Es planēju virs Metropoles kopā ar Supermenu, palīdzēju Betmenam cīnīties ar sliktajiem puišiem Gotemsitijā, šūpojos starp ūdenstorņiem Manhetenā kopā ar Zirnekļcilvēku. Es kuģoju pa dienvidjūrām ar Džonu Silveru un rakstnieku Stīvensonu, un niru dzelmē ar Akvamenu un Zemūdens Nemoru. Pasakainais Skrūdžs Makdaks iepazīstināja mani ar Centrālāfriku valdnieka Zālamana raktuvju meklējumos, bet prozaiķis Henrijs Raiders Hagards aizveda mani uz turieni vēlreiz. Es krustoju zobenus ar kardināla gvardiem trīs musketieru un Dimā-tēva kompānijā, dziedāju unisonā ar aklo Raislingu balādi "Par Zemes zaļajiem pakalniem" kopā ar Robertu Hainlainu, šķērsoju Džeka Vensa "Lielo planētu", lidoju cauri Aizeka Azimova "Tērauda alām" un metu izaicinājumu Morijas raktuvēm, ko bija radījis Dž. R. R. Tolkins. Grāmatas kļuva par manu ceļazīmi uz Arakisu un Trentoru, Minastiritu un Gormengastu, Ozu un Šangrilā, uz visām leģendārajām un pasakainajām zemēm, kā arī uz Saules sistēmas planētām, pavadoņiem un asteroīdiem.
Uz auksto Plutonu, ko tad vēl uzskatīja par planētu, un, no kuras Saule izskatījās tikai kā koša zvaigznīte debesīs. Uz Saturna pavadoņa Titāna ar virs galvas pakārtiem gredzeniem. Merkūrs, kas pret Sauli vērsts tikai ar vienu pusi, tāpēc dzīvība uz tā ir iespējama tikai „krēslas zonā” starp dienu un nakti. Varenais Jupiters, kura briesmīgā gravitācija ir padarījusi katru tā iemītnieku spēcīgāku par simts cilvēkiem kopā ņemot. Uz Venēru, kuras virsmu sedz bieza mākoņu sega, un, kuras iedzimtie ar pleznām kājās (venērieši vai venēri, kas kuram patīk) medīja dinozaurus smirdošos, burbuļojošos purvos.
Un, protams, Marss!
Kļūstot vecākam, sāka likties, ka uz Marsu es devos biežāk, nekā braucu uz Ņujorku, kaut arī līdz Manhetenai ar autobusu bija viens stiepiens – 45 minūtes un tikai kādi piecpadsmit centi.
Ziemassvētkos mēs braucām uz Ņujorku skatīties svētku šovu „Radio-City” un pusdienot automātiskajā restorānā „Horn and Hardart” Taimskvērā. Tas arī viss, ko es zināju par Ņujorku. Protams, es biju dzirdējis par Empire State Building un Brīvības statuju, taču paša acīm tos ieraudzīju ne agrāk kā septiņdesmitajos gados, kad aizbraucu prom no Ņudžersijas.
Bet Marss? Marsu es pazinu krustām šķērsām. Tuksnešaina planēta, sausa un auksta. Un, protams, sarkana. Tā bija redzējusi civilizāciju tūkstošu rašanos un krišanu. Palikušie marsieši bija kļuvuši par izmirstošu rasi. Veci, gudri, noslēpumaini, dažreiz ļauni, dažreiz labvēlīgi, taču vienmēr neatminami. Marsu apdzīvoja dīvainas, savvaļas radības (toati, tarki, smilšu peles) un tur pūta skaļi vēji. Kalni slējās virs plašām sarkanu smilšu jūrām, kas tecēja pa izžuvušiem kanāliem. Pa pusei sagrautās, no kaolīna māliem celtās pilsētās katru gaidīja noslēpumi un piedzīvojumi.
Marss vienmēr piesaistīja Zemes cilvēku uzmanību. Tā bija viena no „planētām-klejotājām”, kopā ar Merkūru, Venēru, Jupiteru un Saturnu, kas attiecās kustēties vienā ierindā ar zvaigznēm un veidoja savus ceļus pāri debesīm. Tās sarkanā, asiņaini-ugunīgā krāsa bija redzama ar neapbruņotu aci jau no seniem laikiem. Nav brīnums, ka romieši nosauca planētu par godu kara dievam Marsam. Galileja pētījumi ar teleskopu, Kasīni atklātās Marsa polu ledus cepures 1666. gadā, Asafa Holla 1877. gadā atklātie pavadoņi Foboss un Deimoss padarīja sarkano planētu vēl pievilcīgāku. Itāļu astronoms Džovanni Skiaparelli, kurš paziņoja, ka viņš uz Marsa ir atklājis - „mākslīgas izcelsmes kanālus”, vēl vairāk ielēja eļļu ugunī.
Īstenībā zinātnieks tumšās līnijas uz Marsa virsmas bija nosaucis universālā itāļu vārdā „canali”, taču tulkojumā angļu valodā viņa darbos ieviesās šaurāks termins „canals” ar akcentu uz mākslīgu izcelsmi. Vienkārši, 1877. gads bija tā laikmeta daļa, kad cilvēku rokām radīti kanāli aizņēma publikas prātus daudz vairāk. Eri kanāls, ko pabeidza 1825. gadā, spēlēja galveno lomu, lai Amerika izplestos uz rietumiem. Suecas kanāls, ko atklāja 1869. gadā, savienoja Vidusjūru ar Indijas okeānu. Pēc dažiem gadiem, 1881. gadā, francūži sāk būvēt Panamas kanālu, ko amerikāņi pabeidz 1914. gadā.
Katrs Zemes kanāls bija liela mēroga projekts, tā laika inženierijas brīnums, un, ja Marss nav izņēmums, nav izslēgts, ka noteikti eksistē arī šo kanālu racēji. Kā tad nu bez marsiešiem!
Nav brīnums, ka pēc dažiem gadiem, kad Herberts Džordžs Velss sēdās rakstīt „Pasauļu karu”, „zinātnisku romānu” par citplanētiešu iebrukumu, viņa iekarotāji ieradās tieši no sarkanās planētas. „Caur izplatījuma bezdibeni uz Zemi, - Velss rakstīja, - skatījās acīm, pilnām greizsirdības, būtnes ar augsti attīstītu, aukstu, bezjūtīgu intelektu, kas pārspēja mūsējo tikpat lielā mērā, kā mēs pārspējam izmirušos dzīvniekus un lēni, taču cītīgi izstrādāja savus, mums naidīgos plānus”.
Skiaparelli pētījumi iedvesmoja zinātniekus un rakstniekus. Amerikāņu astronoms Persivals Louvels bija starp tiem, kas nespēja palikt malā. Viņa jaunā Arizonas observatorija Flagstafā pārspļāva Skiaparelli Milānas observatoriju gan pēc teleskopa lieluma, gan pēc mazāka gaismas piesārņojuma līmeņa. Pavērsis teleskopus uz Marsu, Louvels noticēja kanālu mākslīgai dabai.
Marss kļuva par viņa kaisli. Dzīves pārējo daļu viņš veltīja, lai virspusējiizpētītu sarkano planētu, nemitīgi atklājot sev kaut ko jaunu. Viņš sastādīja plašas un rūpīgas Marsa virsmas kartes ar sarežģītu kanālu un oāžu sistēmu. Publicētās teorijas un atklājumi padarīja Louvela grāmatas: „Marss” (1896), „Marss un tā kanāli”(1906) un „Marss kā dzīvības mītne”(1908). Tajās viņš propagandēja teoriju par to, ka garie, taisnie un noteikti mākslīgie kanāli bija marsiešu rases radīti, lai pārvietotu ūdeni no polārajām, ledus cepurēm un plašajiem šīs izslāpušās planētas tuksnešiem.
Arī citi astronomi vērsa savus teleskopus uz Marsu. Daži no viņiem atrada Louvela kanālus, kaut daļēji apstiprinot viņa teoriju. Citi redzēja tikai Skiaparelli „canali”, ticot, ka tiem ir dabiska izcelsme. Kāds vispār neko neredzēja un liecināja, ka visi šie kanāli ir tikai optisks māns un nekas vairāk. Kopumā astronomijas sabiedrība pret Louvelu un viņa novērojumiem bija noskaņota skeptiski, taču Marsa kanālu un Marsa civilizācijas ideja, ko izvirzīja Louvels, dziļi iesakņojās sabiedrības apziņā.
Īpaši literātu prātos.