Tumšmute. Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs, Shane Hegarty
Tā kā man aug trīs dēli, es nevarētu teikt, ka bērnu grāmatas man ir kaut kas sens un jau aizmirsts. Mazajiem lasītājiem ir regulāri jāpiegādā lasāmviela, lai tie nenoslīgtu youtube dzīlēs. Bija patiess prieks dzirdēt, ka izdevniecība Prometejs ir nolēmusi diversificēt savu auditoriju un izdot grāmatu bērniem. Hardcore Prometeja faniem nevajag uztraukties – arī šī grāmata ir no fantastikas žanra, un lasīt var arī pieaugušie.
Leģendas (kuras pelnīti dēvē arī par šausminošiem briesmoņiem) plāno iebrukt Tumšmutes ciemā un vēlāk iekarot visu pasauli. Bet panikai nav iemesla! Pēdējais leģendu mednieks, vārdā Fins, jau dodas glābšanas misijā. Finam ir divpadsmit gadu, viņš mīl dzīvniekus un diez ko labi nepārvalda cīņas mākslas (kaut gan ļoti cenšas), bet labi nodomi taču varētu palīdzēt uzvarēt mīnotauru, vai ne?
Man sevi būtu grūti saukt par grāmatas mērķauditoriju, jo cerība, ka spēšu identificēties ar Finu ir diezgan niecīga. Taču diezgan labi sapratu viņa vecākus, sevišķi tēvu, kurš grib, lai viņa dēls nudien nebūtu sliktāks par viņu pašu. Mazajam Finam tādēļ bez standarta Tumšmutes skolas apmeklējuma nākas veltīt laiku Leģendu mednieka apmācības kursam. Tas sevī ietver bruņu kopšanu, tuvcīņas mākslu un mednieku biogrāfiju lasīšanu. Izklausās jau interesanti, taču tas nav Finam. Papildus visiem šiem pienākumiem viņam praktiski nav draugu. Klasesbiedri no viņa vairās, jo ir aizdomas, ka tieši Leģendu mednieki ir tie, kas pievelk Leģendas. Iespējams, ja nebūtu to, vārti uz Apsēsto pasauli nemaz neatvērtos.
Ja skatāmies no žanra, tad šis ir īsts fantastikas piedzīvojums, notikumi attīstās mērkaķa ātrumā, un katra nodaļa ir pakāpiens uz pasaules likteņa lemšanas kāpnēm. Nodaļas ir arī pietiekami īsas, lai mazais lasītājs spētu izturēt līdz galam. Fins ir tipisks puišelis, kuram vecāki vēlas uzspiest savu 42 paaudzēs izkopto Leģendu mednieka profesiju. Visi viņa senči ir bijušas izcilas personības, izņemot tos dažus, par kuriem neviens nevēlas runāt. Domāju, ka katram bērnam dzīvē ir bijuši brīži, kad vecāki nez kādēļ iedomājas, ka viņi zina kā ir labāk, kas jāmācās un par ko bērns grib kļūt. Viņi noteikti Finu sapratīs, pat ja paši labprāt kļūtu par Leģendu medniekiem. Fins nav arī nekāds superbērns, viņam tā Leģendu medīšana diez ko nevedas, reizēm bēgot no tām, gadās nokrist vai vispār pieļaut iesācēja kļūdas un sākt atbildēt uz mantikoras mīklām. Visi tak zina, ka tās nespēj aizvērt savu muti!
Papildus bonuss ir tas, ka pasaule netiek iedalīta monohromā ļaunajā un labajā. Te ir visādi – ir labas lietas un īsti ļaunie, taču pat Apsēstajā pasaulē ļaunums ir relatīva parādība, tā vienkārši ir citāda. Jebkura leģenda uzskatīs par goda lietu piebeigt kādu mūsu pasaules iedzīvotāju. Taču pat starp briesmoņiem ir tādi, kurus vairāk uztrauks viņu vaboļu fermas ikdienas (vai nu kas tur tām Leģendām ir) darbi nekā cilvēku slaktēšana.
Stāsts ir ar nelielu humora piešprici, nevarētu teikt, ka sižeta galvenie ļaundari būtu meistarīgi noslēpti, bet jāatminas, ka šī ir bērnu grāmata un arī bērniem patīk atkost ļauno, pirms tas tekstā tieši tiek pateikts. Te neizpaliek arī ļaundaru patosa pilnās runas pirms beigu konfrontācijas (es te nedomāju mantikoras, tās ļerkšķ visu laiku) un beigas liecina, ka jālasa sērijas nākamā grāmata. Lieku 10 no 10 ballēm.
http://asmodeus.lv/2018/03/02/tumsmute-darkmouth-1-by-seins-hegartijs-shane-hegarty/
Tumšmute 2. Pasauļu sprādziens
Tumšmutes ciems ir pēdējā vieta pasaulē, kurā joprojām iebrūk par leģendām dēvētas mītiskās būtnes. Taču ciemā vairs nav Hugo Lieliskā - vienīgā leģendu mednieka, kurš spētu ar tām cīnīties. Ak vai! - ciema drošību tagad uzmana Hugo divpadsmit gadus vecais dēls Fins, kurš pat bruņas pareizi uzvilkt neprot. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Fins ir apņēmības pilns doties uz baismo leģendu pasauli, ko dēvē par Apsēsto pusi, lai pārvestu mājās tēvu. Kā jums liekas: vai tas beigsies ar katastrofu? Bet varbūt tomēr ne?
https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikals/gramata/57417/tumsmute-pasaulu-spradziens
Tumšmute 3. Haosa sākums
Visu laiku neveiksmīgākajam leģendu medniekam pienācis laiks atkal uzvilkt bruņas un ņemt rokās eksikatoru, jo piedzīvojumi turpinās.
Fins ir piedzīvojis tik daudz. Turpmāk viņš ar savu dzīvi varēs darīt, ko vēlas, vai ne? Nekā nebija!
Patīk Finam tas vai ne, viņam jākļūst par kārtīgu leģendu mednieku. Taču pēkšņi sākuši pazust cilvēki, bet leģendas uzrodas vietās, kur tām nevajadzētu būt. Brūnijs nebeidz sūdzēties, un tuvojas tik liels uzbrukums, ka uz Fina pleciem uzkrauta vai visa pasaule.
Patiesībā pat divas...
http://www.virja.lv/lv/gramata/tumshmute-3-haosa-sakums/10396.html
Tumšmute 4. Varoņa laiks
Ļaunāk vairs nevar būt. Leģendas sadumpojušās. Pusmednieki kļuvuši nevaldāmi. Finam un Emijai atņemta Tumšmute. Hugo pelna iztiku, mazgājot suņus.
Bet Tumšmutei tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks – mūžsenas šausmas, kas apdraud abas pasaules.
Tāpēc aizmirstiet, ko teicām. Viss var kļūt vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk.
Tumšmutei varonis ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk...
No angļu valodas tulkojusi Santa Linkuma.
Mākslinieks Džeims de la Rū
https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikals/gramata/63474/tumsmute-varona-laiks
http://www.virja.lv/lv/gramata/tumshmute-4-varonja-laiks/10691.html
Šeins Hegartijs “Tumšmute”, no angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane, Rīga: Prometejs, 2018, (Shane Hegarty, Darkmouth, 2015)
Pastāv uzskats, ka grāmatu izstādē nopirktās grāmatas tiek izmantotas tikai bildēm sociālajos tīklos, un nemaz netiek lasītas. Tie ir nekrietni apmelojumi, nu vismaz daļēji. Nu, labi, vienu grāmatu no pagājušā gada izstādes es patiešām vēl neesmu izlasījusi. Vienkārši dažām grāmatām pirms lasīšanas ir jānostāvas, bet dažas tiek izlasītas jau pirmajā dienā, kā jaukais piedzīvojumu stāsts bērniem “Tumšmute”
Par Tumšmuti sauc vienu no Drūmajiem ciemiem. Patiesībā tas ir mazs un mīlīgs ciematiņš, kuru svešiniekiem ir grūti atrast, jo kartē tas vienmēr ir iezīmēts mazliet uz citu pusi no vietas, kurā atrodas. Drūmie ciemi ir īpaši, jo tajos ik pa laikam no Apsēstās puses ierodas briesmoņi. Patiesībā jau tie nemaz nav briesmoņi, bet gan leģendas, mīti un teiksmas, kas kādreiz ir dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, bet pēc tam kaut kas ir nogājis greizi. Ar briesmoņiem cīnās īpaši leģendu mednieki. Tas ir nopietns amats, kuru drīkst nodot tikai saviem tiešajiem, personīgajiem pēcnācējiem. Vienīgi pēdējā laikā briesmoņi vairs nekur citur pasaulē neuzrodas kā tikai Tumšmutē. Līdz ar to leģendu medniekiem par nopietnāko profesionālo problēmu ir kļuvis motivācijas trūkums, nevis, teiksim, norauta roka (vai norautas abas rokas), kā tas ir bijis dažus pēdējos gadsimtus.
Grāmatas galvenajam varonim Finam ir divpadsmit gadi, un viņam ir pienācis laiks kļūt par īstu leģendu mednieku, tāpat kā viņa priekštečiem neskaitāmās paaudzēs. Iespējams, ka pat par pēdējo leģendu mednieku pasaulē. Tomēr Finu šī profesionālā karjera ne visai saista un, godīgi sakot, briesmoņu medības arī nepadodas īpaši labi. Zēns labāk gribētu kļūt par vetārstu. Un būt par leģendu mednieku nemaz nav pārlieku pateicīgs amats, jo ar laiku vienkāršie ciema iedzīvotāji neizbēgami sāk medniekus identificēt ar pašiem briesmoņiem, un tas nekādi neuzlabo Fina sociālos kontaktus ar pārējiem vienaudžiem.
Vēl ir ļauns un mīklains pareģojums par pēdējo leģendu mednieku. Un ciemā pēkšņi ierodas kāda meitene, kura ļoti grib draudzēties ar Finu. Vārdu sakot, šķiet, ka palēnām briest kādas milzīgas nepatikšanas.
“Tumšmute” ir klasiska piedzīvojumu grāmata bērniem ar pakāpenisku varoņa izaugsmi, draudzību, pārbaudījumiem, noslēpumiem, briesmoņiem un paralēlo dimensiju. Tā ir viegli lasāma, ar patīkamu humoru, vietām arī mazliet patumša, bet tās jau nebūtu nopietnas briesmoņu medības, ja neviens neciestu. Grāmata ir pirmā daļa sērijā un tai ir vēl trīs turpinājumi. Tāpēc saprotams, ka šajā daļā autors mums visus noslēpumus neatklāj, tā beidzas ar kārtējo sižeta pavērsienu, un nudien būtu jauki, ja mēs kaut kad tiktu arī pie tiem turpinājumiem. Pie grāmatas plusiem es pieskaitītu arī Tumšmutes karti un izteiksmīgās ilustrācijas.
Vispār tādu labu un aizraujošu fantāzijas piedzīvojumu grāmatu jaunākā skolas vecuma bērniem nemaz nav daudz, tāpēc “Tumšmuti” noteikti ieteiktu visiem, kas tikai grib uzsākt savu iepazīšanos ar brīnišķīgo grāmatu pasauli. Bet nevajag bēdāties, ja gadījumā esat maķenīt vecāks un gudrāks, jo šo grāmatu droši var lasīt visos vecumos.
Ja ir interese, tad ar “Tumšmutes” fragmentu var iepazīties šeit.
Grāmatas vērtējums – 4 no 5 zvaigznēm.
https://sibillasgramatas.wordpress.com/2018/02/28/seins-hegartijs-tumsmute/
Šeins Hegartijs „Tumšmute”
Date: March 19, 2018
Author: Līga Sproģe
Pieaugšana ir viena mānīga lieta, jo pa vidu citām problēmām, pats esi atbildīgs par savu naudu un vai lielu tās daļu nenotriec pērkot grāmatas. Lasītais repertuārs tikai paplašinās, nākot klāt jaunām interesēm, bet bērnu un jauniešu grāmatas savu pozīciju bieži vien saglabā, jo labi sava žanra pārstāvji pārkāpj sava vecuma grupu un saista dažāda gadagājuma lasītājus. Tieši tāda ir arī „Prometejs” nesen klajā laistā „Tumšmute”, kas ir izdevniecības pirmā bērnu grāmata, bet jau paspējusi savaņģot raibu lasītāju pulku.
Drūmie ciemi (Tumšmute, Pasaulgals, Ellesvārti, Asinsakmens, u.c.) visā pasaulē ir kā aizsardzības mehānisms, jo tajās vietās robeža ar Apsēsto pusi ir plānāka. Briesmoņi jeb leģendas veic nemitīgus iebrukumus, tādēļ jau gadsimtiem ilgi drūmie ciemi ir mājvieta leģendu mednieku ģimenēm, kuras devušas zvērestu sargāt pasauli. Vairumā vietu uzbrukumi pamazām apsīka un šķita, ka cilvēku pasaule beidzot nošķīrusies no leģendu valstības. Nu, izņemot vienu ciemu.
Tumšmute nezin kāpēc ir vienīgā vieta, kur vēl ir vajadzīgi leģendu mednieki. Finam ir divpadsmit gadu, kas nozīmē, ka viņam drīz būs jāiziet pārbaudījumi un jākļūst par pilntiesīgu mednieku. Kutelīgākā lieta ir tāda, ka viņam tas nedz diez ko labi padodas, nedz patīk. Sadursmes ar mīnotauriem, mantikoru nebeidzamās pļāpas… Kur nu vēl tēvs, kurš ir uzlicis teju bezgalīgi augstu prasmju latiņu. Neizsīkstošie „es tavā vecumā jau biju…” stāsti pašapziņu neuzlabo, sevišķi, ja atkal esi pamanījies visu saputrot kādā vieglā uzdevumā.
Fina ģimene dzīvo Tumšmutē jau četrdesmit divās paaudzēs un tas ir neizbēgami, ka no viņa tiek sagaidīts pārņemt šo amatu ar aizrautību un degsmi. Tiesa, pārējie ciema iedzīvotāji sāk izrādīt neapmierinātību, ka leģendu mednieki vispār vēl ir vajadzīgi, jo, lūk, citur taču viss ir kārtībā. Šķiet, ka problēmas lien ārā no visiem stūriem, tāpat kā hogbūni no Apsēstās puses, un Finam jāatrod ceļš starp sev noteikto likteni, krīzi ciemā, tēva dīvainajiem izgudrojumiem un aizdomīgiem atgadījumiem ap pasauļu robežu. Ā, un vēl tas pareģojums par pēdējo leģendu mednieku… Tā teikt, visas sastāvdaļas mazai katastrofai.
Kaut arī sižets izklausās diezgan drūms, grāmata ir sarakstīta ļoti vieglā un asprātīgā stilā, kas to visu padara par perfektu izklaidi ar labu smieklu devu. Joki ir jāmāk pasniegt, un autoram tas nudien ir izdevies, jo bieži vien pieķēru sevi ķiķinām par kārtējo izteicienu vai situāciju. „Tumšmute” man savā ziņā atgādina veiksmīgo „Pērsija Džeksona” sēriju, kas ir pamatskolas vecuma grupas pērle līdzīgās humora un mītu noskaņās.
„Tumšmute” meistarīgi sakombinē gan labo un ļauno tēlos, gan viduslaiku bruņojumu ar mūsdienu tehnoloģijām leģendu mednieku tērpos. Visa grāmata ir viens garšīgs piedzīvojums ar labi izstrādātu pasauli un spilgtākajos momentos arī pievienotām ilustrācijām. Nudien, ja es „Tumšmuti” būtu pirkusi savam bērnam, tad droši vien nāktos iegādāties vēl vienu, jo šo es vairs neatdotu.