Zem džihada karoga. Islāma radikālisma saknes.

 Borisa Ņevska raksts no žurnāla "Mir fantastiki"2016. gada marta numura.

Terors ir radikāls, visdažādāko ekstrēmistu darbības veids, neatkarīgi no to piederības kādai nācijai un reliģijai. Taču kaut kur no pagājušā gadsimta beigām pašu cietsirdīgāko un bīstamāko teroristu imidžs stingri nostiprinājies, raksturojot islāma fundamentālistus, kuri prasa, lai musulmaņi vienmēr seko principiem, kas likti islāma sākuma laikos. Ar ko tiek pamatota šo cietsirdīgo ekstrēmistu pārliecība? Mēģināsim to noskaidrot islāma radikālisma pagātnē un tagadnē, neapejot arī visu islāma vēsturi kopumā.

Pravieša parādīšanās.

Par islāma rašanās brīdi oficiāli tiek saukts 610. gada ramadana mēnesis, kad pravietim Muhamedam parādījās eņģelis Džabrails [mūsu ticībā Gabriels - t.p.] un nodiktēja pirmos piecus Korāna ajatus (dzejoļus). Taču mēs, liksim malā notikumus no svētajām grāmatām, mēģināsim aprobežoties tikai vēsturiski dokumentētiem faktiem.

Muhameds, kurš piedzima Mekā, 570. gadā, bija ne visai bagāta tirgoņa Abdulas dēls, tēvs nomira dažus mēnešus pirms savas atvases dzimšanas. Jaunā pravieša māte Amina arī nomira, kad Muhameds bija vēl tikai bērns, un viņš tika audzināts sava vectēva Abda al-Mutaliba ģimenē.

Līdz četrdesmit gadu vecumam nekas būtisks ar Muhamedu nenotika. Taču kādā brīdī viņš sāka pavadīt laiku vientuļās pārdomās Hiras alā, Džabal an-Hura kalna pakājē, ziemeļos no Mekas. Tur arī ar Muhamedu notika dievišķā atklāsme, kas apgrieza ar kājām gaisā viņa dzīvi. Viņš stingri nostājās uz sludinātāja un pravietotāja ceļa, neskatoties uz daudzajām briesmām, kas ar to viņam draudēja.

Sākumā Muhameds slepeni sprediķoja draugu un tuvāko vidū, un trīs gadu laikā viņam radās apmēram četrdesmit sekotāju. Beidzot 613. gadā Muhameds atklāti uzstājās Mekā kā jaunas reliģijas - islāma - pravietis.

Vārds "islāms" tiek tulkots, kā "sevis nodošana Dievam". Saskaņā ar islāma mācību Allāhs daudzus gadsimtus pēc kārtas ir sūtījis savus praviešus un sūtņus pie dažādām tautām, lai liktu tām iet pa viena dieva pielūgšanas ceļu. Šo praviešu vidū bija Musa (Mozus) un Isa ubn Marjams (Jēzus Kristus). Par pēdējo un galveno pravieti kļuva Muhameds, kuram Allāhs ir sūtījis savu svētu mācību - Korānu.

Tajos laikos Arābijas iedzīvotāji neturējās pie vienas ticības. Lielākā arābu daļa bija pagāni. Īpašs statuss viņiem bija Mekai, kas bija pussalas ekonomiskais un reliģiskais centrs. Tieši tur atradās Melnais Kaabas akmens, ko visas ciltis pielūdz kā augstāko, dievišķo simbolu. Kaabas sargātāji bija cilvēki no kureišitu cilts, no tās bija cēlies arī pats Muhameds.

Šajā raibajā un visai citu ticību cienošajā sabiedrībā Muhameda mēģinājumi pievērst līdzpilsoņus savai ticībai sapratni neguva. Vēl vairāk, Mekas ietekmīgāko aprindu attieksme pret islāmisko mazākumu pakāpeniski no vienaldzības pārauga tiešā naidīgumā. Muhameds ar palikušajiem sekotājiem bija spiests pamest dzimto pilsētu, veicot pārcelšanos (hidžru) uz Jatribas oāzi, kas atradās Arābijas rietumu daļā. Notika tas 622. gadā.

Impērijas rašanās.

Hidžra ir viens no galvenajiem elementiem islāma agrīnajā vēsturē. Šis pārcelšanās akts bija saistīts ar esošo klanu un cilšu saišu pārraušanu. Pateicoties hidžrai, Muhameds ieguva iespēju sludināt ne tikai ciltsbrāļu vidū. Par viņa draudzi kļuva arābi, kuri stipri atšķīrās no pārpildītās Mekas iedzīvotājiem.

Jatriba, kas vēlāk ieguva nosaukumu Medīna, bija visai nozīmīga apmetne, kur dzīvoja daudz jūdeju, kuriem tur bija solīda ietekme. Toties vietējie arābi, kas piederēja ausa un hazradžas ciltīm, nebija tik sekmīgi, jo cieta no savstarpējiem ķīviņiem. Muhamedam izdevās samierināt abas ciltis, apvienojot tās ar jauno ticību, tās pārstāja naidoties un pateicoties tam, drīz vien ieņēma vadošās pozīcijas Medīnā un apkārtnē. Šie spēcīgie karavīri, beidzot ieguvuši dzīves jēgu, kļuva bezbailīgi. Kāds tad bija parasta beduīna liktenis tajos laikos? Barga cīņa par eksistenci, daudz zaudējumu un ierobežojumu - tā no dzimšanas līdz nāvei. Muhameda sprediķi viņiem rādījās kā savdabīgs logs uz jaunu pasauli, deva sakrālu jēgu viņu pelēkajai eksistencei.

Jau 623. gadā sākās jaunu ticību ieguvušo neofītu kari pret Mekas "neticīgajiem" - pēc septiņiem asiņainu cīņu gadiem Muhameds ienāca viņu padzinušajā, dzimtajā pilsētā kā uzvarētājs. Meka tika pasludināta par svēto islāma galvaspilsētu. Taču Nuhameds nolēma tur nepalikt un atgriezās Medīnā, kur 632. gadā nomira. Tajā laikā musulmaņu kontrolē atradās praktiski visa Arābija.

Pēc Muhameda nāves viņa teokrātiskā valsts kļuva pazīstama kā Taisnīgais kalifāts. Tajā valdīja Pravieša "vietnieks" - kalifs, kura rokās koncentrējās gan laicīgā, gan reliģiskā vara.

Jau pirmais kalifs, Muhameda tuvākais sekotājs Abu Bakrs sāka iekarošanas karus aiz Arābijas pussalas robežām. Vajadzēja kaut kādā gultnē ievadīt cilšu aktivitāti, apvienojot tās, ne tikai ar ticību, bet arī ar kopēju mērķi. Ārēja ekspansijā šajā lietā noderēja vislabāk. Turklāt ekspansija džihada veidā, kā svētais karš, ideoloģiski pamatojot to kā Dievam tīkamu lietu - "neticīgo pievēršanu ticībai".

Sākumā krita Irāka, pēc tam sākās iebrukums Sīrijā. Abu Bakrs nomira divus gadus pēc ievēlēšanas par kalifu, par savu pēcteci ieceļot citu Muhameda līdzbiedru Omāru. Jau 640. gadā kalifāts bija iekarojis visu Divupi un Palestīnu, drīz atnāca kārta Ēģiptei. Pēc dažiem gadiem neuzvaramo arābu kājnieku triecienu rezultātā krita kādreiz lielā Persijas impērija...

Pēc Omāra bojā ejas no persiešu slepkavas rokas 644. gadā par kalifu kļuva Osmāns, kurš turpināja sekmīgus karus. Viņa laikā arābi iebruka Eiropā, sagrābjot Pireneju pussalas piekrastes rajonus. Tieši tad sākās islāma un kristietības lielā cīņa, kas ilga daudzus gadsimtus.

Iekarošanas kari palīdzēja kalifiem mazāk nekā simts gadu laikā radīt valsti, kas izmēru ziņā kļuva lielāka par Romas impēriju. Šī ģeopolitiskā augšupeja lielā mērā bija sekas garīgajam pacēlumam, ko izjuta arābi-musulmaņi. Viņu iekarotajās zemēs tas tika pastiprināts ar islamizāciju - tā islāms vēsturiski īsā laika periodā pārvērtās par vienu no vadošajām pasaules reliģijām.

Grūti teikt, cik tālu varēja augt jaunā impērija, taču to sāka vajāt tādām valstīm tipiskas kaites. Tikko ieguvuši varenību, kalifāta valdnieki sāka cīnīties jau savā starpā. Vairākus gadus turpinājās cīkstēšanās Pravieša pēcteču vidū, kamēr 661. gadā Taisnīgais kalifāts formāli pārtrauca savu eksistenci. Precīzāk, arābu valsts palika, taču pazuda sistēma, ka kalifus iecēla "pēc nopelniem", un varas pārmantošana sāk notikt pēc monarhijās ierasta principa. Kā pirmā kalifāta troni ieņēma Omeijādu dinastija un impērijas galvaspilsētu pārcēla uz Damasku.

Drīz reliģiskā ekspansija faktiski apstājās. Tomēr, Arābu kalifāts vēl kādu laiku turpināja izplesties, eksistējot kopā piecus gadsimtus, kamēr to nesagrāva mongoļi.

Halifāts iegāja vēsturē ne tikai ar saviem iekarojumiem. Tā eksistēšanas laiks tiek saukts par "islāma zelta laikmetu" - tas bija tā laika pasaules lielāko zinātnes un kultūras sasniegumu laikmets. Matemātika, medicīna, astronomija, filozofija, fizika, ķīmija, ģeogrāfija, lauksaimniecība halifātā atradās visaugstākajā līmenī. Tas deva solīdu grūdienu tālākai cilvēces civilizācijas attīstībai.

Turpinājums seko.