Visuresošie Ķīnas pūķi.

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem.

Brīnumierocis virs Tālo Austrumu debesīm.

Starp Āzijas, īpaši Ķīnas, pūķiem mitoloģijā un to rietumu līdziniekiem starpība ir visai liela un nav runa par mazām detaļām. Mūsu leģendās pūķi lielākoties tiek attēloti kā ļauni un nikni; tiem ir visi zvērīguma atribūti. Viņi ne tikai mīl nolaupīt cilvēkus, īpaši jaunas, nevainīgas princeses, viņi vēl bieži sargā dārgumus vai gūstekņus, dzīvojot kaut kur zem zemes vai jūras dibenā. Pēc Babiloniešu teiksmām dievs Marduks uzvar veselu pūķu armiju, kurus vada dieviete Tiamata, bet ziemeļu sāgā Sigurds pieveic pūķi Fafniru un paņem tā sargāto zeltu.

Bieži "rokraksts" nodod autoru. Rietumos kristīgā tradīcija pārvērta pūķi par Sātana grēka pilno būtību, elles izdzimteni, ko no debesīm padzina erceņģelis Mihails. Anglijas nacionālais svētais Džordžs nogalina pūķi, izglābj tur dzīvojošos pagānus un iesvēta tos kristietībā. Tāda ir leģenda. Kā teikts Jāņa Atklāsmē Pastardienā liels pūķis un citi šausmīgi radījumi tiks uzvarēti un nogāzti ellē.

Tādā izskatā pūķis ieņēma savu vietu pieaugušā kristīgajā tradīcijā - kļuva par likumīgi atzītu opozīciju. Katru gadu Bavārijas Fūrtē (vācu - Fürth, bav. - Fiath), mežā notiek simboliska pūķa nogalināšana. Darbības kulminācijā, kas ataicina skatītājus no apkārtnes un arī no tālienes, norisinās aina, kad Svētais Georgs pārdur pūsli, kas pildīts asinīm un paslēpts pūķa lellē. Pēc tam skatītāji mazgājas asinīs; to izsmidzina uz laukiem, cerot, ka nākamajā gadā būs laba raža. Principā tas ir pagānisks rituāls, taču katoļu baznīca ir padarījusi to likumīgu, vārda burtiskā nozīmē dodot tam savu "svētību".

Šim niknajam radījumam absolūti nelīdzinās Āzijas pūķis: pret cilvēkiem viņš ir labs, nes tiem laimi, lai gan reizēm mēdz arī pajokot. Austrumāzijā pilnīgi nepazīst tādu asiņainu ainu kā pūķa nogalināšanu, viens no mūsu Rietumu mitoloģijas galvenajiem motīviem. Tālo Austrumu filozofijā pūķis - ķīniešu valodā "lung" (lun), japāņu valodā "tatsu" (tacu) jeb "ryu" (rju) tiek uzskatīts pat par dievišķo starpnieku starp debesīm un zemi.

Gigantisko ķirzaku ēnā.

Šādas atšķirības neatstāj nekādu citu iespēju, kā atzīt pieņēmumu, ka abiem šiem priekšstatiem par pūķiem ir pilnīgi savādāka daba.

Kaut arī paleontologi ir pārliecināti par to, ka cilvēka un dinozauru, šo gigantisko reptiļu, kas mita Mezozoja ērā pirms 250 līdz 60 miljonu gadu senatnē, ceļi nekad nav krustojušies, pati mīta rašanās par pūķiem mūsu platuma grādos tā vien gribas savienot ar kādām, savā ziņā arhetipiskām atmiņām. Tās mēs it kā esam mantojuši no pašiem pirmajiem zīdītājiem , kas izmērā nebija lielāki par ezi, un vilka savu nožēlojamo dzīvību lielo rāpuļu ēnā. Šīs atmiņas tika nodotas no viena dzīvnieka otram visā evolūcijas gaitā , kamēr nesasniedza Homo sapiens. Tā pūķa arhetipiskais tēls neizdzēšami iespiedās cilvēces kolektīvajā atmiņā.

Taču pret to runā pilnīgi konkrēti atradumi. Teksasā, netālu no Džinrouzas pilsētiņas (Gien-Rose) Mezozoja nogulumiežu slāņos Paluksijas upes krastā atrada simtiem lieliski saglabājušos dinozauru pēdu, bet tiem blakus - cilvēku pēdas. [Vai tādas, kas ļoti tās atgādināja - t.p.] Unisonā ar to teozofe J. P. Blavatska (1831-1891) vēl 1888. gadā savā "Slepenajā doktrīnā", kura centās pārliecināt, ka zināšanas par tamlīdzīgiem dzīvniekiem (pūķiem) liecinot par cilvēces vēstures ārkārtīgo senumu.

Oficiālās zinātnes pārstāvji, bez šaubām, visai skeptiski izturas pret šādiem atradumiem. Saskaņā ar vissvētāko Čārlza R. Darvina (1809-1882) evolūcijas teoriju reptiļu un cilvēku ceļi nevarēja krustoties, tie nevarēja krustoties nekādā gadījumā, nekādos apstākļos. Bet, kāpēc ne?

Es varētu samierināties arī ar pretēju slēdzienu. Vai tad nevar pieņemt, ka rāpuļu "lielās izmiršanas" laikā, kas notika pirms 60 miljoniem gadu, tomēr ne visi dinozauri tika noslaucīti no Zemes virsmas? Kādā no savām agrīnajām grāmatām es savācu milzums liecību par to, ka daži to pārstāvji izdzīvoja ekoloģiskajās nišās Āfrikā, Austrālijā un Dienvidamērikā. Arī daži zoologi nenoraida tādu iespēju.

Cits skats uz mītu par pūķu mītu rašanos ir hipotēzes piekritējiem par to, ka mūsu senči, rokot šahtas, un, darbojoties kā kalnrači, uzdūrās fosilajiem skeletiem. Tas arī radīja teiksmas un leģendas par pūķiem. Tāds viedoklis ir pilnīgi ticams, jo pat nesenos, "apgaismotajos" laikos pat akadēmiskās zinātnes korifeji pilnā nopietnībā identificēja gigantiskos, pārakmeņojušos kaulus kā pūķu paliekas. Vai otrādi, gigantiskās, izmirušās salamandras, kas dzīvoja Terciārajā periodā (no 60 līdz 1 miljonam gadu pirms mūsu laika skaitīšanas), skelets tika klasificēts kā skumjas atliekas no "nabaga grēcinieka, kurš noslīka plūdos". [Pašlaik jēdzienu "Terciārais periods" vairs nelieto, tas sadalīts divos periodos: paleogēnā un neogēnā - t.p.] Dabas pētnieks un ārsts no Cīrihes Johans Jakobs Šoihcers (1672-1733), kurš atklāja skeletu, deva tam zinātnisku nosaukumu Homo diluvii testis, kas nozīmē "cilvēks, plūdu liecinieks". Tikai pēc daudziem gadiem franču zoologs Žoržs Kivjē (1769-1832) atmaskoja šo kļūdu.

Centrāleiropā ir neskaitāms daudzums Pūķa alu, Pūķa kalnu un Pūķa caurumu, ar kurām ir saistīti attiecīgi stāsti. Vācu valodas tradīcijā īpaši ir pazīstama Pūķa klints, Drahenfelsa, Reinas Zībenbirgā (Septiņkalnē), kur kā vēsta "Nībelungu dziesma" Zigfrīds ir nogalinājis pūķi. Štīrijā, Miksnices pilsētas tuvumā atrodas Pūķa ala, Drahenhēle; Šveicē, Taminas upes ielejā - Pūķa caurums, Drahenloha; Švābijas Albas kalnos, kā arī Alpos - citas Pūķa alas. Patiešām dažās no šīm alām tika atrasti kauli, ko māņticīgā tauta varēja noturēt par pūķa paliekām.

Pazemes pasaules upe.

XVII gadsimta vidū vācu ārsts Paterzoniuss Hains, kurš ceļoja pa Ungāriju izpētīja vairākas Pūķa alas Mazo Karpatu grēdas rajonā un atrada tajās daudzus fosilus galvaskausus. Tajā pašā laikā cits vācietis, vārdā Vette, tādus pat kaulus atrada Semigradjes klinšu alās Transilvānijā. Tautas teiksmas, kas tika teiktas šajās vietās, vēsta par pūķiem, kas mācējuši pat lidot.

Vienas ļoti noslēpumainas pēdas ved vēl tālāk, sirmajā senatnē. Ģeologi ir atraduši gigantisku pazemes upi, kas sākas zem Juras kalnu masīva, kas atrodas Francijas un Šveices teritorijā un tek 800 līdz 1200 metru dziļumā. Drīz tā maina virzienu un pagriežas uz ziemeļrietumiem, šķērso pusi Eiropas, kamēr beidzot neieplūst Atlantijas okeānā, izlaužoties jūras dibenā pie Skotijas rietumu piekrastes, turklāt dara to tieši blakus salai, kas latīņu transkripcijā nes to pašu vārdu – Jura (Džura). Tā atrodas nedaudz vairāk, kā simts kilometru uz rietumiem no Glazgovas, pie ieejas Fertoflornas līcī, kas līdzīgs fjordam, kas sākas pie Kaledonijas kanāla. Tas pa diagonāli šķērso Ziemeļskotijas kalnieni un savieno vienu ar otru vairākus „caurumus”, tajā skaitā slaveno, ļoti skaļu slavu guvušo Lohnesas ezeru.

Tagad sākas pārsteidzoša, baismu sakritību sērija. Gar šo ģeoloģiskā ziņā seno upi izvietojas vairākas vietas ar pilnīgi līdzīgi skanošiem nosaukumiem. Tā tek zem Morvana (Morvan) kalnu masīva, Francijas vēsturiskā apgabala Nivernes (Nivernais) rajonā, tagad franču departamentā Njevrā, lai pēc tam iegāztos jūrā pie Skotijas krastiem netālu no Morvenas (Morven) kalna pie ostas pilsētas Invernesas (Inverness). Neskaitāmas teiksmas un leģendas, kas stāstītas Šveices un Francijas Jurā, unisonā vēsta par briesmoņiem un spārnotām čūskām, kas trakoja strautos un ezeros, slēpjoties avotu tuvumā. Pat pilsētiņu ģerboņi, kas izvietojas gar šīs maz kuram zināmās upes gultnes, rotā gan čūskas, gan pūķi. Lielbritānijā dzīvojis franču rakstnieks Žoržs Lanželāns (1908-1972) nolēma rūpīgāk izpētīt visas šīs negaidītās sakritības. Viņš vērsās pie Glazgovas pilsētas padomes ar jautājumu, kā radies netālās Džuras salas nosaukums. Lanželāns saņēma atbildi, ka senos laikos tā esot saukts kāds pasakains dzīvnieks.

Es jau garāmejot pieskāros jautājumam, vai daži radījumi, kas atgādina aizvēsturiskos rāpuļus nevarēja izdzīvot kaut kādos attālākos planētas rajonos, pirms tur parādījās cilvēks, bet varbūt viņi tur ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Varbūt viņi ir iemesls tam, ka mūsu novados ir radies priekšstats par pūķiem? Ar šo jautājumu, starp citu, nodarbojas pavisam jauna zinātnes nozare – kriptozooloģija. Nevar noliegt acīmredzamo: tikai pusgadsimta laikā, no 1950. līdz 2000. gadam tikuši atklāti un klasificēti pāri par 500 tikai jaunas zīdītāju sugas vien. Var atcerēties arī tādus „dzīvos izrakteņus” kā bārkšspuru zivis, hatērijas vai Komodo varānus.

Te es tīšām sarunu novirzīju sāņus, lai vēl uzskatāmāk būtu redzama starpība starp pūķu tēliem Rietumu pasaulē un Austrumāzijā. Starp tiem patiešām atrodas vesels bezdibenis.

[Orbes upe laikam ir tā, par ko stāsta autors http://www.lake-geneva-switzerland.com/jura-mountains/visiting-the-vallorbe-caves-in-the-jura-mountains-in-switzerland/ - taču vai tā plūst uz Skotiju. Tas vēl ir liels jautājums! Te ir informācija par alu sistēmu franču valodā: http://www.grottesdevallorbe.ch/english/topography.html - t.p.]

Turpinājums seko.