Viņam tā iepatikās krāšņās franču ainavas, uz kuru fona notika “Duelantu” darbība, ka tajā mirklī kanoniskais sižets par traģisko mīlestību likās loģisks karjeras turpinājums. Vispār jau, pats svarīgākais notikums šajā etapā bija iepazīšanās ar producentu Aiveru Pauelu, kurš bija liels fantastikas un komiksu cienītājs. Skota inficēšana ar mīlestības vīrusu uz tādām lietām – bija viņa nopelns. Konkrēti, Pauels iepazīstināja režisoru ar leģendāro franču žurnālu Metal Hurlant, kas no 1977. gada tika izdots arī pašos Štatos ar nosaukumu Heavy Metal. Sšī izdevuma jājam zirdziņš bija komiksi un dažādi fantastiskie stāsti pieaugušajiem. Skotu tā iespaidoja žurnāla saturs, ka viņš ilgi nespēja saprast, kāpēc netiek uzņemtas līdzīgas mākslas filmas? Pilnībā viņu “piebeidza” 1977. gada gājiens uz kino kopā ar vēl vienu “Duelantu” producentu Dēvidu Patnemu.
Tieši tad uz ekrāniem iznāca “Zvaigžņu kari”. Lūk, ko atceras Skots: “Tā bija tikai aiziešana uz kino... taču šis kino pārsteidza mani! Līdz šim neredzēti efekti, drosmīgs, interesants kino – es uz šo filmu gāju trīs dienas pēc kārtas un tā man it nemaz neapnika! Es novērtēju to, kā zīmīgu – vienu desmit labākajām filmā, ko es vispār biju redzējis. Es biju vienkārši apstulbis, kā Lukass, paņēmis vienkāršas pasakas motīvus, ir spējis panākt, lai tie izskatās tik reālistiski!”Un tālāk – loģisks šo pārdomu rezultāts: Un tad es nodomāju; ja ir puisis, kas dara to, tad kāpēc es domāju par “Tristana un Izoldes” iestudēšanu?
Tad Skots sāka aplūkot citus projektus. Un negaidot, 20th Century Fox pārstāvniecības Lielbritānijā vadītājs Sendijs Libersons, iespaidojies no tā, kādu uzņemšanu debitantam Skotam sarīko Kannu kinofestivālā, piedāvā režisoram scenāriju, ko sauc “Zvaigžņu zvērs”. To sarakstījis jau pieredzējis scenārists Dens O”Bennons, nākošais “Absolūtās atmiņas” un “Dzīvo miroņu atgriešanās” autors. Tajā brīdī viņš bija ļoti neapmierināts par to, kā Džons Karpenters ir ekranizējis viņa “Tumšo zvaigzni”. Tagad O'Bennons un producents Ronalds Šusters gatavojās pārnest uz ekrāna stāstu par ļaunu citplanētieti, kas terorizē kosmiskā kuģa apkalpi. Drīz scenāriju pārraksta vēl divi visai pamanāmi kino ļaužu pārstāvji – noziedzīgi nenovērtētais režisors Volters Hils un producents Dēvids Džailers, kas izmaina dialogus un darbības vietu. Tā scenārijā parādās galvenā varone – sieviete, kas nevarēja nepievērst Skota uzmanību.
Uzmanību! Uz kuģa – atnācējs!
Galvenie principi, kurus Skots ievēro, uzņemot “Svešo”, maksimāli tuvoties reālismam, naturālismam un pilnīgai darbības brīvībai. Pirmā lieta izpaudās stingrajā gradācijā: oficieri un inženieri: deguna priekšā bija Mārgaretes Tečeres līdz šim šausmīgi nepopulārās, radikālās reformas, un sociālā stratifikācija tika pastiprināta. Skota tik iemīļotā sieviešu emancipācijas tēma ieguva risinājumu kareivīgā un spēcīgā personāžā – sievietē, bet milzīgās korporācijas politiskās mahinācijas, kas slēpās aiz kosmiskā kuģa “Nostromo” apkalpes misijas, arī norādīja uz reālo politisko situāciju Lielbritānijā.
Taču, lai realizētu visu iedomāto, 4,2 miljoni dolāru noteikti bija par maz. Tomēr, pēc dažu uzmetumu izrādīšanas, studijas bosi palielināja budžetu vairāk nekā divas reizes – līdz 8,5 miljoniem. Šajā momentā, ļoti skaļi uz ekrāniem notiek Touba Hupera “Asinspirts ar motorzāģi Teksasā”un Viljama Fridkina “Sātana izdzinējs” rādīšana, dažādas pēc stilistikas, filmas apvieno viena kopīga iezīme – priekš tiem laikiem bezprecedenta cietsirdība. Skots saprata, ka viņām ir jāapvieno brutalitāti ar “Zvaigžņu karu” izklaidi.
Filmas veidošanai Skots savāc ļoti spēcīgu un visai dažādu komandu. Par kosmisko kuģi un citām tehnoloģijām atbildību uzņemas Rons Kobs, kas tieši ir strādājis pie “Zvaigžņu kariem”. Režisors atceras savu pirmo satriecošo pārdzīvojumu, kas saistās ar franču komiksu žurnālu, un uzaicina leģendāro mākslinieku Mēbiusu (parastajā dzīvē – Žanu Žiro), kam uztic veidot visus galveno varoņu kostīmus. Režisora senais partneris no Ridley Scott Associates Maikls Seimūrs atbild par visu Žiro, Skota un Koba iestrādņu apvienošanu. Gandrīz vai pats galvenais ir monstra, paša Svešā dizains. Skots saprot, ka vienkārša, kāda aktiera ietērpšana gumijas vai lateksa kostīmā, kā to bieži praktizē agrāk, te nenostrādās – bija jārada kaut kas kvalitatīvi jauns.
Pēc O”Bennona norādes Skots uzduras šveiciešu māksliniekam Hansam Gigeram, kura biedējošās, bet rosinošās fantāzijas momentā apbur režisora prātu. Tā visi bilžu mīklas gabaliņi ir savākti. Bet Rpilijas lomai uzaicinātā, tolaik vēl maz pazīstamā Sigurnija Vīvere ir pēdējais otas vilciens filmas gleznā. Aktrisei pašai tā arī izrādās zvaigžņu biļete.
Daudz dramatiskāk norisinās filmas uzņemšana, kas iezīmēta ar nepārtrauktu režisora dumpi pret producentiem un ierēdņiem.
Kad producenti ir apmierināti ar darba gaitu – tad tā ir slikta zīme. Tas nozīmē, ka tu esi tuvu tam, lai uzfilmētu pilnīgas blēņas. (Ridlijs Skots)
Atskanēja apvainojumi, ka – re – filmas pirmajās 45 minūtēs praktiski nekas nenotiek, tad pārmetumi par pārlieku lielo cietsirdību un asiņu skatiem, un tālāk pēc saraksta. Nācās pilnīgi pārveidot finālu, beidzot filmu uz daudzmaz optimistiskas nots.
Un tomēr, neskatoties uz visām nepatikšanām 1979. gada 25. maijā “Svešais” nonāca līdz kinoteātriem. Lentes iznākšanu pavadīja aktīva reklāmas kampaņa un papildus produkcijas izlaide – novelizācijas, rotaļlietas un citas lietas. Filmēšanas grupas darbs kopā ar režisoru nebija veltīgs: lente ASV nopelnīja 60 miljonus dolāru, bet līdz 2000. gadam kopējā peļņa sasniedza 165 miljonus dolāru. Lūk, kā reaģēja uz filmu žurnālā Variety: “Svešais” ir vecmodīga šausmu kino paraugs ļoti reālās nākotnes dekorācijās... režisors Ridlijs Skots dāvā mums vienu vizuālu pārsteigumu pēc otra un biedē skatītājus. Biedē un pārsteidz.” Bija arī pretējas domas. Daži kritiķi apvainoja Skotu, ka viņš ir izveidojis “asiņaina maisījuma gabalu... kurā nav īpašas jēgas un izsmalcinātības”. Un tas viss par to, ka faktiski ar niecīgiem līdzekļiem tika radīta vesela pasaule! Tālu ne visi vizuālie paņēmieni, kurus izstrādāja režisors ar mākslinieku-inscenētāju un specefektu veidotāju komandu, tika realizēti dzīvē.
“Svešais” kļūst par labu atspēriena punktu, lai Skots izvēlētos jaunu projektu. Kaut arī viņš nebija liels zinātniskās fantastikas pielūdzējs, uzskatot to par pārāk naivu un bērnišķīgu, viņam nebija nekas pretī, ka viņam iedeva titulu “fantastikas pasaules Džons Fords”. Skots labprāt pieņēma pazīstamā itāļu producenta Dino de Laurentisa piedāvājumu sākt darbu pie Frenka Herberta fantastiskā kolosa “Kāpa” ekranizācijas. Tuvojās filmēšanas laiks, 1979. gadā Skots, vēl triumfa eiforijā, strādāja pie pie scenārija kopā ar vienu no tā laika zīmīgākajiem fantastiem, īsās formas meistaru Hārlanu Elisonu. Grūti iedomāties, kas būtu varējis rasties no tik neordināru personību sadarbības, taču, kā zināms, “Kāpas” ekranizācija notika tikai 1986. gadā un ar cita režisora – Dēvida Linča - pūlēm. Īstenībā Skota atteikšanos no darba pie projekta ietekmēja arī personīgi motīvi: “Es apzinājos, ka “Kāpa” prasa sev daudz vairāk uzmanības un spēku. Būtu vajadzīgi vairāki gadi, lai projekts sasniegtu savu loģisko nobeigumu – parādīšanos uz ekrāniem. Tajā brīdī man nebija nekādu spēku – ar vēzi nomira mans vecākais brālis Frenks, un es koncentrējos uz savas kompānijas darbību”.