Zelta Bāba un viņas padotie.

Ugri kopā ar gotiem nāca uz Romu un piedalījās tās sagraušanā, ko veica vestgotu karalis Alarihs 410. gadā. Atpakaļceļā daļa no viņiem apmetās Pannonijā un nodibināja vareno ungāru valsti, bet daļa atgriezās dzimtenē pie Ledus okeāna un viņiem joprojām ir kaut kādas vara statujas, kas atnestas no Romas, un, kuras viņi pielūdz kā dievības. (Jūlijs Pamponijs. Komentāri florai.)

Sorni-Naja - neatrastais elks.

Krieviski - Золота́я ба́ба (komi - Зарни ань; komi-permiešu - Зарни инь; hantu - Сорни най) — ir leģendārs elks, ko pielūdza Ziemeļaustrumu Eiropas un Ziemeļrietumu Sibīrijas tautas, tāpēc Sibīrijā Zelta Bābu dēvē arī par Sibīrijas faraoni.

 

 

Pirmā rakstveida liecība par Ziemeļu elku redzama skandināvu „Sāgā par Olafu Svēto”, kas vispilnīgāk ir saglabājusies Snorri Sturlusona krājumā „Zemes loks” (XII gs.). Saskaņā ar sāgu ap 1023. gadu norvēģu vikingi, kurus veda slavenais Torirs-Suns, devās gājienā uz Biarmiju. Dvinas upē viņiem izdevās uzzināt, kur atrodas vietējo bjarmu cilšu svētvieta – Jomali (Jumala) – un slepus iekļūt tajā. Pārsteigtie vikingi ieraudzīja lielu koka statuju ar kausu uz ceļiem un kaklarotu ap kaklu. Uz elka galvas bija zelta kronis, ko rotāja divpadsmit dažādi attēli. Kauss bija pilns ar sudraba monētām, kas bija samaisītas ar zemi.

Par to, ka senās komi iedzīvotāji pielūdz Zelta Bābu tiek minēts arī krievu hronikās sakarā ar ziņojumu par Permas Stefana (1396) nāvi. Sīkākas ziņas par Zelta Bābu parādās XVI gadsimta rietumeiropiešu ceļotāju un rakstnieku vēstījumos par Krievu valsti. Šīs ziņas ir visai pretrunīgas. „Sacerējumā par divām Sarmātijām” (1517) M. Mehovskis elku novieto aiz Vjatkas „iekļūstot Skitijā”. Citu autoru tekstos (S. Gerberšteins, 1549.; A. Gvanjini, 1578.; D. Flečers, 1591.) Zelta Bāba atrodas jau Obas deltas tuvumā. Kā tas redzams šajā Gerberšteina kartē. 1-01959 chVai arī šajā kartē.2- img 20160513 233535

Zelta Bābas aprakstos tiek teikts, ka:

statujā redz veceni, kuras klēpī atrodas dēls un redzams vēl viens bērns – mazdēls (S. Gerberšteins);

elks veidots kā veca sieviete ar bērnu rokās, bet blakus cits bērns – mazdēls (A. Gvanjini);

klints sievietes izskatā, skrandās, ar bērnu rokā (D. Flečers).

Statujas attēls ar bērnu rokā un uzrakstu «Золотая баба» (Slata baba) ir arī dažās Rietumeiropas XVI gadsimta Krievu valsts kartēs, kur attēlota Obas lejtece.

XVIII gadsimta krievu zinātnieku darbos (G. F. Millers, I. I. Ļepehins) parādās ziņas par to, ka Zelta Bāba ir sena komi dievība, kuras statuju aizveda uz Obu komi pagāni, kuri nevēlējās kristīties.

Dažādos avotos arī dievības izskats ir visai dažāds. 3-imageTaču bērns vienmēr viņai ir pie rokas.4-img 20150102 222611

Uvatas novadpētniecības muzejā „Sirmā Irtiša leģendas” (Tjumeņas apgabalā) ir ekspozīcija, kas veltīta leģendai par Zelta bābu. Saskaņā ar Kunguras hroniku, slavenais hantu elks pirms četriem gadsimtiem ir atradies Demjanskas pilsētiņā (Uvatas rajonā) un noslēpumaini no tās pazudis, kad pilsētu ieņēmuši Jermaka kazaki, ko vadījis atamans Brjazga. Zāles centrā ir izveidota upurēšanas vietas rekonstrukcija ar blakus stāvošo Zelta Bābas figūru, kas izveidota pēc hronista S. U. Remezova zīmējumiem un pārklāta ar īstu zeltu. 5-4f41739c7d477b80e9750dba03d5e2a5

Literatūrā minētā zelta elka tēma tiek skārta daudzos krievu vēsturiskos piedzīvojumu romānos, bet Annas Kirjanovas romānā "Sorni-Najas medības" (2005) ar bargās dievietes medībām tiek skaidrota vēsturē zināmā Djatlova slēpotāju grupas traģiskā nāve. [Eksistē arī teorijas, kur Zelta elks esot citplanētiešu robots, ko vietējie uzskatīja par dievu. Laikam autori būs "Džeda atgriešanos" pārskatījušies - t.p.]

1986. gadā vēl PSRS iznāk filma "Zelta Bāba", kur darbība notiek XVIII gadsimtā. Saklausījies leģendas, vietējais gubernators apsola palaist brīvībā dzimtcilvēku Ivanu un atdot viņa līgavu Annu, ja tas atvedīs viņam zelta dievieti.

Jāsaka, ka mūsu dienās kā etnogrāfisku elementu elku izmanto visās iespējamās vietās. Viņas bērni kaut kur ir pazuduši, bet izskats var būt visdažādākais. No slaidas jaunavas 6-27785 līdz vecai un resnai tantei. 7-51 5.jpgZolotajababaVai arī bērni tomēr ir atradušies. 8-zolotaya baba 1Visādus citādus Zelta Bābas attēlus var redzēt šajā vākumā.https://www.pinterest.com/thremnir/zlata-baba/

Tiktāl Vikipēdija un visādi citādi avoti, tālāk Valērija Paka raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2017. gada 8. numura.

Lielās dievietes svīta.

“Zudušajās pasaulēs” Aizurāla un Rietumsibīrijas ziemeļu tautām trīsstūrī starp Kondas, Irtišas un Obas upēm vēl pavisam nesen plauka bagāta pagānu kultūra un tika upurēts tās elkiem.

Pusnakts valstis.

Daudz ir rakstīts par gadsimtiem ilgiem vogulu un ostjaku (hantu un mansu) galvenās dievības – lielās mātes-dievietes Sorni-Najas (Zelta sievietes) meklējumiem, taču gandrīz nekas netiek minēts par citiem pagānu dieviem, arī godātiem, kaut arī rangā zemākiem.

Tikai XII gadsimtā kristietība atnāca Vologdas zemē, bet Permas zemēs – vēl vēlāk. Sākot ar X gadsimtu, novgorodieši organizēja riskantas ekspedīcijas, lai iegūtu kažokādas „pusnakts valstīs”, pārgalvīgu drosminieku bandas – uškujņiki – darbojās aiz Urālu kalniem un Obas krastos, iegūstot sabuļus un caunas. Lauzās cauri urmaniem, garām viltīgām lamatām, bažīgi vērojot drūmos koka tēlus, kas bija nosmērēti ar asinīm un taukiem, dīvainas būdiņas uz augstām kājām, kapu vietas mājiņu izskatā un citus nesaprotamus un tāpēc viņiem šausminošus artefaktus. Jugras pagānu dievi no Sorni-Najas svītas ir atnākuši kopā ar viņu no sirmas senatnes. Viņu izskats ir neatkārtojams un katram ir sava „funkcija”. No XIX gadsimta ir saglabājušies apraksti dažiem no daudzajiem un noslēpumainajiem Dievam pretīgajiem šaitaniem un viņu upurvietām.

Elku dievības.

Hantu un mansu augstākais dievs Num-Torums dzīvo septītajās debesīs un neiejaucas cilvēku lietās. [Taču pasauli ir radījis viņš – t.p.]9-gagara Viņš soda tikai par zaimošanu, viltus zvērestiem un aizliegtiem rūpaliem. Kādēļ būtu jāatmet tāda ērta ticība, pievēršoties bargam un nesaprotamam Kristum? Tajā novadā bija daudz menkvu – teritoriju un apmetņu dievu-apsargu – attēlu. Viņus uzskatīja par pašiem senākajiem Zemes iemītniekiem, spēcīgiem karavīriem un lāču medniekiem. Menkvu sejas izgrieza tieši uz kokiem. 10-is

Irtišas deltā atrodas svētvieta ar zivju dievības elku – Obas veci (Ai-As-Torumu). Viņš izskatījās kā cilvēks ar neglītu seju un ragiem, skārda degunu un stikla acīm. Bija tērpts kaftānā no sarkana audekla. Elkam apkārt zemē gulēja loks, bultas, šķēps un bruņukrekls. Šis dievs paģērēja zvejniekiem tik daudzas zivis, cik kāds bija nopelnījis ar savu upuri, ko nesa dievībai. Maijā, kad beidzās pirmā zivju zveja, ostjaki nozieda viņa seju ar noķerto zivju taukiem un lūdza dot vēl lielāku lomu.

Elks Ortiks Šorkaras pilsētiņas svētvietā tika uzskatīts par Num-Toruma draugu un palīgu, viņam bija sudraba seja un koka galva, bet ķermeņa vietā – ar ādām piebāzts maiss ar vilnas auduma kaftānu. Atradās viņš uz paaugstinājuma, svētvietas priekšējā stūrī.

Obas krastos, Belogorskas jurtās bija putnu dievības svētvieta. Tur atradās vara zoss. Ostjaki ticēja, ka tā dzen putnus uz medību vietām. Šajā svētnīcā vietu bija atradis vēl viens ostjaku un vogulu elks. Glābjoties no kristiešu misionāriem, to 1712. gadā aiznesa uz attāliem mežiem pie Kondas upes, kur cilvēki parasti kāju nespēra.

70 verstes zemāk no Obdorskas atradās īpaši godāti tēli ostjaku vīriešu un sieviešu nacionālajos apģērbos, tiem apkārt sīkas, metāliskas figūriņas, ar sudraba pieres rotām uz galvas. Peldot svētvietai garām, ostjaki centās turēties upes vidū, lai ar airiem nepieskartos svētajai vietai un nesadusmotu dievības. Te cilvēki baidījās pat padzerties ūdeni.

Ja tautai uzklupa liela nelaime (epidēmijas, briežu krišana, slikta zivju zveja vai zvēru medības), galvenais šamanis devās uz svētnīcu pie viena no elkiem, lai uzzinātu dievības prasības, izstāstīja tā gribu un viņam nesa upurus.

Šajā tālajā ziemeļu novadā apmaiņai pret zvērādām tirgotāji no Persijas veda karavānas ar traukiem, ieročiem un rotaslietām. Vairums no tiem palika svētvietās kā dāvanas saviem elkiem. Ieintriģēti ar stāstiem par Jugras un Sibīrijas bagātībām, tās centās „dabūt sev” novgorodieši, bet vēlāk maskavieši.

[Obdoras novada vēsture ir izklāstīta šeit http://yamalarchaeology.ru/index.php?module=subjects&func=printpage&pageid=106&scope=all – t.p.]

Novada iekarošana.

Maskavai bija vajadzīgs jauns: kažokādu, ko toreiz sauca par „мягкая рухлядь”, nodevu, Aizkamas sudraba un nenovērtējamo balto medību piekūnu avots. 1465. gadā pēc Ivana III pavēles uz Jugru dodas Vasīlija Skrjabas karaspēks. Ilgi un nikni viņam pretojās vogulu kņazs Asika.

1483. gadā uz Jugru dodas karadraudze Fjodora Kurbska-Čornija vadībā. 1488. gadā karaspēku atved viņa dēls Semjons. Iekarojuši vairāk par 30 nocietinājumus, viņi lika zvērēt maskavijai uzticību Jugoras kņazus. Šo karagājienu rezultātā Maskavas lielkņaza tituls papildinājās ar Obdoras, Kondijskas un Pelimskas lielkņaza tituliem.11-Ziemelsibirija

Jaunie pavalstnieki baznīcas paspārnē nesteidzās un turpināja godāt savus elkus. Atamans Jermaks atveda uz milzīgo un neizpētīto Sibīriju nelielu kazaku karadraudzi. Iegājis Sibīrijas zemēs, viņš nemaz necentās kristīt jaunos pavalstniekus, izrādot lielu iecietību, tāpēc daudzi vietējie valdnieciņi labprāt zvērēja uzticību labajam atamanam. Viņa družīnā bija trīs popi un mūks bez amata pienākumiem. Viņus Jermaks neatbrīvoja no karaklausības. Atamans saprata, ja viņš iegūs Zelta dievieti – elku, par kuru sacerētas tik daudz leģendas, tad viņš iegūs praktiski neierobežotu varu pār tās pielūdzējiem. 1583. gadā, vācot nodevas – jasaku – ziemeļu zemēs, viņa cilvēki tik tikko nesagrāba Sorni-Naju.

Pēc Jermaka bojāejas hronisti atamanu attēloja kā lielu mocekli par Kristus ticību. Viņa karadraudzes karogi glabājās Toboļskas, Omskas un Berezovas baznīcās. Kņazi un murzas savā starpā sadalīja visas mantas, kas tika atrastas pie atamana, cīkstoties par viņa bruņām, kurām piedēvēja maģisku spēku. Vagajas tatāri pasludināja Jermaka kapavietu par svētu, un savāca no tās dziedniecisko un brīnumaino zemi, taisot no tās amuletus. Rezultātā kaps tika nolīdzināts līdz ar apkārtējo ainavu un šī vieta pagaisa no ļaužu atmiņas. Cīņa ar elku pielūdzējiem novadā īpašus panākumus nedeva.

Ar uguni un zobenu.

Pēc Pētera I gribas Sibīrijas cittautiešus kristīt sāka par Toboļskas mitropolītu ieceltais Filofejs (Ļeščinskis). Cara pavēlē bija teikts: „Ar šo pavēli braukt tev, mūsu dievlūdzējam uz visu Oguļskas un Ostjaku zemi, kur atradīsi elkus un elkvietas un viņu nešķīstās svētnīcas, un tev pēc šīs pavēles būs visas tās sadedzināt, bet viņus: vogulus, ostjakus, tatārus un visus svešzemniekus ar Dieva palīgu un saviem darbiem kristīgā ticībā ievest”.

Taču varas un baznīcas cīņa ar pagānismu ilga gadsimtus. Kristīja viņus ar varu un piespiešanu. Aborigēni bija spiesti kristīties, taču dvēsele viņiem palika pagāniska. Sagrābtos elku misionāri meta ugunī. Sadedzināja Ortiku un iznīcināja atrastos menkvu attēlus. Izkausēja un ielēja Obā Vara zosi. Sadedzināja zivju caru Ai-As-Torumu. Stāsta, ka no ugunskura liesmām debesīs aiztraucās viņa dvēsele kā balts gulbis.

1863. gadā garīdznieks Popovs izvilka no hantiem viņu galveno svētvietu atrašanās vietas un aizsūtīja uz Toboļsku ziņojumu. Tur bez Zelta dievietes viņš atzīmēja arī Numgataja akmeni Tazas līcī – acīmredzot, meteorītu, Pogorma akmens statuju, Miniseja, Horugvaja un Posotas koka elkus. Savu daļu cīņā ar pagānismu deva arī laupītāji. Kur vien varēja, viņi izlaupīja senās svētvietas. Sogomas ezeru rajonā, netālu mansu ciemata Ņurkojas, alkatīgais apslēptās mantas meklētājs, tirgonis Siromjatņikovs, lai sašķeltu akmens statuju, nokaitēja to ugunī un lēja virsū aukstu ūdeni, bet visu apkārtni izrakņāja. Svarīgos pagānu šaitānus, kuriem vietējie iedzīvotāji nesa upurus, meklēja arī Toboļskas garīgā konsistorija.12-transsib 011

Baltā komandiera sodīšana.

Neilgi pirms 1917. gada revolūcijas no misionāriem prasīja atrast Dievam pretīgu elku ar slepeno vārdu, ko sauca par Troicku. Pie tā pulcējās sveštautieši-samojedi un ostjaki-elku pielūdzēji. Slepenā saliņā, purva vidū aborigēni katru gadu pulcējās uz pagānu svētkiem citiem nezināmā pļaviņā ar ugunskuriem un milzīgu vara katlu. Klētī uz stabiem atradās šamaņa rituālie priekšmeti, koku zaros plīvoja daudzkrāsainas lentītes. Pļavas dziļumā zem egļu izplestajiem zariem līdz jostas vietai zemes paugurā bija ieaudzis akmens tēls. Pēc skaļām šamaņa burvestībām nogalināja upurējamos briežus, elku aplaistīja ar svaigām asinīm, bet gaļu vārīja un apēda. Noslēpumainajam ostjaku elkam nesa bagātas dāvanas. Pie viņa pamatnes meta rotaslietas, gredzenus, monētas un apbēra tās ar zemi. Simtiem gadu laikā dāvanu paugurs bija izaudzis līdz elka jostas vietai un neviens nevarēja pateikt, kādas bagātības slēpjas pie viņa kājām.

Pilsoņu kara laikā šai vietai nejauši uzdūrās baltgvardiešu vienība. Viņi, cik spēja, izlaupīja aizsalušo pauguru, aplaupīja dievību un atlauza viņam roku. Elka sargi sacēla trauksmi vietējo apmetņu iemītnieku vidū un bandītus apkāva. Baltgvardu komandieri atveda pie elka un aiz kājām piesēja pie noliektiem bērziņiem, tad palaida tos vaļā - un viņu pārplēsa uz pusēm. Ar viņa svaigajām asinīm nozieda savas akmens dievības rokas stumbeni.

Zināms arī, ka vairākas reizes nesekmīgi ir mēģināts atrast Sorni-Naju, ko pēc baumām joprojām slēpj un sargā šamaņi kaut kur bezgalīgajā taigā.