Zmejs Goriničs.

2. turpinājums no Kira Buličeva grāmatas.

Zmejs Goriničs ir ļaundaris no krievu biļinām. Tāpat kā retāk pieminētais Zmejs Tugarins, Zmejs Goriničs visai jūtami nes sevī stepes ļaužu etniskās iezīmes. Tas ir pārspīlēts un galēji vispārināts pečeņega vai polovcieša tēls. Lai gan ir viedoklis, ka ar pūķiem biļinās saprot elkdievību, pret kuru spēkavīriem ir jācīnās. [Esmu lasījis arī, ka trīsgalvainais pūķis esot alegorija par ienaidnieku kolonnām, kas Izvēršas kaujai, sadaloties pa vienībām. – t.p.]

Zmeja Goriniča pazīstamais uzvarētājs ir spēkavīrs Dobriņa Ņikitičs. Tiek uzskatīts, ka šim spēkavīram ir bijuši vairāki prototipi, reāli dzīvojuši vēsturiski vojevodas [karavadoņi], kas nesuši šo cēlo, bet tipiski pagānisko vārdu. Mākslinieks Vasņecovs savā pazīstamajā gleznā „Trīs spēkavīri” Dobriņu ir attēlojis kā pašu vecāko no viņiem. Taču, spriežot pēc biļinām, tas nebūt nav tā. Pašu galveno un pazīstamāko varoņdarbu Dobriņa ir paveicis jaunībā.

Kā liecina biļina, viņš jau bērnībā bijis ar noslieci, lai „mazus čūskulēnus zemē iemītu”, tāpēc jājis pa stepi ar mīļāko zirgu. Māte lūdza Dobriņu tā nedarīt un īpaši – nejāt uz Pučajupi. Noklausījies, ko māmuļa saka, Dobriņa, protams, (kas liecina par viņa jaunajiem gadiem) tūlīt apsedlojis zirgu un devies stepē. Un ne vienkārši stepē, bet uz Soročinas, tas ir, Saracēņu, islāma zemēm. Pa ceļam viņš samina daudzus čūskulēnus un, bez šaubām, gribēja arī pie Pučajupes pabūt. Pie tās pašas, no kuras tā viņa māte lūdz izsargāties. Pēc nedēļas vai divām viņš nokļuva pie upes un tā viņam iepatikās tik ļoti, ka Dobriņa nolēca no zirga, noģērbās pliks un ielēca ūdenī.

Kā par nelaimi krastā rotaļas veda jaunavas, kurām jaunā spēkavīra izturēšanās likās pārāk izaicinoša. Viņas sāka kliegt, ka plikam upē peldēties nedrīkst un, ka pieklājīgi jaunieši šeit peldas „smalkos, baltos audekla kreklos”.

-          Liecieties nu mierā! – Dobriņa atsaucis un peldēja uz tālo krastu.

Tieši tad ar rēcieniem un svilpošanu viņam virsū traucies Zmejs Goriničs. Pēc apraksta biļinā Zmejam Goriničam bija trīs galvas un divpadsmit snuķi. Kā tas iespējams, saprast nevar! Turklāt pēc draudiem varēja spriest, ka pūķis mācēja izelpot uguni un mīlēja rīt spēkavīrus. Turklāt vēl šis pūķis bija spārnots – viņš pa gaisu aizlidoja uz Kijevu un caur logu nozaga kņaza Vladimira mīļo brāļameitu Zabavušku Putjatičnu.

Noķerts sprukās, Dobriņa ienira ūdenī un steidzās uz krastu, kur bija nolikts viņa apģērbs un ieroči. Bet pūķis dzinās spēkavīram pakaļ, „apberot viņu ar dzelošām dzirkstelēm un dedzinot viņa ķermeni balto.” Kad jau likās, ka Dobriņa lieta ir zaudēta un viņam nekad nenokļūt līdz zobenam, viņa roka sataustīja grieķu bruņucepuri, kas nezin kāpēc bija nomesta pie krasta. Dobriņa sagrāba cepuri un „no liela sarūgtinājuma” trieca ar to pūķim pa vienu no galvām, bet apdullināja uzreiz visas trīs. Pēc tam viņi saķērās divcīņā un pūķis lika priekšā noslēgt mieru.

„Uzrakstīt pierakstus savā starpā... vairāk netaisīt savstarpējus kautiņus ar asinsizliešanu.”

Tā pūķa un spēkavīra tikšanās beidzās ar neizšķirtu.

Taču drīz pēc tam pūķis, kā jau tika stāstīts agrāk, nogrāba Kijevas kņaza brāļameitu un Dobriņa saņēma no viņa steidzamu uzdevumu, atbrīvot jaunavu, kas likvidēja viņa miera līgumu ar Zmeju Goriniču.

Pēc ilgas un grūtas izsekošanas Dobriņa atrada pūķa alu, ko sedza kaltas durvis. Viņš uzlauza durvis un milzīgajās alās atrada daudz krievu gūstekņu, bajārus un spēkavīrus ieskaitot, bet muguras istabās atrada Zmeju Goriniču, kas sēdēja pie galda un mierīgi runājās ar Zabavu Putjatičnu. Ieraugot negaidīto viesi, pūķis apvainojās.

-          Mēs taču norunājām, ka dzīvosim mierīgi! – pūķis teica. – Ko tad tu pie manis mājās bez aicinājuma un vēl ar zobenu esi ienācis?

-          Bet tu netaisi nekārtības! – Dobriņa atbildēja.

Ar šiem vārdiem viņš izveda no alas Zabavu, lika līdzi nākt visiem gūstekņiem un visi nesteidzoties brauca atpakaļ uz Kijevu.

Kas raksturīgi – nekādas cīņas starp spēkavīru un pūķi nenotika – galvenajos vilcienos „jauniņais Dobriņa līgumu izpildīja”.

Bet pūķi, kā es sapratu, atstāja dzīvajos, lai varētu citās, nākošās biļinās ar to cīnīties.

Turpinājums sekos.