Zvaigžņu ceļš, padomju kosmiskā fantastika

Borisa Ņevska raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2007. gada oktobra numura.

Tā kā šomēnes pirmais Zemes mākslīgais pavadonis svin savu 50 gadu jubileju, tad arī fantastikas žurnāli daudz raksta par kosmosu. Lai kā tas arī nebūtu, manas paaudzes cilvēkiem padomju laiks bija jāpārdzīvo, tur pagāja dzīves labākie gadi, gadu nozīmē protams, tagad priekšā ir tikai vecums. Un daudz kas no rakstā minētā, fantastiku mīlot, ir arī lasīts. Un, ticiet man, vairums gadījumos tā nebija slikta literatūra, jo katrs rakstnieks, kas sevi ciena, jau cenšas būt pirmām kārtām rakstnieks, nevis valdošās šķiras pakalpiņš. Ja vien no tā nav atkarīga viņa un viņu tuvinieku dzīvība, tad gan daži mēdz salūzt. Tiktāl es, bet tālāk - pats raksts. Veltīts lasītājiem, kas fantastiku iemīlēja manā laikā.

 

 

Visu planētu proletārieši, savienojieties!

Par padomju zinātniskās fantastikas par kosmosu iedibinātāju var nosaukt teorētiskās kosmonautikas "tēvu" Konstantīnu Eduardoviču Ciolkovski. Viņa garstāsta "Ārpus Zemes" fragmenti ar reaktīvās raķetes aprakstu bija publicēti žurnālā "Priroda i ļudji" vēl 1918. gadā. Lai gan par galveno "kosmisko" grāmatu padomju ZF agrīnajā periodā tradicionāli tiek uzskatīts Alekseja Tolstoja romāns "Aelita", ko pirmais publicēja žurnāls "Krasnaja novj" ar nosaukumu "Marsa noriets" (1922.- 1923.). "Aelitu" Tolstojs rakstīja vēl emigrācijā. Turklāt "sarkanais grāfs", cilvēks daudz lasījis [Starp citu, autors pasakai par Buratino. - ZG piez.], noteikti iespaidojies no Edgara Raisa Barouza "marsiešu" cikla. Pēc sižeta ģeniāls entuziasts - inženieris-izgudrotājs Losjs [Alnis] būvē raķeti un, paņēmis ceļabiedros sarkanarmieti Gusevu, dodas uz Marsu. Tur varoņi atklāj bojā ejošu atlantu civilizāciju un pēc sirds patikas ķer adrenalīnu: Losjs iekaro brīnišķīgās princeses Aelitas sirdi, bet Gusevs, kā jau īsts komunārs, organizē revolūciju. Pretstatā varonīgajam kapteinim Džonam Karteram, kas ātri parāda visiem marsiešiem "Barouza māti", Tolstoja kosmooperas varoņi īpašus panākumus negūst un tik tikko izglābjas, aizbēgot atpakaļ uz Zemi.

1920-tajos gados Padomju Krievijā parādās arī citas grāmatas, kuru varoņi dodas kosmosā. Par to rakstīja, piemēram, Viktors Gončarovs, kura varoņi komjaunietis Andrejs un zinātnieks Nikodims palīdz aborigeniem uztaisīt revolūciju uz Mēness (diloģija "Starpplanētu ceļotājs" un "Psihomašīna", 1924.). Uz Marsu lido Aleksandra Jaroslavska romāna"Visuma argonauti" (1926.) varoņi. Tuvo kosmosu apgūst Andreja Platonova stāsta "Mēness bumba" (1926.) un Valērija Jazvicka garstāsta "Ceļojums uz Mēnesi un Marsu" (1928.) varoņi. Tikšanās ar citu saprātu aprakstītas Grāla Areļska krājumā "Stāsti par Marsu" (1925.) un S. Gorbatova garstāstā "Mēness Kolumba" pēdējais reiss" (1929.). Bet Nikolaja Muhanova romānā "Liesmojošās dzīles" (1924.) pirmo reizi pašmāju ZF aprakstīts starpplanētu karš, kur Zemes iedzīvotāji karo - protams, ka ar marsiešiem. Turklāt, kosmiskās eskadras cīnās ar staru ieročiem!

Vispār, ar Tolstoju viss neaprobežojas. Kāpēc tieši viņa grāmata kļūst par agrīnās padomju fantastikas simbolu? Laikam jau lieta ir tajā "mazumā" kā talants. Aleksejs Nikolajevičs bija visai izcils rakstnieks. Protams, arī viņam bija izgāšanās, taču "Aelitu" par tādu nenosauksi. Uz tās fona visi pārējie pašmāju autori liekas stipri bāli. Padomju kosmofantastikas hronikā viņu vārdi ir saglabājušies, bet lasītāju sirdīs - nē. 1930-to gadu sākumā parādās vēl daži darbi, kas tādā vai citādā veidā ir saistīti ar kosmosu: Ābrama Paleja "Planēta KIM" (1930.), Jana Larri "Laimīgo zeme" (1931.) un Aleksandra Beļajeva "Lēciens tukšumā" (1933.). [No šiem gadiem gan, izņemot Beļajevu, nevienu citu neesmu lasījis. - ZG piez.] Uz divām pēdējām grāmatām ir vērts vērst īpašu uzmanību.

Padomju bērnu fantastikas klasiķa Jana Larri garstāsts ir utopiska fantāzija, kurā atainoti autora uzskati par tuvās nākotnes komunistisko sabiedrību. Citu tēmu vidū Larri skar arī kosmosa apgūšanas nepieciešamību. Garstāstā ir arī politiski motīvi, kuru dēļ to daudzus gadus cītīgi ignorē. Vēlāk naivais Larri iecer sarakstīt fantastisku romānu speciāli biedram Staļinam. Stāstu par citplanētieti, kas savām acīm redz arī visas padomju iekārtas nepilnības, Larri anonīmi to aizsūta vadonim, par ko 1941. gadā viņu Iekšlietu komisariāts (NKVD) apcietina un viņs 10 gadus nosēž lēģeros.

Viena no padomju fantastikas pīlāriem - Aleksandra Beļajeva - romāns "Lēciens tukšumā" izpelnās pat paša Ciolkovska labvēlīgu atsauksmi. Tas ir avantūras stāsts par buržuju grupu, kas dodas ceļojumā kosmosā arlaineri "Šķirsts", lai pārdzīvotu revolucionārus notikumus uz Zemes. Taču liktenis aizved "Šķirstu" uz Venēru, kur notiek kauja starp saimniekiem un kalpiem. Gala rezultātā uzvarējušie darbaļaudis, apkalpes locekļi un daži "pārbēdzēji" no buržuju puses atgriežas uz Zemi, kur jau iestājusies komunistiska utopija. Nevar teikt, ka romāns atrodas labāko Beļajeva darbu vidū, taču kā padomju agrīnā kosmofantastika, tas ir nozīmīgs. [Vienīgais, kas man tur patika, bija iespaidīgie Venēras mežonīgās dabas apraksti. - ZG piez.]

1934. gadā notiek pirmais padomju rakstnieku Vissavienības kongress, kas nospēlē negatīvu lomu padomju ZF attīstībā. Pirmkārt, fantastiku nodod pusaudžu un jaunatnes literatūras aprūpē. Un otrkārt, tiek norādīts tās virziens - zinātniski-tehniski izglītot padomju jaunatni sociālistiskā reālisma garā. Tieši tad arī sākas bēdīgi slavenā "tuvā mērķa" fantastikas ēra. Turklāt 1930-tajos gados notiek var;aki nopietni politiski satricinājumi, viena no sekām tiem ir absolūta īstu un iedomātu ienaidnieku meklēšana. Tāpēc tipiska to laiku padomju ZF izskatījās šādi. kaut kur fabrikā vai zinātniskajā institūtā progresīvs inženieris (zinātnieks) kopā ar draugiem - komjauniešiem un gudrā partorga atbalstīts cenšas ieviest progresīvo kvadrātligzdu metodi sociālistiskajā tautas saimniecībā. Bet blakus duļķo ūdeņus ļaunprātīgs ārzemju izlūkdienesta "špijons", kuram palīdzīgu roku sniedz vēl neapsistie kulaki un paslēpušies baltgvardi. Taču "mūsu bruņuvilciens" lido uz priekšu, bet nelietīgos maitas atmasko varonīgie kompetento orgānu darbinieki. Labākais tāda veida fantastikas piemērs ir Grigorija Adamova romāns "Divu okeānu noslēpums" (1939.). Bet vairums no šāda tipa opusiem ir pelnīti nodoti makulatūrā...

Tomēr dažiem rakstniekiem bija par šauru dotajā shēmā, tāpēc darbi, kuru varoņi centās lidot, nevis rāpot, šur un tur ieraudzīja gaismu. Aleksandra Beļajeva romāns "Zvaigzne KEC" (1936.) veltīts orbitālajai kosmiskai stacijai, viņa "Debesu viesis" (1937.) stāsta par ceļojumu uz zvaigznēm. Vladimira Vladko romānā "Visuma argonauti" (1938.) aprakstīts kosmiskais lidojums uz Venēru, Boriss Anibals garstāstā "Visuma jūrnieki" (1940.) sūta savus varoņus uz Marsu, bet A. Tarasovs stāstā "Virs Mēness krāteriem" (1941.) - attiecigi uz Mēnesi. Taču šīs grāmatas laiku nenoteica un tad sākās karš...

Lielais Lūzums.

Pēc Uzvaras kosmiskie stāsti padomju ZF joprojām parādījās reti. 1945. gadā iznāca Sergeja Beļajeva kara piedzīvojumu romāns "Desmitā planēta". Tolaik vēl rakstnieka - iesācēja Ivana Jefremova garstāsts "Zvaigžņu kuģi (1947.) vēstīja par saprāta plašo izplatību Visumā. Var atcerēties Vladimira Obručeva izzinošo stāstu "Lidojums uz planētām" un Borisa Ļapunova māksliniecisko aprakstu "No Visuma dzīlēm" ar Tunguskas meteorīta hipotēzi - citplanētiešu kuģa katastrofu (abi 1950.). Taču tīri piezemētā fantastika valdīja bez ierunām un tika rūpīgi rosināta no augšas. Lūk, tipisks fragments no raksta, kas publicēts vienā no vadošajiem literatūras žurnāliem:

"Padomju zinātniskajai fantastikai ir jāatspoguļo mūsu valsts rītdiena... laika sprīdis, kas atrodas no mūsu dienām vienu - divus desmitus gadu nākotnē, bet varbūt pat tikai pāris gadu attālumā. Bet daži literātori orientē sevi un orientē citus uz tālas nākotnes attēlošanu... Tā nav nejauša kļūda. Tā ir Rietumeiropas fantastiskās literatūras piekritēju vēlme virzīt mūsu literatūru pa to pašu ceļu." No S. Ivanova raksta (žurnāls "Oktjabrj", 1950. g. 1. nr.)

Nevis literatūrzinātnisks raksts, bet apsūdzības raksts "attiecīgajai iestādei"! Kādi tur sapņi par kosmosu - te kaut tikai Kolimā nenokļūt par "klanīšanos Rietumu priekšā"! Taču laiks nestāvēja uz vietas. Pēc politisko izmaiņu virknes svētki sākās arī uz īsto padomju fantastu ielas. Jau 1954. gadā izcilais kino darbinieks Aleksandrs Dovženko uzraksta kinoscenāriju filmai "Kosmosa dziļumos", kas gan paliek nerealizēts. Pēc gada žurnālā "Znaņije - sila" tiek publicēts Vladimira Savčenko stāsts "Pretī zvaigznēm", kas veltīts pirmajam kosmiskajam startam... 1977. gadā! Eh, bija gan toreiz optimisti padomju cilvēki... Pašmāju kosmiskās fantastikas jomā liels ir Georgija Martinova ieguldījums, viņa garie stāsti "220 dienas zvaigžņu kuģī" (1955.) un "Planētas viesis" (1957.) liek sākumu populārajiem cikliem "Zvaigžņu kuģotāji" un "Kalisto". Pirmais no tiem veltīts Saules sistēmas apgūšanai netālā nākotnē, otrā sižets grozās ap citplanētiešu ierašanos uz Zemes, viņi, kā izrādās jau sen ir pie sevis uzcēluši komunismu.

Bet 1957. gadā iznāk Ivana Jefremova romāns "Andromēdas miglājs", kas iezīmē padomju zinātniskās fantastikas otro dzimšanu. Laikam nav runa tikai par grāmatas labajām īpašībām. 1957. gads ir īpašs gads PSRS. No vienas puses nepieredzēts tautas entuziasma uzliesmojums, kam jāpateicas sabiedrības pārveidošanai, ko vēlāk nosauc par "atkusni". No otras puses, kolosāls zinātniski-tehniskais izrāviens, kura spilgtākais piemērs ir mākslīgā Zemes pavadoņa palaišana. Likās - lūk, te viņa ir - laime! Beidzot pavisam brīvais padomju cilvēks veic izšķirošo soli ceļā uz gaišo nākotni - komunismu! Jefremova grāmata tieši saskanēja ar šo vispārējo optimismu. Darbība norisa tālā nākotnē, komunistiskā sabiedrībā, kas aptvēra visu Zemeslodi, ko apdzīvoja principiāli jauni cilvēki. Smags darbs šeit ir pārvērties priecīgā jaunradē, cilvēkiem atklājušies ilga mūža noslēpumi, viņi dodas uz zvaigznēm, lai ar citām civilizācijām izveidotu "Lielo Loku". 1959. gadā Jefremovs atgriežas pie savas nākotnes vēstures ar garstāstu "Čūskas sirds", kas veltīta Zemes cilvēku kontaktam ar "svešu" rasi. [Te var turpināt, ka trešais darbs par Lielo Loku bija romāns "Vērša stunda", kas tapa kā maoisma kritika, bet "atkusnis" jau bija beidzies, romāns iznāca "apcirsts", jo vara to uzņēma kā kritiku sev, to visā pilnībā izdeva tikai "perestroikas" laikā. - ZG piez.]

Vēl viena grāmata, kas iezīmēja jauno posmu tā laika pašmāju fantastikā bija Arkādija un Borisa Strugacku debijas romāns "Ugunīgo mākoņu valstībā" (1959.), kuras sižets saistās ar pirmo ekspedīciju uz Venēru. Galvenā grāmatas vērtība ir jauno autoru - iesācēju cenšanās pārorientēt tradicionālo avantūras un zinātniski-tehnoloģisko ZF uz cilvēka raksturu veidošanās izpēti. Kādu laiku Strugacki ražīgi izstrādāja kosmisko tēmatiku darbu sērijā, kas rādīja notikumus Pusdienas Pasaules rašanās gados. Garstāstos "Ceļš uz Amalteju" (1960.) un "Praktikanti" (1962.) daži viņu pirmā romāna varoņi, kopā ar jauniem tēliem turpināja smago darbu, apgūstot Saules sistēmu. Taču Strugackiem galvenā tēma bija tikumiskās izvēles problēma. Īpaši šī tēma izceļas vienā no abu autoru labākajiem agrīnajiem romāniem "Tālā Varavīksne" (1963.).

Vērts atzīmēt arī Igora Zabeļina romānu "Dzīves josla" (1960.) - vāju mākslinieciskā ziņā, bet interesantu ar to, ka faktiski pirmo reizi pašmāju ZF ir izdota grāmata, kurā tiek stāstīts par citas planētas terraformēšanu. Kosmosa apgūšanas problēmām - no tīri zinātniskām līdz morāli-ētiskām - veltīti vairāki zīmīgi darbi: Genriha Altova krājums "Leģendas par zvaigžņu kapteiņiem" (1961.), Valentīnas Žuravļovas garstāsts "Pa Visumu lidojošie" (1963.), Georgija Gureviča garstāsti, vēlāk apvienoti romānā - utopijā "Mēs - no Saules sistēmas" (1965.), Igora Rosohovatska, Anatolija Dņeprova, Vladimira Mihailova īsie un garie stāsti. [Te es vēlos papildināt mazliet rakstīto, jo šajā laikā lasītie darbi jau noteica manu fantastikas mīlestību uz visu pārējo dzīvi. Protams, tas bija "Andromēdas miglājs", pēc tam Vladimira Mihailova garstāsti "Sevišķa nepieciešamība" un, varbūt mazākā mērā, "Piezemes ļaudis". Tad vēl Viktora Ņevinska romāns "Zem vienas saules" par bojā ejošo marsiešu civilizāciju, kas apmeklē Zemi vēl dinozauru laikos. Fantastika latviešu valodā arī tajos laikos bija retums, tāpēc iemanījos lasīt krieviski. Nevar nepieminēt Aleksandra Kazanceva romānu "Vētru planētu". Nu, un protams, brāļi Strugacki, Dmitrijs Biļenkins un Kirs Buličevs, bet tos jau iepazinu vēlākos laikos. Tāds jau bija tas laiks, kad cilvēki vēl sapņoja par sabiedrību, kurā visi būtu laimīgi. Skaists mērķis, bet absolūti nesasniedzams ar sociālistiskām saimniekošanas metodēm. Nu, tas jau ir pavisam cits stāsts. Jo arī kapitālisms automātiski vispārēju laimi nenodrošina. Visu nosaka darbs un paša gudrība. - ZG piez.]

Atgriešanās no zvaigznēm

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, Jurija Gagarina lidojums un jaunie padomju kosmonautikas iekarojumi neviļus noveda pie zināms kosmiskās tēmas mazināšanās pašmāju ZF. Kosmoss vairs nebija Lielais sapnis, bet pārvērtās ikdienas darbā. Tomēr sabiedrībā vajadzība pēc kosmiskās fantastikas vēl bija liela, tāpēc laiku pa laikam šajā žanrā parādījās nozīmīgi darbi. Viens no mērogā vislielākajiem sacerējumiem bija Sergeja Sņegova episkā triloģija "Cilvēki kā dievi", kuras darbība notiek tālā, komunistiskā nākotnē. [Lai šis teikums neatbaida, jo romānā nav uzsvērtas ideoloģijas, bet ir runa par vispārcilvēciskām vērtībām. - ZG piez.] Īpašu lasītāju sajūsmu (un kritiķu zobu griešanu) izsauca, ar padomju ZF nepieredzētu vērienu attēlotais starpgalaktiskais karš. [Sit pušu pat "Zvaigžņu karus". - ZG piez.] Par cikla pirmajiem romāniem "Galaktiskā izlūkošana" (1966.) un "Iebrukums Perseja zvaigznājā" (1968.) Sņegovu tūlīt apvainoja padomju cilvēkam "svešās" kosmiskās operas propagandā. Rezultātā, triloģijas pēdējais romāns "Atpakaļejošā laika gredzens" iznāca tikai 1977. gadā. [Un neapšaubāmi prasīja autoram daudz nervus, pirmie divi ir labāki. - ZG piez.]

Padomju ZF neparastu romantisko fantastiku, kas saistīta ar kosmosu, raksta Olga Larionova: garstāsts ""Aramisa" sardze" (1966.), vairāki stāsti. Kā vienmēr uzdevuma augstumos bija brāļi Strugacki, kas atkal apskata morāles problēmas kontaktā ar cilvēkam principiāli svešu civilizāciju garstāstā "Mazulis" (1971.). Jevgeņija Voiskunska un Isaja Lukodjanova romāna "Zvaigžņu jūru šļaksti" (1970.) varoņi nodarbojās ar Venēras terraformēšanu kārtējās komunistiskās utopijas apstākļos - kaut gan ticība tai sāka jau zust... Sergeja Žemaiša romānā "Ugunīgā planēta" (1973.) uz Marsu atlidojušie Zemes cilvēki atrod izzudušas civilizācijas drupas. Ticami psiholoģiskā ziņā un aizraujoši ir Kira Buličeva garstāsti par kosmomediķi Pavlišu.

1970-to gadu otrajā pusē un 1980-to gadu laikā padomju kosmiskā ZF sāka buksēt. Lielā mērā tas bija saistīts ar kārtējo, ideoloģisko "skrūvju piegriešanu". Arī kosmosa apgūšana no ekstrēma notikuma sāka pārvērsties par parastu rutīnu. "Mēness sacīkstes" ar amerikāņiem tika zaudētas. Sākās grūtības ar kosmiskās "atspoles" projekta realizāciju. Bet uz orbītu bariem sāka lidot sociālisma nometnes valstu pārstāvji - jo tā "bija vajadzīgs". Tajā pat laikā izdevniecība "Molodaja gvardija" [kas bija uzurpējusi tiesības noteikt toni padomju ZF, protams, zem kompartijas "modrās acs" - ZG piezīme] izdeva veselu virkni nenozīmīgu grāmatu, starp kurām bija pat ZF, ko sarakstījuši padomju kosmonauti: Jevgenijs Hrunovs ar līdzautoru Levonu Hačaturjancu - "Ceļš uz Marsu" (1979.), "Uz asteroīda" (1984.) un "Esi sveicināts, Fobos!" (1988.), Jurijs Glazkovs - "Melnais klusums" (1987.). Kaut kur interesanti, bet sekli...

Pati nozīmīgākā to laiku kosmiskās fantastikas grāmata ir Sergeja Pavlova romāns "Mēness varavīksne" (1978.- 1983.), kur runāts par briesmām, kas var draudēt, pētot citas pasaules. Romāna varoņi, pieredzējuši kosmopētnieki, pārstāj būt cilvēki, iegūstot "eksotiskas" spējas, taču tas nenes laimi, ne viņiem, ne citiem. Vēl var pieminēt Vladimira Mihailova diloģiju par zvaigžņu kapteini Uldemiru: "Sargs manam brālim" (1976.) un "Tad nāciet un izspriedīsim" (1983.). Taču šīs visai specifiskās starpzvaigžņu ekspedīcijas dīvainās apkalpes stāstu [Kaut kādas asociācijas ar Filipa Fārmera "Upes pasauli" - ZG. piez.] par viņu profesionālo darbību progresoru lomā diezin vai var pieskaitīt tikai kosmiskajai ZF, jo tai piemīt skaidrs sociāli-filosofisks raksturs (kā arī daudzām vēlākajām Strugacku grāmatām). [Starp citu, V. Mihailovs ilgu laiku dzīvoja Latvijā un viņa grāmatas parasti iznāca arī latviešu valodā, taču pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, kādu laiku padzīvojis šeit, bet īsti neapradis ar jauno situāciju, viņš pārcēlās uz dzīvi Krievijā. - ZG piez.]

[ Manuprāt kļūst redzama daudzu padomju rakstnieku vilšanās sociālisma idejās, kurām viņi patiesi, no sirds ir ticējuši, kā jau agrāk teicu, šīs idejas tiešām bija ļoti skaistas: visi cilvēki laimīgi dzīvo pārpilnības zemē, visi ir labi, noziegumi palikuši pagātnē, īsta paradīze kopā ar Lejputriju. Varbūt Latvijā to izprast grūtāk, bet Krievijā ļoti daudz cilvēku patiešām ticēja, ka sociālisma un komunisma idejas ir kaut kas brīnišķīgs, lūk, tikai cilvēki nav tik labi, tāpēc dzīve kā neiet, tā neiet uz augšu. Ļeņins esot bijis labais, tikai Staļins visu sabojājis, tā vēl runāja "perestroikas" sākumā. - ZG piez.]

Pārbūves laikā interese par kosmosko ZF apdzisa. Pienāca citas fantastikas laiks, ar "černuhas" akcentu. Pēc tam beidzās arī pati Padomju Savienība... Tagad galveno pašmāju autoru fantastikas masu sastāda kosmiskā opera, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

P.S. Rakstā izmantoti materiāli no V. Veļčinska "Padomju fantastikas bibliogrāfijas" (bibliography.narod.ru), saitiem "Krievu fantastika" (rusf.ru) un "Kosmonautikas epizodes" (epizods-space.testpilot.ru).

P.P.S. en.wikipedia.org/wiki/Mongolian_Death_Worm
Šis mongoļu tārps ir leģenda, vismaz pagaidām nekas tāds nav atklāts. Interesanti, ka tas, liekas, ir iedvesmojis Frenku Herbertu radīt savus Kāpas tārpus.