Zelta laikmeta pravietis jeb Karaļu taisītājs

Andreja Balabuhas priekšvārds Džona Kempbela darbu izlasei “Mēness elle”, izdevniecība AST, 2001. gads, grāmata no sērijas “Klassika mirovoj fantastiki”.

...lūk, vēl viens filozofs:
- Ko sēdi tu, ka zvērs?
Nospļaujies un tici - nejautājot!
- Vai "Gunijadi"?
- Gunijadi? Kas tas tāds?
Vai vācu svētais kāds?
Nu, lai dvēseli es glābtu
Ir visi svētie labi!
(Saša Čornijs.)

I

Kā atzīmējuši gudrie hronisti, tad neviens gadsimts vēl nav sācies, ne gados, kas pēc mūsu skaitīšanas sistēmas beidzas ar divām nullēm (kam patiesi tic vairākums), ne arī tajos, kas beidzas ar nulli un vieninieku (par ko ir pārliecināta ortegoviešu masu augstpierainā komponente). Ak vai, skaitļu maģija, šī mīlestības uz aritmētiku ārlaulības meita visos laikos ir mācējusi pajokot par lētticīgajiem. Lūk, piemēram, 1492. gadā simtiem tūkstoši (bet daži saka, ka pat miljoni) eiropieši dzīvoja gaidot un paredzot kārtējo pasaules galu. Fanātiski ticīgie atdeva savu mantu nabagiem, paši gūlās zārkos un vērsa kaismīgus skatus uz debesīm, gaidot, kad tās beidzot atvērsies. Pamats tam visam bija pats visnopietnākais: saskaņā ar Bizantijas hronoloģiju, kas laiku skaitīja no pasaules radīšanas, kas kā zināms notika 5508. gada 1. septembrī pirms Kristus dzimšanas, un tieši Tā Kunga 1492. gada vasarā gāja uz beigām septītā tūkstošgade. Ak vai, kā nav grūti iedomāties, tad pasaules gals tā arī neiestājās. Toties (milleniumisma ironija!) cēlais jūru un okeānu admirālis un visu jaunatklāto zemju vicekaralis, dons Kristobals Kolons, dženovietis Argonas un Kastīlijas kroņa dienestā aplaimoja pasauli, atklājot aiz okeāna kontinentu, kas ieguva nosaukumu Jaunā Pasaule...

Un tomēr apaļie skaitļi vilina ar savu iedomāto nozīmīgumu. Vai tad svarīgi, ka XX gadsimts pa īstam iestājās četrpadsmitā gada vasarā un viņa atnākšanu sveica, ne jau krāšņais Londonas salūts, bet studenta-horvāta Gavriila Principa šāvieni Sarajevā? Taču, ja skatāmies zem tāda leņķa, tad mūsu šodienas sarunas varonis Džons Vuds Kempbels-jaunākais, amerikāņu rakstnieks un redaktors, kas piedzima Ņuarkā (Ņudžersijas pavalstī) 1910. gada 8. jūnijā, bija vēl XIX gadsimta cilvēks, tā gadsimta cilvēks, kas bija viens no vispārsteidzošākajiem gadsimtiem  cilvēces rakstītajā vēsturē.

Šis iepriekšējais gadsimts izrādījās ļoti garš – vēsturniek strīdas, kas kļuva par tā sākumu: vai nu 13 koloniju uzvara karā par neatkarību, kas radīja Amerikas Savienotās Valstis, vai arī Francijas Ģenerālo Štatu sasaukšana, kas pārvērtās Lielajā Franču revolūcijā (kāds pat saskata abos notikumos ciešu savstarpējo sakaru un pat cēloņsakarību; taču nav vērts iedziļināties šajos vēsturiskajos džungļos – kaut arī tie pavīd pie horizonta, tomēr visai tālu no mūsu ceļa). Vispār jau interesi izraisa ne tik daudz hronoloģiskos rāmjus neievērojošais XIX gadsimts, cik tā gars – neviens taču no mums neieiet nākošajā gadsimtā jaungada naktī attīrījies no visa vecā līdz tabula rasa stāvoklim; tieši otrādi, pilnā saskaņā ar Cicerona omnia mea mecum porto, visu mantojumā iegūto un visu paša darbiem sapelnīto mantu mēs paķeram sev līdz.

Starp citu, par Franču revolūciju. Pirmām kārtām atmiņā uzaust ziņošana, stukači un giljotīnas, sadzīvē ievestais mums tik pazīstamais termins “tautas ienaidnieks”, masveidīgās aristokrātu un garīdznieku slepkavības, kā arī visādas sabiedrības glābšanas komitejas un jakobīņu klubi, taču bija vēl divi jaunievedumi, turklāt, no pašiem agrākiem. Pirmkārt, tas ir jauns, revolucionārais kalendārs, kas iezīmē principiāli jaunas ēras sākumu; otrkārt - Saprāta kults, kuram vajadzēja nomainīt likvidēto kristietību. Par pēdējo ir jāparunā sīkāk, jo šī ideja radās ne jau tukšā vietā – tā likumsakarīgi pabeidz XVIII gadsimtu – Apgaismības laikmetu, kas tika radīts ar Voltēra, Russo, Didro un citu apgaismotāju nemitīgām pūlēm.

Mēģinājums nomainīt klasisko reliģiju ar kādu sekulāru, laicīgu surogātu izrādījās, teiksim atklāti, pārāk radikāla un tāpēc, protams, izgāzās. Taču kaut kādā veidā tas iezīmēja procesus, vienu no XIX gadsimta attīstības ģenerālajām līnijām: nepārtraukti pieaugošais ateisms radīja prātos un dvēselēs Toričelli tukšumu. Pat tie, kas vispār nebija dzirdējuši par kaut kādu tur Turgeņevu, piekrita Bazarova tēzei, ka daba nav templis, bet darbnīca, taču arī darbnīcā kaut kā neatturami vilka uz vēlēšanos lūgties. Bet tā kā svēta vieta tukša nepaliek, tad tajā bez īpašām pūlēm iekārtojās sekulārās Saprāta reliģijas divas konfesijas – mākslas reliģija un zinātnes reliģija. Nav cita Dieva, kā vien Progress, bet mākslinieks ar inženieri ir viņa pravieši. Cilvēks-radītājs ieņēma svēto, svētīto, garā vājo un mocekļu vietu: pēc analoģijas ar kristietību parādījās pat termins “zinātnes moceklis”. Viņu dzīvēm tika veltīt darbi vareni sazēlušajā biogrāfiskajā literatūrā – romāni par zinātniekiem, izgudrotājiem, māksliniekiem un politiķiem ( viņi jau arī ir socioloģijas, politoloģijas et cetera radītāji), un tā tālāk. (Starp citu, Rietumos šis žanrs joprojām tiek uzskatīts par pašu prestižāko: izdot labu biogrāfiju – ir tas pats, kas duci romānu, tāpēc ka šis darbs tevi pielīdzina gandrīz vai evanģēlistam). Dievišķais Progress solīja Debesu valstību tepat uz Zemes – turklāt, nemaz ne tik tālā perspektīvā. Kā rakstīja tas pats Saša Čornijs,

Pat laiku pareģoja:

Kāds gadus divsimt, cits – piecus simtus...

Šo abu konfesiju iekšējā vienība viskrāšņāk sāka parādīties spēkus gūstošajā zinātniskajā fantastikā, kas apvienoja sevī zināšanas ar daiļrakstīšanas prasmi.

Tā kā nemaz nav ko brīnīties, ka Džons Vuds Kempbels-jaunākais jau ar mātes pienu uzsūca sevī šī aizejošā (faktiski jau aizgājušā) gadsimta garu un aizrāvās, ne ar ko citu, kā ar fantastiku.

II

Patiesību sakot, sākumā viņš savu dzīves ceļu redzēja tikai zinātnē, tieši tāpēc arī iestājās Masačusetas Tehnoloģiskajā institūtā – nākošo inženieru Mekā, kura slavu sāka apšaubīt tikai pēc daudziem gadiem vēl nesenajos Mežonīgajos Rietumos izaugušais Kalifornijas Tehnoloģijas institūts, tautā vienkārši saukts par Kaltehu. Jāatzīstas, ka MTI Kempbels tomēr nepabeidza – grūti teikt, kāpēc: viņš pārgāja uz Djūka universitāti Daremā, Ziemeļkarolīnā, kur arī beidzot ieguva ilgi cerēto inženiera-fiziķa diplomu. Taču Edisona un Einšteina pasaule nesteidzās viņu sagaidīt ar atplestām rokām. Nācās samierināties ar mazumiņu: Kempbels nomaina vairākas profesijas – pat lietotu automobiļu aģenta profesiju – bet zinātnes jomā viņa lielākais sasniegums ir laboranta vieta kādā ķīmijas kompānijā.

No pusaudža gadiem viņš daudz lasīja – un pirmkārt, zinātnisko fantastiku: stāstus un garstāstus, kas tajos laikos tika publicēti tikai un vienīgi specializētajos žurnālos (ZF grāmatu izdošana ASV nostabilizējās daudz vēlāk – četrdesmitajos-piecdesmitajos gados). Maz pamazām lasīšana noved pie domām arī pašam izlikt uz papīra savus sižetus, kas maisās pa galvu – situācija ļoti tipiska iesācējam rakstniekam. Lai gan vienus šis sindroms “Vai tad es sliktāks?” noved pie klīniskas, dzīves garuma grafomānijas – īpaši gadījumos, ja kādu no darbiem tomēr izdodas nopublicēt. Par laimi, mūsu varonis izrādās nav no tādiem.

Savu pirmo stāstu, ko viņš atzīst par cienīgu publicitātei, “Iekarotāji no Bezgalības” Kempbels nosūta žurnālam Amazing Stories vēl 1929. gadā, kad viņam tikko ir palikuši deviņpadsmit gadi. Ak vai, toreizējais redaktors Tomass O'Konors Sloans pacenšas rokrakstu pazaudēt (pēc savas pieredzes varu teikt, ka tamlīdzīgas lietas notiek ne tikai tur un tad). Rezultātā, pirmā publikācija parādās tikai nākošajā gadā – autora nākošais stāsts “Kad atomi uzdod”.

Trīsdesmito gadu sākumā amerikāņu ZF mīļotāju prātu valdnieks bija Edvards Elmers Smits, vairāk pazīstams ar iesauku Doks Smits, auglīgs un neizsmeļamas izdomas pilns rakstnieks – atzīts sava žanra meistars, žanra, kas vēlāk iegūst nosaukumu “kosmiskā opera”. Viņa 1928. gada romāns “Kosmiskais cīrulis” bija pirmais darbs, kur attēlots lidojums kosmosā, ne tikai Saules sistēmas robežās, bet arī ārpus tās, Galaktikas telpas dzīlēs un ar to aizsākas vesela turpinājumu sērija (“Kosmiskais cīrulis-3”, “Valerona Kosmiskais cīrulis” uc.). Konkrēti par Smitu nav daudz ko teikt, jo pašmāju lasītājs jau ir iepazinis tulkojumā viņa atsevišķus romānus (tajā skaitā no sērijas par Cilvēkiem-linzām “lensmeņiem”), ja kāds nav lasījis, tad tos bez grūtībām var atrast un iegūt priekšstatu par šā patriarha daiļradi. Bet sarunu par Doku Smitu es iesāku tikai tāpēc, ka jaunais Kempbels, pēc vispārējā viedokļa, kā saka, ļoti ātri sāka “elpot viņam pakausī” - protams, ne jau darbu daudzuma, bet gan popularitātes ziņā.

Jau 1930. gadā parādās Kempbela romāns “Caur melno zvaigzni” (The Black Star Passes), kas kā visi nākošie sākumā ir veidoti kā noveļu sērijas, kas publicētas dažādos žurnālu numuros un tikai pēc divdesmit trīs gadiem izdotas grāmatā. Pēc gada tam seko “Kosmiskās salas” (Islands of Space), bet vēl pēc gada “Iekarotāji no Bezgalības” (Invaders from the Infinite; pavisam cits stāsts, nekā tas – nozaudētais). Beigās, 1973. gadā jau pēc autora nāves tie visi tiek apvienoti “Džona Kempbela antoloģijā”. Šajos darbos varoņi reizi pa reizei iesaistās ar vien vērienīgākās Galaktiskās kaujās, likumsakarīgi lietojot pret supostatiem ar vien neiedomājamākus un jaudīgākus ieročus.

Ne sliktāk lasītāji uzņem arī 1934. gadā iznākušo romānu “Visspēcīgākā mašīna” (The Mightiest Machine). Taču trīs nākošos turpinājumus, kuros aprakstīti tālākie galvenā varoņa Ārga Manro piedzīvojumi, žurnāla Astounding Science Fiction redaktors F. Orlins Trimeins atraida un tikai pēc piecpadsmit gadiem tie ierauga dienasgaismu autora krājumā “Neiedomājamā planēta” (The Incredible Planet; 1949.).

Taču Kempbelu neapmierina perspektīva ieiet vēsturē vienīgi kā “kosmiskās operas” autoram. Svēti ticošam zinātnes neierobežotajām iespējām, viņam – lietojot to pašu reliģisko metaforu vai varbūt analoģiju – bija vajadzīgs sacerēt, ne tikai ielu mistērijas, bet arī rakstīt psalmus un himnas. Tas ir, runājot vienkāršāk, viņam vajadzēja rakstīt arī nopietnu, kā to reizēm sauc, “stingro” zinātnisko fantastiku. Tādu, par kuru vēlāk saka: “tā paredzēja... ” Tieši tad viņš pirmo reizi noformulēja tēzi, pēc kuras zinātnisko fantastiku ir jāuztver kā zinātni, kas darbojas ar literatūras paņēmieniem: “Zinātnes metodoloģija ietver pieņēmumu, ka labi izveidotai teorijai ir, ne tikai jāizskaidro esošās parādības, bet arī jāparedz jaunas un neatklātas parādības. Zinātniskā fantastika mēģina darīt tieši to pašu – mākslinieciskā veidā iemiesojot to, kādi var būt rezultāti šai labi izveidotai teorijai, kad tā tiks izmantota, ne tikai tehnikā, bet arī cilvēku sabiedrībā.”

Taču – vai tas ir tas, ko gaida Doka Smita kaismīgs pielūdzējs? Mākslā panākumu ķīla bieži slēpjas simts procentīgā atpazīstamībā – vajag, lai ar pirmajām teksta rindkopām, pat ja lasītājam ir patrāpījies sējumiņš bez vākiem vai žurnāls ar izrautām lapām, viņam kļūst skaidrs: tas ir tāds un tāds autors un neviens cits... Kur ir izeja? Un lūk, ilgi pirms tā, kad Genrihs Altšullers (fantastikas pasaulē – Genrihs Altovs) noformulēja savus pirmos izgudrošanas uzdevumu atrisināšanas teorijas jautājumus, kas saīsināti pēc krievu valodas termina tika dēvēti par TRIZ-iem [teorija rešenija izobretatjeļskih zadač], Kempbels izmanto vienu no triza paņēmieniem, tieši - “telpas dalīšanas principu”. Ja rakstīt “kosmisko operu” un “stingro” ZF vienam autoram nepiedien, tad kāpēc to lai nedarītu divi dažādi autori? Protams, ar nosacījumu, ka abi būs Džona Vuda Kempbela-jaunākā iemiesojumi.

Tā 1934. gadā piedzimst vēl viens fantasts, kas tiek nosaukts par Donu A. Stjuartu.

Jāsaka, ka amerikāņi vispār pseidonīmus lieto daudz plašāk, nekā mēs. Iemesli tur ir vairāki. No vienas puses anglosakši, liekas, pilnīgi ir bez slāvu tautām piemītošās mitoloģiskās apziņas, pa pusei mistiskās sajūtas, ka eksistē maģiskas saites starp vārdu un tā nesēju – ne velti vārda maiņa Savienotajās Valstīs nav noziegums un neliecina, ka dotajam cilvēkam ir kādi ļauni nodomi. Agrāk ar to vispār bija visai vienkārši; tagad, sakarā ar dzīves vispārējo birokratizāciju, eksistēt zem sveša vārda ir kļuvis daudz grūtāk, jo tas nozīmē, pazaudēt savu sociālās apdrošināšanas numuru, apgrūtināt attiecības ar nodokļu inspekciju et cetera. Tomēr, pašrocīgi nomainot savu vārdu, cilvēks nesāk konfliktēt ar likumu. No otras puses, rakstnieks, kas dzīvo sabiedrībā, kas piekopj mākslas reliģiju un, kas nav tik literatūrcentriska, kāda līdz šim bija (un domājams, sabiedrībā neapzināti joprojām paliek) mūsu sabiedrība, ne īpaši turas pie formālām autortiesībām, viņam nav raksturīga vēlme ar pilnu vārdu parakstīt gandrīz vai sava darba katru lapaspusi, it kā tas būtu policijas protokols. Lielākā daļa no fantastiem ir izmantojuši daudzus pseidonīmus , kas vēlāk nemaz nav traucējis visus šos savas daiļrades augļus apvienot jau zem sava īstā vārda. Tā kā Kempbels šajā sakarā bija, vai nu jaunatklājējs, vai arī viens no pirmajiem.  Starp citu, dibināt jaunas tradīcijas viņam bija jau lemts pēc izcelšanās...

Viņa literārās karjeras otrajam etapam prozaiķa lomā sākumu deva “Krēsla”, savāds, visai pesimistisks stāsts par tālu nākotni, kurā noteikti jūtama Velsa “Laika mašīnas” ietekme, un, kas bija sarakstīts pavisam savādākā manierē, nekā iepriekš, ar daudz lielāku uzmanību stilistikai, jo projām aukstai, taču daudz vairāk noslīpētai. Panākumi bija pilnīgi un Kempbels-Stjarts tūlīt pat sāka tos attīstīt. Jau nākošajā, 1935. gadā Trimeina  Astounding Science Fiction lapaspusēs pēc “Krēslas” seko mehanoevolūcijas cikls “Mašīna”, “Iebrukums” un “Sacelšanās”, kura dēļ Dons A. Stjuarts vienā mirklī kļūst par autoru, kas burtiski iemieso šo žurnālu (sic! - pie šī apstākļa mēs vēl atgriezīsimies).

No šī brīža amerikāņu ZF žurnālu tirgū Dons Stjuarts ne tikai ir mazinājis Džona Kempbela ietekmi, bet gandrīz vai izspiedis to no tās. Viņa daiļrades kulminācija ir liels stāsts (vai arī īss garstāsts) “Kas tur?” (1938.; nosaukuma varianti tulkojumos “Kaut kas”, “Kaut kas no citas pasaules” - pateicoties mūsu, krievu tradīcijai, tulkojot mainīt darbu nosaukumus). Par šī darba popularitāti liecina kaut vai tas, ka tas ir ticis divas reizes ekranizēts – pirmoreiz, 1951. gadā, režisors Kristians Naibijs melnbaltajā variantā un, otrreiz, 1982. gadā jau krāsās, režisors Džons Karpenters (pēdējā versija mums labi zināma no video). Ekspluatējot veiksmi Kempbels vēlāk “Kas tur?” pārveido romānā, taču eksperiments neizdodas – viss, kas padarīja stāstu ekspresīvu un piepildītu, izšķīst, zaudē aizrautību un emocionālās iedarbības spēku.

Rezumējot šos gadus, var teikt, ka Kempbels izrādās vienīgais, kuram izdodas kļūt populāram divas reizes – ar paša vārdu un ar pseidonīmu.

Aizraujoties ne tikai ar literatūru, kaut arī zinātniski-fantastisko, bet arī ar zinātni kā tādu 1936. gadā viņš debitē arī popularizācijas žanrā pusotru gadu publicējot 18 ikmēneša rakstu ciklu, kas stāsta par Saules sistēmu. Turklāt, uzticīgs kādreiz izvēlētam principam, viņš jau 1937. gadā rada vēl vienu popularizatoru  - kādu Artūru Makkannu. Diemžēl atkārtot pārsteidzošo triku ar Kempbela sadalīšanu Kempbelā un Stjuartā neizdodas, nabaga Makkannam drīz nākas nozust no skatuves – pirms laika un bez slavas.

Un tomēr, neskatoties uz visiem neapstrīdamajiem panākumiem un ātri iekaroto popularitāti, Džons Vuds Kempbels-jaunākais varēja amerikāņu ZF vēsturē palikt tikai kā figūra, varbūt zīmīga, taču ne līderis: viņš elpoja pakausī Edvardam Elmeram Smitam, taču palika viņa ēnā, bet no Stjuarta darbiem zelta fondā izdevās iekļūt tikai stāstam “Kas tur?”. Iespējams, ka Kempbels ir tēvs terminam “hipertelpa”, kaut dažādi kritiķi nosauc dažādus avotus: kas romānu “Kosmiskās salas”, kas  - “Visspēcīgāko mašīnu”. Taču ar šo vārdu personīgais ieguldījums Kempbelam kā rakstniekam ZF leksikonā aprobežojas.

Vai tad kāds pravietis ir spējīgs apmierināties tikai ar himnu, psalmu un mistēriju sacerēšanu?

Nē, viņam pēc definīcijas ir jābūt vadonim un skolotājam.

Kempbels juta sevī neremdināmas alkas būt par ticības skolotāju.

Nobeigums sekos.