Zem džihada karoga. Islāma radikālisma saknes. _2

Borisa Ņevska raksts no žurnāla "Mir fantastiki"2016. gada marta numura. Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Terors ir radikāls, visdažādāko ekstrēmistu darbības veids, neatkarīgi no to piederības kādai nācijai un reliģijai. Taču kaut kur no pagājušā gadsimta beigām pašu cietsirdīgāko un bīstamāko teroristu imidžs stingri nostiprinājies, raksturojot islāma fundamentālistus, kuri prasa, lai musulmaņi vienmēr seko principiem, kas likti islāma sākuma laikos. Ar ko tiek pamatota šo cietsirdīgo ekstrēmistu pārliecība? Mēģināsim to noskaidrot islāma radikālisma pagātnē un tagadnē, neapejot arī visu islāma vēsturi kopumā.

Fantastiskais islāms.

„Islāma” fantastika kalpo par orientālās fantastikas sastāvdaļu. Sacerot stāstus Austrumu garā, Rietumu autori ilgu laiku pievērsa cītīgāku uzmanību musulmaņu mitoloģijas krāsainajai eksotikai ar uzsvaru uz „Tūkstoš un vienas nakts pasakām”. Par piemēru var atcerēties Deiva Dunkana „Stāstnieku Omāru” un Kreiga Gārdnera „Arābu naktis”. Cits variants – akcents uz reālo Austrumu vēsturi, kā Glena Kuka romānos „Uguns viņa plaukstās” un „Bez žēlastības”, kuru pamatā ir pravieša Muhameda dzīves stāsts. Protams, notika mēģinājumi uz islāma kultūras bāzes konstruēt veselu fantastisku pasauli. Pats košākais piemērs – slavenais Frenka Herberta ZF cikls „Kāpa”, kur daudz kas ir ņemts no arābu terminoloģijas, kultūras un teoloģijas. Pola Atreidesa un viņa pēcnācēju vēsturē ir daudz atsauksmju uz pravieti Muhamedu un „taisnajiem” kalifiem. Par frīmenu tautas prototipu kalpoja Sahāras musulmaņi-beduīni. Herberta ciklā ir pieminēts arī džihads – Pols Atreidess faktiski dod grūdienu starpzvaigžņu karam „par ticību”, sapņo to novērst, taču nesekmīgi. Vēl viens interesants musulmaņu nākotnes variants atrodams Donalda Mofita diloģijā „Mehāniskās debesis”, kur varoņi dzīvo galaktiskā kalifātā, kas iestidzis intrigās un cīņā par varu.

Kas attiecas uz variācijām par islāma fundamentālisma tēmu, tad tās parādās tikai divdesmit pirmā gadsimta pirmajā desmitgadē – protams, mūsdienu notikumu iespaidā. Turklāt ar īpašu oriģinalitāti fantasti te nespīd. Parasti par pamatu kalpo bailes no iespējamās islāmistu ekspansijas. Kā, piemēram, Roberta Ferinjo ciklā „Lūgšana par asasinu”, kur darbība notiek XXI gadsimta vidū. Kodoluzbrukumu rezultātā visa Āfrika, Tuvējie Austrumi un lielākā Eiropas daļa pieder musulmaņiem. Arī ASV daļēji ir pārvērtušās par Islāma republiku, kur reliģiskā policija nežēlīgi vajā citādi domājošos. Pēc tēmas līdzīgs ir Toma Kratmana romāns „Kalifāts” – te notikumi risinās jau pēc simts gadiem. Tiek rādīta musulmaņu Eiropa, kur nodibināts asiņains, totalitārs režīms, bet ASV nežēlīgi cīnās pret to. Interesants ir vienīgi autora kritiskais skats uz nākotnes Ameriku, kur pie varas atrodas īsti fašisti, tā kā, nabaga eiropiešiem īpaši nav, no kā izvēlēties.

Atdzimušais kalifāts.

Kad varu Irānā sagrāba fundamentālisti, spēcīgi pieauga radikāls noskaņojums musulmaņu vidū. Vēl viens faktors kļuva karš Afganistānā, kur, lai pretotos PSRS amerikāņu valdība atbalstīja islāmistus, kuru krietna daļa pēc tam sekojošos gados vērsās jau pret ASV. Taču neviena no musulmaņu ekstrēmistu grupām nebija tik nopietns drauds pasaules civilizācijai, kā samērā nesen izveidotā Islāma valsts...

IV dibinātājs bija jordānietis Abu Musabs az-Zarkavi, kurš sāka kā kaujinieks, kas cīnījās pret padomju karaspēku Afganistānā. 1999. gadā vadīja salafītu grupējumu „Viens dievs un džihads”, kam galvenais mērķis bija islāmisks apvērsums Jordānijā. Ar Jordāniju kaut kas nesanāca – az-Zarkavi nokļuva cietumā, bet pēc tam ar saviem domubiedriem pārcēlās uz Irāku, kur pēc Sadama Huseina gāšanas valdīja haoss. Atzīmējies ar vairāku nekaunīgu terora aktu sarīkošanu, az-Zarkavi 2004. gadā zvērēja uzticību tā laika galvenajam džihādistam Usamam bin Ladenam. Vēl pēc diviem gadiem az-Zarkavi apvienoja vienpadsmit sunnīti grupējumu vienotai frontei līdzīgā grupējumā ar nosaukumu „Modžahedu konsultatīvā sapulce”. Tomēr „konsultēties az-Zarkavi ne ar vienu netaisījās – tāpēc viņa jaunā organizācija drīz mainīja nosaukumu uz „Irākas islāma valsti”. Iekļuvis pazīstamāko džihādistu vidū, az-Zarkavi piesaistīja sev ASV specdienestu uzmanību, kas 2006. gada 7. jūnijā vērsās pret viņu ar raķešu triecienu. Kādu laiku IIV valdīja jukas, taču par jauno zīmīgo kustības personu kļuva irākiešu ekstrēmists Abu Bakrs al-Bagdadi, kurš grupējumā iestājās ap 2009. gadu. Jau pēc pāris gadiem viņš kļuva par tās vadītāju.

Amerikāņu karaspēka izvešana no Irākas un pilsoņu kara sākums kaimiņu Sīrijā iedvesa grupējumam jaunu dzīvību. 2013. gadā IIV maina nosaukumu uz ILIV – un paziņo, ka tās mērķis ir daudz vērienīgāks: iekarot ne vien Irāku, bet arī visu Levantu (tā vēsturiski sauc Vidusjūras Austrumu teritorijas, tajā ietilpst Sīrija, Libāna, Izraēla, Jordānija, Palestīna, Ēģipte, Turcija un Kipra).

2014. gada jūnijā Irākas un Levantas islāma valsts (ILIV) nodemonstrē sevi visai pasaulei, kad burtiski mēneša laikā iekaro lielāko Irākas ziemeļu daļu, ieskaitot Mosulas pilsētu. Pēc tāda neticama panākuma al-Bagdadi autoritāte džihādistu vidū uzlēca līdz debesīm. Nav brīnums, ka jau 29. jūnijā tika izsludināta „kalifāta” dibināšana, ar viņu kā tā vadītāju. 5. jūlijā al-Bagdadi teica savu pirmo, publisko runu, kur aicināja visus pasaules musulmaņus pakļauties viņam un pievienoties džihadam, par tā galveno mērķi viņš nosauca Vispasaules kalifāta nodibināšanu.

Tagad Islāma valsts ir pārvērtusies par pašu varenāko fundamentālistu grupējumu. Pēc aptuveniem datiem IV galvenajās frontēs cīnās apmēram simts tūkstošu kaujinieku, kas patur savā pakļautībā ievērojamas Irākas un Sīrijas teritorijas, un iebrūk Lībijā. Pats par sevi saprotams, ka IV ir kļuvusi par vispārēju mērķi. Pret IV dažādās formās uzstājas Krievija, ASV, ES valstis, Izraēla, Ķīna, Irāna, Turcija, Sauda Arābija, arī visas pārējās musulmaņu valstis.

Mūsdienu islāma ienaidnieki.

Otro nobeigumu lasit šeit