būt vienkāršāks par laiku” 
, „Mastodonija” 
, „Mūžības maģistrāle” 
), cilvēka dzīves pagarināšanai un nemirstībai (romāns „Kāpēc viņus saukt atpakaļ no debesīm?” 
, stāsti „Zaudētā mūžība”, „Otrā bērnība”), saprātīgiem augiem (romāns „Visa dzīvība – zaļo” 
, stāsti „Biedēkļi”, „Zaļais Īkstītis”, „Kad mājā ir vientuļi”).
1952. gadā iznāca slavenais romāns „Pilsēta”, kas pēc būtības bija savā starpā saistītu stāstu – „teiksmu” – krājums, kurā autors uz laiku atkāpās no sava, jau ierastā stila. Ar „Pilsētu”, kas ieguva Starptautisko prēmiju „fantasy” žanrā, faktiski arī sākās Saimaka pasaules slava. 
1960. gados Saimaks pārsvarā raksta tikai romānus, taču 1970. gados viņa veselības stāvoklis pasliktinās un viņš atkal atgriežas pie stāstiem un īsiem garstāstiem. Ar draudzīgu palīdzību viņš turpina rakstīt un izdot zinātniski-fantastiskus darbus, vēlāk – fantāziju, arī 1980. gados. 
Klifords Saimaks ar rakstniecību nodarbojās piecdesmit piecus gadus. Šajā laikā viņš sarakstīja 28 romānus un 127 garstāstus un stāstus. 
Amerikāņu rakstnieku-fantastu asociācija 1976. gadā piešķīra viņam titulu «The Grand Masters of awards Nebula».
Klifords Donalds Saimaks mira 1988. gada 25. aprīlī, 84. dzīves gadā, Mineapolē (Minesotas štatā).
Vēl par Saimaku var lasīt šajās recenzijās:
http://asmodeus.lv/tag/klifords-saimaks/ 
https://vkasims.wordpress.com/2015/06/01/klifords-saimaks-city/
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-naudas-koks/ 
Kliforda Saimaka izteicieni.
http://www.azquotes.com/author/13591-Clifford_D_Simak
Daži autora teicieni latviskā tulkojumā.
Pirms cilvēki dosies uz zvaigznēm, viņiem vajadzētu iemācīties dzīvot uz Zemes.
Ja Visumā nepastāvētu saprāts un apziņa, tad tam nebūtu jēga.
Ja cilvēce turpinās progresēt pašreizējā barbarismā, tad ir jāatrod cits ceļš, jauna civilizācija, kas balstītos uz kādu citu metodi, nevis tehnoloģiju.
Iepriekšējais, plašākais raksts par autoru.
http://www.lffb.lv/tulkojumi/ironiskais-saprata-glabatajs.-klifords-saimaks.html
Kliforda Saimaka darbi ir izdoti arī latviešu valodā, padomju laikā, pateicoties viņa lielajai popularitātei PSRS. 
Krievijā tā turpinājās un grūti pat saskaitīt cik Saimaka grāmatu ir izdots pēcpadomju laikā, krievu valodā. 
Diemžēl izskatās, ka lielāko fantastikas dižgaru grāmatas latviešu valodā vairs netiks izdotas nekad. Tas, kas trūkst latviešu lasītājam – fantastikas mīļotājam, ir pasaules labāko fantastu darbu izlase, antoloģija. Vismaz man tā gribētos domāt, jo īstas grāmatas nenoveco nekad. Kāpēc gan lasītājiem būtu jāiztiek tikai ar svešvalodām?