Sakropļota Piedņestra, iznīcināta mana mīļā Dzimtene – Abhāzija, viena no labākajām un bagātākajām vietām uz planētas, nogalināta Maskava, sagrauta Dienvidosetija, izkropļoti Ukrainas austrumi, cilvēkus ir saindējusi Krima un bezspēcīgās dusmās un pilnīgā frustrācijā tās agonizē.
Inteliģence ir sākusi runāt par mīlestību ar lamu vārdiem. Sievietes ir izveidojušās par galīgiem vīrietīšiem – gan pēc formas, gan pēc satura. Žurnālisti lamu vārdiem raksta populārus rakstus un esejas. Ar lamām apspriež politiskus un kultūras jaunumus. Ar lamu vārdiem sarunājas aktieri un muzikanti. Rakstnieki un dzejnieki klausās sliktu, primitīvu mūziku un izskatās kā zirgu puiši. Vadošie muzikanti tagad ir ieguvuši psihiatrisko klīniku pa pusei jukušu personāžu izskatu un, tos uztur kriminālo autoritāšu midzeņi.
Ar nederīgu „cilvēcisku materiālu” piemēslota ir visa pasaule – no Eiropas līdz Amerikai. Pasaules nopietnā mūzika ir sagrauta – arī tā tagad ir „mužiku” līmenī – gan Eiropā, gan Amerikā.
Jūs te vēl runājiet „vēsture”... saknes meklējiet, ordu atceraties... Ne vēsture, ne orda, bet zemiskums, talanta trūkums, mežonīga, cietsirdīga alkatība, slinkums, garlaicība un dēmoniski agresīva muļķība... Un nav svarīgi kas – orda, ne orda, vai vēl kaut kāds Atilla vai cars Gorohs. Atbaidošu mežoņu nekad nav trūcis.
Bēda ir sātaniskā viltībā, maskās, ko uzlikuši sev necilvēki, hibrīdkultūra, ar kuras palīdzību ir sagrauta pasaules, Eiropas kultūra un dzīve. Tā arī tā vēsture. Un manu sešdesmit gadu pilnībā pietiek, lai to visu skaidri redzētu, nelienot iekšā hibrīdvēsturnieku vēsturiskajos darbos, no tā sauktās „Rossijas”...”
Ja kāds tomēr vēlas uzzināt, kas tas tāds Andrejs Gavrilovs (savā grāmatā viņš atceras, ka kādreiz 80. gados restorānā Gagru muzikanti minējuši viņa uzvārdu: izdzirdējusi to, krievu tūriste pajautājusi savam pavadonim: „Kas tas tāds – Gavrilovs?” Uz to pavadonis atbildējis: „Nezinu, laikam kāds vietējais bandīts”), aicinu apmeklēt viņa mājaslapu.