Pasaulē senāko zināmo bibliotēku VII gs. p.m.ē. Nīnivē, Asīrijas impērijas galvaspilsētā (mūsdienu Irākā( izveidoja asīriešu valdnieks Ašurbanipals. Saskaņā ar Britu muzeja informāciju (XIX gs. vidū lielākā daļa Nīnives bibliotēkas satura nonāca Britu muzejā Londonā), arheologi te atklāja ap 30 000 ķīļraksta plāksnīšu, kurās iemūžināti reliģiski un zinātniski teksti no Babilonijas un citām teritorijām, ko iekaroja Ašurbanipals.
Vissvarīgākais teksts, kas glabājās senajā bibliotēkā, bija 4000 gadu vecais Eposs par Gilgamešu. Tas sarakstīts ap 2150. – 1400.gadu p.m.ē. un tiek uzskatīts par vecāko eposu pasaules literatūras vēsturē. Šis šumeru poētiskais darbs stāsta par Gilgamešu, daļēji mītisku Urūkas ķēniņu senajā Mezopotāmijā. Darba pamatmotīvs ir dzīves jēgas meklējumi. Pēc labākā drauga Enkidu nāves galvenais varonis pamet savu karaļvalsti, lai atrastu mistisko tēlu Utnapištimu un nodrošinātu sev mūžīgo dzīvi. Gilgameša bailes no nāves patiesībā ir bailes no bezjēdzības, un, lai gan varonim neizdodas iegūt nemirstību, meklējumi paši par sevi piešķir jēgu viņa dzīvei. Šo tēmu jeb mitoloģijas arhetipu ir pētījuši rakstnieki un filozofi no antīkajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Gilgameša cīņa pret bezjēdzību ir kopīga visiem, kas reiz dzīvojuši.
Konkurente Aleksandrijai
Pergamas bibliotēku kalna virsotnē netālu no grieķu gudrības dievietes Atēnas svētnīcas Pergamas akropolē, tagadējā Turcijā, III gs.p.m.ē. uzcēla Atalīdu dinastijas pārstāvji. Sengrieķu vēsturnieks Plūtarhs vēstīja, ka šajā bibliotēkā atradās ap 200 000 tīstokļu, bet romiešu enciklopēdists un karavadonis Plīnijs Vecākais rakstīja, ka bibliotēkā bija četras telpas, no kurām lielākā bija galvenā lasītava ar plauktiem, divās blakustelpās atradās bibliotēkas saturs, bet ceturtā bija sanāksmju zāle disputiem un svētkiem.
Plīnijs arī piebilda, ka šā mācību nama tīstokļu krājums un intelektuālais potenciāls ar laiku kļuva par “dedzīgu konkurentu” gadsimtu agrāk uzceltajai Aleksandrijas bibliotēkai. Visticamāk, Pergamas bibliotēkā atrodamie manuskripti bija rakstīti uz pergamenta, tad sarullēti un ievietoti plauktos. Vārds “pergaments” ir atvasināts no Pergamas, kas bija plaukstošs pergamenta ražošanas centrs hellēnisma laikā. Pergama kontrolēja pergamenta tirdzniecību plašā apvidū, tāpēc vēlāk radās leģenda, ka šis materiāls tur arī izgudrots, lai aizstātu papirusu, kura apriti bija monopolizējusi konkurējošā Aleksandrijas pilsēta.
Pergamas karaliste 133.gadā p.m.ē. nonāca romiešu rokās, un bibliotēka pamazām iznīka. Angļu vēsturnieks Pīters Grīns atstāsta Plūtarha teikto par Pergamas bibliotēkas likteni: “Marks Antonijs sagrāba 200 000 ruļļu kolekciju un 43.gadā p.m.ē. uzdāvināja to savai jaunajai sievai Kleopatrai.” Par to, vai tā patiešām notika, tiek diskutēts, bet vēsturnieki spriež, ka šādi varēja tikt papildināti Aleksandrijas bibliotēkas krājumi. Amerikāņu literatūrzinātnieks Maikls Hariss raksta, ka imperators Augusts pēc Antonija nāves daļu no ruļļiem atdeva atpakaļ Pergamai un bibliotēka saglabājās arī kristietības laikmetā, lai gan tās kolekcija vairs nebija nozīmīga.
Arī kā mauzolejs
Senajā Romā imperatoru laikmetā bija vairāk nekā 20 lielu bibliotēku. Ap 120.gadu romiešu konsula Tibērija Jūlija Celsija Ptolemana dēls Akvila nolēma tēva piemiņai uzcelt bibliotēku arī Efesā, tagadējā Turcijā.
Tā bija uzbūvēta uz platformas ar deviņiem marmora pakāpieniem visas ēkas platumā, kas veda pie trim ieejām. Plašajā taisnstūrveida zālē reiz bija virkne nelielu nišu ar grāmatplauktiem. Angļu vēstures entuziasts Maikls Grants rakstīja, ka ēkā atradās “12 000 pergamenta ruļļu, bet tās spilgtākā iezīme neapšaubāmi bija pats Celsijs, kurš bija apglabāts bibliotēkā greznā sarkofāgā”. Tātad šī monumentālā ēka kalpoja arī kā mauzolejs.
Mūsdienās Celsija skulptūra apskatāma Stambulas Arheoloģijas muzejā. Viņam bija veiksmīga militārā un politiskā karjera – vispirms viņš bija romiešu armijas komandieris, bet 92.gadā kļuva par Romas konsulu. Domājams, bibliotēka bija paša Celsija ideja, jo zināms, ka viņš mantojumā bija novēlējis ievērojamu naudas summu lasāmvielas iegādei.
Diemžēl Celsija bibliotēkas iekšpuse un saturs tika iznīcināti ugunsgrēkā 262.gadā – vai nu zemestrīces, vai gotu iebrukuma dēļ. Ēkas fasāde cieta zemestrīcē X vai XI gs. un gulēja drupās līdz XX gs. 70.gadiem, kad arheologi to atklāja un restaurēja.
Algebras tēva rezidence
Bagdāde (mūsdienu Irākā) apmēram pirms 1200 gadiem piedzīvoja intelektuālu uzplaukumu. Mūsu ēras IX gs. sākumā Abāsīdu dinastijas kalifs Hārūns al Rašids uzcēla krāšņu bibliotēku, ko nosauca par Kzianat al-Hikma – Gudrības namu, tā kolekcijai atvēlot tēva un vectēva savāktos manuskriptus un grāmatas. Te atradās persiešu, indiešu un grieķu manuskripti par matemātiku, astronomiju, zinātni, medicīnu, filozofiju, akadēmija bija nozīmīgs musulmaņu kultūras, filozofijas un diskusiju centrs.
Plašā bibliotēka vilināja Tuvo Austrumu izcilākos zinātniekus, kuri pulcējās, lai studētu dažādus tekstus un tulkotu tos arābu valodā. Viņu vidū bija viens no pirmajiem Gudrības nama direktoriem, matemātiķis Muhameds ibn Mūsā al-Horezmī, kuru uzskata par algebras tēvu. Al-Horezmī pārraudzīja nozīmīgāko grieķu un indiešu matemātikas un astronomijas darbu tulkošanu arābu valodā, kā arī radīja oriģinālus manuskriptus, kas XII gs. būtiski ietekmēja musulmaņu un vēlāk arī Eiropas matemātiķu darbu. Vārds “algoritms” ir atvasināts no “al-Horezmī” latinizētās formas, bet “algebra” – no “al-jabar” latīņu formas. Al-jabar bija daļa no al-Horezmī slavenākās grāmatas nosaukuma, kurā viņš iepazīstināja ar algebras pamatmetodēm. Arābu zinātnieka svarīgākais ieguldījums matemātikā bija viņa stingrais atbalsts hunduistu skaitļu sistēmai – al-Horezmī uzskatīja, ka tai piemīt vajadzīgais spēks un efektivitāte, lai revolucionāri mainītu islāma un Rietumu matemātiku. Hindu cipari 0 un 1 līdz 9 kopš tā laika ir pazīstamu teju visā pasaulē.
Studējot manuskriptus Gudrības namā zinātnieks guva panākumus arī Senās Indijas astronomijas izpratnē. Tāpat Al-Horezmī pārskatīja un pabeidza sengrieķu zimātnieka Ptolemaja Ģeogrāfijas versiju, kurā bija iekļautas 2402 pilsētu koordinātas visā tolaik zināmajā pasaulē.
Gudrības nams tika iznīcināts 1258,gadā, kad mongoļi izlaupīja Bagdādi. Saskaņā ar populāru musulmaņu leģendu, bibliotēkā bija tik daudz grāmatu, ka tās pēc iemešanas Tigras upē ar savu tinti iekrāsoja ūdeni melnu.
Bojāeja aizvien neskaidra
Vienu no lielākajām antīkās pasaules pilsētām Aleksandriju 332.gadā p.m.ē. pēc Ēģiptes iekarošanas nodibināja Aleksandrs Lielais.. gadu pēc karavadoņa nāves Ēģipte nonāca viņa ģenerāļa Ptolemaja valdījumā. Ptolemajs un viņa pēcteči dažādi centās leģimitizēt savu valdīšanu, tostarp uzņemoties faraonu lomu, iedibinot dieva Serapisa kultu un kļūstot par zinātnes un izglītības patroniem. Ar mecenātismu nodarbojās arī dinastijas nākamais valdnieks Ptolemajs II, un viens no ievērojamākajiem viņa darbiem šajā jomā bija Aleksandrijas bibliotēkas nodibināšana.
Gadu simtiem milzīgā krātuve bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām bibliotēkām antīkajā pasaulē. Tajā mācījās un apmainījās ar idejām tālaika dižākie domātāji, zinātnieki, matemātiķi, dzejnieki no visām civilizācijām. Bibliotēkas plauktos atradās līdz pat 700 000 rakstu ruļļu.
Tomēr vienā no lielākajām akadēmiskās pasaules traģēdijām bibliotēka gāja bojā, un pētnieki joprojām nespēj vienoties, kā tā tika iznīcināta. Vairāki romiešu autori uzskatīja, ka Aleksandrijas bibliotēku nejauši ar uguni iznīcināja Jūlijs Cēzars Aleksandrijas aplenkuma laikā 48.gadā p.m.ē. Bet šis stāsts ir apšaubāms, jo Mouseion – hellēnisma reliģiskais, pētniecības, izglītības un kultūras centrs, kas atradās tieši blakus bibliotēkai, - necieta. Vēl pastāv pieņēmums, ka Cēzara izraisītajā ugunsgrēkā tika iznīcināta nevis bibliotēka, bet gan noliktavas pie ostas, kur glabājās manuskripti.
Tikpat iespējams, ka vainīgi bija kristieši. 391.gadā imperators Teodosijs I izdeva dekrētu, kas oficiāli aizliedza pagāniskās prakses. Rezultātā tika nopostīts Serapisa templis Aleksandrijā, iznīcinot tajā glabātos dokumentus. Tomēr nevienā senajā avotā nav minēts, ka šajā laikā būtu iznīcināta arī bibliotēka.
Pēdējais iespējamais Aleksandrijas bibliotēkas bojāejas vaininieks varēja būt musulmaņu kalifs Omārs ibn al Hatabs. Kāds kristietis lūdzis uzvarējušam ģenerālim “grāmatas no karaļa bibliotēkas”. Karavadonis vērsies pie valdnieka, un Omārs atbildējis: “Ja šīs grāmatas ir saskaņā ar Korānu, tās var atdot, bet, ja tās ir pretrunā Korānam, tās jāiznīcina.” Tiesa, šis stāsts nemin bibliotēku, tikai grāmatas. Otrkārt, nostāsta autors ir sīriešu kristiešu rakstnieks – iespējams, tas izdomāts, lai nomelnotu Omāru ibn al Hatabu.
Diemžēl arheologiem arī mūsdienās nav izdevies atklāt šo noslēpumu. Aleksandrijā izrakumos dokumenti un rakstu ruļļi atrasti reti, iespējams, klimata dēļ, tāpat arī nav atrastas pašas bibliotēkas atliekas. Iespējams, bibliotēka nemaz nenodega, bet laika gaitā pamazām tika pamesta.
Agrīno tekstu glābēji
Ilgi pēc tam, kad bija izzudušas lielās antīkās pasaules tekstu krātuves Pergamā un Aleksandrijā, Konstantinopoles impērijas bibliotēkā gandrīz 1000 gadu tika saglabāti vērtīgi sengrieķu un latīņu teksti. Bibliotēku Bizantijas impērijas galvaspilsētā aptuveni 353.gadā uzcēla imperators Konstancijs II, kurš apzinājās, ka agrīnie teksti, kas rakstīti uz papirusa, agri vai vēlu iet bojā. Bibliotēkas skriptorijā viņš uzticēja rakstvežiem pārrakstīt sējumus no papirusa uz stabilākiem materiāliem (pergamenta u.c.). ap 372.gadu imperators Valents to turpināja. Tāpēc vairums mūsdienās pieejamo grieķu klasikas darbi ir zināmi no t.s. Bizantijas eksemplāriem.
Uzskata, ka bibliotēka glabāja līdz pat 100 000 manuskriptu sējumu, no kuriem daži pat varēja būt izglābti Aleksandrijas ugunsgrēkā. Taču ziņas par Konstantinopoles imperatora bibliotēkas saturu ir trūcīgas. Tās krājums ticis pārvietots, dāvināts, pat daļēji iznīcināts.
Arī Konstantinopoles imperatora bibliotēkas bojāeja ir neskaidra. Tiek apgalvots, ka lielākā daļa, ja ne visi tās sējumi sadega 475.gadā notikušajā ugunsgrēkā. Citi avoti ziņo, ka bibliotēkas rakstvežu izveidotās kopijas saglabājās. Atrodamas ziņas arī par citiem ugunsgrēkiem. Iespējams, daļu no bibliotēkā izveidotās kolekcijas vēlāk, VIII gs., ieguva Svētās Romas imperators Kārlis Lielais, lai gan viņa galmā varbūt figurēja tikai kopijas.
Papildus gan bibliotēkas ēka, gan kolekcija cieta no uzbrukumiem un kariem, tostarp Ceturtā krusta karagājiena 1204.gadā. Franki un venēcieši, pilsētu izlaupot, imperatora bibliotēku nodedzināja. Krustneši, iespējams, nozaga un pēc tam pārdeva dažus no Bizantijas manuskriptiem. Lai gan nav skaidrs, kas šajos gados un postījumos izdzīvoja, bibliotēka pilnīgi tika iznīcināta osmaņu iebrukuma laikā 1453,gadā.