Baltu ciltis un līvi Baltijā 13. gadsimtā. Avots: http://lv.wikipedia.org/
Kā jau kaimiņiem baltiem, līviem un krieviem bija bieži savstarpēji kontakti gan miermīlīgos, gan vardarbīgos nolūkos, taču šajā rakstā NeoGeo.lv stāstīs par to, kā ievērojams krievu skaits pirmajās reizēs ieradās Latvijas teritorijā uz palikšanu.
Kad Latvijas teritorijā uz palikšanu apmetās pirmie krievi?
„Krievu sēta” Rīgā
Baltu ciltis (latgaļi un sēļi) austrumos robežojās ar slāvu ciltīm (kriviči). Starp baltiem un slāviem pastāvēja gan tirdzniecība, gan militāri konflikti.
Jau 11. – 12. gadsimtos senkrievu kņazistes iesaistījās cīņā par ietekmi Austrumbaltijā.
13. gadsimta sākumā krustneši gandrīz 100 gadu garumā pakāpeniski pakļāva Latvijas teritorijā dzīvojošās baltu un līvu ciltis. Tika dibināta Rīga, kas uz gadu simtiem kļuva par visa Baltijas reģiona tirdzniecības metropoli. Tirdznieciskie sakari ar austrumos esošajām krievu zemēm nepārtrūka un tika veicināti.
1229. gadā tika noslēgts līgums starp Rīgu un Smoļenskas kņazisti, kas noteica, ka krievu tirgoņiem ir tiesības Rīgā ierīkot savas sētas un baznīcu. Tā Rīgā izveidojās „Krievu sēta”, kas pastāvēja līdz Livonijas kara sākumam (16. gadsimta vidum).
Krievu tirgotāju sēta atradusies mūsdienu Aldaru ielā (agrāk Krievu iela), kur no tās saglabājies nams nr.11. Šo krievu tirgotāju apmetni un kopienu Rīgā var uzskatīt par pirmo lielo (vairāki simti cilvēku) un ilgo (vairāk nekā 300 gadus) ienākšanas gadījumu Latvijas teritorijā.
Krievu sēta arhitekta V.Neimaņa 14. gs. Rīgas rekonstrukcijā.
Vairāku simtu gadu garumā „Krievu sēta” nostiprinājās un izpletās. Tika ierīkoti krievu kapi, uzbūvēta Svētā Nikolaja baznīca un hospitālis. Vācieši krievu tirgotāju apmetni sauca par „das Russische Dorf”, t.i., krievu sādža. 15. gadsimta beigās tā izpletās rajonā starp tagadējām Trokšņu, Smilšu un Aldaru ielām.
Livonijas kara (1558. – 1575.) postošās sekas izjauca mierīgo tirgošanās ritmu „Krievu sētā”. Tomēr krievi Rīgā palika.
Vecticībnieki Latgalē un Kurzemes hercogistē
Kad Krievijā no 1650. līdz 1660. gadam tika veikta baznīcas reforma jeb tā sauktā patriarha Nikona reforma, tas daļā pareizticīgo radīja neapmierinātību. Baznīcas reformas pretinieki turpināja pieturēties pie iepriekšējiem baznīcas kanoniem un rituāliem (krieviski: старообрядчество, староверие) un viņi sevi nosauca par vecticībniekiem (krieviski: старообрядцы). Vecticībnieki dalās vairākos novirzienos – bezpopieši, netieši, aronieši u.c. (krieviski: безпоповцы, нетовцы, ароновцы).
17. gadsimta otrajā pusē no Krievijas uz Latvijas teritoriju (Latgali) sāka mukt ar baznīcas reformu neapmierinātie vecticībnieki. Latgali tajā laikā pārvaldīja Polija.
Poļu varas iestādes nepretojās vecticībnieku ienākšanai Latgales teritorijā un pat veicināja to. Tā piemēram, vecticībniekiem, no kuriem lielākā daļa bija zemnieki, pēc to ierašanās tika doti 3 gadi bez klaušām un nodevām.
Galvenās vecticībnieku apmešanās teritorijas Latgalē bija Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Ilūkstes apriņķos.
Vecticībnieku bēgļiem piedāvātie ekonomiskie atvieglojumi ieguva plašu atbalstu arī netālajās Polijas pārvaldībā esošajās krievu un baltkrievu zemēs. Arī daļa turienes krievu un baltkrievu zemnieku devās uz pastāvīgu dzīvi Latgalē.
Poļu muižniecība tam neiebilda, jo tā bija ieinteresēta ar jaunu darbaspēku piepildīt karu un epidēmiju rezultātā izmirušo zemi.
Arī Kurzemes hercogs Jēkabs ļāva krievu vecticībniekiem un arī citiem krievu ienācējiem apmesties hercogistē. Viņiem bija noteikts, ka tie var apmesties uz dzīvi Jēkabpils apkārtnē.
18. gadsimta beigās (1721. gads – Vidzeme un Rīga, 1772. gads – Latgale, 1795. gads – Kurzeme) visa Latvijas teritorija nonāca Krievijas impērijas kontrolē un no Krievijas sāka ierasties valsts pārvaldes ierēdņi, tirgotāji, militārpersonas, garīdznieki, amatnieki, strādnieki…
Krievi kļūst par Latvijas sabiedrības ievērojamu sastāvdaļu.