Savu literāro darbību Goci iesāka ar poēmu rakstīšanu itāļu Viduslaiku dzejnieka Luidži Pulči (1432–1484) garā („Kaprīzā Marfiza” un citas). Viņš rakstīja arī esejas, kurās polemizēja ar Goldoni, kurš tolaik bija sācis savu slaveno teātra reformu. Goci bija del-arte komēdiju lielisks zinātājs un kaismīgs pielūdzējs, uzskatot, ka plebeju gaumei klanās tieši paša Goldoni komēdijas, nevis del-arte komēdijas, kā viņš sludināja. Goci uzskatīja, ka masku komēdijas ir labākais, ko Venēcija ir devusi teātra mākslai. Del-Arte komēdijā katrs varonis bija stingri noteikts tēls, konkrētā maskā un tērpā. Tā teikt – noteiktos rāmjos, kas arī radīja komisko efektu. Lai to labāk saprastu, pietiek nosaukt raksturīgākos šādu komēdiju tipāžus: Pantalone – skops venēciešu tirgonis, Doktors Balandzone – vecs viltus ārsts; Brigella – gudrais kalps, Arlekins (vai Trufaldino, visiem vārdi varēja būt dažādi, dažādās lugās, taču tipāžs – viens) – muļķa kalps (Itālijas dienvidos – Pulčinella), bet viltīgs, Izabella (vai cits sieviešu vārds) – iemīlējusies jaunava, Kolombīne utt. – kalpone, Kapteinis – lielībnieks un gļēvulis, Pjero – bēdīgais klauns, Lelio – iemīlējies jauneklis. Savukārt Karlo Goldoni slavenākā luga ir „Divu kungu kalps”, arī tieši izmantojot del-arte stilu, taču viņš stingru masku vietā centās savus tēlus padarīt dzīvākus, neaprobežojoties tikai ar četriem masku pamattipiem. Tieši to viņam pārmet Goci.      

Leģenda stāsta, ka savu pirmo lugu Goci saraksta, saderot ar Goldoni (1707-1793), kurš tad jau bija slavas zenītā, ka uzrakstīs lugu ar visvienkāršāko sižetu un gūs kolosālus panākumus. Drīz vien parādās viņa luga „Mīla uz trim apelsīniem”. Izrādās, ka ar šo lugu Goci ir radījis jaunu žanru – fjābu jeb traģikomisku pasaku teātrim. Fjābas pamatā ir pasaku materiāls, tur dīvaini sajaukušies komisms un traģisms, turklāt komisma avots, kā likums ir kolīzijas ar masku piedalīšanos (Pantalone, Trufaldino, Tartaļja, Brigella un Smeraldīne), bet traģiku veido galvenie varoņi. Šo pasaku izmanto S. S. Prokofjevs, 1919. gadā radot operu „Mīla uz trim apelsīniem”.

„Mīla uz trim apelsīniem” bija rakstīta tieši lielā aktiera-improvizatora Antonio Saki trupai. Saki ar trupu lieliski spēja realizēt Goci ieceri un – „Mīlas uz trim apelsīniem” panākumi bija satriecoši. Tieši tāpat kā pārējām 9 fjābām, ko saraksta Goci.

„Mīla uz trim apelsīniem” gandrīz pilnībā balstījās uz improvizāciju. Pārējās fjābās improvizācija parādās tikai tur, kur tas saistās ar del-arte komēdijas maskām, galveno varoņu lomas ir sarakstītas cēlos un izteiksmīgos baltos pantos.

Goci fjābas iegūst plašu auditoriju. Tās augstu vērtē Gēte, brāļi Augusts un Fridrihs Šlēgeļi, E. T. A. Hofmanis, madama de Stala, A. N. Ostrovskis un daudzi citi. Goci talanta apburts, Šillers pārstrādā Veimāras teātrim „Turandotas” ainas. Tā ir viena no labākajā Goci lugām, vēlāk tās sižetam mūziku saraksta Karls Maria fon Vēbers, bet Pučini saraksta operu.

Ap 1765. gadu Goci pamet fjābu rakstīšanu, lai rakstītu cita stila lugas. Taču 23 lugas apmetņa un špagas komēdiju stilā atnes viņam daudz mazākus panākumus, nekā fjābas un mūža nogalē sarakstītie, slavenie „Nederīgie memuāri”. Goci ir apglabāts Sankasiano baznīcā, Venēcijā.

Taču viņa fjābas tiek iestudētas vēl šobaltdien, izsaucot skatītāju sajūsmu.

Uzskatām tās:

Mīla uz trim apelsīniem (L’amore delle tre melarance, 1761);

Krauklis (Il Corvo, 1761);

Karalis-Briedis (Il Re cervo, 1762);

Turandota (Turandot, 1762);

Sieviete-čūska (La donna serpente, 1762);

Zobeida (La Zobeide, 1763);

Laimīgie nabagie (I Pitocchi fortunati ,1764);

Zilais briesmonis (Il mostro turchino, 1764);

Zaļais putniņš (L’Augellino belverde, 1765);

Džinu valdnieks Dzeims (Zeim, re de' geni, 1765).

Protams, „Nederīgās atmiņas par Karlo Goci dzīvi, ko viņš pats ir sarakstījis un pats arī ar pazemību publicējis” (Memorie inutili della vita die Carlo Gozzi, scritte da lui medesimo, e da lui publicate per umilita, 1797).

Karlo Goci bija visai populārs padomju laikos, nerunājot par teātri, tajos laikos pēc viņa lugām tika uzņemtas pat četras filmas: “Karalis-Briedis” (rež. Pāvels Arsenovs, 1969.); “Mīla uz trim apelsīniem” (kopā ar Bulgāriju, rež. Viktors Titovs un Jurijs Bogatirenko, 1970.), “Krauklis” (rež. Valentīns Plučeks, 1986.), “Turandota” (rež. Otars Šamatava, 1990.).

[No krievu Vikipēdijas.]

Pilna filmogrāfija ir redzama šeit: http://www.imdb.com/name/nm0333138/

Mājas lapa itāļu valodā: http://www.carlogozzi.com/