Man šķiet arī tagad – lēto aviokompāniju, satelītnavigācijas un kaučsērfinga laikmetā – šis 80 dienu ilgais un visai lēnais Žila Verna džentlmeņa ceļojums ir tā vērts, lai tajā piedalītos un mudinātu to darīt arī savus bērnus.
Arī manas atmiņas par tieši šo 100 gadu pirms manas piedzimšanas pirmoreiz iznākušo romānu Astoņdesmit dienās ap zemeslodi ir romantiskas un konkrētas. Uz mana eksemplāra vāka bija kaut kas šajā aukstajā gadalaikā tik neiedvesmojošs kā pa sniegotu lauku joņojošs vilku bars, kas dzenas pakaļ ragavām ar buru. Lasīšanas laiku es tik precīzi pateikt varu vienīgi tāpēc, ka biju slims un vasarās slimot es nemēdzu. Tātad bija ziema, man bija temperatūra, uz skolu varēju neiet, bija jāguļ gultā un čakli jādzer tēja ar upeņu ievārījumu. Verna romānu es sāku lasīt rīta pusē, pievakarē tas jau bija galā, un drudzis pieņēmās spēkā. Mans ceļojums apkārt zemeslodei kopā ar Fileasu Fogu un viņa sulaini Āķi izrādījās 80 reižu īsāks nekā XIX gadsimtā.
Veiksmīgā „uzspiešana”
Tagad to visu atminējos, aplūkojot romāna Astoņdesmit dienās ap zemeslodi izdevumu ar krāšņām austrāliešu mākslinieka Roberta Ingpena ilustrācijām, kas iznācis apgādā Zvaigzne ABC (pats romāna teksts vēl vienmēr ir Andreja Upīša latviskojumā).
Literatūra ir ideāls transportlīdzeklis ceļojumiem gan laikā, gan telpā tieši tāpēc, ka no ceļotāja prasa tik vien kā lasītprasmi, spēju koncentrēt uzmanību un iztēloties. Katrs lasītājs aprakstītās vietas, lietas, ļaudis un visu ko citu, protams, iztēlosies citādi. Grāmatai pievienotās ilustrācijas ar šo ābeces patiesību it kā nonāk pretrunā, jo lasītājam tiek uzspiests viens „pareizais” jeb mākslinieka iztēlotais priekšstats par to, kādam gan būtu jāizskatās, piemēram, Fileasam Fogam, kādam - viņa sulainim Āķim un kādam – privātdetektīvam Fiksam. Šī uzspiešana var būt veiksmīga, ar to jau pastāvošajiem lasītāja priekšstatiem, taču tā var izrādīties arī aplama un lasītājam nepieņemama.
Roberta Ingpena veikums ir pieskaitāms pie veiksmīgajiem. Savās ilustrācijās viņš uzticīgi seko līdzi romāna tekstam ne mazāk vērīgi kā Riū vēl rakstnieka dzīves laikā, taču nav grūti pamanīt, ka atšķirībā no paša Verna, kas, kā zināms, lielu tiesu tālo un eksotisko zemju vien iztēlojās pēc citu aprakstiem un atstāstiem, mūsdienu māksliniekam ir pieejami krietni vien bagātāki un tiešāki informācijas izpētes un ieguves veidi – vienalga, vai krāsaino fotoattēlu formātā vai kā nu jau pagalam vienkāršas un samērā lētas ceļošanas iespējas. Reālismu detaļās līdzsvaro gleznieciska nepabeigtība, jo īpaši – personāžu seju atveidā, un tādējādi tiek atstāta pietiekami plaša telpa katra lasītāja un skatītāja iztēlei.
Elegants intrigas atrisinājums
Astoņdesmit dienās ap zemeslodi ir pēc kārtas 11.romāns sērijā, kurai Verns bija devis nosaukumu Neparasti ceļojumu zināmajā un nezināmajā pasaulē. Daudzos no šiem romāniem Verna varoņi atklāj tādas XIX gadsimta vidū vēl neapgūtas pasaules malas kā okeānu dzīles, Zemes centru vai Mēnesi, savukārt Astoņdesmit dienās ap zemeslodi mums ir darīšana ar it kā „zināmo pasauli”. Tomēr uzliktais laika ierobežojums un šajā periodā spraigi sakoncentrētās varoņu dēkas tieši šo romānu ļauj uzskatīt par vienu no Verna aizraujošākajiem darbiem un savdabīgu piedzīvojumu žanra etalonu.
Romāna sižets ir pagalam vienkāršs, viss sākas ar derībām. Angļu džentlmenis Fileass Fogs Londonas Reformatoru klubā uz 20 000 mārciņām (mūsu naudā tagad tie būtu nedaudz vairāk par diviem miljoniem eiro) sader, ka 80 dienās apceļos apkārt visai pasaulei. Cerības uz šāda pasākuma izdošanos vieš tas, ka nesen Indijā ir atklāta jauna dzelzceļa līnija (vēlāk gan izrādās, ka tā nav gluži tiesa). Tā nu Fogs ar savu sulaini Āķi dodas ceļā, un viņiem pa pēdām seko detektīvs Fikss, kas Fogu maldīgi noturējis par bēguļojošu noziedznieku. Pa dzelzceļu šķērsojuši Eiropu, viņi tvaikonī nonāk Ēģiptē, pēc tam no Suecas aizkuģo līdz Bombejai, ar vilcienu aizbrauc uz Kalkutu, no Kalkutas pa Dienvidķīnas jūru dodas uz Viktoriju Honkongā, no turienes – uz Jokohamu Japānā, no Japānas uz Sanfrancisko, pēc tam uz Ņujorku un, visbeidzot, - atgriežas Londonā. Ceļā, protams, viņus gaida dažnedažādas briesmas un sarežģījumi, un Londonai viņi tuvojas, būdami pārliecināti, ka derības ir zaudētas. Žila Verna piedāvātais intrigas atrisinājums, lai arī, kā, noprotams, aizgūts no Edgara Alana Po, ir viens no elegantākajiem man zināmajiem negaidītajiem sižeta pavērsieniem. To papildina lieliska fināla saspensa jeb spriedzes aina ar ceļotāju sagaidīšanu Reformatoru klubā.
Lasot romānu pirmoreiz, man – droši vien līdzīgi kā daudziem lasītājiem XIX gadsimtā – pat sapņos nerādījās, ka pēc dažiem gadu desmitiem lielu tiesu grāmatā aprakstīto zemju kaut vai pa druskai man varētu būt izdevies skatīt arī paša acīm. Tajā laikā pat Zviedrijā mītošā vectēva apciemošana likās tāls un neiespējams pasākums. Tomēr man šķiet, ka arī tagad – lēto aviokompāniju, interneta, satelītnavigācijas un kaučsērfinga laikmetā – šis 80 dienu ilgais un visai lēnais Žila Verna džentlmeņu ceļojums ir tā vērts, lai tajā piedalītos un mudinātu to darīt arī savus bērnus.