Visuresošie Ķīnas pūķi._2

Nodaļa no Hārtviga Hausdorfa grāmatas "Ķīniešu Rozvela. Ārpuszemes civilizāciju jaunās pēdas Austrumāzijā" krievu izdevuma. Populārās fantastikas paraugs, taču - ar interesantiem faktiem. Nobeigums. iepriekšējo lasiet šeit.

Fusjaņas ezera spārnotais zirgs.

Vēl viena sena ķīniešu teiksma stāsta par pūķa pili, kas bija noslēpta jūras ūdeņu dzelmē. Tas atradās Austrumķīnas jūrā sešu vai septiņu dienu ceļa attālumā ar kuģi no Sučžou pilsētas, kas atradās Šanhajas tuvumā. Šajā jūras daļā cilvēki vienmēr baidījās iepeldēt, jo jūra te vienmēr viļņojās kā virpulī, no kaut kurienes bija dzirdamas dīvainas skaņas, bet galvenokārt tāpēc, ka noslēpumains, sarkans spīdums naktī tur bija tik spožs, it kā spīdētu saule. [Zemūdens vulkāna izvirdums! – t.p.]

Ja nu tajos tālajos laikos ķīniešu zvejnieki novēroja to, ko mēs mūsu dienās sauktu par nezināmo, lidojošo objektu zemūdens bāzi? Varbūt, ka no šīs noslēpumainās pūķa pils startēja tie sudrabainie, lidojošie pūķi, kas atbalstīja mītisko varoni No-Ča cīņā ar viņa pretiniekiem?

Pēc teiksmas leģendārais No-Ča bija īpašnieks veselai rindai ārkārtīgi efektīgu ieroču, ar kuru palīdzību spēja pamatīgi papluinīt ienaidniekus. Tā viņš iznīcināja savu ienaidnieku vārdā Čan-Kuej-Fenu ar tā saucamo „ugunīgo vēja riteni”. Zem šī nesaprotamā nosaukuma var slēpties sarežģīta kara tehnoloģija. Viņš ar „sistēmas „debess-zeme” aproci” varēja piespiest trīcēt zemi zem kājām visiem tiem, kas mēģinātu viņam nepakļauties.

Senās Ķīnas mītos slēpjas daudzas norādes uz šausmīgu „dievu ieroci”, kas neizskatās sliktāk par seno indiešu episko poēmu varoņu izmantotajiem. Runa ir par „zibens šķēpiem” un „pērkona triecieniem”, par „uguns bumbām” un „žilbinošiem gaismas stariem”, kas domāti uzbrūkošām darbībām. Viss bija gatavs arī aizsardzībai: „dūmu aizsegi” un „neredzamie pārklāji” maskēja atkāpšanos tajā gadījumā, ka varoņi pēkšņi kļūdījās savos stratēģiskajos aprēķinos.

Līdzīgi seno indiešu dieviem, kuri izmantoja leģendārās vimanas (debesu kaujas ratus), ķīniešu leģendu protagonisti arī bija spējīgi redzēt un dzirdēt pretinieka lidojušos objektus vēl tad, kad tie atradās lielā attālumā no viņiem. Par mūsdienu analogu tiem varētu uzskatīt NATO „brīnumieroci” – sistēmu AWACS (Airborn Warning and Control System), gaisa telpas kontroles mobilo radiolokācijas sistēmu.

Leģenda par „pūķa pili”, kas atrodas Austrumķīnas jūras dibenā, neviļus atgādina līdzīgu stāstu, kam arī ir savs mūsdienu analogs. Tas saistīts ar Fusjaņas ezeru, kas atrodas apmēram 60 kilometrus uz dienvidiem no Kuņminas (Juņnaņas province). 2007. gadā tur atrada pilsētas drupas. Tā ir gājusi bojā ne mazāk kā pirms 1750 gadiem. Vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem dzimusi leģenda, ko stāsta šajā apvidū, vēsta par „spārnotu zirgu”, kas it kā dzīvojis ezerā. Bieži esot redzēts, kā šis teterainais sirmis pacēlies no ezera ūdeņiem un aizlidojis.

Zvejnieks Čžans Jusjaņs neapraksta šo objektu kā „teterainu, sirmu zirgu”, bet gan kā spīdošu disku. 1991. gada oktobrī viņš kopā ar citiem zvejniekiem redzēja, kā šis disks paceļas no Fusjaņas ezera. Manevrējot gaisā, NLO radīja tik lielus viļņus, ka Čžana laiva tikko neapgāzās un nenogrima.

Seno indiešu vaimanas, lidojošās čūskas, raksturīgas Centrālameriku apdzīvojošo tautu kultūrā, Vidus impērijas sudrabainie, lidojošie pūķi un spārnotie zirgi: lielā mērā tas viss ir tikai vienas un tās pašas realitātes dažādi nosaukumi. Tāpēc pēc manām domām šo daudzo ziņojumu tehniskā interpretācija var būt tikai viena, viena vienīgā, kam ir jēga.

Pūķa ceļi.

Ar jēdzienu „pūķis” ir ļoti saistīta ģeomantija, kas Ķīnā ir plaši pazīstama ar nosaukumu „fen-šui”; tā ir radusies jau sirmā senatnē. Saskaņā ar „Encyclopaedia Sinica” („Ķīnas enciklopēdiju”), tā ir pilnīgi unikāla mācība, „māksla tā veidot dzīvo un mirušo mītnes, lai viņi atrastos harmonijā ar kosmosa elpas lokālajām straumēm”. Šajā domāšanas sistēmā visi dabas likumi un visas dzīvības formas atrodas stingrā sasaistē ar noteiktiem matemātiskiem principiem, tāpēc pedantiska šo likumu pildīšana ir svarīgākais priekšnoteikums, lai pasaulē valdītu vēlamā harmonija starp Debesīm un Zemi.

Šajā sakarā bieži tiek minēts jēdziens „pūķa ceļš” (ķīniski – lung-mei). To nereti asociē ar tām spēka līnijām, kas kā tīkls aptver visu Zemeslodi. Tālāk es detalizētāk parunāšu par to, ka zem šī termina var slēpties kaut kas pavisam cits.

Visās dinastijās, kas valdīja Vidus Impērijā, un pat mūsu dienās, modernajā Ķīnā, katru reizi pirms būvēt templi, pagodu vai kādu citu ēku, cilvēki jautāja un jautā padomu meistariem, kas pārzina fen-šui mākslu. Jau sirmā senatnē ķīnieši – pie visiem svētajiem, kurš gan ir iedvesis viņiem šo domu? – nonāca pie domas, ka Zemi caurvij enerģētiskas straumes, magnētiskas līnijas. Ģeomantijas zinātāju uzdevums – lokalizēt šīs plūsmas, lai izvēlētos vislabvēlīgāko būves atrašanās vietu, kas vismazāk izjauc kosmisko harmoniju.

Tieši fen-šui mācībai, ko uzskata par svētu, mēs esam pateicīgi par lieliskajām dārzu ainavām, ar ko bija slavena Vidus Impērija. Tamlīdzīgos dārzos jebkura pagoda, katrs koks, katrs akmens, kas gulēja uz zemes, nevarēja būt novietoti, kur pagadās. Tālo Austrumu ģeomantijā pirmkārt, īpašu vietu ieņem kalni. Jau Haņu dinastijas (206. g. p. m. ē. – 220. g. m. ē.) laika traktātos kalni tiek minēti kā kosmiskās enerģijas centri. No tā laika kalnus godina, pret tiem izturas ar svētsvinību.

Pirmie Rietumu cilvēki, kuriem nesenā pagātnē bija iepazīties ar fen-šui mācību, bija Eiropas biznesmeņi un komivojažieri, kas mēģināja XIX gadsimta Ķīnā atrast veiksmi. Viņu centieni reizēm uzdūrās tikpat niknai, cik neatlaidīgai pretestībai. Piemēram, izrādījās, ka tādā un tādā apvidū nedrīkst būvēt dzelzceļa līnijas; absolūti bija aizliegts taisīt tuneļus caur „pūķu pauguriem”.

Fen-šui principu bez ierobežojumiem pielieto arī mūsdienās. To līdz sīkākai detaļai pielietoja, būvējot Honkongas bankas augstceltni, kas tika pabeigta 1986. gadā. Vēl augstākās Ķīnas bankas būvē tos neievēroja. Drīz sliktākās nojausmas sāka piepildīties: ēkā gāzās starpsienas; bez redzama iemesla plīsa logi; atkal un atkal kāds lauza kāju.

Honkongas salas dienvidos, Repulsbejā es uzdūros īpaši krāšņam fen-šui konsekventam pielietojumam mūsdienu celtniecībā. Vienā no dzīvojamiem kompleksiem, kas bija būvēts viļņa veidā (tas būvēts uz paugura, kas paceļas virs līča, kur vietējie iedzīvotāji mīl peldēties), redzams milzu caurums septiņu stāvu mājas augstumā un vairāku, nelielu dzīvokļu platumā. Sākumā es domāju, ka tas ir Typhoon Shelter, „paslēptuve taifūna gadījumā”, celtniecībā paredzēts drošības pasākums, kas domāts aizsardzībai pret tik biežajām šejienes tropiskajām vētrām, taču vietējie iedzīvotāji tūlīt sāka skaļi iebilst. Man paskaidroja, ka arhitekts šeit ir atstājis īpašu „logu”. Tas bija izdarīts tāpēc, lai nepārrautu „pūķa ceļu”, kas sākās kalnā, kas atrodas aiz mājas. Lung-mei!

[Te tas ir: https://en.wikipedia.org/wiki/Repulse_Bay#/media/File:The_Repulse_Bay_Overview_201501.jpg – t.p.]

Gar taisnām līnijām izvietotie.

Mūsu kultūras telpā ķīniešu pūķu ceļiem atbilst ģeomantijas enerģētiskās līnijas. Īpaši pazīstamas tās kļuva tieši angļu valodas valstīs: te tās sauc par Ley-Lines, „lej-līnijām”. Pirmkārt, runa ir par sekojošu fenomenu: daudzas senās būves, kuru vēsture sniedzas gandrīz līdz akmens laikmetam, kā arī sakrālās būves, kas būvētas uz senām „pagānu” svētvietām< „svētās akas” un avoti izvietojas gar noteiktām līnijām – taisnām kā bultas. Šīs līnijas bieži krustojas, šeit atrodas īpaši cienījamas būves. Piemēram, slavenais Stounhendžs atrodas vairāku lej-līniju krustpunktā. Līniju nosaukumu izskaidro tas, ka daudzās vietās to tuvumā izvietojas apdzīvotas vietas, kuru nosaukumi beidzas ar zilbi –ley.

Es jau garāmejot atzīmēju, ka „pūķu ceļiem” var būt arī pavisam cits izskaidrojums. Pilnīgi iespējams, ka tie ir saistīti ar NLO fenomenu, kas nebūt nav radies tikai XX gadsimta vidū. Iespējams, ka tie ir pavadījuši cilvēci jau no vissenākajiem laikiem.

Analizējot novērojumu rezultātus par vienlaicīgiem NLO lidojumiem, daži pētnieki ir secinājuši, ka eksistē savs līniju tīkls – kāda sistēma, kas it kā slēpjas aiz šo neidentificēto objektu lidojumiem. NLO pētnieks no Francijas, inženieris Emē Mišels pirmais sāka meklēt šīs līnijas šādā griezumā. Kad viņš uznesa uz kartes datus, kas bija iegūti vienā, vienīgā 1954. gada dienā – todien Franciju burtiski pārpludināja ziņas par NLO novērojumiem, - tad izdarīja pārsteidzošu atklājumu. Visi šo objektu lidojumu maršruti izrādījās taisnas līnijas. Likās, ka NLO aktivitāte koncentrējās konkrētos punktos, kur krustojās vairākas šādas līnijas. Raksturojot šo līniju izvietojumu, Mišels izmantoja terminu „ortotēnija”, ko varētu tulkot apmēram tā: „izvietojums gar taisnēm”. Zināmi līdzīgi gadījumi, kad atklāta NLO klātbūtnes stingra telpiska struktūra kā līniju tīkls, kas novērots visā pasaulē, konkrēti, Spānijā un Brazīlijā.

Acīmredzot varbūtība, ka pilnīgi nejauši šādu līniju tīkls tiks atklāts, jūtami pieaugs, ja novērojumu kļūs vairāk, tāpat arī gaisa koridora platums, kurā tiek novēroti NLO. Dabiski, ka daudzi no novērojumiem, uz kuru pamata tika izdarīti šādi secinājumi, var tikt izskaidroti pilnīgi „normāli” ar mums zināmiem iemesliem. Tomēr paliek jautājums: kāpēc tādu līniju tīkls, kas atklāts mūsu dienās, ir tik līdzīgs tām, skaidrajām līnijām, gar kurām izvietojas kulta būves, kas radītas vēl aizvēsturiskajos laikos?

Vai te nenoslēdzas riņķis? Vai mēs spēsim atklāt tās saites, kas savienos zem kopējas izcelsmes lej-līnijas, NLO un „pūķus” no Ķīnas noslēpumainās pagātnes? Mūs laikā tā nav nekas vairāk par pārgalvīgu spekulāciju. Taču līdz laikam, kamēr mēs visas šīs lietas nezināsim labāk, mēs nevaram noraidīt šos fenomenus kā tukšu izdomu un pasakas, kam nav veikta detalizēta un bezkaislīga pārbaude.