Stāsta centrā ir fiktīvās Anglijas rietumu mazpilsētas Pegfordas iedzīvotāju dzīve pēc tam, kad savos labākajos gados gluži negaidīti no dzīves aiziet vietējās pašvaldības vadītājs. Berija Fērbrouta pēkšņā nāve aizsāk notikumu lavīnu, kura atsedz atbaidošo degradācijas pakāpi, kas slēpusies aiz šķietami idilliskās mazpilsētas spožās fasādes. Netīrā cīņa par nelaiķa atbrīvoto amata krēslu, par šo „nejaušo vakanci” ir tikai viens no slāņiem (tiesa – visietekmīgākais), kurā notiek stāsta attīstība; blakus tam ir gan sāpīgs paaudžu konflikts starp neveiksmīgiem vecākiem un ciniskiem tīņiem, gan virkne nelaimīgu mīlestību un brūkošu laulību, gan arvien dziļāku apātiju veicinošais kultūras dzīves vakuums mazpilsētā, gan, visbeidzot, nesaudzīgi attēlotā dzīve sabiedrības zemākajos slāņos, kur nevienu sen vairs neizbrīna veneriskās slimības, analfabētisms, regulāras izvarošanas un smīnošais kaimiņš, kurš piegādā heroīnu divu bērnu mātei. Viss nosauktais ir kā cīņas lauks, kuru caurauž virkne antagonisku attiecību strāvojumu: vecie pret jaunajiem, konservatīvie pret progresīvajiem, bagātie pret nabagajiem, savējie pret svešajiem. Visbeidzot – sievietes pret vīriešiem. Un, kā jau ierobežotā un daļēji izolētā vidē, visi visus pazīst un ir ja ne radinieki, tad diezgan tiešā veidā saistīti.

Kad sabrukusi baznīca

Roulingas talants meistarīgi savērpt sižeta pavedienus izpaužas ne mazāk spilgti kā Poteros; negaidīti pavērsieni un aizvien tālāki cēloņu un seku samezglojumi pārsteidz lasītāju visas grāmatas garumā, vedot pretim likumsakarīgi traģiskajam finālam. Mēģinot saprast, par ko īsti ir šis stāsts, kādā brīdī izkristalizējas skaidrs un vienkāršs formulējums: par to, cik ļoti cilvēki nemāk dzīvot. Nemāk pašu dzīvi. Neprot, nesaprot. Pegfortas pilsētas viducī slejas sabrukusi baznīca. Varam tikai minēt, vai autore iecerējusi to kā simbolu situācijai, kurā mūsdienu cilvēki attapušies: autoritatīvu, universālu priekšrakstu un norāžu zudums, vispārpieņemtu dzīves pamācību neesamība, liekot apjukušam cilvēkam iztikt ar savu prātu un dotās pasaules pretrunām vien. Ļoti iespējams, es cenšos Roulingai piedēvēt pārāk daudz, tomēr, vērojot romāna varoņu darbību, tas šķiet gluži ticami: nespējot tikt galā ar savu dzīvi, attiecībām ar apkārtējiem, ļautiņi pieslejas te vienai, te otrai atskaites sistēmai un histēriski turas pie tās, ko it kā atraduši par labu esam. Citam tās ir konservatīvi mietpilsoniskās vērtības, citam – mešanās politiskajās cīņās, daži ziedo sevi sociālam altruismam, vēl citi par labu atzīst cinisku nodošanos ķermeniskām baudām vai gluži vienkārši narkotikām. Taču aizdomīgi un reizē biedējoši ir tas, ka jebkurš no šiem ceļiem rādās vedam pretim katastrofai. Gribot negribot gribas jautāt: vai katastrofa ir neizbēgama? Vai neizbēgama bija bērnu vēršanās pret saviem vecākiem, publicējot internetā viņu privātās dzīves apkaunojošākos noslēpumus? Vai neizbēgams bija Vīdonu ģimenes skumjais liktenis? Un tas, ka Molisones kundze beigās tomēr piekrāpj savu vīru, - vai tas bija neizbēgami? Grāmatas notikumu attīstību reizēm izšķir nejaušības, sīkumi, un tāpēc gribas teikt – nē, no traģēdijām varēja izvairīties.

Traģēdijas šķīstītava

Tomēr varbūt tieši traģēdijas ir tā šķīstītava, kas vajadzīga vienai iekšēji sapuvušai sabiedrībai, lai tā atmostos un sāktu dzīvot... nu, no jauna. Citādi. Katrā ziņā būtu interesanti – ja Roulingai tam pietiktu pulvera – piedzīvot arī šī stāsta turpinājumu, lai redzētu, vai Pegfordas iedzīvotāji spēs mācīties no saviem un savu līdzcilvēku likteņiem. Skaidrs, šis ne tuvu nav pirmais un arī ne pēdējais mēģinājums atmaskot kādu sociālo un morālo realitāti, darīt to ar šokējošiem izteiksmes līdzekļiem, aizskart neērtus jautājumus utt. Nejaušā vakance, visticamāk, nekavējoties nogrimtu aizmirstībā, ja ne nepārtrauktā klātesamības sajūta, ka – jā, es ticu. Jā, tas ir noticis, Roulinga tur ir bijusi. Viņa to visu ir piedzīvojusi uz savas ādas un tikai ar labam stāstniekam piemītošo talantu spējusi precīzi verbalizēt iespaidus, novērojumus, nospiedumus. Skarbais domātājs Frīdrihs Nīče savulaik izteicās, ka rakstīt (arī lasīt uzrakstīto) ir vērts tikai tad, ja rakstīts tiek ar asinīm. Roulingas spēja aprakstīt cilvēcisko attiecību negācijas un untumus – neuzticību, skaudību kaisli, rūgtu naidu, samierināšanos – ir tik izkopta, precīza un tīkama, ka ne mirkli nerodas šaubas, ka viņa to visu ir ne tikai izdzīvojusi, bet arī ar teju zinātnisku vērību izanalizējusi, - viņa raksta ar savām asinīm. Visvairāk Nejaušajā vakancē sajūsmina tieši personāžu apziņas plūsmu un mentālo stāvokļu apraksti. Turklāt tas notiek gan statiski, gan dinamiski – smalki un asprātīgi raksturojot katra personāža galvā notiekošo mijiedarbībā ar citiem personāžiem vai šiem notikumiem. Šeit kā īpaši baudāmas, manuprāt, izceļas trīs ainas – Berija Fērbrotera bēru procesija, vakariņas piecatā ar Fērbrotera atraitnes nejaušo piedalīšanos un visbeidzot Hovarda Molisona dzimšanas dienas svinības, kas iezvana grāmatas finālu. Romāns diez vai ir šedevrs, kas atstās paliekošu vietu literatūras vēsturē, tomēr tas nenoliedzami ir kvalitatīvs un gudrs darbs, kas pierāda, ka Roulingai netrūkst ideju arī pieaugušo auditorijai. Tomēr uzdrīkstos spekulēt – ja šo darbu nebūtu uzrakstījusi viņa, bet gan kāds nepazīstams autors, tas varbūt tā arī netiktu pamanīts neizmērojamā angļu valodā rakstītās literatūras tirgū un līdz lasītājiem visā pasaulē nonāktu par vienu labu grāmatu mazāk.