Zem džihada karoga. Islāma radikālisma saknes._3

Borisa Ņevska raksts no žurnāla "Mir fantastiki"2016. gada marta numura. Nobeigums - bis. Iepriekšējo lasiet šeit.

Terors ir radikāls, visdažādāko ekstrēmistu darbības veids, neatkarīgi no to piederības kādai nācijai un reliģijai. Taču kaut kur no pagājušā gadsimta beigām pašu cietsirdīgāko un bīstamāko teroristu imidžs stingri nostiprinājies, raksturojot islāma fundamentālistus, kuri prasa, lai musulmaņi vienmēr seko principiem, kas likti islāma sākuma laikos. Ar ko tiek pamatota šo cietsirdīgo ekstrēmistu pārliecība? Mēģināsim to noskaidrot islāma radikālisma pagātnē un tagadnē, neapejot arī visu islāma vēsturi kopumā.

Mūsdienu islāma ienaidnieki.

Jaunradītais „kalifāts” ir kvazivalsts ar šariāta tiesvedību un cietsirdīgu politisku iestādījumu. IV adepti sadistiski nogalina gūstekņus un tos, ko uzskata par ienaidniekiem, neskatoties uz dzimumu un vecumu, oficiāli tiek atjaunota verdzība, īpaši seksuālā, reliģiskajai vajāšanai pakļauj citādi ticīgos, dedzina grāmatas un mērķtiecīgi iznīcina pasaules senos kultūras pieminekļus, jo pēc viņu uzskatiem, „pirms islāma” nebija nekas.

Tajā pašā laikā islāma radikāļi aktīvi spekulē ar Arābu kalifāta vēsturi. Taču viņi balstās, nevis uz reāliem faktiem, bet drīzāk uz saviem mistiskiem priekšstatiem par to, kādam būtu jābūt „ideālam” kalifātam. IV sekotāji izdomā sev fantastisku pagātni, ko mēģina realizēt tagadnē. Ar to viņi ir tuvi itāļu fašistiem un vācu nacistiem, kuri savā laikā centās organizēt savas valstis, balstoties uz Senās Romas kulta un seno ģermāņu eposa.

Fanātiskajos centienos „atgriezties pie avotiem” ekstrēmisti nostāda sevi pret mūsdienu, tradicionālo islāmu, kas apvieno ticības dogmas ar daudzu gadsimtu vēsturisko pieredzi un dažādu kopienu nacionālajām īpašībām. Nav brīnums, ka lauvas tiesa no pašiem cietsirdīgākajiem vardarbības aktiem no radikāļu puses ir vērsta pret citiem „īstenticīgajiem”, kurus fundamentālisti uzskata par nodevējiem. Nospiedošā musulmaņu daļa (pasaulē to ir vairāk par miljardu) ir parasti cilvēki, kuri negrib neko citu, kā vien normālu dzīvi. Viņi ne ar ko neatšķiras no citu konfesiju pārstāvjiem. Un nepavisam necenšas iekarot pasauli zem svētā džihada karogiem – tieši tas fundamentālistu acīs padara viņus par „noziedzniekiem”. Tātad – par likumīgu mērķi.

***

2015. gada 18. martā pašpasludinātais „kalifs” al-Bagdadi guva smagus ievainojumus, pēc kā tika paralizēts. Pēc diviem mēnešiem viņa potenciālais pēctecis Abu Ala al-Afri gāja bojā amerikāņu aviācijas triecienā. Taču islāma fundamentālistu kustība atgādina hidru ar simts galvām – vienas nocirstas galvas vietā, tūlīt pat izaug jaunas.

Dažreiz var dzirdēt viedokli – kāpēc nevarētu vest sarunas ar IV? Kāpēc ar viņiem karot? Varbūt labāk sēsties pie pārrunu galda? Atrast kaut kādas kopējas intereses vai kopējus ienaidniekus – maz kas... Problēma ir tajā, ka IV stipri atšķiras no citiem, pat pašiem radikālākajiem ekstrēmistiem. Ar musulmaņu pasauli var un vajag dzīvot saskaņā un draudzībā, ar mēreniem islāmistiem ir pilnīgi reāli sasniegt kompromisu, taču ar IV viss ir savādāk. Šis spēcīgais veidojums, kura ideoloģija balstās uz fundamentālistu daudzu gadsimtu naidu pret visu „citādo”, nekādās sarunās neielaidīsies. Tāpēc izšķirošā kauja ar šo monstru ir neizbēgama.