Zelta laikmeta pravietis jeb Karaļu taisītājs. (2.)

Andreja Balabuhas priekšvārds Džona Kempbela darbu izlasei “Mēness elle”, izdevniecība AST, 2001. gads, grāmata no sērijas “Klassika mirovoj fantastiki”.

Nobeigums.

III

1937. gada vasarā pensijā aiziet  žurnāla Astounding Science Fiction redaktors F. Orlins Trimeins. Un lūk, septembrī ieņemt viņa vietu tika piedāvāts tā laika visprestižākā žurnāla vispopulārākajam autoram – grūti pateikt, kuram: vai Džonam V. Kempbelam, vai arī Donam A. Stjuartam. Viņš/viņi atbildēja ar tūlītēju piekrišanu. Nevarētu teikt, ka tas pārvērtās par zaudējumu amerikāņu fantastikai, lai gan no šī mirkļa abi praktiski pārstāj nodarboties ar beletristiku, uz visu palikušo dzīvi, tas ir, trīsdesmit četrus nākošos gadus bez atlikuma pievēršoties redaktora un literatūras kritiķa darbam. Tieši otrādi, tikai pateicoties šim zīmīgajam notikumam pie horizonta pavīdēja slavenais Zelta laikmets.

Grūti pateikt, kāds kārdinājums ir lielāks: valdīt pašam, vai pēc savas gribas radīt valdniekus. Ak vai, tikai nelaimīgajam hercogam Vorvikam pienācās iegūt vispārzināmu, kaut arī neoficiālu, lai gan no tā - nemazāk  pagodinošu titulu “karaļu taisītājs”- šis amats liek meistaram palikt ēnā un, jo dziļāka ēna, jo efektīgāka darbošanās. Taču palikt nezināmam Kempbelam bija pretīgi. Turklāt pravietim arī nepiestāv bāzt galvā karaļa kroni. Cita lieta, valkāt tiāru – galu galā, patvaldnieku ir cik uziet, bet pāvesti, cik zināms, ir divi: Romas pontifiks un Aleksandrijas patriarhs, ko dēvēja par “pāvestu un visuma tiesnesi”, turklāt pēdējais tituls ir zaudējis reālu nozīmi vēl VII gadsimtā.

Sācis vadīt žurnālu, Kempbels nolēma norādīt iemīļotajam žanram ceļu uz Kanaānu. Likteņa ironija – pēc pusgadsimta rakstnieks, kritiķis un ZF pasniedzējs Džeimss Ganns rakstīja: “Līdzīgi Mozum, viņš aizveda zinātnisko fantastiku uz apsolīto zemi”. Tikai teikts tas nebija par Kempbelu, bet gan par viņa atklāto Robertu Ensonu Hainlainu...

Vispirms, šim mērķim bija vajadzīgi jauni vārdi. Un Kempbels sāk tos cītīgi meklēt, lasot jebkuru atsūtīto rokrakstu, ko radījusi vēl nevienam nepazīstama autora spalva. Rezultātus ilgi nebija jāgaida, jau 1939. gadā bija izveidojies “Kempbela ligzdas putnēnu” kolektīvs. Tajā iegāja Aizeks Azimovs, Lesters del Rejs, Roberts E. Hainlains, Laions Spregs de Kamps, L. Rons Habards, Teodors Stārdžons un A. E. Van-Vogts, kaut arī divi pēdējie ap to laiku jau bija ieguvuši zināmu pazīstamību citos žanros. Drīz viņiem pievienojās arī Klifords D. Saimaks un Džeks Viljamsons – vairāk vai mazāk pazīstami fantasti, kas sajuta, ka jaunā  Astounding Science Fiction redaktora darbība atklāj jaunus horizontus. 1942. gadā šajā kompānijā ieiet Henrijs Katners un Ketrīna Mūra. Izveidot ap sevi tādu talantu zvaigznāju, tas jau ir gandrīz episks varoņdarbs.

Praktiski visi šie rakstnieki agri vai vēlu, tādā vai citādā formā ir stāstījuši par ietekmi, ko Kempbels uz viņiem un viņu daiļradi ir atstājis. Ar katru viņš atradās ciešā vai epistulārā kontaktā: viņš prasīja no autoriem oriģinālas fantastiskas idejas un augstu literatūras meistarību, lika priekšā jaunu darbu tēmas, rekomendēja, kā uzlabot jau uzrakstīto, iedziļinājās visās izdomātajās detaļās, iejaucoties visos darba etapos līdz pašam publikācijas momentam. Aizeks Azimovs atzinās, ka Trīs robotehnikas likumus, kas burtiski ir kļuvuši par ZF pasaules vizītkarti, viņi ir noformulējuši kopā ar Kempbelu; Hainlains – ka tieši Kempbela nepublicētā novele “Visi” ir atstājusi iespaidu uz viņa agrīno romānu “Sestā kolonna”.

Kempbela vadībā  Astounding Science Fiction kļūst savā nozarē par modes likumdevēju tādā pakāpē, par kādu līdz šim nebija, ne dzirdēts, ne redzēts. Žurnāls paplašina dzīves telpu un jau 1939. gadā sākas jauna izdevuma izdošana – sāk iznākt fantāzijas žurnāls Unknown, kas līdz pat savai priekšlaicīgajai nāvei, kas seko 1943. gadā, kad kara laka dēļ sāk trūkt papīrs, ir tikpat populārs un autoritatīvs. Tikai piecdesmitajos gados Kempbela žurnāla prestižs sāk pamazām mazināties, jo uz skatuves parādās divi ārkārtīgi nopietni konkurenti: 1949. gadā The Magazine of Fantasy & Science Fiction un 1950. gadā Galaxy Science Fiction . Tomēr periodā no 1952. līdz 1964. gadam Kempbels astoņas reizes (nepārspēts rekords!) kļūst par Amerikas fantastikas mīļotāju asociācijas ikgadējās prēmijas “Hugo” laureātu nominācijā “Labākais redaktors” un trīs reizes ir Vispasaules ZF mīļotāju konventa goda viesis. Pats žurnāls, kas 1960. gadā maina nosaukumu uz Analog Science Fiction and Fact (http://www.analogsf.com/201009/index.shtml) , “Hugo”prēmiju ir ieguvis septiņas reizes (vai var novēlēt sev labāku pieminekli?) Tā lapusēs debitē un sāk publicēties gandrīz vai visi slavenie autori: Rendals Garets un Reimonds F. Džonss, Pols Andersons un Džeimss Blišs, Gordons R. Diksons un Roberts Silverbergs, Frenks Herberts un Maks Reinolds, Harijs Harisons un Kristofers Envils. Bet 1971. gadā – jau pēc nāves – tiek izveidotas divas ikgadējās literatūras balvas: Džona Kempbela prēmija un Džona Kempbela vārdā nosauktā memoriālā prēmija.

Viss piepildījās: viņš tika atzīts par pravieti un viņš aizveda amerikāņu ZF uz Kanaānu.

IV

Bet tagad par pašu galveno – par prāta spēlēm un dvēseli.

Lielisku priekšstatu par to sniedz daudzie Kempbela raksti, ar kuriem sākas katrs jauns žurnāla numurs. Vēlāk labākos no tiem apvieno sējumā “Analog redakcijas rakstu izlase”, kas tiek izdots 1966. gadā un sējuma sastādītājs ir Harijs Harisons. Ne mazāku un varbūt pat lielāku interesi izraisa “Džona V. Kempbela vēstules”, kas izdotas 1986. gadā ar Perija A. Čapdeleina, Tonija Čapdeleina un Džordža Heja pūlēm.

Portrets tomēr sanāk ārkārtīgi pretrunīgs – tas varētu kļūt par lielisku bāzi kaut kādam psiholoģiskam romānam. Starp citu, par psiholoģiju arī tagad parunāsim.

Kempbels svēti ticēja, ka fantastika nekādā ziņā nedrīkst izvairīties no psiholoģisma, kas pēc daudzu citu kritiķu domām tai immanenti nepiemīt. Taču, ne viņa paša sacerējumos, ne tajos, kurus viņš atlasīja kā redaktors, lai cik rūpīgi arī nepētītu, nevar atrast smalku dvēseles kustību aprakstus, ne vietas refleksijas. Paradoks? Nebūt nē. Vienkārši uz prozas psiholoģismu Kempbels gāja, nevis no mākslinieciskuma puses, bet, esot uzticīgs pašam sev, no zinātnes puses. Bet no visas psiholoģiskās zinātnes viņš izvēlējās vienīgo skolu, ko uzskatīja par pareizu – biheviorismu. Šis virziens radās ASV 1913. gadā – par pieteikuma stabu kalpoja doktora Dž. B. Votsona raksts “Psiholoģija kā zinātne par uzvedību” - trīsdesmitajos gados tas jau bija guvis pietiekamu popularitāti un izplatību. Biheiviorisma piekritēji uzskatīja, ka līdz šim visa psiholoģijas zinātne bija tīri vitālistiska, jo bija izaugusi no filozofijas, kuras saknes savukārt sniedzas reliģijā.

Pats biheviorisms pīties garās diskusijās par apziņu un zemapziņu (un it īpaši par dvēseli) netaisījās. Visai rupjā salīdzinājumā tā būtību varētu attēlot ar formulu S --> R, kur S ir stimuls uz darbību (mērķi), bet R – reakcija, tas ir, pati darbība. Personības – un sabiedrības – uzvedība veidojas no daudzām atsevišķām darbībām, izsekojot katru no tām, var saprast cilvēka psiholoģijas būtību. Pieeja, protams, ir vienkāršoti-mehāniska (mūsdienu biheviorisms ir daudz sarežģītāks!), taču arī laiks tad bija tāds – Lielais Konveijers, Svētais Fords. Attiecībā uz daiļrunību biheviorisms nozīmēja apziņas plūsmas aizvietošanu ar aktivitātes plūsmu, tas ir, vienkārši runājot, ar tiešu darbību. Varoņi daiļdarbos, kas bija sarakstīti no biheviorisma pozīcijām, praktiski netērē laiku refleksijām vai tukšai domāšanai. Viņi darbojas. Bez pārdomām. Pārdomu vietā. Tas ir, principā, jau domāšanas process notiek, taču to jārekonstruē lasītājam pašam. Izejot no varoņu rīcības. Viss tas bija raksturīgs daudziem rakstniekiem – bihevioristiskās idejas atstāja pārsvarā amerikāņu (bet daļēji arī Eiropas) literatūrā dziļas pēdas. Ticot šīs mācības patiesīgumam, Kempbels ne tikai seko tai ar visu prozelīta kaismi, bet sludina to citiem, liekot bez iebildumiem izpildīt visus paredzētos rituālus un darbības.

Protams, lūk tā – kaut arī ne kauliņš pēc kauliņa, bet vismaz garāmejot – izpētīt visu Kempbela dvēseles portretu, kas veidojas no viņa rakstu un vēstuļu lappusēm, mums tagad nav iespējams. Nāksies aprobežoties ar dažiem piemēriem, atsevišķām, gandrīz nejauši tvertām iezīmēm, kuras, kaut nejauši tvertas, tomēr ir pietiekoši raksturīgas un reprezentatīvas, lai šajā ziņā varētu visai pārliecināti spriest par veselo.

Kā jau agrāk bija teikts, viņš bija XIX gadsimta ideju, uzskatu, koncepciju un māņticības mantinieks, kas, cita starpā, bija arī pieņēmis Kiplinga izloloto tēzi par “baltā cilvēka nastu” - tēzi, kas mūsdienu nedrošajā politkorektuma triumfā un multikulturālismā skan gandrīz kā lamu vārdi.

Taču atcerieties, kāds atklāts rasists bija viscaur jaukais ZF patriarhs, lielais Žils Verns! Starp citu, viņa vārds mūsu sarunas gaitā uzpeld pavisam ne nejauši, iespaidu, kādu viņš ir atstājis uz Kempbelu, grūti pārvērtēt: domāju, ka lasot Kempbelu jūs paspējat sajust daudz atklātu un slēptu allūziju un asociāciju – ko vien vērts ir klintīs izcirstais varoņu patvērums “Mēness ellē”. Tā vien liekas, ka šajā Granīta pilī viņiem blakus uzradīsies Sairuss Smits un Gideons Spilets. Taču es novirzījos no tēmas. Amjēnas vientuļnieka romānos, kurus mēs ar tādu vieglumu dodam bērniem “audzināšanai un izklaidei”, neeiropiešu rasu pārstāvji strikti iedalās divās kategorijās: brīnišķīgos, godīgos un cēlos (uzticīgie kalpotāji un pavadoņi – Nebs “Noslēpumu salā”, Talkavs “Kapteiņa Granta bērnos”, Herkuless “Mazajā kapteinī” utt.) un visos pārējos, kuri visi, lietojot bībelisko teicienu, ir “suņi un slepkavas” ar izteiktu noslieci uz alkoholismu (vismaz narkomānijas tajos patriarhālajos laikos vēl nebija). Kempbels pieņēma un nesa tālāk stafeti, jūtami paplašinājis idejas pielietošanas areālu, tagad jau bija jārunā par “cilvēcisko šovinismu”, ar cilvēku, protams, saprotot pirmkārt un galvenokārt, klasisko WASP (White Anglo-Saxon Protestant), tas ir, balto anglosaksi, protestantu, ja ne pēc ticības, tad noteikti pēc morāles principiem. Tieši šī iemesla dēļ, kā atzīmē mūsdienu kritiķi, “vismaz no četrdesmito gadu beigām Kempbels jūt filozofisku nepieciešamību, lai katrā daudz maz nozīmīgā sadursmē starp cilvēkiem un citplanētiešiem cilvēki gūtu virsroku”. Viņš izvirza visdažādākos argumentus, lai aizstāvētu verdzības institūtu un runā par to, ka cilvēcei obligāti ir vajadzīgs kāds ārējais ienaidnieks – ja ne īsts, tad vismaz iedomāts – lai neapstātos progress. Tajā pat laikā, pēc izcelšanās būdams simtsprocentīgs jeņķis, ziemeļnieku – abolicionistu pēctecis, viņa senči ir lējuši asinis pie Šailo un Getisbergas zem karogiem, uz kuriem bija uzrakstīts Manifests par verdzības atcelšanu, Kempbels savu uzskatu dēļ juta kaut kādu iekšēju diskomfortu. Izeju viņš atrada, turklāt visradikālāko – nekādus citplanētiešus sava žurnāla lapaspusēs Kempbels-redaktors nepielaida vispār. Kā atceras Aizeks Azimovs, tieši šī iemesla dēļ viņš atteicās no idejas iekļaut tos savā episkajā “Nākotnes vēstures” panorāmā.

Vai, piemēram, kad 1945. gada augustā kļuva zināms par Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanām, Kempbels par to bija stāvā sajūsmā un izteicās, ka “beidzot zinātniskā fantastika tiks uztverta nopietni”. Domas par to, kādu neiedomājamu ļaunumu atnesa baismīgās kodolsēnes šo divu pilsētu iedzīvotājiem, viņam vai nu nebija vispār, vai arī tās viņš vienkārši neielaida savā apziņā. Un pavisam ne tāpēc, ka viņš bija kaut kāds kareivīgs “vanags” un prasīja iznīcināt pilnīgi visus japāņus – nepavisam. Vienkārši, šajā faktā viņš saskatīja vienīgi tā paša zinātniski-tehniskā progresa augstāko sasniegumu, kuru viņš tik kaismīgi bija apdziedājis, turklāt bez drūmām Herberta Velsa priekšnojautām, pat bez francūža Žila Verna atskatīšanās, kas lika  inženierim Robūram teikt vārdus: “Savienoto Valstu pilsoņi! Zinātnes progress nedrīkst apsteigt morāles pilnveidošanos.” Turklāt vēl atomenerģētika, kuras lielo nākotni Kempbels tik kaismīgi slavināja, ka tā viņam jau sāka likties kā paša garabērns – tieši tāpēc jau pateicoties viņa kā redaktora ietekmei četrdesmito gadu sākumā fantasti tik dziļi izpēta tās iespējas. Tagad, viņš nolēma, sabiedrībai būtu pa pilnam jānovērtē viņu (un viņa tajā skaitā) gaišredzību – zināšanu alkas aizēnoja visu.

Un, varbūt, pēdējais. Katra reliģija, kā zināms, rada arī māņticību, bet sekulāra reliģija – simtkārt. No šīm lamatām neizbēg arī Kempbels. Viņa žurnāla 1950. gad maija numurā figurē pirmais Habarda raksts par dianektiku – to pašu, kuras adepti pa pilnam ir parādījušies arī pie mums un ar neatlaidību, kurai būtu vērts labāks pielietojums, izplata mācības dibinātāja L. Rona Habarda visdažādākās skrejlapas un grāmatas. Tas bija ļoti simptomātiski no Kempbela puses, arvien noteiktāk redzēt fantastisko ideju ieviešanu dzīvē. Šī vēlēšanās noveda pie tā, ka viņš aizrautīgi atbalstīja visādus “amatnieciskus izgudrojumus” un “psioniskas iekārtas”. Tagad viņa redaktora slejas raksti kļūst aizvien ideosinkrētiskāki, speciāli saasināt, lai aizskartu pat lasītāju ar visbiezāko ādu, dogmatiskāki, dažreiz nekaunīgi elitāri un gandrīz vai rasistiski – un iztērēja lielu daļu no tās enerģijas, kas agrāk tika patērēta, lai ar jaunām idejām barotu pastāvīgos autorus.

Starp citu, ir jāsaka, ka arī ar šo ideju izbarošanu arī viss nav tik vienkārši, tāpēc ka savās prasībās Kempbels bija neierobežoti kategorisks, kas gan ir raksturīgi visiem praviešiem. Būdams apriori pārliecināts, ka visu redz un visu saprot daudz labāk par visiem citiem, viņš savas  vissīkākās rekomendācijas uztvēra kā patiesību pēdējā instancē. Kamēr viņam bija darīšana ar putnēniem, kas tikko izaudzējuši pirmās spalvas, tas vēl neradīja nekādus ekscesus. Taču, iemācījušies lidot, daži no tiem sāka dumpoties. Visbiežāk tas izvērtās niknos strīdos, kuriem nekādu seku nebija, tvaiks noskrēja, spiediens noplaka un atkal iestājās miers un savstarpēja sapratne. Taču reizēm nonāca arī līdz attiecību pārtraukšanai- Kempbels atklāja un izaudzēja talantu plejādi, taču talants jau pēc definīcijas necieš, ne kontroli, ne, jo vairāk, diktātu. Pirmais, ap 50. gadu ligzdu atstāj spītīgais Roberts Hainlains. Kempbela pielūdzēji gan saka, ka tāda uzvedība esot bijusi lielā metra paša izdomāta: smalks psiholoģisks gājiens: tiranizējot autorus, viņš speciāli izaicināja no skolas izaugušos uz dumpi, lai gatavotu patstāvīgam lidojumam. Nelabvēļi gan uzskata, ka svēti savai misijai ticošais Kempbels vienkārši dzīvoja saskaņā ar slaveno Henrija Forda principu, kas esot mīlējis sacīt, ka automobilis var būt jebkurā krāsā, ja tā būs melna. Dievs to zina, kuram šeit ir taisnība. Taču, lūk, kas ir interesanti, pat ar Kempbelu attiecības sarāvušais Hainlains vēlāk atsaucās par viņu tikai pozitīvā, vispārākajā pakāpē.

Uzskati ar pravieti var nebūt vienādi, bet godāt viņu turpina līdz galam.

Visas šī iekšējās pretrunas un konflikti īstenībā ir maksa par sekulārās reliģijas sludināšanu, par to pašu ticību, par kuru, gan pavisam citā sakarā ir rakstījis Naums Koržavins:

Ne dzirde, ne redze – no bērnības pašas

Kā zinības mums ticība mantota ir.

Mantojums, tāpat kā iedzimtība, ne vienmēr mums nes tikai labu. Diemžēl, auklītes maksimu no Sašas Čornija dzejoļa, ko esmu licis epigrāfā, var un vajag likt zem jautājuma.

V

Kas zina, kādā brīdī mums reāli sāksies XXI gadsimts: varbūt tas jau ir sācies – bet mēs pat neesam pamanījuši; varbūt līdz viņa atnākšanai ir vēl kādi desmit-divdesmit gadi. Tikai datoriem eksistē stingri novilkta robeža – mirklis, kad vieninieks pārvēršas divniekā. Ar vēsturi un ar cilvēkiem ir daudz savādāk . Taču tas, ka pašlaik mēs visi eksistējam kaut kādā pierobežā, pārejas, krēslas zonā, telpā ar laika difūziju – par to nav nekādu šaubu.

Un tāpēc ir īpaši interesanti atskatīties uz tiem, kas pirms simts gadiem ir nogājuši to pašu ceļu, kuru dvēsele un prāts ir bijušas arēnas divu laikmetu ideālu un realitāšu sadursmēm – tieši tā, kā tas ir noticis ar Džonu Vudu Kempbelu-jaunāko.

[Tas bija Andreja Balabuhas raksts par Džonu Kempbelu no 2001. gadā izdotas grāmatas – t.p.]