Zeme un okeāns

image002Kristiešu pielūgtais seno semītu teiksmu un leģendu kompilējums jeb Bībele pauž, ka viņu dievs radījis gan debesis, gan zemi, gan visu dzīvo uz tās, ieskaitot cilvēku, turklāt to pēdējo paveicot no kaut kādiem zemes pīšļiem. Krietni vien gaišākā seno grieķu mitoloģija Radītāja lomā saskatīja pašu Zemi dievietes Gejas veidolā. Mazāzijā viņu dēvēja par Astarti, Ēģiptē – par Izīdu. Citās vietās visā pasaulē – citos vārdos. Un šī māte-zeme radusies no bezgalīgā Haosa, kas, pirmkārt, jau izklausās krietni vien sakarīgāk, otrkārt, būtībā ir mūsdienās pieņemtā teorija par Visuma rašanos Lielā Sprādziena rezultātā...

Galvenais uzdevums, kas bija jārisina kristiešu reliģijas izveidotājiem, bija tas, lai apkarotu to, ko viņi paši dēvē par elkdievību, tā vietā uzspiežot cilvēkiem ideju par kaut kādu viendievību. Un, jāatzīst, tajā mirklī viņi šo uzdevumu arī paveica. Bībeli ievadošajā Vecajā Derībā tās slepenie autori nesātīgi slavē savu dievu, vienlaikus padarot to par visas pasaules un visa tajā esošā vienīgo radītāju. Savukārt Zemi no cilvēku māte pārvērta tikai izejmateriālā šo cilvēku „izgatavošanai”.

Neskatoties uz milzīgo spiedienu, sevišķi tad, kad kristieši lielā daļā planētas savās rokās sagrāba arī laicīgo varu, tomēr līdz pat mūsu dienām saglabājies priekšstats par dzīvo zemi, kas ir visa radītāja. Turklāt daudzām pasaules tautām saglabājusies tradīcija tieši zemē aprakt tikai mirušos jaundzimušos – piemēram, Indijā zīdaiņus līdz divu mēnešu vecumam -, tostarp visus pārējo aizgājēju mirstīgās atliekas sadedzina. Jo valda uzskats, ka zīdaiņu aprakšana sekmē to iespējami ātrāku atdzimšanu jeb tātad atkārtotu piedzimšanu tieši no zemes. Nav gluži nejauša parādība arī tas, ka daudzu pasaules tautu pasakās zeme attēlota kā pirmmāte un allaž aktīvā darbībā esoša varone.

Mūsu laikos šī sirmā senatnē noformējusies atziņa par savdabīgo Zemes dievišķumu guvusi apstiprinājumu arī zinātniskajā hipotēzē. Dažādu zinātnes nozaru pārstāvji vienojušies viedoklī, ka beidzot tomēr pienācis laiks pret mūsu planētu izturēties nevis kā pret „mirušu” ķermeni, kas tikai griežas ap Sauli, bet gan kā pret dzīvu būtni.

Zemes balss atšifrēšana

Pagaidām gan lielākā daļa zinātnieku neņemas detalizēti izklāstīt šā gigantiskā organisma anatomiskās īpatnības, lai gan, atbilstoši mūsdienu priekšstatiem, mūsu planētas uzbūve ir salīdzinoši vienkārša. Trešo daļu tās masas veido kodols, bet divas trešdaļas – mantija jeb izkausēts iekšējais apvalks. Savukārt no ārpuses šo mūsu kosmisko organismu ietērpj cietā zemes garoza, trīsslāņu akmens apvalks, uz kura izveidojušies kalni, ieplakas, okeāni un jūras, un, visbeidzot, biosfēra. Tomēr vēl nav pilnībā noskaidrots, tieši kāda loma katram atsevišķam minētajam elementam un tostarp arī tiem visiem kopā īsti piemīt Zemes dzīvotspējas nodrošināšanas procesos.

Tomēr nav nekādu šaubu par to, ka šīs dzīvestības nodrošināšana nevar būt pilnībā bez trokšņa, sevišķi ņemot vērā milzīgos planetārā organisma apjomus. Tāpēc zinātnieki beidzot nolēma saklausīt un sistematizēt Zemes dzīlēs dzimušos trokšņus. Īpaši daudz šajā virzienā paveikuši krievu pētnieki.

Obinskā, Kislovodskā un Kamčatskas Petropavlovskā dziļi pazemē uzstādīja speciālus sensorus jeb tā dēvētos ģeofonus. Izrādījās, no turienes nāk nevis monotons bezsatura troksnis, bet gan paliela skaņu daudzveidība, kas savstarpēji atšķiras gan ritma ziņā, gan starojuma frekvencēs. Var saklausīt visdažādākās skaņas: trokšņus, čerkstoņu, vesera triecienus un sitaminstrumentus. Bet dažkārt, kad viss saplūst kopā un savstarpēju pārklājas, rodas īpatnēji ģeniāla mūzika, kas droši varētu sacensties ar Bēthovena, Šūberta, Vāgnera vai vispār jebkura komponista sacerējumu motīviem!

Iespējams, jau drīz izdosies saprast arī to, kas ir šo pazemes skaņu rašanās cēlonis. Jeb runa tātad ir par „Zemes balss” atšifrēšanu...

Taču pagaidām zinātnieki vienojušies, ka Zeme patiešām ir konkrēts Saules sistēmas organisms, kas atrodas nemitīgā attīstībā un būtībā ir ļoti sarežģīta pašregulējama sistēma. Savukārt planētas vispārējās attīstības virzība, proti, tās evolūcija, izpaužas ģeoloģisko, ģeofizisko, atmosfēras un citu tamlīdzīgu procesu mērķtiecīgumā.

Vispirms, kad mūsu planēta vēl bija ļoti jauna, tā radīja vienkāršās dzīvības formas. No tiem tai nebija liela labuma, taču tāds nu bija šis dabiskās attīstības posms. Tad, Zemei pamazām kļūstot pieaugušai, tā iemācījās radīt aizvien sarežģītākus, pilnvērtīgākus visa dzīvā veidus, kamēr bija iemācījusies radīt saprātīgas būtnes. Tāpēc patiešām nevis dzīvība radās uz mūsu planētas, bet gan pati planēta, sasniedzot noteiktu attīstības posmu savā evolūcijā, radīja „uz sevis” visu dzīvo. Taču ir jautājums: kādam gan nolūkam planētai bija nepieciešams radīt sev saprātīgas būtnes? Zinātnieki pauž, ka atbilde esot gluži skaidra, proti – lai uzlabotu sev dzīves apstākļus...

Mūsdienās vairs nav daudz tādu, kuri gatavi strīdēties, ka cilvēks nav tikai vienkāršs bioloģiskais ķermenis. Cilvēka miesa ir tikai „rīku komplekts”, kas ļauj eksistēt konkrētajā dabas vidē. Savukārt galvenais ir tas, ko dēvē par dvēseli jeb energoinformatīvo būtību. Var iedomāties to, ka arī mūsu planētai, ja tā patiešām ir dzīvs organisms, bez fiziskā ķermeņa zemeslodes veidā ir arī vēl kaut kas gluži nemateriāls, sava veida „dvēsele”, „biolauks” jeb energoinformatīvais apvalks.

Ezotēriķi apgalvo, ka šo „kaut ko” viedo vairāki smalkmateriālie lauki, apvalki vai ķermeņi, kas atšķiras ar savu vibrāciju diapazonu. Vissvarīgākais ir mentālais lauks, kurā vienlaikus eksistē gan Zemes saprāts, kurā uzkrājas visas tās evolūcijas pieredze, gan cilvēces kopīgais saprāts, ko nepārtraukti papildina tās labāko prātu pienesums.

Godīgi nolūki, pārdomas, savā ziņā arī saprātīgas lūgsnas spējot nodrošināt pieslēgšanos šim laukam, kā rezultātā cilvēks var iegūt apskaidrību zemapziņas līmenī, un šā procesa būtību pagaidām nav viņa spēkos izskaidrot. Turklāt konstatēts, ka vislabākos rezultātus šajā ziņā iespējams gūt, veicot kolektīvu darbu. Pagaidām nav neapstrīdamu pierādījumu par to, vai tas tā patiešām ir. Turklāt ir skaidrs, ka pilnvērtīgai eksistēšanai Visumā mūsu Zemei nepieciešama energoinformatīvā mijiedarbība ar cilvēces kopīgo garīgo (nejaukt ar reliģisko!) pasauli. Tajā gadījumā, ja rodas kaut kādas kaitīgas anomālijas, planēta reaģē, cenšoties neļaut to tālāku attīstību.

To apliecina arī jau minēto krievu zinātnieku pētījumi. Viņi ilgstoši novēroja, kā notiek dažādas liela mēroga avārijas, tehnogēnās katastrofas un stihiskās nelaimes. Tas esot līdzīgs slimībai, kas nemanot aptver visu organismu, taču par acīmredzamu kļūst, tikai jau izpaužoties kā čūla vai bojājums visvājākajā vietā. Proti – kur ir plāns, tur arī trūkst.

Zeme sūta signālus – izbeidziet!

Zinātnieki mēģina konstatēt to, kurā momentā un kāpēc rodas šis postošais process. Rezultātā noskaidrojās visnotaļ pārsteidzošais: par tā katalizatoru bieži vien kļūst... lielu ļaužu masu negatīvo emociju kopums kādā konkrētā vietā. Tieši tā arī esot tā postošā procesa, kas vēlāk sāk viļņveidīgi izplatīties visapkārt, „palaišanas poga”.

Kā spilgtu piemēru zinātnieki min asiņaino konfliktu Kalnu Karabahā, kas 1988.gadā izraisīja šaušalīgo zemestrīci Armēnijā, kas no zemes virsmas noslaucīja divas pilsētas – Spitaku un Ļeņinakanu. Tāpat Zeme nepalika vienaldzīga pret bruņotās cīņās masveida cilvēku upuru uzliesmojumiem, ko īstenoja serbu un albāņu separātisti Kosovā, uz to reaģējot ar spēcīgām lietavām un plūdiem 90-to gadu beigās Balkānos. Un, ja ielūkojamies vēsturē, arī tur gadsimtu gaitā var atrast pietiekami daudz citu gadījumu, kad planēta sāpīgi atsaukusies uz to, kas noticis uz tās virsmas tur dzīvojošo pašas radīto cilvēku darbības rezultātā.

Vēl vairāk, Zemes „atbildes reakcija” lielākajā vairumā gadījumu itin nemaz neatgādināja mehānisku darbību, bet gan krietni vien lielākā mērā izpaudās kā saprātīgas būtnes rīcība. Piemēram, izanalizējot tehnogēnās katastrofas, zinātnieki regulāri pārliecinājušies, ka tās nav notikušas it kā pašas no sevis, bet gan ir iepriekš rūpīgi izplānotas. Kas jeb kurš to izdarījis? Vai patiešām pati planēta?

Pētnieku dotā atbilde šiem jautājumiem, jāatzīst, ir ne tikai negaidīta, bet faktiski absolūti sensacionāla, proti – jā, tieši jā! Mūsu Zeme ne tikai ir dzīva, bet arī saprātīga. Tā labi zina, ka uz tās virsmas mīt „kaut kādi kukaiņi”, proti, cilvēki, seko viņu rīcībai, un tajā gadījumā, ja tā kļūst draudīga tai pašai, īsteno stingus pasākumus, lai viņus apturētu.

Zinātnieki secinājuši, ka lielākajai daļai katastrofu piemīt gluži noteikta jēga. Viņi ir pārliecināti, ka tā notiek tāpēc, lai novērstu krietni vien globālāka mēroga kataklizmas, piespiestu cilvēkus attapties, apdomāties, atrastu pareizāku izeju no radušās situācijas. Viņi uzskata, ka, piemēram, Černobiļas katastrofa arī nebija nejaušība, bet gan pašas Zemes izprovocēts akts. Tādējādi tā ne tikai piespieda visu pasaules valstu zinātniekus un valdības nekavējoties uzsākt atomstaciju drošības pasākumu uzlabošanu, bet kārtējo reizi apdomāt par postošajām sekām visai cilvēcei, ko var radīt kodolbruņošanās. Faktiski varot apgalvot, ka ar Černobiļas katastrofu Zeme mūs brīdināja par iespējamo nelāgo nākotni. Savukārt tad, kad lieta jau aiziet tiktāl, ka var rasties postījumi tai pašai, Zeme pārliecinoši liek saprast, ka bezgalīgi to nepacietīs...

Speciālisti 20.gadsimta 90-os gadus dēvē par stihisko nelaimju desmitgadi. Tajā laikā uz visas zemeslodes strauji pieauga katastrofisku plūdu, postošu vētru, iznīcinoša karstuma, vulkānu izvirdumu, zemestrīču „lēkmes”. Par visu šo stihiju plosīšanās kulmināciju kļuva 2004.gada decembrī simtiem tūkstošus dzīvību paņēmušais gigantiskais cunami Dienvidaustrumu Āzijā un nākamā gada pavasarī notikušo zemestrīču virkne dažādos planētas reģionos no Alžīras līdz Japānai.

Ja rūpīgāk izanalizē šo stihiju plosīšanos, rodas pārliecinošs priekšstats, ka tās patiešām izraisījusi pati Zeme! Zinātnieki pat uzskata, ka atraduši tam pierādījumus. Jaunākie NASA novērojumi, kas veikti ar mākslīgajiem pavadoņiem un superprecīziem lāzeriem, liecinot par to, ka pēdējā laikposmā Zemes forma sākusi strauji mainīties, proti – tā it kā „uzblīst”, turklāt gluži nevienmērīgi, pa ekvatoru, tā, it kā būtu sācis augt vēderiņš. Zemes rādiuss palielinās aptuveni par vienu milimetru gadā. Tā dēļ, piemēram, Baikāla ezers katru gadu savus krastus paplašina par 2 centimetriem.

Nav neviena cita uz Zemes virsmas notiekoša procesa, piemēram, Pasaules okeāna līmeņa paaugstināšanās, kas varētu izraisīt tādu planētas „uzblīšanu”. Kaut ko tādu paveikt spējīga esot tikai mantija, biezais izkausēto iežu slānis starp kodolu un zemes garozu, kas uzvedas gluži kā švammes bumbiņa, kas bijusi saspiesta delnā, bet tagad atgūst savu iepriekšējo formu. Bet tajā laikā zemes dzīlēs izveidojusies enerģija laužas virspusē vulkānu izvirdumu un zemestrīču veidā.

Protams, galvenais jautājums ir tāds: ja Zeme apzināti uzsūta cilvēcei dažādas dabas nelaimes, ko gan īsti tā vēlas pateikt? Un zinātnieki izvirza hipotēzi: Zemesmāte pieprasa apturēt tai postošo klimata globālo sasilšanu, ko esot izraisījusi cilvēku tehnogēnā darbība, un, iespējams, arī cilvēka barbarisko iejaukšanos dabiskajā vidē.

Tiesa, par mūsu planētas saprātīgumu varot spriest ne tikai pēc tās „ārkārtas pasākumiem”, ko tā tik regulāri lieto. Krievu zinātnieki ekonomikas profesora Georgija Kuzņecova vadībā īstenojuši unikālu zinātnisko pētījumu programmu, kuras gaitā bilokācijas operatori „vērsās” pie Zemes ar dažādiem „Lūgumiem” un tad centās reģistrēt to, vai tā tos izpilda, vai arī nē?

Vispirms cilvēks savā apziņā noformulēja „lūgumu” Zemei, tad tā no apziņas pārcēlās uz zemapziņu. Pētnieki uzskata, ka cilvēka un Zemes zemapziņām piemīt vienādi darbības likumi un informatīvās valodas. Tādējādi cilvēka zemapziņa ir sava veida ieeja planētas zemapziņā un ļauj abām savstarpēji sazināties. Lūk, un atbilstoši operatoru „lūgumiem” Zeme mainīja temperatūru atmosfērā, iespaidoja ūdens un gaisa plūsmu ātrumu maiņas un pat veidoja visdažādāko anomālo objektu redzes tēlus, piemēram, NLO un sniega cilvēks. Pirmajā acumirklī tas, protams, izklausās pēc absolūtas fantastikas, tomēr, ja pamatīgi iedziļinās, tā vairs nešķiet. Tad drīzāk šķiet, ka Zeme mums sūta brīdinājumus, vienu pēc otra.

Dzīvais okeāna ūdens

Tostarp ne mazāk interesantas ziņas no zinātnieku aprindām pienāk arī par jau pieminēto Pasaules okeānu. Nesen pasaules sabiedrisko domu satricināja vācu pētnieki, kuri paziņojuši, ka Pasaules okeānam piemīt... atmiņa. Proti, ikviena ūdens lāse sevī satur gluži reālu informāciju par jebkuru organisko vielu, kas jebkad tajā nokļuvusi. Pētījuma autors Boriss Kohs pauž, ka ūdens neaizmirstot itin neko, un, lai kas arī notiktu okeānā, viss tajā atstājot dzīvas pēdas.

Par to, vai ūdenim piemīt kaut kas līdzīgs atmiņai, zinātne diskutē jau sen. Piemēram, japāņu zinātnieks Masaru Emoto ar mainīgām sekmēm regulāri veic eksperimentus, lai pierādītu faktu, ka ūdenim piemīt spēja uztvert no apkārtējās vides pienākošo informāciju, kā arī mainīt savu struktūru cilvēka emociju iespaidā. Protams, Masaru Emoto allaž pakļauts nesaudzīgai kritikai, galvenokārt par eksperimentu nepilnvērtību, taču zināms, ka šodien analoģiskus pētījumus veic daudzas pasaules valstis.

Džeimsa Rendija Izglītības fonds, kas nodarbojas ar zinātnisku paranormālo parādību pētīšanu, pat noteica konkrētu prēmiju miljona dolāru apmērā, kuru saņems tas, kurš īstenos vairākkārt atkārtojamu eksperimentu, kas apliecina, ka ūdenim piemīt atmiņa. Lūk, un tad jau klāt bija arī vācieši. Iedvesmā bruņojušies ar nesen veiktās ekspedīcijas uz Dienvidu puslodi rezultātiem, viņi pierādīja, ka patiešām atklājuši kaut ko tādu, kas, varbūt vēl gan ar gluži noteiktām grūtībām, tomēr jau uzskatāmi liecina par to, ka ūdenim patiešām piemīt kaut kas ļoti līdzīgs atmiņai. Taču šajā gadījumā galvenais ir tas, ka vāciešiem izdevās pirmo reizi precīzi konstatēt, ka okeāna ūdenī ir ļoti liels daudzums atsevišķu organisko vielu, kas tajā izšķīdušas pirms vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem gadu. Visdrīzāk, galvenais biomolekulu avots ir jūras organismu atliekas.

Datus par ūdenī izšķīdušo organisko vielu struktūru kļuva iespējams iegūt ar superprecīzu spektrometru. Šī ierīce ļāva vielu izpētīt, izmantojot lādēto daļiņu kustības pētīšanu elektriskajos un magnētiskajos laukos. Vairāku tūkstošu organisko savienojumu analīzes rezultātā pētnieki izzināja katras molekulas ķīmisko formulu un tās atomāro sastāvu jeb tātad tajā esošā oglekļa, skābekļa, ūdeņraža un slāpekļa procentuālo daudzumu. Tas savukārt deva iespēju noteikt to, tieši kura organisma daļa šī molekula bijusi iepriekš. Bet organiskās vielas vecumu noteica, izmantojot izotopo analīzi.

Lielākais oglekļa rezervuārs

Vācu zinātnieku nozares kolēģi citās valstīs augstu novērtējuši šo pētījumu. Atzīmēts, ka jaunākās pētīšanas tehnoloģijas un metodikas ļāvušas pilnībā jaunā izgaismojumā īstenot okeāna pētījumus, proti, nevis vienkārši nosakot ūdens temperatūru un sāļuma pakāpi, bet gan izmantot jaunu koordināti, konkrēti – laiku. Tādējādi kļuvis iespējams izprast savienojumu daudzumu ikkatrā okeāna punktā, un šie savienojumi attiecināmi uz dažādiem šā okeāna eksistēšanas laikiem.

Būtībā vāciešu pētījumi Borisa Koha vadībā atklājuši visīstāko ūdens atmiņu, tagad tikai atliek to atšifrēt un izlasīt. Un tas, protams, nav un nebūs viegls darbs, jo okeāna ūdenī izšķīdinātā organiskā viela savā ziņā ir pēda, nospiedums, gluži kā kriminālistikā. Ūdensaugu ziedēšana, delfīnu bara caurskrējiens – faktiski itin nekas nepaliks pilnībā bez pēdām, visam jāatstāj savs nospiedums ūdenī, turklāt pat tajā gadījumā, ja tas noticis pirms tūkstoša gadu! Vai tas nav vēl viens apliecinājums tam, ka planētai Zemei patiešām piemīt saprāts un Pasaules okeāns tādā gadījumā ir tās smadzenes vai vismaz galvenais dators, kurā uzglabāt visu sev nepieciešamo informāciju?

Tieši tāpēc zinātnieki negrasās padoties un kopīgi apsver, kā īstenot šo atšifrēšanas procesu. Boriss Kohs pauž, ka, piemēram, pilnībā nav zināms, kāpēc organiskā viela ūdenī saglabājas tik ļoti ilgu laiku, ja vienlaikus tur ir arī baktērijas, kuras, kā šķiet, varētu ļoti ātri sagraut šo materiālu. Un ir vēl gūzma mīklu, jo okeāns tomēr nav uz galda rāmi stāvoša burciņa ar ūdeni, bet gan izteikti dinamisma sistēma, kas atrodas nepārtrauktā kustībā un ko veido liels daudzums dažādu straumju. Un organiskās vielas tajā vietām sakoncentrējas, bet citās vietās, gluži otrādi, izkliedējas. Bet organisko vielu esamība okeānā tomēr ir viena no svarīgākajām cilvēces pastāvēšanas sastāvdaļām...

Iespējams, pasaules zinātniskās aprindas tik vētraini un labvēlīgi reaģēja uz vācu pētnieku paziņotajiem sava pētījuma rezultātiem tāpēc, ka ikvienam skaidri redzama Pasaules okeāna milzīgā ietekme uz visas mūsu civilizācijas dzīvi. Tas ir svarīgākais Zemes siltuma apmaiņas mehānisma elements. Tieši okeāns silda mūsu planētu: vismaz 70% saules gaismas, tas to pārveido siltumā, ko vēlāk atdot atmosfērai (tā licis Zemes saprāts?). Un, pateicoties okeāna īstenotajam ogļskābās gāzes uzņemšanas atpakaļ no atmosfēras mehānismam, arī tik ļoti izkladzinātais siltumnīcas efekts, kura realitāti gan tagad visos līmeņos ļoti apšauba, nespēj plesties plašumā. Katrā ziņā okeāns ir Zemes lielākais oglekļa rezervuārs, proti – ūdenī izšķīdinātā organiskā viela ir svarīgākais posms oglekļa globālajā ciklā.

Mūsdienās kopējais izšķīdinātajā organiskajā vielā esošā oglekļa apjoms, kā lēš zinātnieki, vērtējams 662 miljardu tonnu apmērā. Tomēr Pasaules okeāns nav veidots gluži no bezgalīgi izstiepjamas gumijas, tāpēc tam noteikti ir savi oglekļa ietilpības limiti, kurus sasniedzot, tā spējas uzņemt oglekli strauji samazināsies, kas savukārt izraisīs būtiskas klimata izmaiņas. Piemēram, globālo atdzišanu, kas, iespējams, vai nu jau ir sākusies tieši tagad, vai katrā ziņā drīz sāksies...