Zvaigžņotās debess stāsts: kārdinājumi, varoņdarbi, slepenās drāmas._1

2. fragments no Haijo Banckafa tāda paša nosaukuma grāmatas. Iepriekšējo lasiet šeit.

"Es pārāk stipri mīlu zvaigznes, lai baidītos no nakts".

Debess juma stāsti: zvaigznāji un to mīti.

Pa labi no Vēršu dzinēja atrodas Ziemeļu Vainaga zvaigznājs, kas atgādina mums dramatisko stāstu par Tēzeju un Ariadni. Valdnieka dēls no Atēnām devās karagājienā, lai nogalinātu Minotauru, briesmoni, kas mita Labirintā, Krētas salā, kuram daudzus gadus ziedoja jauniešus un jaunavas no Atēnām. Vienā no mīta versijām tika stāstīts, ka Tēzejs pēc varoņdarba atrada izeju no Labirinta, tāpēc ka sekoja Vainaga zvaigznājam. Pazīstamāka versija ir stāsts par Ariadnes pavedienu. Pēc tam, kad valdnieka meita iedeva varonim kamolu, lai viņš viegli varētu nokļūt atpakaļ, sekojot pavedienam. Pateicībā par viņam izrādīto labvēlību un palīdzību, Tēzejs izpildīja savu solījumu un paņēma Ariadni par sievu. Taču atpakaļceļā uz Atēnām pārdomāja. Kad kuģis bija apstājies Naksosā, viņš Ariadni atstāja, jo sapnī viņam bija parādījies vīna dievs Dionīss, kurš bija pieprasījis Ariadni sev. Ja arī tās bija tikai Tēzeja atrunas, tad dievs patiešām parūpējās par brīnišķo, pamesto meiteni. Viņš apprecēja ar viņu un uzmeta viņas vainagu tik augstu debesīs, ka no tā laika tas tur spīd kā Ziemeļu Vainags.

Dienvidu Vainags, ko var redzēt pie Strēlnieka, ir saistīts ar turpmākajiem Zeva mīlestības piedzīvojumiem. Šoreiz viņš savaldzināja brīnišķo Semelu, kuras vārds nozīmē "Pazemes", stāvot viņas priekšā kā vienkāršs mirstīgais. Taču kādā reizē Hēra kļuva greizsirdīga un gribēja iznīcināt sava vīra mīļāko. Tā kā Semela jau bija grūtniecības sestajā mēnesī, dieviete iedvesa viņai mokošas šaubas par sava apbrīnojamā iemīļotā patieso izskatu. Semela sāka tincināt Zevu, lai viņš parādās viņas priekšā savā patiesajā izskatā, kas viņai, saprotama lieta, par labu nenāca. Paskatījusies uz viņa dievišķo būtību, viņā, zibens ķerta, sadega uz vietas. Zevs izglāba vienīgi viņu nedzimušo dēlu, iešuva sev gurnā un iznēsāja. Tas bija vīna dievs Dionīss, kurš tādā veidā pasaulē piedzima divas reizes. Semelu Zevs paņēma debesīs, viņas vainags no tā laika atrodas debesīs kā Dienvidu Vainags.

Zem Dzinējsuņiem atrodas zvaigznājs, kas pazīstams no antīkiem laikiem, taču šajā gleznā to redzēt nevar. [Runa ir par gleznojumu pilī - Palaco Farnēze - Itālijā - t.p.] Tie ir Berenikes Mati, kas kā zelta rāmis ierāmē šīs kirēniešu valdnieces brīnišķo seju. Viņa bija Ēģiptes faraona sieva, valdnieks nespēja vien nopriecāties par viņas skaistumu, kad viņš devās karot uz Sīriju, Berenike, lielas mīlas vadīta, solīja ziedot savus matus Afrodītei, ja mīlas un miera dieviete atļaus vīram atgriezties no bīstamā kara ar uzvaru un dzīvam. Kad Berenike drīz saņēma vēsti par sava vīra uzvaru, tad aizgāja uz templi un ļāva nogriezt sev matus, tad uzlika zelta cirtas uz mīlas dievietes altāra. Tajā pasaules daļā gaiši mati vienmēr bija retums un ilgots brīnums, tāpēc nav jābrīnās, ka pa nakti cirtas pazuda. Faraons nikni jautāja par matu atrašanās vietu, priesteri pat baidījās par savām dzīvībām. Taču viens no viņiem sev par laimi ieraudzīja matus debesīs kā jaunu zvaigznāju. Tas nozīmēja, ka mīlestības dieviete pati ir novietojusi tos tur, lai parādītu cilvēkiem mūžīgu piemēru mīlestībai un uzticībai.

Bieži Bereniki sajauc ar Hēroda sievu, par kuru ir zināms, ka viņa kļuva par kristieti, kad viņu satrieca Kristus ciešanas. Viņas vārds Berenike tika pārveidots par Veroniku, šis zvaigznājs kristiešu tradīcijā tiek saukts par Veronikas Lakatu.

Bālā lenta, kas stiepjas caur visu debesi, ir tas pats Piena Ceļš. Par viņa rašanos mums jābūt pateicīgam Herkulesam, ko var ieraudzīt gleznas centrā (stāvošu uz galvas). Zevs radīja viņu, padarījis grūtu valdnieci Alkmenu, parādījies viņa priekšā, kā viņas laulātais vīrs Amfitrions. Lai pilnībā izbaudītu visus mīlas priekus, viņš palūdza Saules dievu Hēliju palikt mājās trīs dienas. Tā dievu tēvs iespēja iegūt trīs dienas un naktis ilgu nakti, radot visu laiku lielāko varoni, kurš ieguva vārdu Herkuless Triselēns - Trīsseju Mēness dēls. Kaut arī Herkuless nozīmē "Hēras slava", tomēr dievu māte viņu nekad nav mīlējuši. Tieši otrādi, dieviete greizsirdīgi vajāja varoni viņa visas dzīves laikā. Lai padarītu savu mīļoto dēlu nemirstīgu, Zevam vajadzēja izmantot viltību. Kad viņa sieva Hēra gulēja, viņš pielika mazo Herkulesu pie viņas krūts, lai viņš, pateicoties viņas pienam, kļūtu nemirstīgs un spēcīgs kā lauva. Taču nākamais varonis zīda tik stipri, ka Hēra atmodās no sāpēm un asi atgrūda viņu. Piens izšļakstījās, no tā laika to var redzēt debesīs, kā Piena Ceļu.

Pa labi augšā uz gleznas atrodas Važoņa zvaigznājs, to agrāk, Divupē iedomājās kā ganu ar diviem kazlēniem. Vēlāk Važonī redzēja Atēnu valdnieku Erihtoniju, kuram kāju vietā bija čūskas aste un tāpēc viņš nevarēja ne staigāt, ne jāt. Taču šos trūkumus Važonis pārvērta sev par labu. Iedvesmojies no dieva Hēlija saules ratiem, viņš lika uzbūvēt kara ratus, kur iejūdza četrus zirgus un kļuva par pirmo cilvēku, kurš jebkad ir vadījis tādus ratus. Dziļi ietekmējies no tāda talanta, Zevs ievietoja ratus kopā ar važoni zvaigžņu vidū. Uz Važoņa kreisā pleca var redzēt vēl vienu kazu. Tā ir Amalteja, kas baroja jaundzimušo Zevu, jo viņa māte Reja slēpa Zevu alā, Krētas salā, lai paglābtu viņu no tēva Hrona, kurš vēlējās aprīt visus savus bērnus.

Piena Ceļa tālākajā galā risinās visiem zināmā drāma. Virs Gulbja mēs redzam Etiopijas valdnieku Cefeju un viņa sievu Kasiopeju.

Etiopiju uzskatīja par apdzīvotās pasaules dienvidaustrumu galu, tur cilvēkiem bija "saules apdedzinātas, iedegušas" sejas (no grieķu "Αιθιοπς"). Kasiopeju nakts debesīs ļoti viegli ir atrast pēc W-veidīgās formas, kurā var atpazīt sievieti, kura žēli, pacēlusi abas rokas. Viņa lepojās, ka esot skaistāka par jūras nimfām, nereīdām. Tas sakaitina jūras valdnieku Poseidonu, turklāt tik stipri, ka viņš sūta briesmoni Valzivi (lat. Cetus), lai tas izposta Etiopiju. Nopietno briesmu priekšā Cefejs jautā Orākulam, ko darīt, un uzzina, ka nelaimi var novērst tikai tā, ka viņam jāziedo briesmonim sava meita Andromēda.

Ar ķēdēm pie klints piekaltā Andromēda līdz šim kā zvaigznājs atrodas debesīs. Tieši zem viņas var ieraudzīt Valzivs zvaigznāju. Tas ir briesmonis, kas viņu būtu aprijis, ja viņai pēdējā brīdī palīgā nebūtu ieradies Persejs savās spārnotajās sandalēs. Zeva dēls, kura vārds nozīmē Grāvējs, lidoja atpakaļceļā pēc tam, kad viņš bija veicis savu lielāko varoņdarbu, tieši virs Jafas Palestīnā viņš ieraudzīja pie klints pieķēdēto meiteni. Viņš tūlīt pat metās lejā, nogalināja briesmoni ar precīzu liela akmens metienu. Viņš atbrīvoja Andromēdu no ķēdēm un aizlidoja ar viņu uz savu dzimteni. Tur viņa kļuva par viņa sievu un dzemdēja viņam dēlu Persu, Persijas valdnieku dinastijas dibinātāju.

Senās Babilonijas iedzīvotāji Andromēdas zvaigznājā redzēja savu lielo mīlas dievieti Ištaru, ko šumeri sauca par Innanu, bet Valzivs viņiem bija briesmonis Tiamats, kura ķermeni dievs Marduks pasaules radīšanas sākumā pāršķēla uz pusēm, radot debesis un zemi. Jūdeju skaidrojumā tas kļuva par Leviatānu, kas asociēja jūras graujošo spēku, bet kristiešu tradīcijās tajā redz vali, kas aprija Jonu.

Agrāk, vēl pirms Andromēdas glābšanas, Persejs veica lielu varoņdarbu. Ar Atēnas palīdzību viņam izdevās nocirst galvu šausmīgajai Medūzai. Šī senā dieviete, kuras vārds nozīmēja Valdītāja, dzīvoja tālu rietumos, novadā, kur piedzimst nakts. Tas, kurš redzējis viņas šausminošo galvu ar čūskām matu vietā, tūlīt pārvērtās akmenī. Tā notika arī ar milzi Atlantu, kas tur debesis uz saviem pleciem. Tā kā viņš atteica viesmīlību Persejam, kurš atgriezās no varoņdarba, tas parādīja viņam nocirsto Medūzas galvu. Viena skatiena pietika, milzis pārakmeņojās, pārvēršoties par klinšainajiem Atlasa kalniem vecās pasaules rietumos. Medūzas galvu joprojām var redzēt debesīs. Persejs svinīgi tur to savā kreisajā rokā. Viena no tās acīm ir ļaunā, sātana zvaigzne Algols, tās gaisma visu laiku mainās, liekas, ka mums mirkšķina baismā nakts debess seja. Senā burve uzbrūk Zemei ar bagātīgu meteorītu lietu, ko sauc par Perseīdām un liekas, ka tie izlido no Perseja zvaigznāju. Katru gadu viņi apmeklē periodā no 17. jūlija līdz 20. augustam.

Pa labi no Andromēdas var ieraudzīt Trīsstūri. Kaut arī tas ir sen zināms zvaigznājs, ar to nesaistās nekāds konkrēts stāsts. Runā, ka tas simbolizē Sicīliju. Iespējams, ka Zevs ir izveidojis pieminekli savam lielajam varoņdarbam? Kādreiz Māte-Zeme tā sadusmojās par dievu un dieviešu grēkiem, ka paveica neiedomājamo: viņa atdevās Tartaram, pašai pekles tumšākajai daļai un kļuva grūta no tā ar šausmīgo Tifonu, gigantisku briesmoni ar čūskveida kājām un simts pūķa galvām. Ar savām rokām tas varēja apstādināt Saules lēktu un iegrūst debesis tumsā. Turklāt viņš šausmīgi smakoja un radīja troksni, kas padarīja cilvēkus kurlus. Tikko Zeme radīja šo bestiju, tā kā traka steidzās uz Olimpu, visi dievi no turienes šausmās aizbēga uz Ēģipti un tur pārvērtās zvēros. Taču drīz vien Zevs apzinājās savu atbildību kā dievu tēvs, savāca visu savu drosmi un pirmais atgriezās atpakaļ, lai cīnītos ar Tifonu. Ar saviem zibeņiem un pērkona dārdiem viņam beidzot izdevās padzīt briesmoni no Olimpa.

Taču bestija trakoja tālāk, sviežot liesmojušus akmeņus debesīs, metot veselus kalnus un padarot zemi par tuksnesi. Kad spēki atstāja Tifonu, viņš meklēja palīdzību pie senajām moirām, varenajām likteņa dievietēm. Tomēr viņu piemānīja. Upuraugļi deva viņam spēku, pateicoties tam, viņš atkal jutās varens. Taču šie augļi bija domāti „tikai vienai dienai” un spēki atkal atstāja viņu. Tad Tifons aizlidoja uz Sicīliju, kur Zevs galīgi pieveica viņu. No visa spēka dievu tēvs svieda milzīgo Etnas kalnu virsū briesmonim un apraka briesmoni, Tifons palika ieslodzīts zem tā. Kad no Etnas nāk dūmi, tad ļaudis joprojām uzskata, ka tas ir Tifons, kas dziļumā nikni elso un spļauj uguni.

Apbrīnojams radījums debesīs ir zivs-kaza, kas pazīstams, kā Mežāža zvaigznājs. Kad dievi bēga uz Ēģipti, ganu dievs Pāns ielēca ūdenī un gribēja pārvērsties par zivi. Taču tas viņam izdevās tikai daļēji: ķermeņa augšējā daļa palika kā āzim, bet apakšējā kļuva par zivi. Zevs to uzskatīja par tik oriģinālu, ka novietoja zivi-kazu debesīs. Taču dabiski, ka ir arī cits skaidrojums. Savītā forma, ko arī atrod Mežāža zvaigznājā rāda, ka Saulei Mežāža tropos jāpagriežas, un tā teikt, jāsasienas bantē. Astrologi Mežāzī (♑) redz taisnuma un patstāvības simbolu, tajā pašā laikā zinot, ka tas, kā neviena cita zīme, pieņem dzīves neizbēgamību un noliecas tās priekšā.

Zem Perseja un Andromēdas mēs redzam divas Zivis. Ir brīnišķīgs stāsts par dziļu mīlestību, kas saistīta ar šo zvaigznāju. No piecdesmit nereīdām, jūras dieva Nereja meitām, visskaistāko sauca par Galateju, tas ir, „piena balto”. Kādā no rītiem viņa satika Akidu, jaunekli no Apolona svītas. Viņu skatieni satikās, līdzīgi kā Amora bultas, meitene un jauneklis apkampās un vienā mirklī kļuva nešķirami. Taču viņi nebija vieni šajā pasaulē. Milzu ciklopam Polifēmam arī iepatikās skaistule. Taču, tā kā Galateja baidījās no ciklopa šausmīgā izskata, viņš izvairījās no tikšanās ar viņu un slēpās. No kalna gala skumjais milzis dienu no dienas skatījās apkārt un no viņa gana flautas pa visu zemi lija žēlabainas skaņas par nelaimīgo mīlestību. Reiz Polifēms ieraudzīja mīlas pāri alā, kur viņi bija iekārtojuši savu ligzdiņu. Kļuvis šausmīgi greizsirdīgs, milzis vareniem soļiem skrēja no virsotnes, zeme trīcēja, jūrā sacēlās viļņi cilvēka augumā. Galateja un Akids šausmās bēga un kopā ielēca atklātajā jūrā. Tur viņi kļuva par zivīm un peldēja jūras dzelmē – pretī mūžīgās mīlas noslēpumam. Debesīs var redzēt, ka zivis saista uz mūžu plata lenta. Astrologi tajā redz neremdināmas kaisles un bezgalīgas fantāzijas zīmi. Runā, ka tās ir gatavas uz lieliem upuriem savu ilūziju dēļ.

Pa kreisi no Andromēdas planē spārnotais zivs Pegazs, kas parādījās no Medūzas ķermeņa, kad Persejs nocirta viņai galvu. Dažreiz runā, ka Persejs tā mugurā lidoja debesīs, kad atbrīvoja Andromēdu. Katrā gadījumā Pegazs ir Mūzu zirgs. Grieķu kalnā Parnasā, Mūzu dzimtenē, viņš ar sava pakava sitienu saburbuļo svēto avotu, tad tā ūdeņi dod iedvesmu dzejniekiem. Cits brīnumains zirgs ir Celeriss (Celeris), Pegaza jaunākais brālis. Tā galvu var redzēt blakus kā Mazā Zirga zvaigznāju. Hermess to uzdāvināja Kastoram, vienam no diviem Dvīņiem. Pēc cita mīta dievi Pegazu uzdāvināja grieķu varonim Bellerofontam un viņš, uzlidojis gaisā ar to, nogalināja spārnoto briesmoni Himēru. No tā laika Pegazs nes uz sevis dievu tēva Zeva pērkonus un zibeņus pa visām debesīm. Zevu vienā no viņa daudzajiem iemiesojumiem var redzēt tieši blakus.

Kā žilbinošs, balts Gulbis viņš savaldzināja Spartas valdnieci Ledu, kura apbūra visus ar savu skaistumu, pēc tam Leda dzemdēja olu, no kuras iznāca Helena (no grieķu „Ἑλένη” – „starojošā”). Vēlāk viņas dēļ izcēlās Trojas karš. No šīs olas iznāca arī Kastors un Pollukss, kurus šodien var redzēt Dvīņu zvaigznājā.

Viņi simbolizē pilnīgi dažādus brāļus, kuri mīl viens otru. Kastors bija mirstīgais un, kad kaujā viņš zaudē savu dzīvību, Pollukss tā sēroja, ka lūdza Zevam paņemt no viņa nemirstību, lai viņš varētu palikt Aīdā, kopā ar savu mirušo brāli. Zevu ļoti aizkustināja šāda brāļa mīlestība, tāpēc viņš deva savam dēlam izvēli: vai nu mūžīgi jauns viņš dzīvo Olimpā, vai attiecīgi, vienu dienu pavada Aīdā, bet otru Olimpā. Tūlīt pat Pollukss izvēlējās otro variantu, lai nekad nešķirtos ar Kastoru. Astroloģija šajos nevienlīdzīgajos brāļos redz cilvēku, kuram personības dažādās puses raujas prom viena no otras, līdz beidzot viņam izdodas kļūt par vienotu personību, apvienojot abas daļas.

Nobeigums sekos.